Ilustrācija - Linda Lagzdiņa
 
Proza
23.03.2018

Viss nokārtosies

Komentē
1

Katru rītu līdz autobusa pieturai eju pa taisnāko ceļu, garām pelēko daudzstāvu māju labirintiem. Dažreiz man iegribas iziet līkumu līdz ezermalai. Tur ir citādāks gaiss nekā uz ielas. Vēsāks un smaržīgāks. Bet tad nokavēšu darbu. To nedrīkst. Es kavēju koncertus, pasākumus, bēres. Nekad neesmu kavējis darbu. Tas ir mans likums, kārtība, pretēji juceklim citur.

Gandrīz 20 gadus strādāju metālapstrādes firmā, esmu līdzīpašnieks, kaut ikdienā to neizjūtu. Visu dara, kārto un nosaka Alma. Valdes priekšsēdētāja un mana draudzene brīvajā laikā. Sarunājoties ar Almu, bieži piemirstu, ka arī man uzņēmumā pieder trešā daļa akciju. Firmu izveidoja Almas vīrs, kurš pirms pieciem gadiem nomira. Pēc tam viņa amatu pārņēma Alma. Dažreiz prātoju, kālab esmu Almai vajadzīgs. Droši vien tāpēc, ka klausu un nerunāju pretim. Daudz strādāju. Un braucu uz darbu ar autobusu, jo man nepatīk nīkt sastrēgumos.

Pēdējā laikā Alma darbā visus strostē. Arī mani. Par laikā nepabeigtu projektu un sadauzīto firmas "Volvo". Un manu neprasmi izbraukt rotācijas apli, kad divas vai trīs reizes nedēļā vedu Almu uz mājām Upesciemā. Pie manis Alma brauc daudz retāk. Almai nepatīk dzīvokļi blokmājās.

Es vienmēr jūtos kā Almas padotais. Laikam būt pakļautajam ir ierakstīts manā sejā, stājā, kustībās. Tā tas ir bijis vienmēr. Jau no skolas laikiem. Kad vasaras nometnēs netiku iebalsots par komandieri, bet gan laika skaitītāju debatēs, drēbju pieskatītāju pludmalē un kartupeļu mizotāju virtuvē.

No rītiem es parasti dodos uz Almas kabinetu. Tas ir plašs un parocīgi iekārtots. Tur notiek sapulces un tikšanās ar klientiem. Šorīt redzu, ka trešais akcionārs Valdis nav ieradies. Apsēžos krēslā.

Alma stāv pie loga. Tikko uzkrāsotās spilgti violetās lūpas ir sakniebtas. Žalūzijas puspavērtas. Pa apakšmalu telpā spraucas stipra pavasara saule. Man apžilbst acis. Almai rokās ir vēstule. Sieviete paceļ papīra lapu tuvāk acīm. Alma kaunas nēsāt brilles, bet lēcas neatzīst. Almai ir 50. Divus gadus vecāka par mani. Ievēroju uz rakstāmgalda nomestu aploksni. Ar zīmogu "Valsts ieņēmumu dienests". Tā neliecina neko labu.

"Mums būs nopietna saruna." Alma vienmēr runā īsi. Arī šoreiz.

Iedzindas Almas telefons, viņa īsi paskatās displejā, tad pētoši man acīs: "Patlaban braucu pie viena klienta. Pēcpusdienā lemsim. Lieta ir ļoti nopietna. Projektu esi pabeidzis?"

Atbildu, ka pēc pāris dienām būs gatavs. Vakaros mājās krietni piestrādāju. Līdz pusnaktij un ilgāk.

Nesaprotu, kāpēc Alma pārdomāja par rīta sapulci. Viņa tā nekad nemēdza darīt.

Stāvu un vēroju viņas stingrās acis, tad prasu, vai var uz brīdi izbraukt. Man šķiet jocīgi, ka Alma nejautā, kurp došos. Parasti viņa tā nerīkojas. Acīmredzot spriedums vēstulē ir gaužām satraucis Almu.

