"Rīgas A Cappella festivāls" šogad norisinās trešo gadu, un festivāla triju dienu programma raksturojama kā stilistiski daudzveidīga – tīra vokālā mūzika te izskanējusi gan pareizticīgo dziedājumu, gan Nīderlandes skolas partitūru veidolā, klāt pievienojot arī mūsdienām tuvākas un izklaidējošākas mākslinieciskās estētikas izpausmes. Jādomā, ka 2015. gada festivāla organizācija bijusi veiksmīga, jo Svētā Pētera baznīcā publiku vienlīdz piesaistīja Latvijas pareizticīgo kori un vokālā grupa "Ars Antiqua Riga", un gan jau klausītājus ieinteresēja arī jaunākās koncertprogrammas no muzikālo apvienību "Framest", "Latvian Voices" un Rīgas Gospelkora repertuāra. Tam visam pa vidu – kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" koncerts, kuru nekādi nevēlējos palaist garām, jo orķestra un tā mākslinieciskā vadītāja Normunda Šnē iniciētajam kamersimfoniju ciklam jaundarbu tagad pievienojis Andris Dzenītis, un kur nu vēl par "ziemeļu klarnetes zvaigzni" izsludinātā Emīla Jūnasona klātbūtne. Intuīcija nelika vilties.
Koncerts "Pareizticīgo dziedājumi" 13. novembrī sākās ar Latvijas Pareizticīgās baznīcas vīru kora "Logos" un diriģenta Joana Šēnroka uzstāšanos, kam sekoja Rīgas pareizticīgo kamerkoris "Blagovest" Aleksandra Brandava vadībā. Savukārt programmā tika solīti Bizantijas tradīcijās balstītie un senkrievu neimās pierakstītie monofoniskie dziedājumi, krievu komponistu daudzbalsīgie kora koncerti un mūsdienu autoru skaņdarbi, kas tātad pilnībā aptvertu Austrumu baznīcas liturģiskās mūzikas hronoloģisko diapazonu. Īstenība gan diemžēl izrādījās citādāka, jo seno vienbalsīgo opusu šeit nebija vispār, visu koncertu aizņemot tai sfērai, kura arī tradicionāli visvairāk asociējas ar pareizticīgo mūziku, – krāšņai daudzbalsībai. Pilnskanīgās harmonijās te izskanēja ar liturģiju nesaraujami saistīti muzikālie numuri "Klusā gaisma", "Mana dvēsele" no Lielā Kanona un "Tavā žēlastībā", kuru melodiskie motīvi visdrīzāk tiešām ir pārmantoti no Bizantijas laikmeta; par komponistu iztēli un izjūtu daudzbalsīgu vokālo vertikāļu jomā liecināja arī klasiskais repertuārs, kura senākais paraugs – Maksima Berezovska "Neatraidi mani vecumdienās" – nācis no 18. gadsimta, bet pārējās partitūras, kuras sarakstījuši Aleksandrs Grečaņinovs, Aleksandrs Arhangeļskis, Konstantīns Švedovs, Sergejs Rahmaņinovs, Sergejs Trubačovs, lielākoties tapušas ap 1900. gadu un arī atspoguļo tā laika estētiku. Turpretī "mūsdienu autorus" pārstāvēja vienīgi Georgs Pelēcis ar skaņdarbu "Kristus ir augšāmcēlies" – neapšaubāmi skaistu un nosaukumam atbilstošu mūziku, kas ilga tikai aptuveni minūti. Un ar to nu reiz pavisam noteikti bija par maz. Nomaļus atradās Alfrēda Šnitkes koncerts jauktajam korim ar Grigora Narekaci vārdiem, kurš, bez šaubām, atšķīrās no citu krievu komponistu veikuma, bet pie mūsdienu mūzikas nav pieskaitāms nekādi, jo Šnitke aizgāja mūžībā jau 1998. gadā.
