Kadrs no raidījuma "Zaļgalvis" pirmās sērijas
 
Vide
09.04.2022

Zaļais dzīvesveids

Komentē
2
Saglabā

Turpinām rakstu ciklu, kas papildina "Satori" un "Vides filmu studijas" kopīgi veidoto raidījumu "Zaļgalvis".

Caurskatot "Satori" projekta "Zaļgalvis" materiālu listi, mans skatiens apstājās pie fotoattēla, kurš ilustrē Lindas Curikas rakstu "Zudušo dabiskumu meklējot". Foto ir paņemts no "stokiem", nekas personisks, bet vienlaikus labi ilustrē gan Curikas pārdomas par to, ko mūsdienās nozīmē nodrošināt "dabisku bērnību", gan arī jautājumu, pie kura laiku pa laikam atgriežos, domājot par mūsdienu cilvēka attieksmi pret dabisko vidi, – proti, ko īsti nozīmē "zaļais dzīvesveids" un vai tam ir jēga dabas aizsardzības kontekstā.

Fotogrāfijā redzamas kājas iešļūcenēs, kas droši vien pieder samērā jaunam cilvēkam, kurš nostājies uz siena rituļa, kādus tagad taisa īpaši šim mērķim domātas mašīnas – siena rituļu preses. Es saku "tagad", jo esmu pieredzējis laiku, kad nekādu rituļu nebija – pļaušana un siena gatavošana bija būtiska daļa no tā laika, kuru katru vasaru pavadīju pie vecvecākiem – vismaz pašu vajadzībām zāle tika pļauta meža pļavās ar izkaptīm (mana datora pareizrakstības programma šo vārda "izkapts" locījumu neatpazīst), siens tika apgriezts ar grābekļa kāta palīdzību, kaltēts gubās un uz šķūni vests siena ratos, kurus vilka zirgs. Bet ne tikai tas. Plikās pēdas, siens un pļava fotoattēlā it kā norāda uz Curikas pieminēto dabiskumu, bet tas ir īpatnējs dabiskums – pēdas aizsargā gumijas iešļūcenes, siens ir mehāniski apstrādāts, zaļā ainava fonā nebūt nav "dabiska" – tā ir cilvēku iekopta un nopļauta pļava. Proti, šeit dabiskums neietver cerību atgriezties kaut kādā pirmatnējā un cilvēku nesamaitātā pasaulē. Zināt, ka piens nerodas rūpnīcā, bet tiek slaukts no govīm, jau nozīmē būt pietuvinātam dabai.

Ar to es negribu pateikt, ka mūsdienu zaļais dzīvesveids nav patiesi "zaļš", bet gan to, ka zaļais dzīvesveids mūsdienās "zaļumu" ietver tikai kā vienu vai vairākus veseluma elementus, motīvus, aspektus. Kaut vai šī iemesla dēļ vien nav viena zaļā dzīvesveida modeļa – kā, teiksim, budistu apskaidrības, kurai cilvēki var vairāk vai mazāk pietuvoties atbilstoši savam pārliecības stiprumam vai gribasspēkam. Toties ir milzīga daudzveidība, kas redzama arī "Zaļgalvja" sižetos. Tā var ietvert kāpšanu kalnos, salātu audzēšanu lecektī pilsētas vidū, aktīvismu dzīvnieku aizstāvības jomā, piesārņojuma zinātnisku izpēti, vingrošanu parkā, maskošanās tradīcijas uzturēšanu, komposta kaudzes un dārzeņu sālīšanu kā vaļasprieku. Un es nedomāju, ka šī atlase ir tikai izmisuša režisora neprāts situācijā, kad par kaut ko sižets ir jātaisa, lai gan droši vien šim aspektam arī ir sava nozīme. Jauši vai nejauši dīvainais komplekts ar devīzi "videi draudzīgāks dzīvesveids", manuprāt, patiešām uzrāda mūsdienu zaļā dzīvesveida diagnozi.