Saku, ka paņemšu firmas pikapu. Gribu aizbraukt uz Ogri pie konkurentiem, kuri izgatavo līdzīgas iekārtas, lai varētu salīdzināt ar savu projektu. Paskatīties. Nofotografēt. Alma pamāj ar galvu.

Atceļā apstājos, iebraucu atpūtas vietā Daugavas malā. Apķeru galvu ar rokām un sēžu mašīnā. Domāju. Varbūt mest visu malā? Apnicis. Nesaskatu jēgu tam, ko daru. Brīvdienās strādāju. Vakaros strādāju. Laiks vairs nepieder man. Tas pieder firmai un dažreiz Almai.

Braucu tālāk. Šosejas malā ieraugu stopotāju. Meiteni. Gandrīz oranžie mati kā zivtiņu spuras krīt pāri pleciem nevienādās šķipsnās. Īsie svārki atsedz spilgti zaļas zeķbikses. Apstājoties redzu, ka nav tik jauna, kā sākumā licies. Tā ap 40. Laikam māksliniece.

Sieviete saka savu vārdu – Debora –, lai gan to neprasu. Pasaku, ka mani sauc Edgars. Pēc mirkļa sieviete atvainojas. Vārdu Debora izdomājusi jau bērnībā. Gribējusi būt pārāka nekā citas. Klasē viņas bijušas četras Ivetas. Tagad vārdu nomainījusi oficiāli. Neko neatbildu. Nojaušu, ka viņa runās daudz.

Deboras balss vienaldzīgi slīd man garām, atsevišķi vārdu salikumi apstājas un liek ieklausīties. "Nedzīvs ūdens. Hlora smarža. SPA vienveidība. Zilas debesis. Jūra. Vakarnakt mēness logā spīdēja kā traks."

Atbildu – jā, nē, man liekas, tā ir –, mijot vietām šos vārdus. Debora grib kāpt ārā pie Doles. Atvadoties viņa uzsmaida: "Paldies par jauko komunikāciju! Sen neesmu sastapusi tik interesantu sarunu biedru."

Vai ironija? Esmu samulsis. Bet patīkami.

"Jūs izskatāties nomākts. Vai kaut kas atgadījies? Ģimenē?" Debora pavaicā. Viņa ir gandrīz izkāpusi. Viena kāja balsta trotuāra, otra, kāpjot ārā, pieduras mani rokai, kura satvērusi ātruma pārslēgu. Sajūtu plaukstā patīkamu siltumu. Kaut kas ir viņai jāsaka, kaut nelabprāt stāstu svešiem par sevi. Saku, ka man daudz darba. Jābeidz viens svarīgs projekts, no kā daudz kas atkarīgs. Strādāju līdz vēlai naktij. Maz guļu.

"Saudzējiet sevi. " Deboras roka pieskaras manai pierei. "Varbūt vērts mainīt darbu? Man rīt darba intervija. Uztraucos. Kā jūs satikt vēlreiz?" Viņa ir izkāpusi un skatās manī.

Nosaucu telefona numuru. Kaut tas ir galīgi aplam. Esmu stingri sasaistīts ar Almu un firmu. Nevaru atļauties sānsoļus. Turklāt tas ir pret maniem principiem.

Pulkstenis ir krietni pāri sešiem, kad Alma aicina mani uz svarīgo apspriedi. Valdis juties ne visai labi, izgājis no darba ātrāk. Mēs esam divi. Viņa sēž pie ovālā pārrunu galda un sniedz vēstuli. To pašu, kuru no rīta turēja rokās. Lasu. VID prasa 20 dienu laikā nomaksāt nepilnus100 tūkstošus eiro. Ja tas netiks izpildīts, konti tiks slēgti, ražošana apstāsies.

Līdzīgus rakstus firma saņēma visu gadu, tikai brīnumainā kārtā izdevās saglābt situāciju. Parasti naudu aizdeva bagātais Krams. Almas nelaiķa vīra draugs.

"Nu, ko mēs darām? " Alma vaicā.

