Muzejus un dažādas mākslas izstādes apmeklēju salīdzinoši reti; galvenokārt tādēļ, ka tur izstādītais lielākoties balstās izteikti vizuālos materiālos, kurus es savu redzes problēmu dēļ spēju uztvert tikai daļēji; man ir grūti iepazīties ar ekspozīciju aprakstiem, dažkārt arī uztvert darbos ietverto vēstījumu, muzejos orientēties un tamlīdzīgi. Tomēr, kaut arī citas mākslas formas, piemēram, literatūra vai mūzika, man noteikti ir tuvākas, nav tā, ka mākslas izstādes mani neinteresētu vispār. Vienkārši to apmeklējumi, īpaši gadījumos, kad eju viena, prasa zināmu saņemšanos, tādēļ lielākoties uz muzejiem vai izstādēm dodos īpašos gadījumos – ceļojot vai tad, ja kāds konkrēts mākslinieks tādu vai citādu iemeslu dēļ piesaista manu uzmanību. Apmeklējot Artūra Žmijevska izstādi "Neredzamās zonas" (Blindspots), kas šobrīd skatāma Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā, es nebiju plānojusi rakstīt recenziju. Par izstādi man bija stāstījuši vairāki draugi un paziņas, kas to jau bija redzējuši, tāpat arī sociālajos tīklos biju ievērojusi gan izstādes reklāmu, gan aicinājumu izplatīt plakātus ar vienu no izstādes fotogrāfijām pēc tam, kad muzeja ēkas īpašniece – Veselības ministrija – aizliedza konkrētā attēla izvietošanu uz muzeja ārsienas, nodēvējot to par pārāk provokatīvu. No lasītā un dzirdētā bija radies iespaids, ka izstāde man varētu būt interesanta, kad beidzot to apmeklēju, tas, ko redzēju un piedzīvoju, man lika izjust tik spēcīgu iekšēju nemieru, ka nolēmu par to arī uzrakstīt.
"Žmijevskis aicina atzīt un respektēt invalīdiem piemītošo citādību, tostarp viņu tiesības uz pašizteiksmi. (..) Savos darbos mākslinieks aktualizē invaliditātes izraisītās sociālās blaknes (social model of disability), tādējādi rosinot sabiedrības izpratni, ka ierobežojumi rodas nevis invaliditātes dēļ, bet gan sabiedrības un tās veidoto barjeru dēļ, kas savukārt ierobežo cilvēkus ar invaliditāti," – tā izstādes katalogā publicētajā esejā, kuras fragments lasāms arī preses relīzē, raksta izstādes kurators Māris Vītols.
Pirms pievēršos izstādei, domāju, ka būtu lietderīgi īsumā izklāstīt, kas ir invaliditātes medicīniskais un sociālais modelis. Saskaņā ar medicīnisko (jeb individuālo) modeli, invaliditāti izraisa ķermeniska vai psihiska saslimšana, kas rada funkcionālus traucējumus, kuru rezultātā personas pilnvērtīga iekļaušanās sabiedrībā un tajā noritošajos procesos ir apgrūtināta. No šādas perspektīvas raugoties, problēmas piedalīties sabiedriskajā dzīvē ir tiešas ķermeņa vai psihes disfunkcijas sekas. Tāpat medicīniskajam modelim raksturīgs skatījums, ka invaliditāte ir nejaušība, atsevišķs gadījums jeb, kā to nodēvējis invaliditātes pētnieks un tiesību aktīvists Maiks Olivers, "personiska traģēdija". Turpretī sociālais modelis invaliditāti konceptualizē kā sociālu nevis medicīnisku kategoriju, proti, grūtības iekļauties sabiedriskajā dzīvē neizraisa saslimšana, bet sociālajā vidē pastāvoši ierobežojumi – tie saistīti gan ar tādiem praktiskiem aspektiem kā vides ne-pieejamība vai iekļaujošas izglītības un darba tirgus politikas neesamība, gan ar bailes un aizspriedumus raisošiem stereotipiem par invaliditāti, ko iemieso mediji, publiskā un arī mākslas telpa. Tādējādi invaliditāte nav tikai pašas invaliditātes skartās personas atbildība vai problēma; tā attiecas uz visu sabiedrību. Arī sociālā atstumtība, kas nereti skar cilvēkus ar invaliditāti, nav nejauša, tā ir sabiedrībā pastāvošu uzskatu sistēmas un institucionālu prakšu, kas ilgstoši tikušas vērstas pret noteiktu sabiedrības grupu, sekas. Tāpat nozīmīgs aspekts ir zināšanas par invaliditāti un ar tām saistītās varas attiecības –, sociālais modelis iestājas pret medicīnas vai citu autoritatīvu struktūru tendenci skaidrot un kontrolēt invaliditātes pieredzi, balstoties able-bodied perspektīvās.
