Citu idejas
28.11.2008

Vladimirs Kaijaks. Stāsts "Visu rožu roze"

Komentē
0

Runā, ka šis stāsts esot savam laikam novatorisks un jauns pavērsiens latviešu literatūrā. Piebildīšu, ka līdzība ar Stīvena Kinga un Edgara Alana Po prozas estētiku ir neapšaubāma  un labdabīgi glaimojoša patiesība.

Stāstam līdzi neviļus nāk dažām iespējamajām interpretācijām raksturīgās padomju stagnācijas un pilsoniskās konservācijas pēdas, piemēram, domājot par lielo un vareno rozi, tās pieaugošo spēku un skaistumu, kaut vai iedomājoties tās ziedu izmērus un kuplās formas, nāk prātā atomsēnes, ko 20. gs. zinātnieks tāpat kā dārznieks ir radījis, tiecoties pēc pilnības un kuras zināmā mērā lika aizdomāties par drošību aukstā kara nejaušajiem dalībniekiem. Rozes salīdzinājums ar atombumbu tomēr ir ļoti veiksmīgs, neskatoties uz vieglu un naivu paranoiskuma smaržu, kas nāk līdzi jebkurai apokalipses nojausmai. Tepat arī jaunā gadsimta zinātnisko eksperimentu gars, kas tiecas pēc jaunatklājumiem, uzlabojumiem un pārbūvēm. Ļoti piemērots jaunindustriālisma sauklis ir stāsta galvenā varoņa dārznieka ideja par visa iepriekšējā iznīcināšanu, lai radītu jauno. Savukārt dārznieka aizraušanās (pie tam ir acīmredzami, ka apkārtējie viņa bļaušanai par bīstamo rozi netic) liek atcerēties stāstus par padomju psihiatriskajām slimnīcām brīvdomātājiem. Stāsta sākumā Kaijaks savā varonī iemieso neapmierinājuma, rosinošu aforismu lērumu, kas liek dārznieku pašos sākumos iedomāties kā vieglprātīgu pilsoni un brīvdomīgo garu, kurš pārlasa revolucionāro Raini (es zinu, ka pārspīlēju), abonē Ilustrēto Zinātni un zina, kādus jaunumus piedāvā saimniecības preču veikali. Meklējot analoģijas ar līdzīgiem cilvēka tēlojumiem pasaules mākslā, nāk prātā Frankenšteina motīvs, kur cilvēks vēlējās kļūt par radītāju, savā ziņā centās sasniegt pilnību, bet lolojums izrādījās briesmīga rakstura būtne ar pretenzijām uz dzīvi, savukārt viens no lakoniskākajiem dārznieka eksperimentu un rozes rijības raksturotājiem varētu būt Antuāna de Sent - Ekziperī frāze: „Mēs atbildam par tiem, ko esam pieradinājuši...” Kaijaks lasītāju iepazīstina ar vienu no tiem cilvēku tipiem, kas spēj mainīt pasauli.

Kaijaka stāstu „Visu rožu roze” un arī visu krājumu kopumā nevar saukt par zinātnisku eksperimentu: vēstījuma ritms ir pietiekami lēns, viendabīgs, pat brīžiem apnicīgi ieildzis un, protams, bezkaislīgi, monotoni būvēts, it kā attēlotu filozofiskuma pilnu, reālistisku un vieglu botāniķa dzīvesgājumu, lai gan autora atkāpes par labu rozes augšanas un dabas procesu detalizētībai liek ļoti veiksmīgi iejusties dārznieka pasaulē (arī iekšējā) un skatīt rozes neganto attīstību ar galvenā varoņa acīm:

„Dārznieks vēroja, kā saules stari apņem bālo galotnīti, kā tā notrīs un ledus kristāli, kas to ieskāvuši, sāk kust, pārvēršas ūdens pilienos un iztvaiko.”  Savukārt groteskas likumsakarības „jo lielāka roze, jo mazāka robeža starp deformēto un reālo īstenību” un „lai arī roze kļūst par monstru, tā tomēr saglabā savas rožu sugas pamatiezīmes” ļoti veiksmīgi iezīmē smalkās šausmu estētikas principu – jo šausmīgākas šķiet briesmas, kad tās tik ļoti līdzinās patiesībai.

Ja stāsta beigu frāze patiešām ir visa darba noslēdzošais, rezumējošais elements, tad Kaijakam tuvojošās apokalipses attēlojums ir izdevies mierīgi, pat miegaini, bet iespaidīgi: paveras klusa, saspringta ainava ar priecīgiem cilvēkiem, laimīgām mājām un neparasti skaistiem spridzekļiem ar sprakstošu laika degli.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!