Foto - Pauls Bankovskis
 
Komentārs
08.12.2014

Vismīļākais dzirnavnieks

Komentē
4

Kārļa Skalbes pasaku krājums "Ziemas pasakas" pirmoreiz iznāca 1913. gadā. Gadu vēlāk sākās Pirmais pasaules karš, vēl pēc dažiem gadiem tika nodibināta Latvijas valsts. Nedaudz vairāk kā gadsimtu pēc "Ziemas pasaku" izdošanas viena no krājumā iekļautajām pasakām Latvijas Nacionālās bibliotēkas rīkotajā akcijā "Lielā lasīšana" ir atzīta par mūsu nācijas mīļāko grāmatu. Līdz 16. novembrī LTV1 tiešraidē rādītajam akcijas lielajam finālam bija nonākuši pieci finālisti – četras latviešu autoru grāmatas un viens ārzemju rakstnieka darbs. Tur bija Skalbes "Kaķīša dzirnavas", Aleksandra Grīna "Dvēseļu putenis", Imanta Ziedoņa "Epifānijas", Ēriha Marijas Remarka "Trīs draugi" un Vladimira Kaijaka "Likteņa līdumnieki". Kā drīz pēc tam tika vēstīts ziņās, "sīvā telefonbalsojumā" šajā "cīņā" "uzvarēja" un par Nācijas (sic!) mīļāko grāmatu kļuva "Kaķīša dzirnavas".

Dažādas pārdomas jau bija uzjundījis "Lielās lasīšanas" 100 mīļāko grāmatu tops, un, kā trāpīgi norādīja Rita Ruduša, akciju būtu jāuztver ne tik daudz kā kādu nebūt patiesību noskaidrošanu, bet "tautas atmiņu kladi": "Vārda "mīļš" pārākā pakāpe atsauc atmiņā rūtiņu klades dermantīna vākos, kurās bija jāraksta atbildes uz draudzeņu uzdotiem jautājumiem: "Kas ir tava mīļākā krāsa?", "Kas ir tava mīļākā filma?" [..] Taču, ja es brīnumainā kārtā būtu saglabājusi 1979. gada atmiņu kladi un tajā šodien izlasītu, ka pamatskolas draudzenes Karīnas mīļākā krāsa ir rozā, bet mīļākais aktieris – Alēns Delons, tad šī informācija man pilnīgi neko nevēstītu par Karīnas personības šķautnēm vai gaumi, bet toties atgādinātu par garo rindu pie šīferotā kinoteātra "Pionieris", kurā stāvēju, lai tiktu uz filmu ar Alēnu Delonu galvenajā lomā. Mēs, kladīšu īpašnieki, tobrīd nezinājām, ka patiesībā draudzeņu atbilžu uzdevums ir fiksēt atmiņas nevis par viņām, bet par mums pašiem un to, kas mums tobrīd bija mīļš un svarīgs."

Kolīdz Nācijas mīļotā grāmata bija noskaidrota, dažādās interneta vietās sākās rezultātu apspriešana. Sašutuma caurausta neizpratne ("Esmu satraukta un neizpratnē [..] Latvijas iedzīvotāju iemīļotākā grāmata ir Skalbes "Kaķīša dzirnavas"? Kas, lūdzu, ir tie par Latvijas iedzīvotājiem?") mijās ar rezignētu ironiju: "Kārlis Skalbe gan ir bijis viens saprātīgs vīrs. Radījis visai labu instrukciju uzņēmējiem, kā krīzi pārvarēt. Par "Kaķīša dzirnaviņām" nosaucis. Tā pamatjēga ir tāda, ka, ja atnāk ļaunais kreditors un atņem tev īpašumus, jo esi gribējis visādi šiki izrādīties un dzīvot pāri saviem līdzekļiem, tad vienīgais reālais glābiņš ir meklēt patvērumu valsts pārvaldē."

Skalbes baltā kaķīša un viņa riekstu un mandeļu gaņģu uzvaras gājienam noteikti ir kāds izskaidrojums. Te būs tikai dažas versijas.

