Zaļumbaļļu tradīcija Latvijā nav zudusi

Zaļumballe ir skaists un skanīgs latviešu valodas vārds, kas joprojām tiek lietots, lai apzīmētu vasaras pasākumu brīvā dabā ar mūziku un dejām. Tiesa, katrai paaudzei ar zaļumballi saistās citas asociācijas. Manai meitai, kura šī gada maijā pirmo reizi bija zaļumballē, tas ir tusiņš estrādē ar dīdžeju. Man zaļumballe saistās ar "Labvēlīgā tipa" gabaliem, krāsainām gaismām Siguldas pilsdrupu tumsā un došanos saullēktā cauri visai pilsētai. Manam tētim prātā nāk Ievziedu zaļumballe ar estrādes ansambli un Raimonda Eizenšmita dziedātajiem meldiņiem. Savukārt manai deviņdesmitpiecgadīgajai tantei zaļumballes atmiņā palikušas ar pūtēju orķestri, šīberi, tango un lambetvoku, pēc kura pietupieniem nākamajā dienā tā sāpējušas kājas, ka bijis grūti govis izslaukt.

Simts dienas pirms Latvijas dzimšanas dienas – 2018. gada 11. augustā – vismaz 120 vietās Latvijā ļaudis sanāk kopā Simtgades zaļumballē. Gaidot šo notikumu, starpnozaru mākslas grupa "Serde" veikusi pētījumu par zaļumbaļļu tradīciju Latvijā. Intervijās ar zaļumbaļļu dejotājiem, muzikantiem un rīkotājiem noskaidrotas raksturīgākās zaļumballes izpausmes agrāk un tagad, pierakstīti arīdzan amizanti atmiņu stāsti par ballēs piedzīvoto – tie apkopoti un publicēti tradīciju burtnīcā "Zaļumballe".

Kāda tad ir situācija ar zaļumballēm Latvijā mūsdienās, un kādas izmaiņas skārušas agrāk tik populāro tradīciju, kura vasaras izpriecu vidū ieņēmusi stabilu vietu kopš 19. gadsimta otrās puses, kad dažādas biedrības un sabiedriskās organizācijas arvien biežāk sāka rīkot pasākumus brīvā dabā. Tolaik zaļumballes sauca arī par "zaļumu priekiem" un "zaļumu svētkiem" un tās allaž notika komplektā ar kādu teātra izrādi, kora dziesmu koncertu, kam sekoja saviesīgā daļa "ar deju". Zaļumballes tika rīkotas "dikti jaukās vietās" – parkos, birztalās, upes līčos, pļavās, gravās, pilskalnos un pilsdrupās.

Balles dienas un plači

Zaļumbaļļu tradīcija Latvijā nav izzudusi, taču gadu gaitā mainījusies gan. Kādreiz zaļumballes notika teju katru nedēļas nogali, savukārt mūsdienās tās iespējams apmeklēt lielākoties Jāņu vakarā, novada svētkos vai dažviet vēl Latvijā – pēc kapusvētkiem.

Balles agrāk notika laikā no vēla pavasara līdz vasaras beigām, parasti sestdienās pēc darba, bieži arī svētdienās, arī dažādu svētku laikā – Latvijas pirmās brīvvalsts laikos tie bija Vasarsvētki, Jāņi, vietēja mēroga dziesmu svētki, padomju laikos: tādi svarīgi kolektīvās dzīves pasākumi kā apsējības, apkūlības, pilngadības svētki u.c.

"Toreiz bija tā – sestdienās sakopj māju, ieiet pirtī, svētdienas bija baznīcas un baļļu dienas. Kad ienāca kolhozs, tad jau pārgāja uz to, ka svētdien nav jāstrādā: tad jau sestdienās rīkoja. Pirms tam bija tikai svētdienās, līdz trīsiem naktī, ne ilgāk. Trīsos vajadzēja likvidēties un būt mierā, jo nākamajā rītā jau bija jābūt jau darbā. Bet tad, kad bija sestdienas vakarā tās balles, tad jau rāva vaļā, brālīt!" (No intervijas ar V. Treiju Krimuldas novada Eikažos.)

"Agrāk balles nebija kā tagad – līdz trijiem, četriem. Seši, septiņi no rīta – tad beidzās. Tas bija obligāti. Nekad agrāk nebeidzās. Bija tādi, kas dejo visu nakti un katru deju. Katru dziesmu vēl atkārtojām divas reizes." (No intervijas ar A. Pugaču Jēkabpilī.)

