Blogs
05.10.2017

Visdīvainākā no mākslām

Komentē
0

Nesen pievērsu uzmanību kādai mākslu vēsturē varbūt arī ne pārāk bieži aplūkotai īpatnībai vai pat rituālam, kas visai uzskatāmā veidā ļauj nošķirt dažādu māksliniecisko izpausmju veidus.

Iztēlosimies teātra vai operas izrādi, pat ja tā ir konkrētā uzveduma pirmizrāde, bet ne tikai. Iestudējuma norises vietā ierodas publika. Atkarībā no tā, kādā valstī, pilsētā tas notiek, kādi materiālie apstākļi un sabiedriskās uzvešanās priekšstati tur valda, publika būs kaut cik necik uzpucējusies, bet, ja tas norisināsies Rīgā, vismaz dažiem līdzi būs arī pa kādam puķu pušķim. Pie garderobes letes, nododot glabāšanā ziemas vai starpsezonas ģērbu, tiks atstāti arī šie ziedu klēpji. Pie katra no tiem būs piesieta zīmīte ar norādi, kam tas paredzēts – režijas ģēnijam N., teātra dīvai D. vai daiļajai scenogrāfei K. Pēc tam publika, vēl uz mirkli paguvusi ielūkoties operas kafejnīcā vai teātra bufetē, pamazām vien saplūdīs zālē. Programmiņas būs nopirktas, atskanēs draudīgs mudinājums izslēgt mobilos tālruņus, un mākslinieciskais pārdzīvojums varēs sākties. Pēc otrā, trešā vai kāda nu tur cēliena krīt priekškaramais, un kultūras pasākuma apmeklētāji paudīs savu attieksmi. Atskanēs (vētraini) aplausi, skatuves mākslinieki saskaņā ar vairāk vai mazāk iestudētu horeogrāfiju centīsies visi uz skatuves dēļiem parādīties vismaz reizes trīs, garderobisti pasniegs rūpīgi iezīmētos ziedus, dažs zālē sauks: "Bravo!", cits dauzīs pret grīdas dēļiem kājas, retāks ārzemju viesis mūsu pusē nepierastai pūces balsij līdzīgi izūjinās: "O-ō!", un tikai retais atļausies kaut ko tik nepiedienīgu kā: "Bū!" Mākslas fakts būs noticis.

Pavisam cita lieta ir populārās mūzikas koncerti, kuros skaļa un nepacietīga apmeklētāju izpaušanās sākas vēl tajā brīdī, kad uz dažādām skaņu radīšanas ierīcēm piekrautas skatuves izpeld pa kādam pašai galvenajai zvaigznei vai viņa/viņas pavadošas grupas mūziķim pārsteidzoši līdzīgam ģitāras skaņotājam vai skaņas tehniķim. Mākslas fakts gan šajos gadījumos ir noticis vispārliecinošāk, ja publikai koncerta noslēgumā ar aplaudēšanu, ūjināšanu, gaudošanu, šķiltavu dedzināšanu, mobilo tālruņu ekrānu izgaismošanu un dažādām citām izpausmēm ir izdevies māksliniekus uz skatuves izvilināt varbūt pat ne vēlvienreiz, bet pāris reižu pēc kārtas. Vienīgajā reizē, kad šādi dzīvē skatīju un klausīju vēl tobrīd koncertējošo Leonardu Koenu, viņš šo saukšanas un atsaukšanās rituālu, kā šķiet, jau bija pārvērtis par rutinētu atvadu pirmsnāves rituālu.

Tēlotājai mākslai (lai gan ko gan šī tēlo, ja visi aktieri jau šajā brīdī ir teātrī un rampu gaismā saņem grieztos ziedus) veltītie pasākumi ir pavisam cita opera. Uz izstādēm ļaudis parasti mēdz doties pilnīgā neziņā, ko tur varēs ieraudzīt, un tāpēc pats pirmais, kas viņus tur sagaida un sveicina, ir ne jau izstādes mākslnieks vai māksliniece, kurators vai kuratore, mecenāts vai viņa kundze. Pirmais parasti ir viesmīlis, kas iznēsā dažādus interesantus dzērienus: sarkanu vai baltu vīnu stikla vai plastmasas glāzītēs, ūdeni, bet reizēm arī kādu nebūt sulu. Apmeklētāji, tikuši pie minētajiem dzērieniem, tad nu arvien pieaugošā kņadā var censties aplūkot pārpildītajās izstāžu telpās izliktos darbus. Balsis kļūst arvien skaļākās un skaļākas, ļaužu biežņa kļūst biezāka, bet karstums karstāks, līdz kādā brīdī atskan izmisīga plaukšķināšana, izsaucieni vai vēl kādi skaņu signāli, un tas nozīmē, ka ir pienācis laiks izstādes oficiālajai atklāšanai. Šajā brīdī, visticamāk, lielākā daļa atklāšanas dalībnieku jau ir paguvuši redzēt vismaz kādu izstādes darbu vai izrīkojuma viesi, tāpēc galeristes, kuratora, mākslinieces vai mecenāta uzrunā spēj noklausīties jau kā lietpratējs vai lietpratēja.