1. Kaķīši bliež ar mīļumu

Jau pirms gadiem septiņiem zinātniskās publikācijās tika vēstīts par kādu satraucošu atklājumu. Dzīvniekiem un cilvēkiem, kas inficējušies ar visā pasaulē plaši izplatīto parazītisko protozoju Toxoplasma gondii attīstās kaut kas līdzīgs bioloģiskam Stokholmas sindromam, plēšamie (piemēram, peles vai žurkas) pārstāj izjust bailes no saviem plēsējiem (piemēram, kaķiem) un tādējādi kļūst par vieglāk noķeramiem upuriem. Atklājās, ka ar Toxoplasma gondii itin viegli – teiksim, tīrot kaķa tualetes kastīti, – varot aplipināties arī cilvēki, un tā nu daži pētnieki nonāca pie hipotēzes, ka tieši šī simpātijas izraisošā apziņas parazīta iespaidā cilvēki izjūt tik lielu pieķeršanos gadu tūkstošu laikā tā arī līdz galam nepieradinātajiem mazajiem un mežonīgajiem plēsējiem. Pagāja vairāki gadi, līdz šīs atskārtas nonāca līdz plašpatēriņa presei, un tad jau šī ziņa kļuva par sensāciju.

Tomēr, pat ja mūsu aizraušanos ar kaķiem neizraisītu kopš aizlaikiem atkal un atkal notikusi inficēšanās ar vieglai šizofrēnijai līdzīgus simptomus izraisošām sīkbūtnēm (Toxoplasma gondii ietekme tikusi atklāta, cenšoties noskaidrot šizofrēnijas cēloņus), cilvēka apsēstībai ar kaķiem ir arī vērā ņemamas kultūras tradīcijas – sākot ar seno ēģiptiešu dievieti Basteti kaķa veidolā un beidzot ar kaķi Tomu no animācijas filmas par "Tomu un Džeriju", kādu laiku internetos valdījušajiem lolkaķiem un nīgro kaķi, visas pasaules sašutumu par Šveices mierīgo iedzīvotāju tradīciju svētkos ēst kaķi u.tml.

"Kaķīša dzirnavu" kļūšanai par kādas nācijas mīļāko grāmatu līdz ar to varbūt nemaz nav nācijas kultūru raksturojoša nozīme, un tā vienkārši ir mūsu cilvēciskās vai bioloģiskās dabas ilustrācija. Savukārt alerģiju pret kaķu spalvām vai nepatiku pret "Kaķīša dzirnavām" tad jau varētu izskaidrot kā evolūcijas ceļā izveidojušos paaugstinātu aizsargspēju pazīmi (starp citu, daži pētnieki nesen izteikuši pieļāvumu, ka arī tumšajos ziemas mēnešos mums šajos platuma grādos tik tuvās depresijas cēlonis varētu būt kādas infekcijas izraisīts iekaisums).

2. Mūsu kreisā kāja

Tomēr, iespējams, "Kaķīša dzirnavu" pievilcības pamatā ir vēsturiskas un sociālpolitiskas strāvas. Laikā, kad tika publicētas "Ziemas pasakas", pret Skalbi jau bija tikušas celtas politiskas apsūdzības par dažiem viņa rediģētajā žurnālā "Kāvi" publicētiem rakstiem; viņš bija bēdzis uz Somiju, pēc tam uz Šveici, kad atgriezies Rīgā – tiesāts, un no apcietinājuma atbrīvots tikai 1913. gada februārī. Vismaz daļa krājumā iekļauto pasaku droši vien tapušas ieslodzījumā – apstākļos, kas pret indivīdu vai kādu sabiedrības grupu vērsto netaisnību padara īpaši burtisku un uzskatāmu.

Lai kā arī varbūt tagad daudziem to gribētos izlikties nezinām, latviešu centieni pēc pašnoteikšanās un savas valsts bija cieši savijušies ar 19.–20. gadsimtu mijas sociāldemokrātijas ideju nestajām cerībām. Un, lai gan drīz vien izrādījās, ka arī sociāldemokrātu starpā nav lielas vienprātības par to, kā un kas būtu darāms, tā tomēr bija kreisi ievirzīta politiska kustība.

Paturot prātā šo kontekstu, "Kaķīša dzirnavas" var uzlūkot arī kā bērnišķīga kreisuma manifestu, kurā simboliski darbojas viegli iztulkojami tēli. Baltais kaķītis-dzirnavu saimnieks ar atmiņām par labajām un laimīgajām dienām (latvietis, kuram ir miglains priekšstats par tautiskumu), un tam pretī – melnais ļaunais runcis ar sabiedrotajiem velniem un raganām, kas kaķītim visu atņem (kaklakungs, apspiedējs, iespējams, vācu muižnieks). Taču pats interesantākais ir slimā ķēniņa tēls. Slimu viņu ir padarījuši "skumji likteņi", "miroņu kauli" un "sēru druva", proti – ļaužu jeb viņa pārvaldītās tautas grūtumi. Veselu viņu padara daudz cietušā kaķīša nevēlēšanās ļaunu atdarīt ar ļaunu un gatavība piedot. Taču arī ķēniņš nepaliek parādā un kaut kādā mums līdz galam neizstāstītā un mīklaini represīvā veidā pamanās melno runci ar visiem velniem un raganām no dzirnavām padzīt ("dzīve dzirnavās viņiem palika nedroša").

