Visi pirksti sāp

Par Māras Zālītes grāmatu "Pieci pirksti", apgāds "Mansards, 2013

Māras Zālītes "Piecos pirkstos" ir piecdesmit piecas nodaļas. "Pieci pirksti" ir labi, asprātīgi konstruēta grāmata. Pieci pirksti sākas ar moto: "Ikviens ir arī kāds cits, un neviens nav tikai viņš pats. (Autors – kāds cits)"

Ļoti gudri. Negribu lasītājiem, kas pievienosies jau daudzskaitlīgajam lasītāju pulkam (grāmata šobrīd ir vairāku grāmatu tīklu pirktākā grāmata), bojāt prieku un aizkustinājumu, tāpēc neatklāšu sižeta konstrukcijas pavērsienu.

"Pieci pirksti" ir svarīga un personīga grāmata. "Piecos pirkstos" ir nodaļas, kuras liek sastingt apbrīnā par autores meistarību, bet ir arī nodaļas, kuras nešķiet tik spēcīgas un kuru nepieciešamība grāmatā man atklājas, kad es izskaitu, cik pavisam ir nodaļu. Piemēram, "Ceļmallapiņas" – protams, tā nav tik vāja, lai grāmatā nevarētu atrasties, bet to lasot tomēr man radās neizpratne, kāpēc tā tur ir.

Tieši tas ir jautājums, kam vēlos pievērsties šai recenzijā. Jautājumam: vai šī asprātīgā un interesantā konstrukcija nav tā, kas ierobežo raksturus melnbaltā dalījumā, vai drīzāk – ja nebūtu šīs ārējās konstrukcijas, bet autore būtu ļāvusies, piemēram, valodas plūsmai kā formas veidotājai, vai nebūtu sanācis krāsaināk, savējo – svešo aprakstā?

Darbs vēsta par piecgadīgo Lauru, kura atgriezusies no Sibīrijas izsūtījuma kopā ar vecākiem. Vai, drīzāk, pati Laura vēsta – vai, pareizāk sakot, vēsta "kāds cits", kas ik pa brīdim ir Laura pati un ik pa brīdim ir kāds, kurš, kā var saprast no moto, ir "autors".

Pati autore intervijā žurnālā "Latvju Teksti" saka: "Redzi, bērnam ir ļoti melnbalts pasaules skatījums, viņš skatās televīzijā filmu un vienmēr prasa: kuri ir labie un kuri ir sliktie? Bērnam ir tāda iekšēja vajadzība, koordinātu meklēšana. Protams, šī grāmata ir no bērna skatījuma un stāsta izjūtu līmenī, tajā ir labie un sliktie. Lai izvairītos no ļoti primitīva dalījuma, es izvēlējos šo sumpurņa tēlu – tas ir kaut kas pilnīgi ļauns, mitoloģisks tēls. Bērnu apziņa ir pilna ar pasaku tēliem, viņiem ikdiena un mītiskā realitāte saplūst kopā, sumpurņi, ūdensvīri un spoki ir tikpat reāli kā kaimiņi."[1]

Autore tātad ir apzināti izvēlējusies bērna "melnbalto" skatījumu. Šajā brīdī mani atkal pārņem tas pats mulsums, kas radās, lasot darbu: kas ir šis cits un vai viņš ir absolūti godīgs pret sava talanta spēku, vai tomēr organizē to, domājot, kas cilvēkus varētu aizraut.

Jo ne visiem bērniem ir melnbalts pasaules skatījums un arī mitoloģiskais skatījums nav melnbalts. Lai nosauktu savējā un svešā krāsu, ir jāapzinās sava patība. Krāsu, vērtējumu, nosaukumu (piemēram, sumpurnis) tam piešķir kāds cits – šajā gadījumā acīmredzot autors. Un šķiet, ka grāmata būtu bijusi labāka, ja Lauru, mitoloģiskas apziņas nesēju, kura vēl sevi neapzinās, nebūtu vietām kontrolējis kāds cits – autors, kurš jau sevi apzinās un ļoti labi zina dalījumu krāsās.

Man šķiet, ka tas īsti nav saistīts ar politkorektumu ("Mēģināju šai darbā saglabāt bērna absolūto brīvību, nemēģināju būt politkorekta, varbūt to man pārmetīs."[2]), kuru bieži pēdējā laikā intervijās piemin gandrīz kā lamuvārdu. Jo būtu bijis labi, ja autore nevis būtu mēģinājusi atbilst politkorektuma standartiem, bet gan godīgi un drosmīgi būtu izpildījusi sevis uzstādītos noteikumus, būtu ļāvusi savai varonei pietuvoties svešajiem – sumpurņiem, kā arī domām, piemēram, par tēva dzeršanu un to, kāpēc patiesībā viņai jādodas dzīvot pie vecvecākiem, ar piecgadīga bērna nevērtējošo attieksmi, kāda atklājas citās – drošākajās romāna situācijās.

Vai arī tiešāk būtu aprakstījusi situāciju, kurā Laura iemācās vērtēt. Šobrīd viņa pieņem citu vērtējumu kā aprioru patiesību – sumpurņi ir sumpurņi, mēs taču visi zinām, ka sumpurņi ir slikti. Bet vēl vairāk tomēr būtu gribējies kādu situāciju, kur Laura konfrontē šīs zināšanas ar pašas piedzīvoto. Un, iespējams, viņa tad arī saprastu, ka sumpurņi tiešām ir tik slikti, bet mitoloģiskais lauks tiktu pārsumpurņots caur viņas pašas pieredzi.