"Neko nedarām. Viss. Beidzam. Man ir apnicis," pasaku un izbīstos no spējās gatavības teikt to, ko visu laiku esmu gribējis. Parasti nemēdzu Almai runāt pretim. Alma klusē. Tad pēc brīža aicina pārsēsties uz dīvāniņa. Izņem no bāra konjaku, minerālūdeni un glāzes. Ielej. Sev konjaku, man minerālūdeni. Tas nozīmē, ka būs jāstūrē viņas džips.

Nākamajā pēcpusdienā Alma izsauc mani pie sevis. Izskatās mierīga, uzsmaida. Stāsta, ka iesniegusi tiesisko aizsardzību. Bet necer, ka dabūs ilgstošu termiņu. "Mēnesi varbūt ilgāk." Alma sāk skaidrot par sadarbību ar savu bijušo studiju biedru Lauri, lielāka uzņēmuma īpašnieku, kurš pārņems mūsu firmu savā rīcībā. Mums slepeni būs jāaizved dažus stendus un citas neuzskaitītās lietas. Tā, lai trešais akcionārs Valdis to nemana.

"Viņš praktiski neko te nedara. Braukā pa siltajām zemēm un izklaidējas ar meitenēm. Tāpēc jau nogrimām." Alma aizsmēķē un ielej konjaku. Šoreiz mums abiem. Acīmredzot sarunājusi sev citu mājāsvedēju. Alma lietišķi stāsta tālāko stratēģiju, lieliskās iespējas studiju biedra prestižajā firmā, amatus, atalgojumus, kurus Lauris apsolījis. Klusēju. Labi, ka man nekas nav jādomā. Visu izlemj Alma.

"Ko darīs Valdis?" Sajūtu nelielu sirdsapziņas pārmetumu. Valdi firmā paņēma, jo viņam toreiz bija daudz naudas.

"Lai viņš dara, ko grib. Katrs izdzīvo, kā pats prot. Viņam ir lauku īpašumi. Meži. Lai rīko tur biznesu." Alma stingri pieskaras manai kājai un iečukst ausīs: "Aizslēdz durvis." Viņas elpa smaržo maigi un plūst man sejā.

Aprīļa beigās uznāk pavasara karstums. Ejot pa ielu sviedrē, krekls līp pie miesas. Alma, tveices mīļotāja, kura dievina tropu naktis un svelmi dienasvidū, karstas dušas un sēdēšanu turku saunās, atplaukst smaidā. Dzirdu, ka viņa iet pa gaiteni, dungodama par baltiem krekliem. Alma aizvien biežāk nozūd, braukā apkārt, saka, pie juristiem un uz dažādām iestādēm, kārtot dokumentus.

Ierunājos, ka brīvdienās varētu aizbraukt līdz jūrai. Minu zvejniekciemus, kur mazāk cilvēku. Alma parausta plecus un noraida: "Nesanāks. Jātiekas ar administratoru, labvēlīgi jānoskaņo, lai Valdis viņam netiek klāt. Daudz darba. Tev arī projekts. Esi pabeidzis?"

Atbildu, ka esmu strādājis gandrīz vairākas naktis. Derētu mazliet atvilkt elpu.

Piektdienas vakarā man negaidot piezvana Debora. Jautā, kur esmu pazudis. Kā ar darbu. Apjūku. Mēs taču neko nebijām norunājuši. Bet to es Deborai nesaku. Uzaicinu izbraucienā ar kuģīti līdz Jūrmalai. Ļoti gribu izslēgties no visa. Atpūsties.

Debora līksmojas. Kaut arī cerēto biroja vadītājas amatu nav dabūjusi. Toties paziņa ierīkojusi darbā Norvēģijā, mazā kalnu viesnīciņā vasaras sezonai. "Redzēšu Ibsena zemi! Tu negribi braukt līdzi? "

Neatbildu. Uzsmaidu, lai nedomā, ka esmu iedomīgs. Pirms desmit gadiem arī mana bijusī sieva brauca strādāt. Tikai citā virzienā. Uz Skotiju. Neapmierināja, ka es daudz strādāju, maz laiku velta viņai un bērnam. Arī mans atalgojums, viņasprāt, bija niecīgs.