Ideja par to, ka ir iespējams kāds viens taisnības un dažādu citu labu īpašību apdvests valdītājs, latviešiem ir tuva vēl arvien, lai gan reiz mēģinājumi iet šai virzienā jau izrādījušies traģiski ("tautas vēlētu prezidentu?"). Grozies, kā gribi, bet lasot par slimo ķēniņu nāk prātā tie latvieši un citi Krievijas impērijā dzīvojušie, kas svēti ticēja, ka cars jau patiesībā ir labs un žēlīgs, un, ja vien viņam atvērtos acis, viņš pats spaidos un ciešanās dzīvojošajiem ļaudīm dāvātu to, pēc kā viņi tik ļoti tiecas (kas līdzīgs, bet nu jau par Putinu un Krieviju ir šur tur dzirdams arī tagad un pat Latvijā). Ne nu dāvāja, ne nu ko, un tad nāca citi, kas caru ar visu ģimeni vienkārši brutāli nolinčoja.

3. Tik grūti būt labam

Vēl viena versija varētu būt saistīta ar cilvēku spēju atcerēties izlasīto un atmiņā palikušā atbilstību tam, kas grāmatā patiešām bijis rakstīts, kā arī ar dažādiem faktoriem, kas šīs atmiņas un iespaidus spēj ietekmēt. Nesen "Facebook" lietotāji bija sākuši iepriecināt cits citu, pārsūtīdami aicinājumu nosaukt 10 grāmatas, kas tā vai citādi atstājušas iespaidu cilvēka dzīvē. Kad saņēmu šo aicinājumu, labu laiku nespēju izlemt, kā rīkoties. Vai lai nosaucu 10 grāmatas no pēdējā laikā lasītajām? Bet tad būtu jāizlaiž kaut kas no, iespējams, krietni vien lielāku pārsteigumu sagādājušajām grāmatām, kuras lasīju 16–18 gadu vecumā. Vēl, kā manīju, lielā cieņā bija nosaukt tās grāmatas, kuras atbildētājiem acīmredzot šķita nozīmīgas un vērtīgas kā sava intelektuālā statusa rekvizīti – tāds privātais kanoniņš. Bet varbūt jāizraugās 10 grāmatas, kuru atstāto iespaidu atceros vispār kā pirmo savā dzīvē? Vēl, protams, varēja ņemt pa kādai no katra laika, taču šāds piegājiens man šķita viskrāpnieciskākais.

Iespējams, līdzīgas pretrunas pat bez lielas domāšanas samežģīja smadzenes ikvienam, kam bija jāizdara izvēle starp "Kaķīša dzirnavām", "Dvēseļu puteni", "Epifānijām", "Trīs draugiem" un "Likteņa līdumniekiem". Jo, būsim godīgi, šīm grāmatām nav gandrīz nekā kopīga – atšķirsies pat tas, kādā vecumā katrs no mums kādu no tām lasījis. Tomēr skaitliski droši vien tieši "Kaķīša dzirnavas" no visām šīm piecām grāmatām bērnībā būs izlasījis vislielākais lasītāju skaits – neatkarīgi no tā, vai viņi pēcāk kļuvuši par Remarka cienītājiem, jūsmojuši par Ziedoni, skatījušies "Likteņa līdumnieku" ekranizāciju TV vai reizi mūžā pašķirstījuši "Dvēseļu puteni". Un ikviens no šiem lasītājiem atminēsies, ka "Kaķīša dzirnavās" bija kaut kas par to, cik labi būt labam. Varbūt dažs, tāpat kā es, klausoties priekšā lasītas "Kaķīša dzirnavas", pirmoreiz mūžā izjuta, kā ir tad, kad kāds literārs vai cits mākslas darbs tevi saraudina. Tas nekas, ka pēcāk mēs visi izaugām par vairāk vai mazāk sliktiem pieaugušajiem. Gan jau drīz, tāpat kā tam ķēniņam, pienāks vēl lielāks vecums un kāda grāmata vai filma atkal nenovēršami liks acīs sariesties asarām. Taču nu jau tas būs par to, kādi mēs varētu būt bijuši, bet kaut kā tomēr nav sanācis.

Varbūt jums ir vēl citas versijas?

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!