Izstādē "Neredzamās zonas" aplūkojamas videofilmas un fotogrāfijas, kurās cilvēki ar dažāda veida invaliditāti kopā ar veseliem cilvēkiem veic darbības, kurām nepieciešamās maņas vai ķermeņa funkcijas viņiem nepiemīt vai nu vispār vai arī ir nopietni traucētas – neredzīgie zīmē, nedzirdīgie dzied, cilvēki, kam trūkst vienas kājas, kāpj pa kāpnēm. Izstādē iekļauti arī neredzīgo zīmējumi un interaktīva spēle "Melnās kastes laboratorija" (Black Box Laboratory), kas apmeklētājiem sniedz iespēju uz brīdi iztēloties, kā pasauli uztver neredzīgie; izstādes apmeklētājam jāieliek rokas kastē, kurā atrodas kāds priekšmets, un jāmēģina pēc taustes noteikt, kas tas varētu būt, blakus kastei ir digitāla planšete, kurā savu versiju iespējams uzzīmēt un nosūtīt uz muzeja Facebook lapu. Izstādi papildina katalogs, kurā publicētas izstādei veltītas esejas, tajā redzamo darbu attēli un apraksti, kā arī fragments no intervijas ar Žmijevski (paldies muzejam, ka ļāva man iepazīties ar kataloga maketu!)
Cilvēki ar invaliditāti Žmijevska darbos dara lietas vai veic uzdevumus, kas ir kāda cita izdomāti – viņi darbojas inscinētās ainās, kurās atklāj vērotājam slimību un tās izraisītās grūtības paveikt noteiktas darbības, piemēram, uzkāpt pa kāpnēm. Vai tā pati par sevi ir problēma? Nekādā ziņā. Kad veseli cilvēki pozē aktos, filmējas mākslas performancēs vai izpilda mūziku, kuru nav sarakstījuši, arī viņi realizē kāda cita ieceri un tikai daļēji – ar savu ķermeni vai balsi – ir vēstījuma līdzradītāji. Problemātiskus konkrētos inscenējumus padara ietvars, kādā tie tikuši ievietoti. Mēs varam redzēt attēlus vai noskatīties video un tad lasīt garus aprakstus par to, kāds vēstījums mums tajos jāsaskata. Tie ir Žmijevska, izstādes kuratora un mākslas kritiķu radīti stāsti. Tikai videofilmā "Akli" (Blindly), kurā iemūžināta Žmijevska organizētās gleznošanas darbnīcas neredzīgajiem norise, parādās arī pašu dalībnieku refleksijas par notiekošo. Pārējos darbos Žmijevska varoņi klusē. Gan intervijās ar autoru, gan Katažinas Bojarskas esejā "Žmijevska at-Izglītošanās" (Žmijewski’s Uneducation), kas lasāma izstādes katalogā, plaši apspriests ir videodarbs "Dziedāšanas stunda" (The Singing Lesson), kurā iemūžinātas divas situācijas, kad nedzirdīgo koris izpilda skaņdarbus. Intervijās autors apgalvo, ka "Dziedāšanas stunda" aicina kritiski palūkoties uz idejām, kas saistītas ar personas tiesībām uz pašizpausmi arī gadījumos, kad tās rezultātā nevar tapt baudāma māksla: "Viņu radītā mūzika vienmēr būs deformēta; to var pieņemt vai nepieņemt, bet šo faktu nevar noliegt. Dziedot viņi uzskatāmi parāda savu nepārvaramo citādību." (Šis apgalvojums, starp citu, neatbilst patiesībai; piemēram, amerikāņu džeza dziedātāja Mendija Hārvija, kura ir pilnīgi nedzirdīga, ir profesionāla mūziķe, kas izdevusi trīs albumus.) Tomēr piekrītu, ka skartā tēma ir ļoti nozīmīga – autors apgalvo, ka darbā runā par invaliditātes akceptēšanu ar nosacījumiem –, cilvēku ar invaliditāti var pieņemt un pat iekļaut sabiedrībā, ja viņš ir apveltīts ar kādām īpašām dotībām vai ja tiek izdarīts viss iespējamais, lai pārvarētu slimības vai traumas izraisīto disfunkciju un padarītu cilvēka ar invaliditāti veiktās darbības tik līdzīgas vesela cilvēka performancei, cik vien tas ir iespējams. Šāda perspektīva ir problemātiska, jo mazina sabiedrības nepieciešamību ieguldīt pūles, lai pielāgotos vai mainītu uzskatus. Taču, ja es nebūtu informēta par autora ieceri, es šādu vēstījumu filmā nenolasītu. Darbam "Dziedāšanas stunda", kā jau nereti lietām, kas ir neierastas un raisa zināmu nedrošības vai neveiklības sajūtu, piemīt viegli grotesks valdzinājums. Tomēr galvenokārt tas mani vienkārši mulsināja un beigu beigās arī sadusmoja, jo es pilnīgi neko neuzzināju par to, ko muzicēšanas pieredze nozīmējusi pašiem nedzirdīgajiem, kāda bijusi viņu motivācija piedalīties šajā projektā vai kā viņi vērtē nofilmēto materiālu. Autors intervijā Arterritory Sergejam Timofejevam apgalvo, ka viņu neinteresē pašu dalībnieku izjūtas, viņš vēlas iegūt un sniegt tālāk zināšanas par cilvēkiem sliktās situācijās: "Mēs redzam degradāciju, ķermeņa iznīcināšanu slimību ietekmē (..)