Komentārs
03.10.2016

Zaļās pasakas

Komentē
0

Es cilvēkus redzu kā kokus staigājam.
Marka evaņģēlijs, 8:24

Latviešu tautasdziesmās piesauktā iešana cauri birzij un ne lapiņas nenoraušana (piemēram: "Bērzu birzi cauri gāju, / Ne lapiņas nenorāvu; / Būtu vienu lapu rāvis, / Birtu visas pakaļā") jau sen kļuvusi par ērti lietojamu un tāpēc līdz apnikumam nodreijātu kaut kādas specifiskas latviskās dzīvesziņas metaforu. Ja vien ir vēlēšanās vai vajadzība, šai tēmai veltītajās četrrindēs var atrast mājienus gan uz agrīniem animistiski ekoloģiska jeb "zaļa" dzīvesveida aizmetņiem, gan aizplīvurotas norādes par mūsu senčiem piemitušo vilkmi uz nevardarbīgu pretošanos (varbūt pat – ulmanisko palikšanu savā vietā) un gan jau vēl visu ko. Šķiet, krietni vien retāki būs gadījumi, kad cilvēks, būdams pie pilna prāta un brīvs no visādu pesteļu miglas, mēģinātu šajā dainā vai tās variācijās apdziedāto uztvert burtiski, tā teikt – lūk, lauka malā birzs, lūk, zari ar lapām, un tagad palūkosim, kas notiks, ja es kādu no tām noraušu. Taču tieši uz šādiem eksperimentiem, pat ja tie paliek vienīgi fantāziju un domu līmenī, vedina vācu mežziņa un vairāku dabas norisēm veltītu grāmatu autora Pētera Vollēbena grāmata "Koku apslēptā dzīve. Ko tie sajūt, un kā tie sazinās jeb Atklājumi apslēptajā pasaulē" (Vancouver: Greystone Books, 2016) – pērn tā iznāca Vācijā un drīz vien nokļuva žurnāla "Der Spiegel" dokumentālās literatūras bestselleru saraksta 1. vietā (pārdots esot ap 320 000 grāmatas eksemplāru), bet šogad tulkojumā izdota arī vairākās citās zemēs (grāmatas izdošanas tiesības esot iegādājušies apgādi kādās divdesmit pasaules valstīs).

Dažs grāmatas kritiķis, un starp tiem ir ne viens vien skolots biologs, Vollēbenam gan pārmetis pārmērīgu aizraušanos ar koku antropomorfizēšanu – koki viņa pārraudzītajā mežā Eifela nacionālajā parkā Vācijas rietumos "sarunājas", "sajūt", "rūpējas", "jūt līdzi", pat "kliedz" un sadarbojas, izmantojot sēņotnes veidotu "vismeža tīmekli". Lasot grāmatu, tā vien šķiet, ka vēl pēc dažām lappusēm mežs nudien pārvērtīsies "bezdibenīgā pirmatnējā haosa rezonatorā" kā no Roberta Holdstoka prozas un koku ēnā vai krūmu samudžinājumos ar perifēro redzi jau varēs sākt saskatīt mitoloģisku būtņu kustīgos apveidus jeb mitago. Pats Vollēbens gan intervijās izteicies, ka šādu "cilvēcisku" izteiksmes formu izraudzījies tāpēc, ka "zinātniskajā valodā ir izskaustas visas emocijas un ļaudis to vairs nesaprot. Bet, kad es rakstu, ka "koki zīda savus mazuļus", ikvienam uzreiz ir skaidrs, kas ar to domāts". Grāmatas popularitāte liecina, ka šāda pieeja ir attaisnojusies, jo, lai arī Vollēbens savus spriedumus nebūt nebalsta tikai paša meža vērojumos, fantāzijās vai spekulācijās, bet gan pavisam jaunos, gan jau pirms laba laika veiktos zinātniskos pētījumos un atklājumos, tieši vārdi, kādos viņš izraudzījies visu šo informāciju ietērpt ("koki ir sabiedriskas būtnes" u.tml.), droši vien daudziem lasītājiem ļauj sajusties tā, it kā arī viņi paši būtu atklājuši kaut ko jaunu, nozīmīgu, un rosina uz it kā tik ierasto meža skupsnu vai krūmu puduri aiz mašīnas loga paraudzīties mazliet vērīgāk nekā līdz šim. Pat ja var apšaubīt autora izmantoto vēstījuma stilu un piemērotību (populār)zinātnisku faktu izklāstam, nevar noliegt, ka tieši šādi par kokiem un norisēm mežā viņam izdevies ieinteresēt ievērojamu skaitu cilvēku, kuri pirms tam ikdienā aiz meža neko vairāk kā malku, eksportējamus zāģmateriālus jeb "zaļo zeltu", aktīvās atpūtas iespējas, "planētas plaušas", medību apgabalus vai ogošanas un sēņošanas vietas, iespējams, nebija saskatījuši. Un droši vien pat vēl tagad nedz iztālēm, nedz pat tiešā tuvumā apsi nespēj atšķirt no oša, vītolu no lazdas vai pat kadiķi no egles. Savā ziņā ar pavisam nelielo grāmatiņu Vollēbenam gandrīz vai izdevies tas, par ko Imants Ziedonis sapņoja "Zaļajā pasakā": "Mājas noputēja visas vienādas un zaudēja krāsu, māju numuri noputēja un nebija redzami. Cilvēki arī bija noputējuši visi vienādi, un visi brīnījās, kā viņi agrāk nebija redzējuši, ka pilsētā ir tik daudz putekļu. [..] Bet mežs nāca arvien tuvāk. Mežam pa priekšu plūda zaļa migla. Tā smaržoja pēc priežu skujām un pēc tikko bijuša pērkona. Tā līda pa vaļējiem logiem un pa durvju atslēgas caurumiem, pa skursteņiem un ventilācijas lūkām istabās, un cilvēkiem kļuva vieglāk elpot. Uzvēdīja sūnu un sēņu smaržas, bet cilvēki vēl gulēja un nenojauta, kas notiks. Tie, kas naktīs bija mocījušies ar bezmiegu, tagad gulēja saldāk aizmiguši kā nekad. [..] Kad sētniece paskatījās pa logu, viņa galīgi apjuka – pa ielu gāja priedes!"

