Foto: "Unsplash"
 
Sabiedrība
13.10.2022

Visu frontei, visu uzvarai!

Komentē
1

Kopš pandēmijas, bet ārpus Latvijas citās Rietumu valstīs jau iepriekš (Rietumeiropas valstīs kopš t.s. migrācijas krīzes) publiskai reakcijai uz būtiskiem jautājumiem raksturīga ātra noteiktas, nesatricināmas un radikālas pozīcijas izveidošanās. Attiecīgā pozīcija turklāt tiek pausta ne vien kā "pareiza" kaut kādā racionālā nozīmē, bet morāli pārāka par jebkuru citu iespējamo viedokli vai pozīciju. Šī situācija nav nekas jauns, par to daudz spriests, un tā ir dažādi vērtēta, lielākoties kritiski, jo, ja reiz šādu problēmu saskata, tad demokrātiskā sabiedrībā to nevar atzīt par labu; var izlikties, ka tādas problēmas mūsu sabiedrībā nav, kas arī mēdz notikt. Viena no prominentākajām kritikām šīs problēmas sakarā ir 2020. gadā "Harper’s Magazine" publicētā 153 intelektuāļu atklātā vēstule "Par taisnīgumu un atklātām diskusijām". Intelektuāļi ir nobažījušies, ka "informācijas un ideju brīva apmaiņa [..] tiek aizvien vairāk ierobežota", mūsu kultūrā izplatās cenzūra, bieži sastopamies ar "netoleranci pret pretēju viedokli, tieksmi publiski kaunināt un izslēgt un tendenci risināt sarežģītus politiskus jautājumus žilbinošā morālā pārliecībā". 

Robežas tam, ko var teikt vai rakstīt "bez atmaksas draudiem", pastāvīgi sašaurinās. Ja piekrītam (lielākā vai mazākā mērā), ka šāda problēma demokrātiskās sabiedrībās, tostarp Latvijā, ir izveidojusies un publiskotais viedoklis ir radikāli nošķīries no publiskā viedokļa, interesanti palūkoties uz to, kā publiskotajai pozīcijai tiek iebilsts. Interesanti tas ir tāpēc, ka par šādiem iebildumiem kļūst paši par sevi nevainīgi atslēgvārdi vai frāzes, kuras to paudēju ierindo bīstamo subjektu sarakstā. Piemēram, pandēmijas laikā tādas frāzes kā "es esmu par izvēles iespējām", "es esmu par cilvēka pašnoteikšanos", "katrs ar savu ķermeni var rīkoties, kā grib", "ir taču vēl arī citas slimības", "Latvijā visvairāk mirst no sirds un asinsvadu slimībām un vēža" u.c. nekļūdīgi norādīja uz to, ka jums darīšana ar antivakseri un plakanzemes teorijas piekritēju, kurš noteikti arī masku nēsā zem deguna. Šeit jāievēro, ka konteksts ir ļoti svarīgs, piemēram, ja runa ir par abortu atļaujām vai aizliegumiem. Frāzes "es esmu par cilvēka pašnoteikšanos" un "katrs ar savu ķermeni var rīkoties, kā grib" signalizē, ka jūs piederat civilizētajai sabiedrības daļai un noteikti neuzskatāt, ka zeme ir plakana, kā arī masku valkājat pareizi. Citiem vārdiem, tie ir kodi, kuru izprašanai jāņem vērā vairāki faktori, konteksts, intonācija u.c. 

Karš Ukrainā radīja līdzīgu situāciju, svarīgi kļuva "nosodīt Krievijas agresiju" vai "nosodīt Krieviju", proti, svarīgi kļuva tieši "nosodīt", jebkāda cita veida negatīvs apzīmējums Krievijas rīcībai padarīja šī apzīmējuma autoru par aizdomīgu personu. Par atslēgas jautājumu kļuva "Vai Jūs nosodāt Krievijas agresiju (vai vienkārši Krieviju, tas šeit nav svarīgi, svarīgi ir "nosodīt")?". Gluži kā reliģiskā rituālā jāizrunā tieši šis vārds, lai saprastu, kas un kāds jūs esat un ko ar jums iesākt, un vai galu galā te pat nebūs "darbs drošības policijai". Jāsaka, nav skaidrs, kāpēc tieši vārds "nosodīt" iemantoja šādu statusu publiskotajā viedoklī, iespējams, tāpēc, ka tam ir spēcīgas morālas, nevis tiesiskas vai politiskas konotācijas un mūslaikos ir īpaši svarīgi ikvienu situāciju izvērtēt nevis politiskās, tiesiskās vai pragmatiskās kategorijās, bet tieši morālās (tas ir īpaši kaitinoši, pirmkārt, tāpēc, ka norāda uz pārliecību par savu morālo pārākumu, kas ļoti reti kad ir pamatota pārliecība, otrkārt, tāpēc, ka visu vērtēt "tas ir labi" vai "tas ir slikti" kategorijās norāda uz, sacīsim tā, ne pārāk izkoptu spriestspēju). 