." Savukārt intervētājs kādā brīdī izsaka novērojumu, ka nedzirdīgie dziedātāji videofilmā izskatās apmierināti ar notiekošo. Grūti iztēloties, ka autors un izstādes vērtētāji šādi, viņiem pašiem neko neprasot, komentētu, veselu pieaugušu cilvēku grupu, kas būtu nofilmēta un materiāls tiktu publiski izrādīts. Šādā priekšmetiskojošā izteiksmes veidā parasti runā par cilvēkiem, kas netiek uzskatīti par pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem, kam varētu par sevi ļaut izteikties arī pašiem (bērniem, veciem cilvēkiem, cilvēkiem ar invaliditāti utt.). Brīdī, kad mēs cilvēku sākam uzlūkot kā objektu, pat ja tas dzied vai veic kādas citas it kā cilvēciskas darbības, tam vairs nav savas balss, kas savukārt nozīmē, ka tā stāstu var "stāstīt" citi. Spensers Krū un Džeimss Simss, teoretizējot varas attiecības, kas pastāv starp tiem, kas veido izstādes, un tajās ievietotajiem objektiem, norāda: "Autentiskumam var nebūt nekāda sakara ar faktiem vai realitāti. Autentiskumu definē autoritāte. Objektiem autoritāte nepiemīt; tā piemīt cilvēkiem." (1991, 163.) Žmijevskis, izmantojot mākslinieka autoritāti, padara savu videofilmu un fotogrāfiju varoņus par marionetēm, kas realizē viņa fantāzijas par invaliditāti un tās nozīmēm. Viena no autora fantāzijām ir pieņēmums, ka cilvēkiem, kam trūkst kādas maņas, noteikti ir nepārvarama vēlēšanās darīt tieši to, kam trūkstošā maņa visvairāk nepieciešama. Katrā ziņā tieši šis ir izskaidrojums, kas nāk prātā, mēģinot saprast, kāpēc izstādes varoņiem nemitīgi jādara tieši tas, ko darīt viņiem ir vissarežģītāk.
Visai interesanta bija mana pieredze ar instalāciju "Melnās kastes laboratorija". Aptaustījusi kastē ievietoto objektu, es spēju diezgan skaidri iztēloties un aprakstīt tā detaļas. Uzreiz pēc tam gan arī nāca atskārta, ka nevarēšu to, ko esmu sataustījusi un identificējusi, precīzi uzzīmēt. Tad es sev atgādināju, ka instalācija jau arī īsti nav domāta man, jo man taču tāpat ir priekšstats par to, kā ir redzēt slikti. Tomēr vienalga nepameta sajūta, ka kaut kas ar to līdz galam nav kārtībā. Kad pēc pāris dienām izstādes iespaidus pārrunāju ar kādu savu draudzeni, kas arī to bija apmeklējusi, viņa sacīja, ka instalācijā, viņasprāt, neesot pielietota atbilstoša metode, kas tiešām ļautu saprast, kā ir uztvert pasauli, to neredzot. Lai iegūtu pieredzi, kas ir pietuvināta tam, kā pasauli uztver cilvēks, kurš neredz, arī zīmējot, ne tikai aptaustot objektu, nevajadzētu izmantot redzi –, risinājums varētu būt, piemēram, zīmēšanas laikā aizsietas acis. Un tad es pēkšņi sapratu, ka tieši šis aspekts ir centrālais izskaidrojums manai sajūtai, ka kaut kas ar "Melnās kastes laboratoriju" īsti nav tā. Metode, kam jāpalīdz saprast neredzīga cilvēka pasaules uztveri, prasa tieši tās maņas izmantošanu, kuras viņam nav, tā vietā, lai pieredzētu, kā tas ir, ja lietas tā arī nekad neiegūst vizuālu atveidu realitātē, bet eksistē tikai apziņā un iztēlē. To precīzi demonstrē filmas "Akli" varoņi. Liekas dīvaini, ka izstādē netiek izmantotas zināšanas, ko varētu sniegt iedziļināšanās Žmijevska varoņu, kuri taču it kā tepat vien ir, autentiskajās pieredzēs.