Debora vairs neko nesaka, arī smaida un māj ar roku garāmbraucošajam kuģītim, vējā plivinot gaisīgu lakatiņu ar garām bārkstīm. Deboras drēbes kolorīti vizmo – saules apspīdēta oranžā kleita, platiem volāniem un vizuļi ap kaklu kā dārgakmens rotas no zelta. Debora smej, ka pašas darināta bižutērija. Jautāju, vai viņa ir māksliniece. Debora atbild, ka izbijusi. Kādreiz niekojusies. Tagad strādājot kārtīgu darbu, tikai tas ātri apnīk. "Tad es pabraukāju pa ārzemēm, pastrādāju, atbraucu, ieķeros kredītos, griežos pa kredītu devēju apli, tad atkal aizbraucu papelnīt... Tā es dzīvoju. Un man ir labi. "

Ejam pa Jomas ielu, ir ļoti karsts, piedāvāju iegriezties alus sētā. Liels ir izbrīns, ka Debora atzīstas: viņa dievinot alu. "Vēss alus karstā dienā! Sapnis!" Debora skaņi smej. Alma nedzer alu. Saviebjas, kad reizēm piedāvāju. Viņa nekad neietu uz alus sētu. "Prasta ieskrietuve."

Debora jautā, kāpēc es esot tik skumīgs.

Pastāstu par firmu. Viņa brīdi klusē.

"Viss nokārtosies. Redzēsi. Ja ne, brauc man līdzi. Tur vajag strādnieku. Es tevi tur ieteikšu! Vasara kalnos, vai tas nav teiksmaini? Atpūtīsies! Esmu tur reizi bijusi! Paliek laiks itin visam. Var stundām sēdēt kalnu piekājē un skatīties mākoņos..."

Mēs ejam tālāk. Garām virzās cilvēku bari, tik krāsainas sieviešu kleitas sen nav redzētas. Kā gumijas konfektes plastmasas trauciņos uz ielu tirgotāju galdiem. Paskatos pa kreisi. "Lighthouse" grilbārā ieraugu Almu. Ātri noslīd gar acīm viņas taisnā mugura zaļganzilā kleitā. Sievietes slaidā roka cēli tur glāzi ar baltvīnu. Bet Alma nav viena. Viņa ir kopā ar Kramu, dižās firmas naudīgo īpašnieku. Kramu nevar dēvēt par konkurentu. Citi apgriezieni, ievērojama finanšu aprite. Krama roka baltā kreklā guļ uz Almas krēsla atzveltnes. Saules kūlis apstaro sarkano aproču pogu. Krams pieliecies pie Almas sejas, smaidot kaut ko čukst. Tad ierauga mūs un sveicina, dziļi palocīdams galvu. Lūpās mīksts smaids. Alma neatskatās.

Jūtos pārsteigts. Mēs ar Kramu esam tikai pavirši tikušies. Visus darījumus ar viņu kārtoja Alma. Tad piepeši aptveru, ka sveiciens domāts Deborai. Labi, ka nepasveicināju pretim.

"Kā tu zini šo cilvēku?"

"Kādreiz strādāju viņa firmā. Par menedžeri. Man īsti nevedās. Turklāt viņš ir pretīga haizivs. Nekaunīgs un melis. Gribēja pavest. Nesanāca. Jā, toreiz man bija labākas drēbes!" Debora skaņi iesmejas. "Un biju jaunāka!"

Pasaku, ka sieviete, kura sēdēja Kramam līdzās, ir manas firmas prezidente.

"Uzmanies." Debora apstājas. "Aizej pats uz Ieņēmumu dienestu. Varbūt nemaz nav tik traki? Varbūt var visu saglabāt? "

Stiprais pavasara karstums ir rimies. Maijs nāk ar spēju vēsumu. Mans darba "Volvo" ir saremontēts, bet Alma nezin kāpēc atslēgas neatdod. Pēcpusdienā kaut kur aizbrauca. Solījās vēlāk piezvanīt. Es negaidu un dodos uz mājām ar autobusu. Uzkāpju 2. stāvā, atslēdzu durvis. Noslauku kājas uz pelēkā plastmasas paklājiņa sīkajām adatām. Kājslauķis atgādina saplacinātu ezi. Almas dāvana man nesenajā vārdadienā.

