Foto tekstā - Santa Remere
 
Ar bērniem
09.10.2015

Viss tik labi pazīstams

Komentē
0

Image

Recenzija par dzejas bilžu grāmatu sērijas "Bikibuks" laidienu (61.66. grāmatiņa).

Izdevniecība "Liels un mazs", 2015.

Eižena dienasgrāmata

 

"Mammu, šeit ir tik daudz Bikibuku!" – Eižens konstatēja, atgriežoties Rīgā pēc gada prombūtnes. Mani izbrīnīja šis vienkāršais bērna novērojums, jo patiešām: vietas, dabas nokrāsas, vides izkārtnes, atsauces, burti, personāži, atmiņas, asociācijas – tādas, kādas tās ir "Bikibukos", – nāk no šejienes, pat ja reizēm tās ir tikai niecīgas atšķirību nianses, salīdzinot ar citurieni. Izrādās, ka līdz ar augošo "Bikibuku" sainīti, kuru ceļojot bijām vadājuši starp Eiropas pilsētām, mēs bijām līdzi veduši arī Eižena priekšstatus par pamatu, no kuras nāk un izriet viņa kultūra un valoda.

Vasarā iznākušo "Bikibuku" laidienu raksturo vienkāršība un dzīvesprieks, lai arī dzejoļi šoreiz diezgan āķīgi – ar ironiju, zemtekstiem un pamatīgiem pārspīlējumiem. Katrā dzejolī ir kaut kas no tā, kas ir, un kaut kas no tā, kā nav. Savukārt visi ilustrētāji šoreiz ir no jaunās mākslinieku paaudzes, un savos vēstījumos viņi izsmeļoši un svaigi stāsta par mākslinieku pašu augšanu un mācīšanos, tāpēc sanāk, ka šajās dzejas grāmatiņās ir diezgan daudz refleksijas par ilustrāciju un vizuālo mākslu.

Tā mūs šajā vasaras laidienā sagaidīja Arnolda Auziņa dzejolis "Saldējums" (#062), kuru gluži kā uz īstas saldējuma kārbiņas ilustrējusi jaunā māksliniece Līva Piterāne. Trāpot sezonas aktualitātē – arī mēs šovasar krājām saldējuma kociņus loterijai –, dzejolis "Saldējums" mums kļuva par ideālu garo vārdu lasīt mācīšanās piemēru. Šī vasara Eižena dzīvē bija tā, kurā sāk lasīt vārdus no iepakojumiem, jo sevišķi tiem, kuros iekšā ir kaut kas garšīgs. Nepacietīgajai burtošanai pamazām kļūstot par daļu no pašas našķēšanās, šķiet, nonācām līdz situācijai, ka reizēm tikai nosaukuma izlasīšana vien jau veidoja asociāciju ar baudu. Patīkamās sajūtas, ko sevī it kā iekodē trīszilbju vārds "sal-dē-jums", kas lieliem drukātiem burtiem redzams uz Auziņa dzejoļa grāmatiņas vāka, liek rokai pašai stiepties pretī uzrakstītajam baudas apsolījumam. Šis noteikti ir kļuvis par visbiežāk cilāto "Bikibuku" mūsu mājās.

Jāatzīmē gan, ka asociācija darbojas abos virzienos – kad mājās saldējuma nav, Eižens tver pēc Arnolda Auziņa dzejoļa, savukārt ik reizi, ēdot saldējumu, atceras dzejoļa dramatiskos notikumus – to, ka no saldējumā ēšanas mute aizsalst ciet un brāļuks kļūst par sniegavīru. Vienkāršā, gaiši zilos un rozīgos akvareļos gleznotā grāmatiņa ar saldējumu smaidiņiem un vafeļu cepurītēm, sarkanām saldējuma saulēm un ziliem ledus vulkāniem bez nosodījuma ataino saldējuma pārēšanās kaislību, jo – kad gan vēl, ja ne bērnībā ļauties šīm pārmērībām?

Tagad, ap četru gadu vecumu, Eižens ir aktīvi pieņēmis vai pārņēmis arī dažādas vārdu rotaļas. Viņam patīk jocīgu vārdu darināšana, skaņu deformācijas, sākumburtu nomainīšana u.c. nepareizības. Piemēram, mēs sakām "pļiks", jo tā viņš teica bērnībā un tas ir domāts mīlīgāk un smieklīgāk nekā "pliks", vai "akmens" vietā sakām "hakmens", jo tad tētis vienmēr purpina, ka tā nav pareizi. Eižens ir ieviesis vārdu, kurš neko nenozīmē, un lieto to tad, kad nezina terminu, grib saglabāt intrigu vai vienkārši tāpat nojaukt lietu kārtību un pajokot. Šo aizraušanos atbalsta arī otra īsteni vasarīgā vēstnese – Valda Grenkova dzejolis "Negantā muša" (#065). MUŠA. Mazliet šķībiem drukātiem burtiem un lielu šņācošu ķeksi uz "Š", tieši tādu pašu ķeksi kā tas, kurš ir uz "Ž" vārdā "Eižens". Viņam patīk to izrunāt, patīk skatīties uz šo vārdu un patīk arī mušas negantā būtība. Šķiet, ka arī Zanei Zlemešai muša patīk līdzīgā veidā – māksliniece ir radījusi ļoti izteiksmīgu, ilgi un neveikli zīmētu, vienlaikus mazliet palaidnīgu, draudzīgu un ķēmīgu mušu ar lielām acīm un sejas izteiksmi kā misteram Bīnam.