Mūsdienās zaļumballes lielākoties notiek estrādēs, pilsētu publiskajos laukumos. Taču agrāk daudzviet Latvijā bija speciāli izveidotas zaļumbaļļu vietas – tā sauktie "balles plači", "zaļumplači", "deju laukumi", "deju pleķi". Zaļumballes vieta bieži tika aprīkota ar soliņiem apkārt deju laukumam un estrādīti – paaugstinājumu muzikantiem. Dažviet tika izbūvēta arī deju grīda. Balles ieejas un biļešu iegādes vietu iezīmēja goda vārti vai meijas. Bez mēnessgaismas balles plači tika apgaismoti vai nu ar ugunskuriem, vai kokos iekārtām spuldzītēm un prožektoriem. Vēl tagad Latvijas ainavā vērojamas šīs savulaik labiekārtotās vietas ar koku stādījumiem, muzikantu vietas izbūvēm, piemēram, Kuiķules līcis Svētupes krastā, zaļumbaļļu vieta pie Meiru mājām Dundagas novadā, Siliņu mežs Staicelē u.c.

Šādus lielus izrīkojumus brīvā dabā ar vairākos simtos mērāmu apmeklētāju skaitu līdz Otrajam pasaules karam galvenokārt rīkoja dažādas organizācijas – brīvprātīgo ugunsdzēsēju, aizsargu, skolotāju, lauksaimnieku u.c. biedrības, partiju nodaļas, arodbiedrības, skolas. Taču zaļumballes notika arī māju pagalmos, šķūņos, rijās, kur uz "šīberēšanu" parasti vasaras sākumā vai lietainā laikā kopā sanāca apkārtnes jaunieši, pēc dievkalpojuma pie baznīcas vai balles beigās norunājot, kur un kad atkal notiks nākamā "šķūņa balle", "rijas balle", "kaktu balle" vai "večerinka" – tā zaļumballes mēdza saukt Latgalē.

"Tad vasarā balles notika pa rijām. Nu, tik foršas balles bija! Meijas saliktas visapkārt, muzikanti spēlē, dancotāji danco!" (No intervijas ar A. Jukeviču Krimuldas novada Raganā.)

"Arī pagalmos bija, šķūņos bija tās večerinkas. Mūzika – akordeons un divi ar pūšamajiem instrumentiem. Un tāda mūzika, ka kājas pašas cilājas!" (No intervijas ar V. Putromu Daugavpils novada Vabolē.)

Disko ēra un demogrāfija

Zaļumballes nav iedomājamas bez muzikantiem. Būt balles muzikantam kādreiz bija prestiža lieta. Zaļumbaļļu tradīcija ir cieši saistīta ar tautas muzikantiem, tā nereti bijusi vieta, kas, no vienas puses, iedvesmojusi apgūt mūzikas instrumentu, no otras puses, praksē nostiprināt muzicēšanas iemaņas un ļauties spēlespriekam.

Senāk zaļumbaļļu muzikālajā repertuārā dominēja šlāgeri, starp tiem iecienītākās dziesmas: "Pie Dzintara jūras", "Zilais lakatiņš", "Brūnacīte", "Es zinu, man kādreiz dārziņš būs" u.c. Runājot par populārākajām melodijām zaļumballēs, muzikantu vidū nereti tiek iezīmēts laika ritējums – pirms tam, kad vēl nebija Paula dziesmu.

Mūslaikos zaļumballēs visbiežāk spēlē dīdžeji. Tieši disko ēra, kas aizsākās 20. gadsimta 70.– 80. gados, spēcīgi ietekmējusi zaļumbaļļu tradīciju Latvijā. Pūtēju orķestrus ar ragu mūziku izkonkurēja elektriskās ģitāras, sintezatori, magnetafoni. Izjuka daudzi estrādes ansambļi, lauku kapellas. Jaunākās paaudzes vidū aizvien retāk kļuva zināmi tādi balles muzikantus apzīmējoši vārdi kā misiņgrauzēji, taurnieki, prāģeri. Tāpat arvien retāk deju laukumā izskanēja fokstrota (šībera), tango, valša ritmi, daudzi dejotāji labprātīgi sāka "spārdīties" un "kratīties".

"Un pēdīgi dejoja katrs par sevi atsevišķi, jau nemaz vairs nevajadzēja pārinieku – katrs par sevi lēkāja, grozījās un šķobījās." (No intervijas ar R. Jukeviču Krimuldas novada Raganā.)

"Tagad ir stingri mazāk pūtēju. Balles ar pūtējiem – tas ir retums mūsdienās." (No intervijas ar A. Muižnieku Siguldā.)