Joana Šēnroka vadītā vīru kora "Logos" priekšnesumu pārsvarā varēja klausīties ar interesi un prieku. Pirmkārt, koris uzstājās pienācīgā mākslinieciskā līmenī, mūziķiem domājot gan par intonācijas tīrību, gan par vokālo tembru apjomīgumu, gan arī par dinamikas un raksturu kontrastiem, tāpat neizpaliekot pāris kolorītām soloepizodēm. Otrkārt, šādā atskaņojumā koris un diriģents uzskatāmi iedzīvināja Grečaņinova, Arhangeļska un Trubačova mūzikas tēlus un izjūtas, to emocionālajā spektrā niansēti iezīmējoties gan episkam vēstījumam un patētiskai izteiksmei, gan apgarotam lirismam un dramatiskiem akcentiem. Problēmas sākās tur, kur diriģents un koris pievērsās stilistiski neierastākajam Maksima Berezovska opusam, kurā Joana Šēnroka līdz šim veiksmīgi izmantotā romantiskā agoģika vairs neko daudz nelīdzēja. Polifonās struktūras pārmērīgi saplūda vienā skaņu masā, emociju izklāsts kļuva pārāk blāvs, savukārt formas risinājums – diezgan bezveidīgs. Un skaniskā kopaina tikai apstiprināja iepriekšējo priekšstatu, ka koris visērtāk jūtas romantiski plūstošu un cildenu māksliniecisko pārdzīvojumu pasaulē, citkārt priekšnesuma profesionālajam slīpējumam un izteiksmīgumam uzreiz izbalējot.
Kamerkora "Blagovest" un tā mākslinieciskā vadītāja Aleksandra Brandava uzstāšanās liecināja par līdzīgiem sasniegumiem un tādiem pašiem trūkumiem. Atkal Grečaņinovs, atkal Arhangeļskis (sevišķi priecēja tieši koncerta noslēgums ar Arhangeļska darbu "Ticības apliecinājums" un spožo Vsevoloda Meļņikova solo), fragmenti no Švedova cikla "Svētā Jāņa Zeltamutes liturģija" (ar diriģenti Oksanu Čerkasovu) un neliels Rahmaņinova opuss (šķiet, ne no tiem oriģinālākajiem) – šo mūziku koris atspoguļoja krāsaini, plastiski un noskaņām bagāti, kas šķita tikai loģiski, jo gandrīz identiskā stilā, ar to pašu romantisko patētiku, rakstīja arī Jāzeps Mediņš, Jēkabs Mediņš, Helmers Pavasars, Valters Kaminskis – atšķiras tikai izvēlētās poēzijas ievirze. Arī ar Georga Pelēča miniatūru koris tika galā veiksmīgi, taču Alfrēda Šnitkes kora koncerta atskaņojums jau bija problemātisks. Šeit diriģenta veidotajā interpretācijā ar plašiem, nekonkrētiem žestiem vairs nepietika – vajadzēja vēstījuma precizitāti un koncentrētību, kas skanējuma plūsmā diemžēl pazuda. Arī koris "Blagovest" vairs nebija diez ko atsaucīgs Aleksandra Brandava radošajām iecerēm – dziedājums visās kora grupās izklausījās tembrāli vienmuļš un plakans, neraugoties uz to, ka par kamerkori nosauktajai muzikālajai vienībai sieviešu balsu vien ir vairāk nekā visu Latvijas Radio kora dalībnieku kopā, skaņdarba ritms virzījās uz priekšu nelīdzeni, bet emocionālajiem rakursiem pietrūka gan savstarpēju kontrastu, gan dzīvīguma. No otras puses – varbūt tam arī nevajadzētu pārsteigt, jo tādas nu reiz ir atšķirības starp amatieru un profesionālajiem koriem, kuras acīmredzamas kļūst tad, kad amatieru kori uzņemas pārāk grūtus uzdevumus, kas izrādās nepaceļami arī pašiem diriģentiem. Taču iespējams izteikties arī optimistiskāk – ja koncerta "Pareizticīgo dziedājumi" mērķis bija vēlreiz aktualizēt stāstu par Alfrēda Šnitkes ģenialitāti (starp citu, tas apstiprināja nojautu, ka no Šnitkes opusa ar Grigora Narekaci dzeju koris "Blagovest" izdziedāja tikai fragmentus), atgādināt par Georga Pelēča jaunradi (un atkal – komponista radītās lielizmēra partitūras korim "Nāvi ar nāvi iznīcinājis", "Dievmātes psalmu svīta" un "Lielā psalmu grāmata" zināmas tikai nosaukuma pēc) un iepazīstināt ar Maksima Berezovska mūziku (bet vēl taču ir arī Dmitrijs Bortņanskis, Stepans Davidovs un citi pirmsromantisma laikmeta krievu meistari), tad var uzskatīt, ka koncerta veidotāji savu mērķi ir sasnieguši.