Būtu labi atgriezties pie "dabas", pie "dabiska" dzīvesveida, aiziet no civilizācijas un dzīvot "off-the-grid", ēst veselīgāk, atteikties no gaļas, nenogalināt dzīvniekus, neiznīcināt ainavas, vairāk kustēties, vairāk ceļot, vēlams ar kājām un pa mežu, mazāk patērēt, fiziski strādāt pašam un izkopt "DIY" prasmes – šīm idejām Rietumu kultūrā ir sena vēsture. Kaut vai varam paskatīties uz grandiozo pastorāles tradīciju, kas aizsākas vismaz hellēnisma laikmetā. Tomēr, kad romiešu aristokrāti slavināja lauku dzīves priekšrocības, šķiet, ka viņiem bija vismaz idealizēts priekšstats par to, ko nozīmē šāda dzīve. Es neesmu pārliecināts, vai kādam šobrīd ir skaidrs, kas īsti ir "zaļais dzīvesveids".

Var jau būt, ka es pārspīlēju. Cilvēkiem, kuri "Zaļgalvī" vai citos medijos stāsta par to, kā viņi veido savu dzīvi, acīmredzami ir kāds vairāk vai mazāk skaidrs modelis padomā. Un arī pagātnē bijuši daudzi dzīves modeļi, kas katram cilvēkam atsevišķi varbūt ir šķituši gana skaidri, bet, nolikti līdzās, veido diezgan raibu ainu – ir tomēr ļoti būtiskas atšķirības pasaules skatījumā starp veģetārieti Plutarhu 1. gadsimtā, veģetārieti Frensisu Bēkonu 17. gadsimtā un veģetārieti Pīteru Singeru 21. gadsimtā. Un, piemēram, arī citos laikmetos paralēli ir pastāvējuši veģetārieši ar atšķirīgu motivāciju: vienus vairāk uztrauc ētiski apsvērumi, citus veselība, vēl citus – reliģiska pārliecība.

Tomēr, manuprāt, ir vērts pamanīt, ka apzīmējumi "zaļais dzīvesveids", "videi draudzīgs", "dabas aizsardzība", galu galā pati "daba" šobrīd vairāk funkcionē kā peldošie apzīmētāji, nevis kā jēdzieni ar skaidru nozīmi. Proti, tie ir apzīmētāji, kurus var izmantot visdažādākajos veidos atbilstoši runātāja vajadzībām. Zaļais dzīvesveids var ietvert vientuļnieka dzīvi kalnos un atteikšanos izmantot plastmasas vāciņu benzīntankā pirktai kafijas krūzei. Patiesībā, ja runājam tieši par "zaļo dzīvesveidu", tad tas būtībā ir tukšais apzīmētājs, jo tam nav konkrēta satura, tikai kaut kāda atsauce uz intuitīvu pretstatu kaut kam, kas varētu nebūt "zaļš".

Piemēram, ja par nezaļu uzskatām to, kas saistīts ar civilizāciju vai pilsētu, tad var nojaust, kā ir iespējama tik liela zaļo dzīvesveidu dažādība, jo ir ļoti daudz lietu, kam var zaļo dzīvesveidu pretstatīt, – pārtikas pirkšana veikalā, dzīvošana daudzstāvenē, braukšana ar lidmašīnu, darbs ofisā utt. Atliek vien izvēlēties. Un svarīgi arī pamanīt, ka es varu dzīvot zaļu dzīvesveidu, braucot ar velosipēdu, šķirojot atkritumus, audzējot piemājas dārziņā dārzeņus, bet katru dienu ejot uz darbu bankā.

Šeit nevajadzētu pārprast – būt tukšam apzīmētājam nav negods. Runa nav par to, ka apzīmējumam "zaļais dzīvesveids" nav jēgas un pielietojuma, bet par to, ka tam nav noteikta satura, ir tikai grandioza klātbūtne mūsu identitātes un pasaules aprakstos, kurus mēs radām paši, lietojam publiskajā telpā un saņemam no medijiem. Tas ir līdzeklis, ar kura palīdzību mēs formulējam savu attieksmi pret dažādām lietām.

