¼ Literatūra
28.01.2006

Visi bērni nokļūst debesīs

Komentē
0

Noplakušais vilnis

Dienās, kad jau uzmošanās nāk ar atskārsmi par naktī notirpušu roku, dienās, kad liekas, - ārā līst jau kopš pasaules radīšanas, un tev šķiet, ka aumaļām lejup skrienošās lāses ir Dieva asaras, dienās, kad mūzikas atskaņotajā augu dienu skan tikai B.B. Kings, un tu to nemaz nemani, dienās, kad cauri apziņai marša ritmā soļo atmiņas par sen aizgājušajām mīlestībām, dienās, kad saproti, ka vilnis, uz kura biji uzrāpies, ir noplacis - vai arī šādās dienās tu spēj apzināties, ka tas kalpo par pamatu jaunam vilnim - vēl augstākam par iepriekšējo?

Visi bērni nokļūst debesīs

Viņa redzēja nākotni. Un vakarnakt bija manā sapnī.

Mēs sēdējām uz bumbu sagrauta teātra jumta un klusējām kā divi sapņu tēli.

Pa rietošās saules staru paklāja noklāto ielu skrēja mazs zēns. Viņš paskatījās uz mums. Viņam varēja būt pieci vai seši gadi.

"Lūdzu, nogalini viņu!" es dzirdēju klusu lūgsnu sev līdzās.

"Es neprotu."

"Bet kādam tas ir jāizdara. Es gribu, lai viņam pēc nāves veicas."

Un vēl viņa teica: "Visi bērni nokļūst debesīs. Pieaugušie nē."

Dziesma par labāku nākotni

Ja, par spīti cilvēces gaišākajiem sapņiem un ļaunākajiem murgiem, par spīti medicīnas atklājumiem un bārdaino guru zālītēm, es tomēr reiz miršu, gribu cerēt, ka zārka iekšiene līdzināsies debesīm vasaras dienā ar asimetriskām balto mākoņu kaudzēm to skaidrajā zilumā.

Sapņos esmu lidojis tik bieži, ka tikai tā beidzot spēšu sajusties kā nokļuvis mājās.

С Новым Годом, с новым счастьем!

Ja, Jaungada naktī izejot no mājas siltuma un drošības, tu nokļūsti zem lejup krītoša svētku salūta, visu būtni neizbēgami pārņem priekpilns satraukums. Vismaz līdz brīdim, kad sejā sprāgstoša petarde padara tevi aklu un kurlu. Protams, no sprādziena uzplaiksnījušās uguns vai izbīļa - kas to lai vairs zina, no kā tieši - arī oža, tauste un garša pazūd kā nebijušas. Kad, atvadījies no visām piecām maņām, tu grīļodams tomēr sasniedz mājas siltumu un drošību un kņupus nokrīti uz grīdas, gribot negribot kaut kur apziņas dziļumos uzpeld jautājums: bet kā gan tu tagad spēsi noteikt, vai maz esi dzīvs?

Toties nebūs nekā, kas spētu kliedēt ticību, ka pasaule - un cilvēki līdz ar to - ar katru brīdi kļūst arvien labāka un labāka.

Pēdējais tramvajs

Es redzēju kā, triekdams savu gaismu kinžalus cauri tumšās nakts necaurredzamajam gaisam, pieturā pienāca tās dienas pēdējais tramvajs. Un es metos skriet, lai to panāktu.

Uz asfalta sagūlušās peļķes raudāja zem manu dubļiem nošķiesto kurpju triecieniem, un es jutu matus dejojam pirmatnēju kara deju uz galvas, kamēr ātrumā mugurā uzrautais mētelis plīvoja un plandījās kā bura piedzēruša matroža rokās. Tumši brūns kaķis ar melniem lāsumiem uz muguras izbiedēts un pārsteigts noraudzījās uz Gargantijas soļiem viņam garām aizlēkšojošo cilvēkveidīgo ātrvilcienu. Un tad jau biju pieskrējis pie tramvaja un varēju apstāties.

Mana elpa bija strauja, un sirds sitās spēcīgi kā āmurs pieredzējuša kalēja rokās.

Es stāvēju un elpoju, un redzēju, kā pret mani pavēršas pasažieru sejas.

Uz kurieni es steidzos?

Pa tramvaja virsbūvi pa pilienam vien lejup tecēja un uz sliedēm krita ūdens. Pats parastākais lietus ūdens.

Uz mani raudzījās un izklaidīgi smaidīja kāda jauna meitene. Viņa bija skaista, un, būtu es aizjūru princis karaliskā ballē, ieraudzījis tur viņu, noteikti smalki pievalsētu viņai klāt un maigā balsī jautātu: "Jums nākamā deja brīva?" Taču es nebiju princis, bet tikai aizelsies cilvēks, kurš izjauktiem matiem un drudžainu skatu stāv pie atvērtajām tramvaja durvīm un kaut ko gaida.

Meitene nopūtās un pievērsa skatu pieturas nosaukuma zīmei.

Uz kurieni es steidzos?

Tramvaja durvis aizvērās, un es paliku stāvam pieturā un veramies tur, no kurienes vēl līdz manām ausīm atskrēja vadītāja norūktais: "Idiots", tā arī nesaprotot, kurp un kālab es tā skrēju.

Ziedi

Saule man virs galvas ir milzīga un dzeltena kā zobi klaidoņa smaidā, kā ziloņkaula klavieru taustiņi, uz kuriem ir nogūlušies gadsimti un nevīžīgu saimnieku rokas. Un tā ir arī smaga, un es esmu saliecies zem Saules svara, un arī koki - trīs bērzi un vētras nolauzta liepa - stāv saliektām mugurām. Saule ir karsta, bet man ir auksti, un es piespiežu rokas pie mutes un strauji izelpoju. Siltums.

Ziedi.

Es esmu dārza vidū un jūtu, kā tas pamazām iespiežas manā apziņā, un manas kājas ir sniegā, bet acis - ziedu dobē. Zem sniega ir ziedi. Es tos neredzu, bet nešaubos par domu pareizību, tāpat kā ne uz mirkli neesmu apšaubījis Sauli virs galvas un mākoņus, kas to kautrīgi pavada, ieslēgtu savā vidū. Tā ir Patiesība. Vienīgā, kas man ir.

Ziedi.

Ziedi ir silti - to mutes ir pavērušās smaidā - to lūpas čukst man mīļus vārdus - to acis apbrīnā uzlūko manas rokas - to vārdi - to vijīgie augumi - to krāsas - to... Bet es esmu izgājis ziedu medībās un vēl pirms stundas un diviem gadu tūkstošiem teicu, ka nepārnākšu bez silta zieda manās saltajās rokās.

Ziedi.

Es sēžu, un mans klēpis ir piebiris ar sniegu, un manas ausis klausās tā čukstus. Ir tikai sniegs. Un ziedi zem tā.

Ziedi.

Mana roka ietriecas sniega kupenā, pirksti izmisīgi cenšas satvert kaut ko, un tie satver kaut ko, un es redzu roku pamazām izlienam no sniega, un pirksti ir balti, bet sniegs no tiem nekūst, un es paveru plaukstu.

Ziedi.

Es atguļos ziedu gultā ar ziedu kolonnām zem ziedu baldahīna.

Ziedi.

Es ziedu.

Ziedi.

Vilis Kasims

Vilis Kasims ir interneta žurnāla "Punctum" prozas redaktors un viens no Latvijas literatūras aģentiem. 2015. gadā iznāca viņa romāns "Lielā pasaule", 2020. gadā – miniatūru krājums "Lizergīnblūzs". P...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!