Īpaši interesanti un svarīgi, ka šādu "aizdomīgas frāzes" statusu iemantoja visas tās frāzes un izteikumi, kas attiecas uz sociālajām problēmām Latvijā. Proti, ja kāds īpaši uzsver (pat tad, kad sarunas konteksts nav saistīts ar ārpolitisko situāciju) Latvijas samilzušās sociālās problēmas, kur jau tā Latvijā zemo dzīves līmeni katastrofāli ietekmē ekonomiskā situācija, kuras uzlabošanās nav paredzama, šis cilvēks kļūst aizdomīgs. Īpaši šo fenomenu varēja novērot, pateicoties dažādu līmeņu priekšvēlēšanu diskusijām – t.s. "latviskās partijas" un to vēlētāji uzsvēra simbolu nozīmi, nevis reklamēja savas partijas īpašo piedāvājumu sasāpējušā sociālā jautājuma risināšanai, savukārt citas partijas (un pašlaik tās visas pie mums ir vienkārši tādi vai citādi "krievi" un to piekritēji) īpaši uzsvēra tieši sociālās problēmas, tādējādi norobežojoties no nepieciešamības noteikti pozicionēties Ukrainas kara jautājumā. Citiem vārdiem, īpaša norūpētība par sociālajām problēmām, viedokļi un frāzes, kas šo norūpētību pauž, Latvijā signalizē, ka jums ir darīšana ar cilvēku kurš nedarbojas Latvijas interesēs.

Šī parādība nav jauna, tās aizsākums nav Ukrainā. Īpaši labi to var redzēt, palūkojoties uz partijas "Saskaņa" tēlu. Tā līdz šim vienmēr bija "krievu partija", kura publiski nekad nav pozicionējusies kā noteiktas etniskas grupas pārstāvoša partija, bet kā partija, kura galvenokārt orientēta uz sociālo problēmu risināšanu. Vislabāk šo dīvaino situāciju raksturoja senais notikums, kad Rīgā pensionāriem sabiedriskajā transportā atļāva braukt bez maksas un viens no mūsu dižajiem kultūras darbiniekiem nosprieda, ka mūsu pensionāri kā tādas prostitūtas pārdevās par tramvaja biļetēm, implicējot, protams, ka nabaga pensionāri par tramvaja biļetēm pārdevās "tiem krieviem", t.i., toreizējais "Saskaņas centrs" piesaistīja pensionāru balsis.

Kāpēc sociālo problēmu aktualizācija Latvijā bieži kļūst aizdomīga un apliecina valstij nelojālu un nepatriotisku pozīciju? Atbilde uz šo jautājumu nav vienkārša vai drīzāk – te var būt vairākas atbildes. Patriotisms un rūpes par katra indivīda labklājību ir parādības, kas nav obligātā konfliktā, tomēr to attiecībām ir liels konflikta potenciāls, kuru atklāj, kā norāda politikas teorētiķe Hanna Ārente, cīņa starp buržuā un pilsoni, "starp cilvēku, kurš spriež par visām sabiedriskajām institūcijām pēc to atbilstības savām interesēm un tās izmanto savās interesēs, un apzinīgo pilsoni, kurš ir norūpējies par kopīgo lietu" [1].