Nākamajā vakarā "Rīgas A Cappella festivāls" koncentrējās uz populāro mūziku diapazonā no spiričueliem un gospeļiem līdz latviešu tautasdziesmu iedvesmotām parafrāzēm, savukārt tos, kuriem tuvāka akadēmiskas ievirzes māksla, 14. novembrī pulcēja kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" jaunākā programma Lielajā ģildē. Tiesa, arī šeit ne jau viss bija jāuztver svinīgā nopietnībā, taču līdz humora izjūtas caurstrāvotām muzikālām atrakcijām Kristiana Lindberga komponēto "Grēnšteta kunga neparasto sapņu" veidolā un klarnetista Emīla Jūnasona uznācienam nācās gaidīt ilgāku laiku. Pirms tam – Jūnasa Valfridsona opuss "Biķernieku mežs", 1980. gadā dzimušā zviedru autora partitūrā neizpaliekot arī traģiskās vēstures iezīmētajam kontekstam, bet koncerta pirmajā daļā – Tomasa Adesa kamersimfonija un Andra Dzenīša "(SIN)fonietta".
Izskanot latviešu komponista jaundarbam, kļuva skaidrs, ka 14. novembra programma veidota ļoti rūpīgi, Tomasa Adesa daiļrades intelektuālajām aprisēm, izsmalcinātajai stila izjūtai un distancētajam vērojumam (kuras, starp citu, ir klasiskas angļu mūzikas iezīmes) izgaismojoties līdzās Andra Dzenīša skaņdarba personiski izdzīvotajam vēstījumam un spēcīgajai māksliniecisko pārdzīvojumu gammai – īsi sakot, katra no partitūrām akcentēja otra komponista veikuma labākās īpašības. Taču Adesa kamersimfonija bija uztverama kā vērtība arī pati par sevi, kur formas elegance apvienojās ar oriģināliem atradumiem instrumentācijā, radošās domas precizitāte un mākslinieciskās dramaturģijas noapaļotība – ar saistošu emocionālo pasauli, bet garāmslīdošās norādes uz pagātnes meistaru un populārās mūzikas autoru daiļrades zīmēm šai partitūrai piešķīra papildu grāciju un kolorītu. Par "britu brīnumbērnu" savulaik nosauktais komponists savu kamersimfoniju radīja 19 gadu vecumā, kopš tā laika tapuši daudzi citi opusi, kas Latviju vēl nav sasnieguši, taču, ņemot vērā Adesa partitūras zināmo līdzību Džona Adamsa vai Magnusa Lindberga estētikai, Normunda Šnē izvēle nepārsteidza, un jādomā, ka iepriekšminēto autoru daiļradē trenētajiem "Sinfonietta Rīga" mūziķiem Tomasa Adesa partitūras adekvāts iedzīvinājums grūtības nesagādāja.
Liepājas Simfoniskais orķestris un diriģents Atvars Lakstīgala pakāpeniski īsteno Liepājas koncertu ciklu, kurš vēl ne tuvu nav galā, savukārt "Sinfonietta Rīga" un Normunds Šnē tajā pašā laikā pievērsies kamersimfoniju ciklam, kuram arī fināls vēl nav paredzams – virkne komponistu jaundarbus jau uzrakstījuši, citiem pirmatskaņojumi gaidāmi tālākā nākotnē. Šī ilgtermiņa programma aizsākās gandrīz precīzi pirms pieciem gadiem ar Viļņa Šmīdberga opusa "Saucēja balss" interpretāciju 2010. gada 12. novembrī; kopš tā laika Normunda Šnē vadītajam kamerorķestrim skaņdarbus radījuši gan Šmīdberga domubiedri, gan arī par divām paaudzēm jaunāki komponisti; bijušas gan spožas radošas veiksmes, gan opusi, kuru pirmais atskaņojums, visticamāk, paliks arī pēdējais – tātad par vienmuļību nudien nav iemesla sūdzēties. Grūti teikt, vai Andra Dzenīša "(SIN)fonietta" jaunradīto kamersimfoniju vidū ir pati izcilākā – uz to pretendē arī Mārtiņa Viļuma un Santas Ratnieces darbi, pirmām kārtām tādēļ, ka visas trīs partitūras nevis pārstāv kādu konkrētu modeli, bet gan atspoguļo principiāli atšķirīgu individualitāšu radošo pasauli –, taču Dzenīša veikums neapšaubāmi saucams par šedevru.