Jokos pats jaukākais ir tas, ka abi sarunas dalībnieki zina, ka īstenībā tā nemaz nav, bet turpina sarunu it kā pa īstam. Tā ir arī ar mušu – gan dzejolī piesauktie Jurītis un Dacīte, gan mēs, gan dzejnieks, gan ilustrētāja Zane zina, ka īstenībā jau dzēšgumija "pārkoda papīru pušu", nevis muša, bet mums patīk visiem kopā to saukt par mušu, jo tas liek justies kaut kā īpaši, vienoti, it kā mēs saprastu kaut ko vairāk par šo situāciju.

Māksliniece, papildinot dzejnieka vēstījumu, pastāsta arī par pašas amata priekiem un nedienām. Jurītis, kura zīmējumu sabojā muša/dzēšgumija, dzejolī ir puisēns, taču Zlemešas ilustrācijās tas nav tik viennozīmīgi – vismaz augumā viņš izskatās kā pieaudzis ražens vīrs: kāds arhitekts, pilsētplānotājs vai grāmatu ilustrators. Pat viņam, tādam lielam un nopietnam, sanāk reizēm apmaldīties pašam savos švīkājumos un dzēst līdz caurumam, par kura izcelsmi beigās kauns atzīties. Bet ir taču skaidrs, ka iecere bijusi ļoti laba, un šī viena neveiksme, kuru tik ļoti esi centies labot... sauksim to par mušu.

Savukārt Oskara Veilanda ilustrācijas atgādina kādu citu svarīgu aspektu, kas saistīts ar mācīšanos un zīmēšanu, – ka bērniem interese par jauniegūto rakstāmlietu vai zīmēšanas piederumu reizēm var būt daudz lielāka nekā interese par zīmējumā attēlojamo abstrakto objektu vai uzdoto uzdevumu. Ojāra Vācieša dzejolim "Zīmēšana" (#064) radītajās ilustrācijās zīmēšanas piederumi autonomi sāk darboties paši, piezīmējot cits citam kājas. Ko gan tas nozīmē? Veilands norāda uz fantazēšanu par iespējām, ko tikai visu nevar uzzīmēt. Zīmēšanas un rakstāmpiederumu izmēģināšanas pieredze, šķiet, no paša bērnības ir likusi māksliniekam izmantot arī labi aizmirsto tumši violeto kopējamo papīru ar visām tā privilēģijām. Lai arī rakstāmmašīnas teksta kopēšanai paredzētais papīrs mazliet smērē rokas un apakšējo kopiju, ar to vēl pirms fotokopiju pastāvēšanas bija iespējams radīt tik brīnišķīgus sava oriģinālā ķebura novilkumus, ko izdalīt katram vecākam un vecvecākam, kā arī radīt apbrīnojamus negatīvus, kas reizēm izskatījās vēl labāk par sākotnējo zīmējumu. Tā vismaz liekas, ka paša bērnības rotaļu pieredze ir palīdzējusi Veilandam radīt brīnišķīgi negaidītu stāstu bildēs par zīmulīti un dzēšgumiju, kas dodas nedarbos pa rakstāmgaldu, precīzi atklājot Ojāra Vācieša dzejoļa draiskulīgo raksturu, lai arī tā sižetā nekā nav par rakstāmpiederumiem, bet tikai par kājām.

Kāju skaitīšana Eiženam ir lielisks ievads lielo skaitļu apgūšanai, un lineālu kļūšana par simtkājiem un tūkstoškājiem ir vispār... labākais, ko par lineālu, decimāldaļām un mērogu var paskaidrot cilvēkam, kurš pagaidām prot tikai līdz desmit. Tāpat Eiženam radās arī jautājums – vai Oskars Veilands zina, ka zoodārzā tūkstoškāji dzīvo tumšajā "nakts" istabā?