Tomēr, spriežot pēc tā, ka sociālās problēmas Rietumeiropas valstīs tiek aktualizētas bez mazākajām aizdomām nepatriotiskā nostājā, gluži pretēji – rūpes par iedzīvotāju sociālo labklājību tieši apliecina lojalitāti valstij, rīcību valsts labā un valsts interesēs, sociālā labklājība ir šo valstu lepnums un liels to panākums. Katrs, kurš vecās Eiropas valstis ir redzējis ne tikai pa tūristu autobusa logu, bet ir pazīstams ar ikdienas dzīvi šajās valstīs un tātad ir pazīstams ar to veselības aprūpes sistēmu, izglītības sistēmu u.c. sociālās labklājības elementiem "no iekšpuses", var apliecināt, ka šīs labklājības uzturēšana ir viena no svarīgākajām iedzīvotāju un politiķu rūpēm. Mums varbūt šķiet, ka Francijā to vien dara, kā dzer sarkanvīnu un dzīvo mākslinieciski un romantiski piesātinātu dzīvi, bet tur tikmēr plosās protesti par degvielas nodokļa samazināšanu un minimālās algas palielināšanu. Turklāt mums, iespējams, šķiet, ka cilvēki no citām valstīm raujas uz Franciju, lai darītu to pašu – dzertu sarkanvīnu un baudītu mākslu, tomēr šādi iemesli ir būtiski tikai mazai daļai no tiem, kuri apmetas šajā valstī uz dzīvi. Tas, kas viņus piesaista, ir Francijas labklājība, rūpes par iedzīvotājiem, tas vienkāršais apstāklis, ka maksāt tik mazu algu kā Latvijā skolotājam šajā valstī ir vienkārši neiedomājami un mūsu pensiju apmērs (šeit domājot absolūti lielāko skaitu pensionāru) viņiem sākumā izskan kā joks, kā arī likt, iespējams, smagi slimam pacientam gaidīt izmeklējumus garās jo garās rindās, lai varētu uzsākt ārstēšanu, kurā izšķirošs ir tieši laiks, ir noziegums.

Vecās Eiropas sociālās labklājības valstīs ne tikai rūpes par iedzīvotāju sociālajām problēmām netiek uzskatītas par aizdomīgām, bet tas ir viens no svarīgākajiem elementiem šo cilvēku attiecībās ar savu valsti, viņu vēlmē pie šīs valsts turēties, viņu izpratnē par to, kas šī valsts ir, kāda tā ir un kam tā ir vajadzīga. Mums, savukārt, ne vien sociālie jautājumi ir otršķirīgi, bet tie pat ir kaut kā neiederīgi, nepieklājīgi un aizdomīgi. Rodas jautājums – kāds gan manai mīlestībai pret Latviju sakars ar kaut ko tik triviālu kā minimālā alga? Latvija ir kaut kas, izsakoties Veidenbauma vārdiem, "cēls un nezināms", pēc kā "sirds ilgojas", dzimtene, uz kuras altāra var ziedot dzīvību, bet nekāds ne sociālās aprūpes nams. Šo savu atšķirīgo attieksmi pret valsti mēs apzināmies vai vismaz nojaušam, tieši šajā apziņā vai nojausmā sakņojas pārmetumi "Rietumiem" to gļēvulībā un mīkstmiesībā, izsmiekls par to, ka Rietumos cilvēkiem rūp kaut kas tik maznozīmīgs kā kaut kāda tur alga, pensija, siltums vai vēl kaut kas smieklīgs un niecīgs un viņi nav gatavi vieglu roku atteikties no savas labklājības idejas dēļ. 

Šeit zīmīgs bija vācu sabiedriskās televīzijas sižets par kādu no maijā un jūnijā notikušajām ES valstu līderu diskusijām Briselē par Krievijas naftas embargo. Žurnālisti uzsvēra Nīderlandes premjera neapmierinātību ar Viktora Orbāna prasību kompensēt atteikšanos no Krievijas naftas. Šie līderi, starp citu, tika īsi intervēti, un viņi izklāstīja naftas importa problēmu no savas valsts perspektīvas. Parādīja arī Latvijas premjeru Krišjāni Kariņu, kurš pateica, ka galvenais ir demonstrēt noteiktu vienotu pozīciju Krievijai. Šeit neko nevar pārmest Latvijas premjeram, jo žurnālisti sižetu samontēja pēc saviem ieskatiem, tomēr kopējais iespaids par Latvijas pozīciju bija apmēram tāds – ko nu tur tie Eiropas valstu līderi var ņemties ar kaut kādiem naftas jautājumiem, galvenais ir parādīt, ka mēs stāvam un krītam par savu ideju. Skatītājs, kurš par Latviju neko nezina, varēja nodomāt, ka mums ir sava nafta kā Norvēģijā vai ka mēs esam tik turīgi, ka Nīderlandes premjers var tikai "nervozi smēķēt stūrī", vērojot mūsu valdības plašo vērienu. 

