Redzējumi
07.12.2010

Viss tā, kā tas ir

Komentē
0
Saglabā

"Baudu Keiša lieliskos tuvplānus un aizmirstu, ka redzu jau simtkārt redzētos JRT aktierus." Filmas publicitātes foto.

 

Filmā par seržanta Lapiņa atgriešanos es sirsnīgi smējos, sekoju līdzi notikumiem, sajūsminājos par niansēm, pamanīju sīkas kļūmītes, kuras tūdaļ aizmirsu, un neko daudz par redzēto nedomāju. Man ne brīdi nebija kauns. Es biju labi pavadījusi vakaru. Iznācu no kino un tūdaļ paziņoju savam draugam, ka filma man patika, jo ir baigi foršā.

Tad Reinis mani uzaicināja par šo filmu uzrakstīt, es izlasīju Krivades komentāru par patikšanu un nepatikšanu kritikas telpā, sapratu, ka neietilpstu bērnu, dīvu un autoritāšu kategorijā, kuriem piedodami tik vienkārši vērtējumi, un mēģināju sākt par filmu domāt.

Visvairāk es apbrīnoju režisora Gata Šmita uzdrīkstēšanos. Jau sen esmu prātojusi par to, cik milzīgs – pats nopietnākais – radoša cilvēka izaicinājums ir izvēlēties lieldarba, piemēram, pilnmetrāžas filmas, romāna vai simfonijas tēmu. Tev noteikti ir simtiem iespēju, varbūt tev ir pat desmitiem ideju, un pavisam noteikti vairāk par vienu eksistenciālu jautājumu, kuri tevi nopietni nodarbina un neļauj naktīs gulēt. Daudzi potenciāli labi mākslinieki sabrūk jau šīs izvēles priekšā un nekad neko tā arī nesāk darīt vai nenoved līdz galam.

Tev šobrīd ir iespēja ķerties tikai pie vienas no iespējām. Un, kas zina, varbūt tā ir arī tava pēdējā iespēja. Varbūt pēc tam sākas karš vai vēl kādas nepatikšanas, un nākamās filmas (vai grāmatas, vai simfonijas) nekad nebūs.

Ar literatūru un mūziku vēl ir salīdzinoši vienkārši. Tu kaut kur godīgi nopelni savu dienišķo maizi un pa vakariem vai naktīm vienatnē raksti. Bet kino citi cilvēki tev ir uzticējuši milzīgu naudu un atbildību šo naudu iztērēt iespējami jēdzīgi. Laikam tad tāpēc latviešu režisors parasti katru filmu taisa kā savu pēdējo. Var jau būt, ka labi domātajā ieteikumā katru dienu dzīvot kā pēdējo, ir kāds racionālais grauds, bet, par kino taisīšanu runājot, šāda pieeja, manuprāt, nekam neder. Autors saspringst zem atbildības smaguma, grib izteikt visu savas ģeniālās dvēseles sāpi un visu savu unikālo un gudro dzīves pieredzi, visas savas un svešas (bet tās jau bieži jūk kopā) atziņas, nodemonstrēt visu savu tehnisko varēšanu, talantu, gudrību, oriģinalitāti, vārdu sakot – iet uz visu banku. Tā vietā, lai vienkārši izstāstītu kādu stāstiņu. Vai anekdoti.

Mēs taču labprāt klausāmies anekdotes, un pēdējā laikā to ir kļuvis tik maz.

Un, lūk, Šmits ir izvēlējies izstāstīt vienu stāstiņu, un Dievs vien zina, kā viņam izdevies aizgaiņāt prom visus citus iespējamos stāstus, kas varbūt mākušies virsū. Bet tieši šis izvēles vieglums ir viens no filmas galvenajiem trumpjiem. Stāsts ir izstāstīts labi. No sākuma līdz beigām, loģiski. Skatītājam nav jāmin nekādus sarežģītus rēbusus vai jānomoka sevi ar jautājumiem par filmas jēgu. Ir tikai jāskatās. Vienīgās mīklas, kas skatītājam tiek uzdotas, ir elegantie sižeta samezglojumi un grūti izskaidrojamu situāciju brīnumvieglie un pārsteidzošie risinājumi. Šis kino neeksperimentē ar formu un nemēģina būt nekas cits, kā stāsts. Viss ir tik skaidri saprotams un redzams, cik vien var būt. Operatora darbs un montāža ir tik labas, ka skatītājs par tām pat nedomā. Mūzika ir lieliska, filmas stilistika tīra un vienota, nekas netraucē filmu skatīties. Filmas galvenie varoņi ir aktieri – arī tas latviešu kino nebūt nav tik ierasti. Režisors mīl aktieri, operators mīl aktieri, un to var ļoti labi redzēt. Aktierim šai filmā tiek palīdzēts. Kā tieši – tas skatītājam nav jāzina. Es tikai baudu Keiša lieliskos tuvplānus un aizmirstu, ka redzu jau simtkārt redzētos JRT aktierus (un tas apgāž apgalvojumu, ka kino ir ļoti svarīgi meklēt jaunas, “nenovazātas sejas” – izrādās, tikai jāmāk strādāt ar vecajām). Dialogi filmā ir latviešu kino neierasti labi, vide – ārkārtīgi precīza, bet ne groteska vai pārspīlēta. Šmits visam ir ļāvis būt tieši tādam, kāds tas ir, un varbūt tā arī ir visretākā māka, pie kādas latviešu kino neesam pieraduši.

Tu vēro šo anekdoti, smejies, jūti līdzi, aizmirsti savu īpašo, smago latviešu kinoskatītāja uzdevumu piekasīgi vērtēt un kritizēt, tu vienkārši izklaidējies. Un tad pēkšņi, uz visskaļāko smieklu robežas, filma sabiezē negaidītā dramatismā un pēdējā kadrā – bāc! – Gatis Šmits tev uz paplātes kā dāvanu pasniedz arī filmas jēgu. Viss redzētais ir jāizlaiž caur sevi un jāaizsūta gaisā. Saļut!

andra neiburga

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!