Komponists skaņdarba pieteikumā skaidrojis gan vārda "(SIN)fonietta" jēdzienisko nozīmi, gan arī ar kompozicionālajiem izteiksmes līdzekļiem saistīto mākslinieciskās dramaturģijas uzbūvi, taču šī ir tā laimīgā situācija, kad mūzikas saturs un vērtība uztverami bez jebkādiem skaidrojumiem, uzreiz pārliecinoties par tās māksliniecisko piepildījumu un izcilajām profesionālajām kvalitātēm. Vispirms jau uzmanību pievērsa "(SIN)foniettas" emocionālais vēstījums, kur komponists, izmantojot individualizētu mūzikas valodu ar trāpīgu intonāciju loku un daudzveidīgām harmoniskām aprisēm, nonācis līdz eksistenciāliem vispārinājumiem – turklāt iztiekot bez drūmām un eksaltētām kaislībām. Viss ir pateikts ļoti precīzi un ļoti patiesi. Otrkārt, "(SIN)foniettas" formveide bija jūtami viengabalaināka un spriegāka nekā lielam simfoniskam orķestrim rakstītajos Dzenīša darbos, piemēram, opusos "Prelūdija. Gaisma" un "Postlūdija. Ledus" ar plašajiem un ilgstošajiem tematiskā materiāla dinamikas uzplūdiem un atplūdiem – šeit radošo ideju izklāstu komponists veidoja koncentrētāk un paradoksālāk, tādēļ atstājot vēl jo fascinējošāku iespaidu. Treškārt, Andra Dzenīša meistarība, strādājot ar orķestri, ir labi zināma, taču jaunajā kamersimfonijā tā izpaudās sevišķi spilgti, orķestrālās domāšanas parametriem kļūstot par neatņemamu skaņdarba satura atklāsmes sastāvdaļu. Ne velti, klausoties šo darbu, šķita, ka tas pilnībā atbilst tieši kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" mākslinieku radošajam skatījumam un interesēm – īstajā vietā bija pūšaminstrumentu ansambļa luminiscējošie tembri, čella soloepizodes psiholoģiskais dziļums (to atainoja Kārlis Klotiņš), sitaminstrumentu partitūras daudzveidīgie izvērsumi (turklāt rakstīti tā, lai atskaņojumam nevajadzētu piesaistīt veselus piecus perkusionistus, iztiekot ar vienu vienīgu mūziķi – Ivo Krūskopu), savukārt stīgu grupa Andra Dzenīša opusā varēja izpausties tiešām vērienīgi, nevairoties no emocionāli atklāta un dramatiski piesātināta skanējuma. Jāpiebilst tikai, ka Normunda Šnē interpretācija pilnā mērā atbilda Dzenīša skaņdarbā dzirdamajām norisēm, taču tajai katrā ziņā vajadzētu pievienoties arī citām versijām – piemēram, ansambļa "London Sinfonietta" un Endrū Gorleja sniegumam vai Andra Nelsona vadītā Bostonas Simfoniskā orķestra atskaņojumam.