Izstāde ir able-bodied mākslinieka vēstījums par invaliditāti, kas paredzēts able-bodied auditorijai. Te runa nav tikai par pasīvo lomu, kādu Žmijevska darbos ieņem cilvēki ar invaliditāti, bet arī par izstādes pieejamību. Tās apmeklējuma laikā es jutos tā, it kā tiktu iesaistīta izstādes veidotāju koncepcijā, saskaņā ar kuru cilvēks ar invaliditāti var funkcionēt tikai ciešā mijiedarbībā ar veselajiem. Izstādi apmeklēju kopā ar draudzeni, kura man lasīja priekšā darbu aprakstus, subtitrus filmā "Akli" un instrukciju interaktīvajai spēlei "Melnās kastes laboratorija". Lai es spētu izstādi uztvert, mums bija jākļūst par vienu ķermeni, gluži kā Žmijevska darbā "Acs pret aci" (An Eye for an Eye), kur veseli cilvēki uz brīdi aizdod slimajiem trūkstošās ķermeņa daļas. Latvijā veiksmīgā gadījumā muzeja ēkā ir lifts, kas tajā ļauj pārvietoties cilvēkiem ratiņkrēslā (jāpiezīmē, ka medicīnas muzejs cilvēkiem ratiņkrēslā ir pieejams daļēji, proti, piekļuve iespējama tikai pagrabstāvam un pirmajam stāvam) - , taču ļoti reti gadījies redzēt, ka muzejos tiktu meklēti risinājumi ekspozīcijas padarīšanai pieejamākai arī cilvēkiem ar cita veida invaliditāti, piemēram, darbu aprakstus piedāvājot arī audio formātā, nodrošinot surdotulkus vai, izstrādājot metodes, kas ekspozīciju saturu ļautu uztvert arī cilvēkiem ar mācīšanās vai garīgās attīstības traucējumiem. Muzejs, kurā nav atrisināti pieejamības jautājumi, tātad Latvijas kontekstā ir gluži ierasta parādība, tomēr Žmijevska izstādes gadījumā gan muzeja ēkas, gan pašas izstādes pieejamības problēmas šķiet īpaši uzkrītošas un absurdas, teju varētu nospriest, ka tā ir ar nolūku iecerēta ciniska parafrāze par nepārvaramo citādību, kas apgrūtina vai liedz piedalīšanos sabiedriskajā dzīvē.
Gan lasot internetā publicēto preses relīzi, gan iepazīstoties ar izstādes kataloga saturu, biju pārsteigta par ārkārtīgi stigmatizējošās valodas lietojumu šajos tekstos. Valoda konkrētajā gadījumā ir nozīmīga ne jau tikai tādēļ, ka tā izstādes kontekstā ir viens no mākslinieciskās izteiksmes rīkiem un valodiskas neveiklības traucē baudīt tekstu. Izstāde pretendē uz nozīmīga sociāla vēstījuma atspoguļošanu – valoda ne tikai ataino, bet arī veido un strukturē pasaules uztveri un skatījumu uz noteiktiem procesiem un parādībām. Iebildumus raisa gan vārda "invalīds" (tā vietā, lai runātu par cilvēkiem ar invaliditāti) lietojums, gan "invalīdu" un "normālu cilvēku" pretstatījums. Lietojot vārdu "invalīds", uzsvars tiek likts uz personas slimību, viņu ar to pilnīgi identificējot, kamēr raksturojums "cilvēks ar invaliditāti" norāda uz personas veselības stāvokli, atceroties un uzsverot faktu, ka vispirms tā ir cilvēks nevis viņa saslimšana; šāda lingvistiska perspektīva angļu valodā pazīstama kā People-first language. Latviešu valodā vārdam "invalīds" turklāt vēl ir arī ar padomju periodu saistīta negatīva konotācija, kas iemieso no sabiedrības izstumto neredzamo cilvēku, kuram publiskajā telpā nav vietas. Tāpat problemātisks ir manis jau iepriekš pieminētais priekšmetiskojošais izteiksmes veids, kas klātesošs teju visos izstādes komentāros, bet, šķiet, kulmināciju sasniedz Žmijevska izteikumā, kas iekļauts filmu sērijas "Kolekcija" (Collection) aprakstā – "Šim ašajam kinematogrāfiskajam gājienam nav ģeogrāfiska mērķa. Tas vienīgi apraksta kustības, ko izpilda ķermenis, uz kura zīmogu uzspiedusi kļūda – slimība, nelaimes gadījums, deģenerācija. Un es paplašinu savu kolekciju." Filmās redzams, kā pārvietojas cilvēki ar kustību traucējumiem.