Situācijas, kur līdz ar Lauru saprotam, ka sumpurņi ir slikti, ir autores aprakstītas, un ir jau saprotami, ka Laura nevar tām tuvoties un pieņemt pieaugušo vērtējumu. Bet kā ar to citu – kā ar autori?

Tādejādi grāmata – iespējams, negribēti – uzdod ļoti svarīgu jautājumu: cik mums pašiem ir gadu un vai mēs joprojām dzīvojam mitoloģizētā izpratnē par savējiem un svešiem, un caur ko un kā mēs sāksim šo mitoloģiju pārpiedzīvot un skaidrot?

Nodaļās, kad varētu ļaut Laurai runāt un radīt kaut ko jaunu, es sadzirdu kādu citu, kurš tur Lauru grožos un runā caur viņas muti. Iespējams, autore, kura sevis piedzīvoto apraksta grāmatā, ar Dusju un Maņu tā arī runāja, kā aprakstīts nodaļā "Zīlniece", un pat iespējams, ka viņa arī tā domāja, ka viņām smird paduses un kājstarpes un ka Dusja sapņo vien par balto nēģeri un to, kā viņam parādīt krūtis. Tas viss var būt un ir aprakstīts ar lielu talantu, bet grāmata būtu ieguvusi no tā, ja autors (kāds cits) būtu ļāvis sev uzdot jautājumus par visām pārdzīvotajām sāpēm un sumpurņiem un izsvēris, vai tas tomēr nav pats autors, kuram ir melnbalts dalījums, savukārt Laurai būtu ļauts vairāk būt piecgadīgam bērnam.

Ja autore būtu vairāk ļāvusi runāt, izpausties savai varonei Laurai un nekontrolējusi to savu atmiņu vai iztēles radītajā konstrukcijā, ja viņa būtu vairāk ļāvusies valodai (dažās vietās autore to dara), šis darbs varētu tuvoties tam virzienam, kuru tik spēcīgi pārstāv Aleksandra Sokolova "Muļķu skola".

Māra Zālīte ir uzrakstījusi ļoti svarīgu darbu, apliecinājusi, ka viņa ir viens no talantīgākajiem Latvijā rakstošajiem cilvēkiem un arī, iespējams, dramaturgiem. Bet – es tomēr vēlētos, kaut viņa būtu bijusi atklātāka pati pret sevi un vairāk – kā reiz izteikušies brāļi Strugacki par rakstnieka profesiju – sāpējusi. Dīvaini nedroši ir šīs rindas rakstīt, jo tajā pašā laikā darbs tiešām ir personisks un dažviet ārkārtīgi sāpīgs.

Tomēr ir arī jāatzīst, ka ar to pašu izcilo meistarību, kas ir radījusi tādas nodaļas kā "Kad Laura piedzima", "Vardes", "Aka", "Baltie zaķi", "Karote", "Ak, svētā Lestene!", "Opera" u.c., citviet ir iezīmēta iepauzēšana pirms robežas, aiz kuras varētu sākties sāpīgais un tomēr arī – īstais. Nodaļu nobeigumos nereti tiek pielikts kāds samierniecisks teikums, lai tumsa neatvērtos pārmēru liela: "Laura labāk ies nograuzt vēl kādu rabarbera kātu" ("Kriška un zavals"), "Bērni nedrīkst sist mammām" ("Zilā riepa"), "Laura nav vienīgā, kura nepazīst visus vārdus" ("Mīmas labumi"), "draudzība prasa laiku" ("Eža kažociņš"), "Viss būs labi, gliemezīt" ("Gliemeži"’) u.c.

Bet nodaļā "Zīlniece" Laurai pēkšņi parādās tāds naids pret svešajiem, kas neatbilst izvēlētajam formas un satura samiernieciskumam citās grāmatas vietās. Šai nodaļā gan rakstniece arī nonāk vistuvāk iespējai paplašināt rakstura robežas:

"Laura jūt, ka sievas ir viņas rokās tāpat kā kārtis. Lielās, resnās sievas ar smirdošajām padusēm un kājstarpēm. Laura jūt varu. Vara ir patīkama, tā ir salda un trauksmaina. Tā izplešas Laurā kā pāva aste, izvēršas kā kāršu kava rokās. Kam pieder tā atriebšana? Laurai!"[3]

Varbūt caur šo patības tumšāko pušu apzināšanos būtu arī iespējams grāmatā bez jau piesauktā politkorektuma atrast ceļu uz vispārinājumu par 20. gadsimta traģēdijām – par to, ko cilvēki viens otram nodara, kā vispār tāds masveida genocīds, kādu piedzīvoja mūsu un citas Austrumeiropas tautas, bija iespējams. Patlaban jautājums rodas gan, un atbilde ir viena: sumpurņi vainīgi. Vai šī atbilde tomēr ļoti skaidri nesabalsojas ar "budži vainīgi"?

Kaut arī jautājums, kam pievēršos šajā recenzijā, atklāj būtisku grāmatas trūkumu, tomēr nobeigumā man ir jāpasaka, ka grāmata noteikti ir jālasa, jo ir uzrakstīta krāšņā valodā, tajā ir brīnišķīgas traģikomiskas situācijas un tai ir ļoti interesanta konstrukcija, kas rosina pārdomas par cilvēka patības veidošanos.

Un nobeigumā ir jānocitē kāds mūsu visu ļoti godāta cilvēka spēku apliecinošs teikums: "Hm, melnbaltais skatījums... nezinu, varbūt tas man arī ir turpinājies..." To saka Māra Zālīte manis iepriekš citētajā intervijā jau pēc grāmatas iznākšanas.

Un man šķiet, ka tas apliecina, ka arī mums citiem ir iespēja caur kļūdām un to apzināšanos pieaugt.