Līdz staigāšanai gan Vollēbena koki netiek, taču viņa pavadībā var iepazīt daudzas citas apbrīnojamas šo organismu īpašības un spējas. Tā, piemēram, vai jūs zināt, ar kādiem un cik paņēmieniem mežā augoši koki mēdz nodrošināties pret paši savu ziedu apputeksnēšanu jeb "asinsgrēku", tādējādi mazinot ģenētisku saslimšanu risku? Un kāpēc, piemēram, bērzu birzī dabiski cieši sasējušies un augoši koki mēdz attīstīties vienmērīgāk un ātrāk nekā meža izkopšanas un saimniecisku apsvērumu vārdā izretinātā audzē? Un kā koks saviem turpat netālu esošajiem sugas brāļiem vai māsām spēj pavēstīt par briesmām brīdī, kad tā lapas sāk ēst žirafe vai kādi kaitēkļi? Kāpēc daži koki "uzskata" par vajadzīgu savu sakņu sistēmu izmantot ne vien egoistiski savām vajadzībām, bet arī barības vielu piegādei turpat līdzās augošiem citiem kokiem, bet reizēm arī šķietami nedzīviem celmiem? Jā, un tad vēl mūžīgais jautājums: vai priede spēj "saprast" bērzu, bet ozols – pāri upei otrā krastā augošo liepu rindu?

Pilsētas ērtībās iesūnojušu lasītāju šādi stāsti rosina neaizmirst, ka pasaulē viss nebūt nenorisinās pēc viena pulksteņa un vienā ātrumā – ar ātrumu šajā gadījumā nesaprotot dažādu valstu attīstības līmeni, lai gan koku un cilvēku aizņemtās pasaules daļas nudien var uzlūkot kā valstis ar visai atšķirīgu un reizēm tomēr pārsteidzoši radniecīgu iekārtu. Gandrīz tādi paši elektriskie impulsi, kas vienā laidā ņirb mūsu smadzenēs, liek darboties mūsu datoriem vai šķietami pašsaprotami nodrošina darbošanos internetā, pārvietojas arī pa koku saknēm, stumbriem un zariem, taču to ātrums, salīdzinot ar mums ierasto dzīves tempu, ir tik niecīgs, ka varbūt mums tikai šķiet, ka koki stāv uz vietas. Jo brīdī, kad pēc simts gadiem kāds no tiem būs paspēris soli uz priekšu, mūsu to tuvumā vairs nebūs. Arī par to pēc šīs grāmatas izlasīšanas aizdomājos, vērojot saskanīgo zaru un lapotņu viļņošanos bērzu birzītē aiz žoga – to pašu pārsteidzošo, it kā bezkaislīgo un pat nedaudz biedējoši dzīvo kustību, ko tik izteiksmīgi filmas "Spogulis" kadros ir iemūžinājis Tarkovskis.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!