Varētu iebilst, ka šis apzīmētājs nav tukšs, tikai nosauktie piemēri neatbilst tam, ko tie apzīmē. Vai tad nevar nošķirt patiesi zaļu dzīvesveidu no ilūzijām un liekulības, zaļmaldināšanas jeb "greenwashing"? Vai, pamanot, ka cilvēks, kurš šķiro atkritumus, regulāri lido ar lidmašīnām, mēs neesam šo cilvēku pieķēruši?

Te pāris piebilžu. Domāju, ka nepārprotami ir dzīvesveidi, kas atstāj lielāku un mazāku iespaidu uz dabisko vidi. Tomēr mērķis diez vai varētu būt neatstāt nekādu iespaidu uz dabisko vidi, jo tad vislabākā izvēle droši vien ir nāve, lai gan arī līķiem ir ekoloģiskās blaknes. Tā ka runa vienmēr ir par ietekmes apjomu, kas arī rada visādus jautājumus – kāpēc pieņemt, ka cilvēka ietekme uz dabisko vidi nav daļa no dabiskās vides, vai mēs tiešām pārzinām, kādu ietekmi atstāj katra mūsu darbība, un vai varam viegli salīdzināt, kura ir tā morāli pieļaujamā robeža, kad var samierināties ar iespaidu, ko uz vidi atstājam? Nesen vienā no vides problēmām veltītajām diskusijām, ko rīko Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, kāds no klausītājiem izmeta iebildumu – vai tiešām rūpju par dabu dēļ mums jāatgriežas dzīvot alās? Tobrīd mans komentārs bija, ka šī ir viltus dilemma, jo dzīvesveida maiņa nenozīmē izšķiršanos starp to, ka dzīvo, kā pagadās, un atgriešanos alās. Ir daudz iespēju starp šīm galējībām. Tagad domāju, ka šis priekšstats par zaļo dzīvesveidu kā dzīvošanu alā rodas no pārpratuma – atskaites punkts nevar būt kaut kāds neskaidri iztēlots modelis, kurā nav nekādas ietekmes uz dabisko vidi, bet gan nodoms un sava veida projekts – nevis videi "draudzīgs", bet patiešām "draudzīgāks" dzīvesveids. Tas nenozīmē, ka ar labiem nodomiem pietiek. Tāpat atteikšanos no plastmasas salmiņiem var iedomāties par sasniegumu tikai tad, ja jautājumu – kā dzīvot draudzīgāk – uzdodam tikai vienreiz un, izdarot minimumu, to aizmirstam. Bet jautājums, kā dzīvot videi draudzīgāk, var būt pastāvīgs atskaites punkts – proti, tāds, kuru uzdod no jauna un atkal no jauna, nezinot, kādam jābūt gala iznākumam. Zaļmaldināšanas problēma ir ne tikai tā, ka cilvēki vai institūcijas saka vienu un dara otru vai kaut kādā aspektā ir zaļi, citā par dabisko vidi nerūpējas, bet arī tā, ka šīs institūcijas jautājumu, kā būt dabai draudzīgam, uzdod tikai tik bieži, cik nepieciešams minimālai izdzīvošanai mūsdienu publiskajā telpā.

Es mazliet novirzījos no temata – jautājums bija, nevis kādam jābūt īstajam zaļajam dzīvesveidam, bet vai īstais zaļais dzīvesveids ir tas, kas definē mūsu izpratni par to, ko nozīmē dzīvot dabiskajai videi draudzīgi. Un es teiktu, ka nē. Pirmkārt, tāpēc ka ideālais zaļais dzīvesveids ir vai nu pašpretrunīgs (proti, atteikšanās no ietekmes uz vidi nozīmē atteikšanos no dzīves un atbilstoši nevar būt daļa no dzīvesveida), vai arī tas aizved pie vismaz pagaidām neatrisināta jautājuma, kurš dzīvesveids tad ir īsti zaļš. Otrkārt, tie, kuri lieto šo un analoģiskus apzīmējumus, patiešām to izmanto daudzveidīgi un, es teiktu, neskaidri. Diskusijas par īsto zaļo dzīvesveidu drīzāk ir cīņa par to, kurai versijai būs lielākā ietekme uz sabiedrisko domu.