Jūnass Valfridsons 2014. gadā Latvijā strādāja par "Sinfonietta Rīga" rezidējošo komponistu, un skaņdarbs "Biķernieku mežs" ir komponista gūtās pieredzes rezultāts. Nevarētu teikt, ka šī partitūra izsauca vienlīdz ieinteresētu attieksmi, taču uz tiem, kurus uzrunā salīdzinoši romantiska, tonāla un vienkārša māksla, Valfridsona jaundarbs, pieļauju, palika ļoti labā atmiņā. Arī šeit noteikti nāca par labu konsekvents stīgu orķestra iespēju izmantojums emocionāli ekspresīva skaņuraksta izveidē, un zviedru komponista mūzika vismaz līdz zināmam brīdim pārliecināja gan ar tematiskā materiāla izvēli, gan arī ar tēlu kontrastiem un sapludinājumiem. Uz beigām šis opuss tomēr nedaudz nomāca un apnika – pirmkārt, tādēļ, ka partitūrā viss jau bija pateikts, bet komponists tādā pašā garā turpināja vēl pāris minūtes, otrkārt, tādēļ, ka iepriekš iepazītie lirisku un trauksmainu noskaņu pretstatījumi aizvien vairāk atgādināja nevis nopietnu vēsturisku drāmu, bet gan banālu un klišejisku trilleri – taču vismaz vienu reizi Jūnasa Valfridsona darbu noklausīties ir vērts.
Līdzīgi ar Kristiana Lindberga opusu "Grēnšteta kunga neparastie sapņi" – pirmais priekšstats bija visai spilgts un priecējošs, tomēr rodas aizdomas, ka, klausoties šo mūziku otro un trešo reizi, parādītos vēlme paņemt partitūru un izsvītrot vairākas stieptas un liekvārdīgas epizodes liriski blāvā raksturā un lēnā tempā, turklāt arī šis Lindberga skaņdarbs, tāpat kā citi kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" savulaik spēlētie, raisa vēlēšanos pēc spilgtāka intonatīvā materiāla iezīmīguma. Citādi mūzikai nav ne vainas – komponista iztēle un humora izjūta izvēršas dīvainos, sirreālos un krāsainos tēlos, dinamikas un temporitma maiņas piešķir šim darbam nepieciešamo dzīvīgumu, bet orķestra instrumentālās līnijas un klarnetes solopartija vēsta, ka "Grēnšteta kunga neparastie sapņi" rakstīti ar vērā ņemamu profesionalitātes un talanta klātbūtni. Normunda Šnē un kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" sniegums koncerta otrajā daļā saglabājās vienlīdz augstā kvalitātē, turpretī publikas beidzot sagaidītais solists Emīls Jūnasons Kristiana Lindberga darbā iejutās brīvi un aizrautīgi, pārliecinot gan klarnetes tembra plastiskumam, gan spēles virtuozitātei, – taču, lai pilnā mērā iepazītu un novērtētu zviedru mūziķa radošās spējas, viņš tomēr būtu jādzird arī ne tik ekscentriskā lomā.
"Pareizticīgo dziedājumus" Svētā Pētera baznīcā 15. novembrī nomainīja katoliskās zemēs radīta mūzika – komponēta laikā, kad katoļu un pareizticīgo baznīcas jau bija neglābjami nošķīrušās, viduslaiku kultūras vietā stājās renesanse, bet reformācija vēl bija priekšā. Precīzāk – viens no "Ars Antiqua Riga" programmā pārstāvētajiem komponistiem – Žoskēns Deprē – to sagaidīja savas dzīves pēdējos gados. Diriģenta un dziedātāja Pētera Vaickovska vadītās vokālās grupas "Ars Antiqua Riga" jaunākā programma (šajā koncertā basam pievienojās baritons Uģis Meņģelis, tenori Aigars Reinis un Jānis Kurševs un kontrtenors Rūdolfs Bērtiņš) uzlūkojama kā loģisks turpinājums iepriekšējām – pirms tam mūziķi pievērsušies "Ītonas kora grāmatai", Tjūdoru laika partitūrām, Gijoma de Mašo un viņa līdzgaitnieku daiļradei, bet tagad kārta pienākusi Nīderlandes skolas jeb franču – flāmu skolas komponistiem. Jakobs Obrehts, Johans Okegems, Gijoms Difē, Žoskēns Deprē – šie vārdi daudz ko izsaka profesionāliem mūziķiem, taču Latvijas klausītājiem palikuši pavisam mazzināmi līdz pat pēdējiem gadiem, un varbūt arī tādēļ šis "Rīgas A Capella festivāla" koncerts spēja piesaistīt jūtami dažādāku publiku par šauru teorētiķu loku.