No vienas puses, mūsu pārmetumi Eiropas valstu līderiem un iedzīvotājiem par viņu vēlmi saglabāt savu labklājības līmeni ir liekulīgi, ko apliecina Latvijas iedzīvotāju intensīvā aizplūšana uz kritizētajām valstīm, no otras puses, tie sakņojas kaut kādās autentiskās jūtās, ko var novērot nevis tad, kad materiāli labi nodrošināti iedzīvotāji Latvijā kritizē pārāk aktīvas un skaļas sūdzības par sociālajām problēmām un prasības tās risināt, bet kad to dara ne pārāk labi nodrošināti vai pat trūcīgi cilvēki. Piemēram, kad pirms vēlēšanām plānoto skolotāju streiku par sabotāžas aktu un bezkaunīgu, skolotāja aicinājumam neatbilstošu rīcību nodēvē pensionāri. Strādāt algas dēļ pie mums ir kaut kā nepieklājīgi, kur nu vēl, ja runa ir par skolotājiem, policistiem vai citiem sabiedriski nozīmīgu pienākumu pildītājiem. Šīs problemātiskās attiecības ar sociālajiem jautājumiem mūsu sabiedrībā var izskaidrot dažādi, tomēr ticamākais izskaidrojums ir tāds, ka tās sakņojas Latvijas padomju pagātnē. Aicinājumi nepadoties buržuāziskajā morālē sakņotajām individuālistiskajām un egoistiskajām vēlmēm, nododot kopīgos sociālistiskos ideālus, prasība paciesties, savilkt jostas ciešāk sociālistiskās dzimtenes labā, pamudinājumi savas individuālās dzīves piepildījumu saskatīt kolektīvo ideālu veicināšanā – tas viss ir labi pazīstams cilvēkiem, kuri piedzīvojuši padomju laikus. Viena no svarīgākajām padomju propagandas vēstīm, kas pausta neskaitāmos dažādos saukļos, ir indivīda un viņa konkrēto, "piezemēto" problēmu mazsvarīgums salīdzinājumā ar kopīgajiem ideāliem, kuru satvars ir valsts. Indivīda rūpes par savu labklājību šīs propagandas kontekstā ir kaitīgas. Kopīgā pieredze, dzīvojot Padomju Savienībā, ir iemesls, kāpēc mūsu attiecības ar valsti, mūsu priekšstats par patriotismu, kas, vienkārši izklāstot, nozīmē mīlēt valsti, par spīti tam, ka tajā dzīvot ir tik grūti, līdzinās tam, kas vērojams citās postpadomju valstīs. "Par spīti" elements šeit ir ne tikai nejaušība, bet arī svarīgs valsts mīlestības elements: proti, mēs, iespējams, mīlam savu valsti tieši tāpēc, ka tajā ir tik grūti dzīvot. Šo īpatnējo apstākli var vērtēt dažādi, bet tas īpaši jāapzinās kontekstā, ko veido aicinājumi atbrīvoties no padomju mantojuma. Padomju mantojums mūsu sabiedrībā ir ievērojami sarežģītāks un apjomīgāks, nekā izskan publiskajās diskusijās, un no tā grūtāk atbrīvoties nekā varētu šķist. Tas ir līdzīgi kā ar kontrabandas preci romānā "Divpadsmit krēsli" – kā izrādās, tā visa ražota Odesā, Mazajā Arnautu ielā.


Raksta nosaukumā izmantots PSRS propagandas sauklis (krievu val."Всё для фронта, всё для Победы!").

[1] Arendt, H. The Origins of Totalitarianism. San Diego New York London: Harcourt Bracejovanovich, Publishers, 1973, p. 336.

Elvīra Šimfa

Filozofijas lektore, pētniece. Pilsoniski neapzinīga.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!