Visbeidzot – vai zaļajam dzīvesveidam ir jēga tādā nozīmē, ka tas spēj kaut ko mainīt? Te, protams, būtu daudz ko teikt. Pieminēšu tikai vienu, manuprāt, svarīgu jautājumu par zaļo dzīvesveidu. Kaut vai skatoties, klausoties un lasot "Zaļgalvja" materiālus, var pamanīt, ka mums lielākoties nav darīšana ar cilvēkiem, kuri garīgu meklējumu rezultātā ir nolēmuši noslēpties no civilizācijas. Varbūt tā ir mana fantāzijas nabadzība, bet vismaz daļu no viņiem man grūti iedomāties, piemēram, Mikelandželo Antonioni filmas "Zabriski Point" tuksneša mīlas ainā. Droši vien piemērs nav īstais, bet, manuprāt, viegli pamanīt, ka mūsdienās zaļais dzīvesveids neizslēdz atvērtību tehnoloģijām, zinātnei, zināmu pragmatiskumu, menedžmenta un komunikācijas prasmes un efektivitāti kopumā. Šie cilvēki būtībā pieņem mūsu sabiedrību un tic tās spējai mainīt cilvēka un vides attiecības. Nepieciešams tikai mainīt attieksmi, domāšanu, izglītoties, tīkloties, samērot darba dzīvi un patērēšanu ar "to, kas dzīvē patiesi ir svarīgs". Ja ekoloģiskās krīzes patiešām ir cilvēku attieksmes, neapdomīgas patērniecības un nepietiekami attīstītas zinātnes un tehnoloģiju rezultāts, tad, to visu mainot, mēs varam arī draudzīgāk izturēties pret dabu. Tomēr alternatīvā versija ir, ka nedraudzīgums pret dabu un dabiskās vides ekspluatācija ir mūsu sabiedrības fundamentālo struktūru blakne un nav iespējams mainīt vienu, nemainot arī otru. Vai zaļā dzīvesveida aizstāvji tomēr nav naivi? Varbūt viņi ir visbūtiskākā un centrālā zaļmaldināšanas daļa? Proti, rada ilūziju, ka kaut kas mainās, ka nav jau tik slikti, ka tūlīt, tūlīt mēs atradīsim veidu, kā kļūt dabai draudzīgiem, lai gan fonā ietekme uz dabisko vidi kļūst arvien plašāka un graujošāka?

Man nav skaidras atbildes uz šo jautājumu. Būtībā jau es ticu, ka ar zinātnes, diskusiju, ideju, attieksmes palīdzību var ietekmēt pasauli, tai skaitā sabiedrības uzvedību. Kaut vai, piemēram, iedomājieties, kāda būtu Rietumu pasaule, ja tajā nebūtu izveidojušās universitātes. Vienlaikus man šķiet, ka tas, vai idejas spēj atstāt kādu iespaidu, ir lielā mērā loterija – nepietiek ar to, ka doma ir laba, lai cilvēki tai noticētu vai vēl vairāk – sāktu rīkoties saskaņā ar to. Bet tas nenozīmē, ka tā nekad nenotiek. Visbeidzot, nevaru iedomāties variantu, ka dabas aizsardzības projekts varētu izdoties, ja zaļais dzīvesveids netiktu vismaz lielā daļā sabiedrības pieņemts par labu esam. Atbilstoši es nezinu, vai tas, ka mēs nepārtraukti runājam par zaļo dzīvesveidu, ekoloģisko krīzi un dabai draudzīgu rīcību, mainīs pasauli, bet mēģinājumi tādu iedzīvināt visticamāk ir nepieciešams nosacījums, lai cilvēce varētu ilgtermiņā izdzīvot.

Projektu finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds.

Artis Svece

Artis Svece ir filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas docents, viņa pētnieciskais lauks aptver dzīvnieku studijas, ekokritiku, sociālo filozofiju un kritisko domāša

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!