Par vienu no būtiskākajām koncerta veiksmēm jānosauc rūpīgi izvēlētais repertuārs, kā rezultātā šeit atskaņotā mūzika klausītāja uztverē sasaucās iepriekšneparedzamos dialogos. Jādomā, ka liturģiskā teksta "Alma redemptoris mater" iedzīvinājums veselās četrās dažādās versijās nebija nejaušība, līdz ar to atklājot visizteiksmīgākos rakursus Johana Okegema gaiša saviļņojuma caurstrāvotajiem tēliem, Žoskēna Deprē jaunrades psiholoģiskajam piesātinājumam, Gijoma Difē atspoguļoto introverto raksturu mijai un gregoriskā dziedājuma cildenajai kontemplācijai. Vēl cita nokrāsa plašajā noskaņu un pārdzīvojumu spektrā iemirdzējās ar iepriekšminēto Dievmātes slavinājumu tematiski saistītajā Okegema opusā "Intemerata Dei mater" un jebkādu melanholiju strauji kliedējošajā Obrehta partitūrā "Laudemus nunc Dominum", koncerta gaitā tikpat spilgti iezīmējoties arī kompozicionālās rakstības kontrastiem. Visu četru Nīderlandes skolas meistaru komponēto motešu polifoni eksperimentālais skaņuraksts šeit sabalsojās ar ne mazāk suģestējošajiem Gijoma Difē atradumiem mesas "Se la face ay pale" daļās "Kyrie" un "Sanctus", tam visam pretstatot četru gregorisko dziedājumu monodisko plūdumu.
Atbilstoši izvēlētā repertuāra daudzpusīgumam tikpat dažādas izvērtās "Ars Antiqua Riga" interpretācijas, kur kā sevišķi pārliecinoša atmiņā palika koncerta izskaņa ar saliedētā ansamblī izdziedātās Žoskēna Deprē motetes "Salve Regina" lirisko vispārinājumu, un arī programmas sākums ar Obrehta "Laudemus nunc Dominum" un Okegema "Alma redemptoris mater" līksmo tēlainību izskanēja dzidri un vitāli. Neapšaubāmi attaisnojās arī ideja visus gregoriskos dziedājumus atvēlēt Jāņa Kurševa solo, jo šajos priekšnesumos viduslaiku mūzikas apgarotais skaistums izgaismojās tik mērķtiecīgi un patiesi kā reti kad. Ar citām interpretācijām gan negāja vienlīdz spoži. Pēteris Vaickovskis Latvijas Radio par koncertā pārstāvēto renesanses ģēniju partitūru harmoniskajām un ritmiskajām kompleksitātēm arī atklāti vēstījis, ka "šie muzikālie labirinti dažbrīd ir tik sarežģīti, ka tajos var apmaldīties", – un diemžēl mūziķi brīžiem patiešām nomaldījās no īstā ceļa, atpakaļ bez liekas kavēšanās atgriežoties ar gluži labi saprotamu satraukumu. Arī interpretāciju tembrālie vaibsti šajā "Ars Antiqua Riga" koncertā nebija paši veiksmīgākie, vairākkārt gūstot pārlieku trauslas un dīvainas aprises, – un šķiet, ka te pie apvāršņa pavīdēja tā pati jau "Pareizticīgo dziedājumos" identificētā problēma: sarežģītākās partitūras mūziķiem izrādījās pārāk grūtas. No otras puses, labi, ka šī mūzika nav atstāta vienīgi Latvijas Radio kora ziņā, kā tas bija vēl tikai pirms sešiem septiņiem gadiem, jo viena muzikālā vienība ar tikai divdesmit pieciem dziedātājiem nudien nespēj aptvert visu kora repertuāru diapazonā no Leonīna līdz Jēkabam Jančevskim – un gan jau ar laiku Latvijas atskaņotājmākslinieki sasniegs tādu pašu vokālo līmeni kā 15. gadsimta Nīderlandē.
0