Sociologs Pjērs Burdjē lieto terminu "simboliska vardarbība", ar ko apzīmē neredzamas, grūti identificējamas vardarbības formas, kas palīdz nostiprināt sabiedriskajā domā iesakņojušos priekšstatus, kuri kalpo par rīku, lai kontrolētu un apspiestu noteiktas sociālas grupas. Tieši valodā, pēc autora domām, simboliskā vardarbība, bieži vien rod izpausmes iespējas. Valodas problēmas izstādes komentāros gan daļēji varētu skaidrot ar faktu, ka Latvijas sabiedrībā kritiski iztrūkst padziļinātas diskusijas par atbilstošu terminoloģiju, kāda būtu lietojama, runājot par invaliditāti un ar to saistītiem jautājumiem. Tomēr neticu, ka ir iespējams vedināt sabiedrību uz atbrīvošanos no ar invaliditāti saistītiem stereotipiem, lietojot valodu, kas ir pārpilna ar tiem pašiem stereotipiem. Izstādes iespaidā domājot par Latvijas situāciju, nonācu pie skumjas atklāsmes, ka mēs kā sabiedrība, iespējams, vēl neesam atraduši valodu, kurā runāt (domāt) par invaliditāti un cilvēku ar invaliditāti tiesībām un iespējām iekļauties sociālos procesos, kas nebūtu stigmatizējoša un vardarbīga. Mēs varbūt pat gribētu tādā runāt, bet nezinām, kā. Un mums pietrūkst ieinteresētības vai drosmes šādu valodu meklēt. Var jau apgalvot, ka tā ir nevajadzīga piesiešanās sīkumiem vai pārjūtīgums, tomēr, palūkojoties vēsturē uz dažādām marginalizētām grupām, kas pakāpeniski ieguvušas līdztiesību, piemēram, melnādainie ASV vai LGBT kopiena, redzams, ka izmaiņām marginalizētas personas sociālajā statusā ir cieša saistība ar atbrīvošanos no šīm grupām veltītiem apzīmējumiem, kas ietver nicinošas vai vērtību pazeminošas nozīmes.
Līdz šim gan saistībā ar izstādi plašāk pamanāmu diskusiju publiskajā telpā raisījis tikai aizliegums uz muzeja sienas izstādīt "pārāk provokatīvu attēlu", taču vēl jau izstāde kādu brīdi būs skatāma un var cerēt, kaut arī pārāk ticami tas nešķiet, ka tā sabiedrībā rosinās plašāku polemiku gan par invaliditātes uztveri un veidiem, kā mēs par to domājam un runājam, gan cilvēku ar invaliditāti iekļaušanas iespējām. Manā skatījumā, tas varētu būt vērtīgākais, ko no "Neredzamajām zonām" iespējams gūt.
Izmantotie avoti:
Bourdieu, Pierre. 2002. Masculine Domination. Redwood City: Stanford University Press.
Crew, Spencer R. and Sims, James E. 1991. Locating Authenticity: Fragments of a Dialogue, pp. 159–75 in Ivan Karpand Steven D. Lavine (eds) Exhibiting Cultures: The Poetics and Politics of Museum Display. Washington and London: Smithsonian Institution Press.
Mandyharveymusic.com. Skatīts: 20. 08. 2017. Pieejams: http://www.mandyharveymusic.com
Oliver, Mike. 1990. The Individual and Social Models of Disability. Skatīts: 17. 08. 2017. Pieejams: http://disability-studies.leeds.ac.uk/files/library/Oliver-in-soc-dis.pdf
Timofejevs, Sergejs. 2017. "Aklās zonas un kurlās vietas." Arterritory. Skatīts: 17. 08. 2017. Pieejams: http://arterritory.com/lv/teksti/intervijas/6760-aklas_zonas_un_kurlas_vietas
Žmijevskis, Artūrs, 2017. "Neredzamās zonas". Izstādes katalogs. 3.06.2017. – 24.09.2017. Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs. Rīga.
1