Zaļumballēm par labu nav nākusi arī demogrāfiskā situācija Latvijas laukos. Daudziem vēl prātā deju placis: tik pilns ar dejotājiem, ka "dēļu grīda čīkst un lokās". Tagad dejošana ir kļuvusi daudz brīvāka un plašāka un balles rīkotājiem jāpiedomā gan pie saistošu muzikantu izvēles, gan līdz ar to atbilstoša biļešu cenas līmeņa.

"Sabrauca visi, ļoti lustīgi gāja. Tas bija 70. gados. Jo tālāk, jo arvien mazāk cilvēku bija. Un viss izzuda – cilvēku vairs nebija." (No intervijas ar P. Ščucki Varakļānos.)

"Es jums pateikšu – ciema dzīve no bērnības, tā ir vienreizskaista! Visi pazīstami, visi savējie! Tagad visi tik uz Rīgu, uz Rīgu, uz Rīgu! Visi pie televizora, interneta, visiem ir mašīnas, citu jau neko nedara vairs! Tie jau visi ir apmiruši, kas toreiz dancoja ballēs!" (No intervijas ar O. Kraukli Engures novada Bērzciemā.)

Bufete un kaušanās

Joprojām ir saglabājušās tādas ar zaļumballēm saistītas izpausmes kā bufete ar uzkodām un stiprākiem dzērieniem un līdz ar to arī puišu un vīru kautiņi. Tieši bufete, kurā "uztaisīt dūšu" un "dabūt štīmi", kā rezultātā pieauga kavalieru drosme ne tikai iznesties meiteņu priekšā, bet arī iesaistīties vai izraisīt kautiņus, tiek uzskatīta par tradīcijas negatīvo pusi. To dēļ zaļumballes avīžu rakstos izpelnījušās arī tādus nosodošus vārdus kā "lēkšana pie vājas mūzikas", "dzērāju bļaustīšanās", "sekli zaļumsvētki", "krūmu kultūra" u.c.

Arī mūsdienās zaļumballes joprojām mēdz būt vietas, kur, tāpat kā senāk, tiek skaidrotas attiecības ciemu, pagastu, pilsētas rajonu starpā, neizpaliek arī etnisku jautājumu risināšana latviešu un krievu vidū, tāpat mūžsenais iemesls – meiteņu dalīšana – nekur nav zudis. Vienīgi, ja agrāk uzvara tika izcīnīta tikai ar dūrēm, tad laika gaitā šis nerakstītais likums zudis, izmantojot gan dažādas palīgierīces (siksnas, mietus u.c.), gan arī spārdīšanos.

"Kas ir zaļumballe? Zaļumballē obligāti ir jābūt bufetei!" (No intervijas ar A. Zdanovski Jēkabpilī.)

"Visu, ko tai bufetē varēja nopirkt, galvenais jau dzeramie tādā vakarā ir. Tad jau nebij kā tagad – nevar tur pēc desmitiem vai ko. Tad jau varēja tirgot visu nakti un varēja braukt – ātruma ierobežojums uz ceļa ar nebija. (No intervijas ar M. Nummuru Salacgrīvas novada Kuiķulē.)

"Agrāk bij zaļumballs. Tur bij kādreiz pagastmāj, sarkan māj. Aiz pagastmāj bij birze. Ir tagad vēl tā birz. Bij estrād. Nu, tad tur dev vaļā! Tur nu gāj ne pa jokam. Atbrauc svešie. Tu zin, kas tur bij? Tur taisn Svētup iet garām. Upē iekšā! No Viļķen vai vienalg, no kurien, – drnn, un iekšā! Nē, pa purn jau nedev. Bet, kā kantējās mūs meitenēm klāt, div, trīs, un aiz kājām, rokām un – pliukš, iekšā! Tie otrā krastā un prom. A ko ta cit, atpakaļ peldēs? Es jau gan negribēt." (No intervijas ar J. Dārziņu Limbažu novada Pālē.)

Nerakstīti likumi

Kādreiz pastāvēja vēl daži nerakstīti likumi – piemēram, uz balli nākt solīdi apģērbtam. Dāmas uz zaļumballi noteikti ieradās kleitās vai svārkos, puiši – ne jau ar ceļgalos saplēstiem džinsiem vai nošļukušās sporta biksēs. Turklāt zaļumballes allaž bijušas sava laika modes izrādīšanas vieta – 50. gados stilīgi puiši valkāja porgas un ļoti šauras bikses, tad nāca kļošenes un puķainie krekli, vēlāk džinsi, bītlenes u.c.