Taču visdīvainākā, noslēpumainākā un droši vien tieši tāpēc vissvarīgākā no mākslām ir kino. Ja vien kaut reizi jums gadījies nonākt kādā kinofilmas pirmizrādē. Par jaunas kinofilmas esamību plašākai publikai nu jau kādu laiku ir pieņemts izziņot ar īsiem filmas izgriezumiem, sauktiem arī par treileriem, reklāmas klipiem vai vienkārši rullīšiem. Ja filma ir pilnīgs mēsls, parasti ar šo informāciju var arī būt gana, taču gadās arī citādi, un tad kino ierodas arī skatītāji. Filmu pirmizrāžu publikā droši vien pārsvarā ir cilvēki, kas šādu filmas reklāmas klipu jau ir redzējuši, taču tas pēc viņu ieskatiem tomēr nav bijis tik atbaidošs, lai neierastos uz publisku pasākumu, nemēģinātu ar glaimiem pielīst kādam no filmu veidojušās komandas dalībniekiem, necenstos režisoram iestāstīt kaut ko par savas aktiermākslas vai scenāriju rakstīšanas meistarības izcilību vai vienkārši neizmantotu iespēju bez maksas kaut ko iedzert. Tomēr pievērsiet uzmanību – lai kāda arī būtu visās šajās peripetijās iesaistīto cilvēku motivācija un skaits – lielākajai daļai no visiem pirmizrādei nolemto filmu šajā vakarā būs iespēja noskatīties pirmoreiz.

Taču vēl pirms visa nozīmīgā pasākuma notiek kaut kas dīvains. Publika sapulcējas zālē, apskaujas, pārmij rokasspiedienus, saskaršanos ar uzvaroši gaisā pasviestām plaukstām, amizanti saāķētiem pirkstiem, kopā sasistiem pleciem un vēl visādus citādus vēl izsmalcinātākus privātās un publiskās telpas pārkāpšanas rituālus, fonā skanošie šlāgeri pieklust, un šķiet jau, ka tūliņ tūliņ jāsākas gaidītajam mākslinieciskajam pārdzīvojumam. Taču tad nāk pārsteigums: uz skatuves platekrāna priekšā iznāk filmas režisors, producents, varbūt vēl kāds, tiek aicināti parādīties arī nacionālās filmu industrijas pārstāvji, tiek mudināti parādīties visi filmas tapšanā iesaistītie, skan pateicības un vēl visādas laipnības. Filma vēl nav sākusies, lielākā daļa skatītāju nav redzējuši pat tās reklāmas klipu, bet filma nu var sākties. Parasti atskan šķidri aplausi.

Pauze. Tiek rādīta filma.

Brīdī, kad vai nu ar nepārprotamu uzrakstu "Beigas", vai kā citādi tiek pavēstīts, ka kino beidzies, atskan aplausi. Taču aplausi pagurst brīdī, kad skatītājus pārņem apjēga, ka beigu titri ar visiem filmas tapšanā iesaistītajiem personāžiem – režisoru, scenāristu, operatoru, māksliniekiem, operatora asistentiem, gaismotājiem, gaismotāju asistentiem, nesējiem, krāvējiem un visiem pārējiem kustinātājiem, pateicības pelnījušajiem vai naudu devušajiem un visiem citiem – vēl tik drīz nebeigsies. Bet, kad titri jau cauri, nekādas ovācijas nevienam vairs īsti nav prātā, jo nu jau priekšā citas, daudz aizraujošākas izklaides.

Lai gan arī publiska intervija ar tautā populāru žurnālistu un popmūziķi, kas, ne rindiņas no tevis rakstītā neizlasījis, vēlas izzināt, par ko gan ir bijis tavā jaunākajā grāmatā, nav diez ko atšķirīgs žanrs.

Pauls Bankovskis

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!