Foto: "Unsplash"
 
Blogs
06.01.2020

Viss būs slikti

Komentē
3
Saglabā

No Henrika rakstītās redakcijas slejas staro spirgts jaunības optimisms. 2020. gada pienākšana tajā tiek saistīta ar cerību, ka sāksies gaišāki laiki – vēl viens "zelta laikmets", līdzīgs 20. gadsimta 20. gadiem. Savās izjūtās esmu krietni vien piesardzīgāks, lai neteiktu – skeptiskāks, un neba tāpēc vien, ka, manuprāt, 2020. gads nav jaunas desmitgades sākums, bet gan iepriekšējās nobeigums. Arī 2000. gada sagaidīšana man neasociējas ar optimistiskām gaidām, bet gan ar raizēm vai pat bailēm, jo pirmais, ko es, šo skaitli ieraugot, atminos, ir ļaužu bažas par datoru programmatūrā ierakstīto kļūdu, kas tāda 2000. gada pienākšanu nemaz neparedzēja. Doma bija tāda, ka šīs kļūdas dēļ varētu "nodzist elektrība visā pasaulē", kā dziesmā dzied, un vispār tiktu paralizēts it viss, kas saistīts ar datoriem. Lai gan esmu krietni jaunāks par kļūdas tapšanā vainojamajiem programmētājiem, arī es visu savu bērnību, pusaudža gadus un vēl labu laiku pēc tam dzīvoju ar nepamatotu pārliecību, ka 2000. gads ir piederīgs tālai nākotnei un tā varētu pienākt vienīgi zinātniskās fantastikas žanra darbos, teiksim, Kubrika filmā "2001: Kosmosa odiseja". Un tad 2000. gads tomēr pienāca, bet nekas īpašs neatgadījās. Toties daudz kas pasaulē mainījās pēc 2001. gada 11. septembra, kas varbūt arī ir īstais 21. gadsimta sākums.

Visbiežāk citētā un dažādi interpretētā aina no Sidnija Lūmeta 1976. gada satīriskās drāmas "Tīkls" ("Network") ir ilggadējā ziņu kanāla diktora jeb ētera personības Hovarda Bīla uzruna skatītājiem. Tajā viņš paziņo, ka viss ir sliktāk par sliktu – valda depresija, bezdarbnieku skaits vairojas, noziedzība turpina pieaugt, visur vējo korupcija, no katra kakta uzglūn krievi, ēdiens nav baudāms, gaiss vairs nav elpojams u. tml. "Esmu nikns pēc velna," viņš paziņo. "Un es negrasos to turpmāk vairs paciest!" Tāpēc viņš aicina ikvienu atvērt logu, izliekties laukā un ar savu balsi pievienoties viņa uzsaukumam: "Esmu nikns!"

21. gadsimta pirmajās divās desmitgadēs arvien skaļākās balsīs šādas "viss ir slikti" raizes galvenokārt pauduši divu pilnīgi atšķirīgu nometņu saucēji – vairāk vai mazāk kristīgajai ticībai un tās vērtībām savu piederību definējušie konservatīvie, piemēram, Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, un tie, kurus nodarbina ekoloģijas problēmas un planētas nākotne, piemēram, vides aktīviste Grēta Tūnberga. Pirmos līdz šim darīja bažīgus "tradicionālo" vērtību pagrimums, postmodernisma kaitīgā ietekme, kristīgo baznīcu popularitātes mazināšanās, pasaules islamizācija, bēgļu straumju uzmācīgā tuvošanās, seksuālo minoritāšu uzvaras gājiens, feminisma rēgs un pompozi špengleriskais Eiropas noriets jeb Romas impērijas sabrukumam pielīdzināms gals. Otrie ir runājuši par cilvēku izraisītās globālās sasilšanas neatgriezeniskajām sekām un satraucošām klimata pārmaiņām, arvien rūkošiem ledājiem un valstu vadītāju bezatbildīgo nevēlēšanos aktīvi šajā sakarā rīkoties; par plastmasas un polietilēna atkritumu grēdu nestajām nelaimēm un dzīvās dabas sugu daudzveidības mazināšanos, par nepieciešamību atteikties no dzīvnieku izcelsmes produktiem (gaļas, piena, kažokādām u. tml.) un vajadzību meklēt alternatīvus enerģijas, pārtikas ieguves, ekonomisko un pat ļaužu savstarpējo attiecību modeļus. (Lai gan par to, ka ar klimatu un vidi kaut kas īsti nav kārtībā, Latvijā varēja pārliecināties ikviens Ziemassvētku svinētājs vai Jaunā gada sagaidītājs, nebija jābūt vides aktīvistam – sociālajos tīklos parādījās apsveikumi ar mežā nofotografētām gailenēm, bet manai draudzenei ap svētku laiku iekoda lapsene.) Jā, protams, bija vēl arī trešā "viss ir slikti" nostājas paudēju kategorija, kuru iemiesoja liberāli noskaņotie demokrātisko vērtību aizstāvji – tie, kurus turpina šausmināt Donalda Trampa gājieni, Vladimira Putina ilgais mūžs utt., taču šos rūpestus allaž tiku optimistiski piepulcinājis pārejošām parādībām – nedz tāds Tramps, nedz Putins nav kūstošs un vairs ne ar ko neaizstājams Grenlandes ledājs, gan jau pēc kāda laika viņu vietā nāks kādi citi.