Tāpat, ja gribējās, lai muzikanti kādu dziesmu atkārto vēlreiz, publika deju laukumā neatlaidīgi aplaudēja. Labais tonis skaitījās pēc dāmu dejas atlūgt deju partneri, nodejojot vismaz vēl vienu vai divas dejas. Arī kurvīša došana nebija vēlama – agrāk Bērzciemā Engures pusē, ja kāds puisis atteicās ballē dejot, tad meitas sameta naudu un sūtīja viņu mājās. Nerakstīts likums bija arī uz pirmo valsi uzlūgt savu sievu vai draudzeni un tad tikai balles gaitā kādu valsi izgriezt ar citu dāmu vai kaimiņieni. Parasti pēdējās dejas partneri kavalieris pavadīja mājās.

"Bija dāmu dejas, aplausi arī bija. Gribēja, lai atkārto, – visi nostājas, aplaudē un muzikanti plēš pa jaunam." (No intervijas ar U. Gulbi Amatas novada Āraišos.)

"Bija pienākums, ka meitene mani uzlūdza, nākošo deju viņu atlūgt. Tas bija tāds likums: pēc dāmu dejas man jāatlūdz tā pati meitene, kas mani lūdza. Tas nebija nekur rakstīts, bet tās normas gāja tā no cilvēka uz cilvēku. Tas bija tāds labais tonis." (No intervijas ar R. Jukeviču Krimuldas novada Raganā.)

Reproduktīvā un sociālā loma

Zaļumballēs agrāk laiks tika pavadīts "omulīgi un lietderīgi". Uz zaļumballēm sanāca gan jauni, gan gados vecāki ļaudis, līdzi tika ņemti bērni, kas dauzījās pa krūmiem, daži, šiverīgākie no viņiem, rītausmā savāca nozaudētās monētas un tukšās pudeles.

Tomēr laika gaitā mainījusies arī zaļumbaļļu sociālā loma. Agrāk zaļumballēs varēja uzzināt ciema jaunumus, bieži uz soliņiem sēdēja gados vecākas sievas, vēroja uz deju plača notiekošo, interpretēja to pēc saviem ieskatiem un, protams, nākamajās dienās stāstīja tālāk. Tagad plašsaziņas līdzekļu un sociālo tīklu laikmetā tas vairs nav aktuāli, tāpat pietiek ziņu un tēmu, par ko domāt un runāt.

"Uz rijas ballēm nāca jaunieši, uz kolhoza ballēm gan nāca arī visas tantes un sēdēja, kamēr lampa nodziest. Skatījās, kurš ar kuru dancoja. Viss bija nolūrēts un izrunāts!" (Smejas.) (No intervijas ar A. Jukeviču Krimuldas novada Raganā.)

Izplēnējusi ir arī zaļumbaļļu kādreizējā loma reproduktīvā procesa veicināšanā. Agrāk zaļumballes bija satikšanās, saskatīšanās un sadancošanās vietas, kam nereti sekoja kāzas un jaunu ģimeņu veidošana. Mūsdienās simpātijas jau arī mēdz virmot gaisā, tāpat jau kāda romantiska pastaiga ar meitenes pavadīšanu mājup pēc balles šur tur vēl notiek.

"Balles bija galvenās iepazīšanās vietas jauniešiem. Cik tad daudzi tajos krogos sēdēja! Balle bija galvenā vieta, pēc kuras 90 procentos gadījumu veidojās precēšanās!" (No intervijas ar A. Mihalovski Jēkabpilī.)

***

Domājot par zaļumbaļļu nākotni Latvijā, visticamāk, turpināsies esošā situācija un par zaļumballēm arvien pašsaprotamāk tiks uzskatīti brīvdabas pasākumi estrādē ar dīdžeju atskaņotu mūziku, alus un sidra teltīm. Tomēr pastāv arī iespēja, ka zaļumbaļļu tradīcija atjaunosies – tās atkal notiks senajās baļļu vietās, ar ragu mūziku, valsi un dāmu deju, ballētāju prātā atstājot atmiņas par īstenām zaļumballēm.

"Dubrīte saucas, tur tāds meža ielociņš, ļoti tāda skaista vietiņa, klajumiņš. Tur tai klajumiņā soli apkārt sataisīti. Vēl pie tiem soliņiem tādas bērzu meijas pieliktas. Vārdu sakot, eleganti! Un muzikantiem speciāli (bija vieta), kur apsēsties spēlēšanai. Apgaismošanai: vai nu bija mēness, vai parastie petrolejas lukturi." (No intervijas ar V. Putromu Daugavpils novada Vabolē.)