Esmu piebeidzis savu projektu. Atviegloti nometu zaļo mapi koridorā uz apavu skapīša, tad pārdomāju, paņemu mapi un ieeju istabā. Gaiss sasmacis. Paklūpu uz zemē nomestas sporta somas. Nodvako kedu sastāvējušais aromāts. Žurnālu galdiņš nokrauts papīriem. Vajadzētu beidzot sakārtot. Bieži vien svarīgie dokumenti nez kādā veidā ierokas dziļi papīros. Ir grūti atrast. Nē. Vēlāk.

Pagriežu nolietotās magnetolas slēdzi. Gandrīz tikpat vecas, cik firma. Pirkta par pirmo nopelnīto projekta naudu. Nepatīkama čirkstoņa sāk kaitināt dzirdi. Grozu skalu, redzu, ka stabiņš aizslīdējis prom no 95,8 FM viļņa. Noregulēju. Roberts Gobziņš dzied par visādām agnesītēm. Atveru logu. Stāvu pie palodzes un smēķēju. Vējš pluina aizkarus, viena strēle vijas gar mājas ārsienu kā liels balts taurenis. Pagalmā uz soliņa divi vīri tukšo tuvējā "Maksimā" pirkto "Optima līnijas" alu. No ezermalas līdz manam logam atlido kaiju spalgie ķērcieni. Ienāk prātā, ka vajadzēja pajautāt Almai par Kramu. Nē. Alma sāks izsmiet, teiks, ka greizsirdīgs.

Pēc brīža dzirdu zvanu pie durvīm. Tā ir Alma.

"Ko caurvēju taisi! Tā! Smēķējis esi. Grūti nokāpt pagalmā?" Neatbildu.

"Atkal tā pretīgā mūzika. It kā nebūtu cita, ko klausīties!"

Almas staltais augums indīgi zilā kostīmā ieslīd istabā. Viņa nomet uz dīvāna audekla maisiņu un drusku rāmāk teic: "Nu jau ir izvēdināts, taisi logu ciet, izsaldēsi māju!"

Savācu dokumentu blāķi no mazā galdiņa un iekrauju plauktā. Alma pienāk man tuvāk. "Mums tas izdevās, mums izdevās, Tas jānosvin! Lauris ar mums slēdz darba līgumus!"

Viņa izņem papīra kabatlakatiņu no somiņas un noslauka putekļus no galdiņa virsmas, uzliek "Hennessy" pudeli. Es meklēju glāzes. Alma aizrāda, ka tās nav īstās konjaka glāzes. Tad Alma ņem no pelēkā maisiņa garneļu salātus, sagrieztu salami desu, siera gabaliņus un kārto uzkodas šķīvītī. Manā krekla kabatā novibrē telefons. Lasu saņemto ziņu. Debora rītdien brauc projām. 17.30 reiss uz Bergenu. Alma pētoši mani uzlūko. Izdzēšu ziņu un saku, ka kredīta piedāvājums. Alma glāstīgi izņem "Samsungu" no manas kabatas un noliek uz plaukta.

"Rītdien mēs brauksim pie Laura. Tu paņemsi savu projektu. Viņš to grib redzēt." Alma neierasti maigā balsī uzliek roku uz mana pleca un cieši piekļaujas man klāt. Viņa ir novilkusi žaketi. Sajūtu viņas stingrās krūtis zem plānās blūzītes auduma.

Nākamajā rītā meklēju dokumentu kaudzē zilo projekta mapi. Tās nekur nav. Vandos pa papīru kaudzi plauktā. Alma stāv pie ārdurvīm un neiecietīgi virpina pirkstos mašīnas atslēgas. "Ātrāk! Ko ņemies kā lēnais divplāksnis! Vienmēr tu pamanies kaut kur nogrūst svarīgas lietas. Kas tā par cūkkūti te!" Viņa pienāk un pamet papīra loksnes gaisā. Tās nokrīt un izklājas pa grīdu kā skrejlapas.