Taču pērnā gada nogalē pamanīju kādu publikāciju, kas, manuprāt, iezīmē biedējoši interesantu robežšķirtni. Piepeši izrādījās, ka nav jābūt pāvesta Benedikta XVI draugam un konservatīvi noskaņotam ateistam, kāds ir viens no pazīstamākajiem mūslaiku itāļu filozofiem Marčello Pera (viņš sludina Eiropas norietu, kritizē pašreizējā pāvesta greizos uzskatus un domā, ka viss iet uz galu), lai pamanītu, ka ar pasauli kaut kas īsti kārtībā vairs nav.

Laikrakstu "The New York Times" pieņemts uzskatīt par drīzāk liberāli, ne konservatīvi noskaņotu – tas izpaužas gan avīzes komentāru sadaļā piekoptajā redakcionālajā politikā, gan gadu desmitiem vērojamajā attieksmē pret ASV prezidenta kandidātiem vēlēšanu kampaņu laikā. Kopš 20. gadsimta 60. gadiem laikraksts mērķtiecīgi bijis labvēlīgāk noskaņots pret Demokrātu partijas kandidātiem, nevis republikāņiem. Starpsvētku laikā "The New York Times" publicēja laikraksta ilggadējās līdzstrādnieces, avīzes kādreizējās galvenās grāmatu kritiķes Mičiko Kakutani komentāru "2010. gadi iezīmēja normalitātes galu". Rakstā viņa galvenokārt runā par sociāli politekonomisko stāvokli ASV, taču nu jau labu laiku pasaulē viss ir tik cieši saāķēts, ka notiekošo vienā valstī nekādi nevar uzskatīt par izolēti lokālu problēmu. "Pirmās divdesmitgades nobeigumā pasauli vēl nav piemeklējusi apokalipse," viņa raksta. "Taču ir vērojamas juku pazīmes." Gadsimta sākumā ASV lolotās cerības uz lielāku vienlīdzību un plašākām brīvībām, uz tehnoloģiju dāvātiem lielu problēmu atrisinājumiem nav piepildījušās. Šo cerību vietā nākušas bailes un neuzticēšanās. Saskaņā ar FIB datiem, 2018. gadā ASV ar naidu saistīto noziegumu skaits bijis augstākais pēdējos 16 gados. "Citviet pasaulē notikušas lielas ģeopolitiskas pārmaiņas," viņa raksta. "Līdz ar nacionālistiski noskaņotu kustību aktivizēšanos un protestiem pret globalizāciju abos Atlantijas okeāna krastos liberālā un pēc Otrā pasaules kara iedibinātā pasaules kārtība, kuras pamatā bija ekonomiskā integrācija un starptautisku institūciju ietekme, ir sākusi ļodzīties [..]"

Ļodzīšanās pazīmes un izpausmes Kakutani saskata ne vien politikā un ekonomikā, bet arī tehnoloģiju pasaulē (strauji un šķietami nemanāmi notikusī ļaužu privātuma zaudēšana iepretī lielo informācijas tehnoloģiju uzņēmumu varai) un pat populārajā kultūrā, kurā dzīvi apliecinošus un līksmus sižetus ir nomākušas ļaunas priekšnojautas (kā seriālā "Melnais spogulis" vai filmā "Džokers").

Neraugoties uz mūsu premjera un Valsts prezidenta Jaunā gada uzrunās pausto optimismu, diez cik gaiša tagadnes aina nevīd arī Latvijā. Saskaņā ar sabiedriskās domas pētījumu uzņēmuma "SKDS" novērojumiem, "domājot par nākamo gadu, iedzīvotāji ir noskaņoti ne tik optimistiski kā 2018. gada nogalē".

Vecgada vakarā un gadu mijā bija jādomā par visiem iepriekš pieminētajiem un ļaužu prātus nodarbinošajiem jautājumiem un nekādu lielu iemeslu vērienīgu svinību un lielu prieku sākumam vismaz pagaidām saskatīt neizdevās. Arī pašam noskaņojums bija drūms, televīzijā redzamie infantilie joki nelikās smieklīgi un 2020. gada sākums nešķita gana labs iemesls, lai sāktu priecāties. Vienīgais, kas atliek, ir cerība, ka varbūt ko patiesi gaišāku un labāku atnesīs 2021. gada pienākšana – iespējams, jaunu zelta laikmetu.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!