Savukārt Ojārs Vācietis tandēmā ar mākslinieku Mārtiņu Ābolu pievēršas krāsu tēmai dzejolī "Zvirbulim pazuda māsa" (#063). Ojārs Vācietis gan, raksturojot katru zvirbuļu ģimenes locekli, min tikai pelēko krāsu, tādā veidā lasītājam nemaz nepalīdzot māsas meklēšanā. Taču Mārtiņš Ābols katru pelēko zvirbuli novietojis uz citas krāsas koša monohroma fona tā, ka zvirbuļa pelēkums vairs nemaz nešķiet pamanāms un mēs asociējam katru no zvirbuļiem ar tā fona krāsu (māte – rozā, tēvs – oranžs utt.). Kāpēc tā? Un kāpēc krāsu viņš klāj tik izplūdušu pāri malām, bet kontūras velk tik ļoti precīzas un akurātas? Putnu spalviņām ikkatrs matiņš uzvilkts ar kaligrāfisku precizitāti, bet krāsas brīžiem šķiet vienkārši nopilējušas no trauciņa. Šķiet, ka Ojāra Vācieša drusku skeptisko joku par to, cik zvirbuļi visi līdzīgi, Mārtiņš Ābols caur savu mākslinieka redzējumu pārvērš ļoti cilvēciskā vēstījumā par individualitāti, kas ne vienmēr ir no ārpuses viegli saskatāma. Pelēko krāsu viņš asociē ar hameleona mainīgumu, tā it kā izsmejot frāzi "ja tu pazīsti pelēko krāsu", bet savā ziņā precīzi nododot informāciju par to, cik pelēkais ir mainīgs un cik krāsu toņi ir dažādi un nenotverami. Protams, Vācietis jau tikai izliekas, ka visi zvirbuļi vienādi un uzprasās uz sava apgalvojuma atspēkošanu, jo kuram gan vēl labāk būtu zināmas putnu atšķirības, ja ne cilvēkam, kurš ik dienu, sēžot pie loga, veicis rūpīgu uzskaiti dienasgrāmatā par to, cik kuras sugas putni šodien viņa logā parādījušies.

Arī dzejoļa "Iedomīgā radiniece" (#066) autors Jānis Rokpelnis tikai izliekas nesaprotam vienkāršas lietas: ka tīģeris nav un nebūs zebrai nekāds radinieks un viņa nav it nemaz iedomīga, nelaižot tīģeri dzīvoklī, bet gan vienkārši nobijusies. Eižens ir pietiekami vecs vai arī dzejoļa intonācija pietiekami precīza, lai man nevajadzētu paskaidrot, kā ir "patiesībā". Tas ir joks, viņš par to smaida un ir gatavs attīstīt šo nepareizo rotaļu arī tālāk. Jo dzejā, tāpat kā rotaļā, saprašanās reizēm mēdz būt svarīgāka par patiesību. Māksliniece Rebeka Lukošus spēlē līdzi un zebru ir radījusi visnotaļ iedomīgu un baltrocīgu, bet tīģeri, kas ar mazu duncīti rokās nāk klauvēt pie zebras durvīm, – diezgan smieklīgi asinskāru. Es mākslinieces interpretācijā saskatu arī ironizēšanu par cilvēka paša divkosīgo dabu, kuram, kad sagribas rotāties, smukas strīpas ir tikai smukas strīpas, nevis nogalināts zvērs.

Visbeidzot par to, kas ir un kā nav, mēs lasām arī sestajā laidiena grāmatiņā – Oskara Pavlovska ilustrētajā Viļa Plūdona dzejolī "Traucējums" (#061). Tas sākas ar labi pazīstamajām rindām "Zaķu tēvs ar zaķu māti abi sēd vakarā...", kurām es līdz šim nezināju autoru un kuras uzskatīju par tautas folkloru. Dzejolim ir īss un kontrastiem bagāts sižets: klusā vakarā rāmajā zaķu alā iebrāžas zaķa bērni, saceļ lielu trauksmi, visi bēg, bet, kā beigās izrādās, bez iemesla, jo tur tikai vējš lapas pačibinājis. No šī dzejoļa Eižens iemācās tēlaino izteicienu "zaķa pastala", kurš šķiet radies tieši šī dzejoļa notikumos, un vēl pie viena mēs parunājam arī par to, ka "bailēm ir lielas acis", jo, ja kaut kas Pavlovska ilustrācijās ir neaizmirstams, tad tās noteikti ir groteskās acis. Arī jutīgās, plīvojošās zaķēnu austiņas un trauksmainā attēlu dinamika šķiet lieliski ilustrējam satraukumu, emocionalitāti un bailes no iedomātā, kas raksturīgas ne tikai zaķu, bet arī cilvēku bērniem.

Tā mēs turpinām augt kopā ar "Bikibukiem", skatāmies uz sevi no malas un mācāmies sevi pieņemt ar visu to, kas ir, un arī to, kā nav.

Santa Remere

Santa Remere ir publiciste, tulkotāja un “Satori” redakcijas locekle. Raksta par laikmetīgo mākslu spektrā no teātra līdz fotogrāfijai, kā arī interesējas par bērnu un jauniešu kultūras piedāvājumu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!