Par Inta Birzkopa grāmatu "Stāsts par Citas Pasaules ZILOŅIEM"
Izdevējs apgāds "Jumava", 2015
Nesen izdotās ziloņgrāmatas anotācija vēsta, ka šī būšot grāmata, kas pievilcīga ij lieliem, ij maziem, un autors pat papūlējies grāmatā vairākās vietās ievietot piezīmes pieaugušajiem, pirms tam piebilstot, ka bērniem šīs lasīt nevajag. Tas liek secināt, ka autors par savu mērķauditoriju izvēlējies bērnus, kuriem grāmatas vēl tiek lasītas priekšā, jo nav cita veida, kā likt bērnam (vai jebkuram lasītājam) izlaist atsevišķus fragmentus lasāmā teksta vidū. Turklāt nekā no bērniem slēpjama piezīmēs nav – tās nav nekas vairāk kā vien zīmītes no viena pieaugušā otram, kuru izlasīšana bērnam nekādu kaitējumu nenodarīs.
Ja mājās no laukiem atvestais skapis sāk aizdomīgi patīkami smaržot pēc pļavas un saldiem ziediem, nevajag garlaicīgi nolemt, ka tas vienkārši bēniņos pieņēmis lauku smaržas. Patiesībā šis skapis ir portāls uz paralēlo pasauli, kur ziloņi var laimē dziedāt un diet, jo citas pasaules nez kāpēc vienmēr ir labākas, smaržīgākas un visādi citādi patīkamākas nekā mūsējā. Arī mazā Marta netīšām atklāj šādu portālu un veikli iedraudzējas ar svešās pasaules ziloņiem un pat iemanās uz mūsu pasauli atnest īpaši smaržīgus ziedus, no kuru sēklām iznāk debešķīga piedeva ēdieniem – tik debešķīga, ka pēc ēšanas visi omulīgi aizmieg.
Kad sāku lasīt šo grāmatu, gribējās mazliet padusmoties par kārtējo Nārnijas pakaļdarinājumu, kur bērni caur skapi ielien citā pasaulē, bet šī līdzība turpat pie skapja arī beidzas. Tās vietā nāk citas problēmas, kuru ir tik daudz, ka lāga nesaproti, no kuras puses ķerties klāt.
Paši pirmie acīs krīt dīvainie vārdu izcēlumi – visas grāmatas garumā vārds "zilonis" nemainīgi tiek rakstīts lielajiem burtiem, un man tā arī neizdevās saprast, kāpēc. Sākumā minēju, ka tā varētu būt bērnu grāmatā visai iederīga asociācija "zilonis ir liels, tātad rakstāms ar lielajiem burtiem", bet šo domu sagrauj atklājums, ka citas pasaules ziloņi patiesībā ir pavisam nelieli. Lielo burtu izmantošana ir populārs paņēmiens bērnu literatūrā; daļa rakstnieku to izmanto vairāk, citi – mazāk veiksmīgi, un diemžēl jāsaka, ka ziloņgrāmata iekrīt otrajā kategorijā. Šinī gadījumā lielo burtu izmantojums nevis izceļ kādu īpašu ideju vai uzfrišina tekstu, bet gan lauž stāstījumu, un lasītājs nemitīgi klūp pret tiem ziloņiem.
Kad beidzot ir aprasts ar ZILOŅIEM, neticību sāk radīt Martas un viņas abu māsu un mazā brālīša uzvedība. Proti, mani māc zināmas šaubas par to, vai mazie cilvēkbērni patiešām tik cītīgi un nepārtraukti domā par to, kā viņu prombūtne liks māmiņai satraukties. Pieaugušajiem, protams, šāds uzstādījums trakoti ietu pie sirds, bet mani tas nepārliecināja. Man ir grūti noticēt bērniem, kuri ir iekūlušies jaunā, brīnišķīgā pasaulē, bet aizraujošu atklājumu vietā raujas atgriezties dzīvoklī, kas pašiem sen jau esot apnicis. Turklāt bērni itin ātri noskaidro, ka neatkarīgi no otrā pusē pavadītā laika atgriežoties būs pagājis vien acumirklis, – bet pat tas viņos nerosina interesi to izzināt plašāk. Diemžēl, tā kā šie garlaicīgie bērni ij nedomā jauno pasauli pētīt, arī lasītājs par to uzzina vien to, ka tur viss ir labi, skaisti un smaržīgi, visi dzīvo saskaņā ar lielo patiesību grāmatu, neviens nav ļauns un vispār – utopija.
Vislielākās problēmas man sagādāja šīs grāmatas monotonā moralizēšana: mūsu pasaulē viss ir slikti, cilvēki ir ļauni, ēd draņķus, piesmirdina gaisu, un to visu tūlīt pat vajag pārtraukt. Protams, mācīt bērniem, ka svaigi dārzeņi ir garšīgāki par čipsiem, ir lieliska ideja, un ir vecāki, kam tas ne mazāk lieliski padodas, bet mani māc aizdomas, ka tas nenotiek, nemitīgi skandinot, ka čipsi un kola ir slikti un "fui-pē-kaka". Viss grāmatas tonis ir viegli moralizējošs, un nepamet sajūta, ka autors ir rakstījis grāmatu bērnu audzināšanai, nevis stāstu, kas viņus aizrautu un netieši aicinātu aizdomāties par citām svarīgām lietām un dzīves patiesībām. Tas ir bezjēdzīgi, zog lasīšanas prieku un nemudina lasītāju domāt patstāvīgi.
Tas pats attiecas uz piezīmēm pieaugušajiem. Laikam jau autora pasaulē pieaugušie eksistē tikai kā rūpju un pienākumu nomākti radījumi, kuri pārdomu procesus iedarbina tikai pēc pavēles "Laiks pārdomām!". Un, tā kā autoram nemitīgi šķiet, ka lasītājs ir pārāk dumjš, lai domu uztvertu no stāstā ierakstītā, viņš to visžēlīgi un vēl notrulinātākā formā atkārto piezīmēs pieaugušajiem.
Galvenokārt es šai ziloņstāstā esmu vīlusies tāpēc, ka tā pamatā ir laba ideja un autora pēcvārds liek domāt, ka patiesībā viņš bērnus saprot krietni labāk, nekā ir ļāvis nojaust šai grāmatā. Protams, bērniem vajag stāstīt par to, ka var dzīvot labāk un ka šo pasauli var padarīt par patīkamāku vietu, bet ir bezjēdzīgi to darīt ar didaktiskām grāmatiņām vai to visu klāstot monotoni pamācošā tonī. Grāmatu burvība slēpjas tieši tajā, ka caur izdomātiem stāstiem mēs nonākam pie secinājumiem un idejām, kas ir attiecināmi uz mums pašiem vai apkārtējo pasauli, un labas grāmatas tieši ar to ir labas, ka savu morāli lasītājam nevis uzspiež ar varu, bet gan ļauj katram pašam noiet pārdomu ceļu un atrast jēgu saviem spēkiem.
Sižets ļāva man izdarīt tikai vienu saturīgu secinājumu, un arī pie tā es nonāku ar ne tuvu ne pirmo grāmatu – utopijas man nepatīk. Visu savu dzīvi sēdēt smaržīgā pļavā un par vienīgo izklaidi dabūt aiziešanu līdz upei padzerties? Dzīvot pēc vienas vienīgās, pareizās grāmatas, kurā ir aprakstīti pareizie dzīves ceļi un izvēles? Izklausās neizturami un necilvēcīgi.
0