Šoreiz Alma runā krietni daudz. Skarbāk nekā parasti.

"Nav. Nekur nav." Apjucis rokos pa papīru kaudzi.

"Meklē. Jābūt. Es eju. Satiekamies lejā." Viņa paņem savu stingro ādas somu un apņēmīgi dodas uz durvju pusi. Tad pagriežas pret mani. Noliek somu uz skapīša. Viņas acis ir pavisam tuvu manējām. Man šķiet, nedaudz mitras. Almas plaksti noraustās.

Iedomas. Almu nekad neesmu redzējis raudam. Viņa stāv, uz īsu brīdi saņem savos pirkstos manu roku, tad atlaiž. Roka nokrīt gar sāniem. Alma klusē. Atver durvis un ātri aiziet. Viņas smaržas iecērtas man degunā. Paceļu roku un aizgaiņāju. Bet spēcīgais aromāts nepagaist.

Eju atpakaļ istabā. Nosviežu dokumentus uz grīdas. Papīru žūksnis skaļi noblākšķ. Svaidu loksnes uz visām pusēm. Zaļā mape ir pazudusi. Sakampju galvu. Viss triju mēnešu pārcilvēciskais darbs ir zudis. Ko teiks Lauris? Vai viņam būšu vēl vajadzīgs?

Šajā brīdī sāku kaut ko saprast, ātri metos lejā pa kāpnēm. Bet Almas pagalmā nav. Arī viņas džipu neredzu. Sagaidu autobusu un braucu uz darbu. Almas kabinets ir slēgts. Menedžeris saka – aizbraukusi uz uzņēmumu reģistru. Manā kabinetā vējo Almas smaržas. Tikpat stipras un rūgtas kā dzīvoklī. Sūrais aromāts sāk kņudināt degunu. Es šķaudu. Man nav kabatlakatiņa, aizturu iesnas.

Pie rakstāmgalda ir pielīmēta līmlapiņa. Alma plašiem burtiem ir uzrakstījusi ar violetu marķieri.

"Paldies par sadarbību. Veiksmi! A."

Apsēžos. Gribu iedzert. Bet alkoholiskos dzērienus savā bārā glabā Alma. Viņas kabinets ir ciet, atslēgas man nav.

Sāku rakņāties pa atvilktni un ieraugu tur zaļo mapi. Labi atminos, ka vakar to paņēmu līdzi uz mājām. Uzliku uz galda. Pēc tam ieliku plauktā. Neko nesaprotu. Ienāk Valdis un apsēžas man iepretim klientu krēslā. Sīks smīniņš apvij viņa lūpas. Nedaudz nicīgs.

"Viņa mūs abus apkāsa" Valdis sāk ņirgt. "Nu to jau varēja paredzēt. Visu laiku centās man iestāstīt, ka man tevi jāuzmana, ka tu gribi izsaimniekot firmu. Un es kā idiņš te vakaros lūrēju pa kaktiem, ko tu dari..." Valdis atgāžas krēslā un zviedz pilnā balsī.

Kad Valdis aiziet, nevaru vēl atjēgties. Berzēju pirkstus pa mapes zaļo vāku. Paceļu uz rakstāmgalda nolikto Drakulas bisti, Almas dāvanu no Rumānijas brauciena. Pasvārstu to rokās. Smaga kā svina lode. Brīdi domāju, ko darīt, tad nolieku piemiņas lietu atpakaļ vecajā vietā.

 

Ilustrācija tapusi sadarbībā ar Latvijas Mākslas akadēmiju; tā radītas LMA Grafikas nodaļas maģistra programmas ilustrācijas klasē.



Tēmas

Ramona Indriksone

Ramona Indriksone iepriekš publicējusies ar pseidonīmu Luīze Briede. Viņas stāsts Pāris metru zem ūdens publicēts Satori grāmatžurnālā Plūdi, savukārt stāsts Nekas nav maināms – interneta portālā Sato...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!