Foto no autores arhīva
 
Sabiedrība
29.07.2021

Visas manas mīlestības

Komentē
2
Saglabā

1.

Viens, divi, trīs, četri… varbūt vēl kādam? Grozu savu dunošo galvu uz riņķi, izvadītājas balsī vairs neizšķiru vārdus. Vienlaikus kaujoties ar odiem, vēroju sanākušo cilvēku degunus. Jā, vismaz četriem no trim paaudzēm ir vecvecmāmiņas deguni. Tādi gari un spici. Dažiem ir arī viņas cieti sakniebtās lūpas, kas dzīves laikā reti pavērās smaidā. Citiem deguns un mute savukārt no vecvectētiņa, un tad visādi sajaukumi, bet arī tiem vienmēr var izsekot līnijas, kūkumus un degungalus līdz konkrētam cilvēkam melnbaltās fotogrāfijās.

Agrāk gandrīz jebkurā pasēdēšanā mēs vienā brīdī izvilkām no guļamistabas ne visai glītos, tumšbrūnos ādas imitācijas vākos tērptos fotoalbumus, viegli nolaizījām pirksta galu, lai pāršķirtu fotogrāfijas atdalošo un saudzējošo zīdpapīru, un tad pētījām un salīdzinājām grimases, aprunājām 20. gadsimta sākuma tērpu modi un neskaitāmas reizes iztincinājām manus vecvecākus par to, kas ir šī vai tā sieviete vai vīrietis kādā no bildēm, kurš kuram un kādā veidā ir radinieks, un – vai var vēlreiz izstāstīt, kā viņi izbēga no izsūtīšanām un no kurienes manai mammai mantojumā nonāca tas skaistais safīra gredzens?

Daudzi cilvēki šajās fotogrāfijās man ir it kā sveši. Pat mana vecvecmāmiņa man bija nosacīti sveša – vien mūžam veca, krunkaina sieviņa Saulkrastu mājā. Viņas bērēs piecu gadu vecumā es, rokās sažņaugusi pasteļtoņu puķuzirnīšu pušķi un vērdamās, kā radu vīri viņu laiž bedrē, pirmo reizi apjautu: izbeigusies ir ne tikai viņa, bet reiz izbeigšos arī es. Taču par viņas aiziešanu es nejutu sēras, tik vien cik apjausmu par mūsu visu mirstību un iegulšanu fotoalbumos. Pieķeršanās gan viņai, gan nekad nesatiktiem radu ļaudīm man radās vēlāk caur fotogrāfijām, stāstiem un citu atmiņām. Tuvniecība ar nepazīstamiem cilvēkiem tika ielikta manī caur kopā būšanām un sarunām, kurās mūsu priekšteči bijuši vienojošais elements: viņi man bija devuši manus mīļos vecvecākus.

Tagad, pētot šīs fotogrāfijas un cenšoties atsaukt atmiņā visu, ko amamma un apaps ir savulaik komentējuši, es viņus visus izteikti jūtu kā savējos. Lai arī viņu pagājība manī neburbuļo, tā mani nesāpina, viņu kādreizējā esība ir svarīga citos veidos – tā ir likusi iedīgļus tam, kas esmu, pirms ierados pasaulē. Viņi ir priekšradījuši mani, ar to saprotot, ka ne es, ne citi cilvēki neesam dzimuši kā baltas lapas – mums visiem ir priekšvēsture, ko radījuši citi, vienalga, kur un kādos apstākļos esam dzimuši un auguši. Mūsu personība un tās pagātne neaprobežojas ar mūsu piedzimšanu jeb personīgo ontoģenēzi, bet gan iestiepjas laikā pirms mums, mūsu personībā ir vēsturiskums. Visspilgtāk tas redzams katra mūsu vārdā. Kāds mums to izvēlējās. Kāds mūs nosauca. Un pat tad, ja to vēlāk nomainām ar citu, kāds mūs sākotnēji priekšradīja. [1] Ar to es nedomāju, ka, piemēram, visām Annām ir līdzīgas rakstura iezīmes, par kurām varam izlasīt "vardunozime.lv", bet gan to, ka mūsos vēl pirms mums pašiem ir "iejaucies" kāds cits. Mani turklāt nosauca par godu manai ammamai – Lielā Anna un Mazā Anna, tā vēl vairāk nostiprinot turpinātību un attīstot dividualitāti: esmu nodalāma no citiem, bet ne pilnīgi atsevišķa, manas būtības aspekti iesūcas citos, tāpat kā citu cilvēku būtības aspekti ir veidojuši mani, tā iedzīvojoties Māršala Sālinsa terminam "esības savstarpīgums" (mutuality of being). [2]

2.

Bērnībā Annās cēlos agri. Bija jāpaspēj kopā ar māsu aiziet līdz pļavai un saplūkt puķes, ko dāvināt amammai Vārda dienā. Pēc tam mēs ar amammu salasījām puķes no dārza, paņēmām pīrādziņus vai kādu konfekšu kasti un divatā devāmies vienu šķērsielu tālāk pie kaimiņu tantiņas – vēl vienas Annas – uz rīta kafiju. Anniņai bija maziņš sunītis, vārdā Rota, un vislabāk sakoptais dārziņš Mazpilsētā: zāle vienmēr gludi nopļauta un katra dobīte izravēta līdz perfekcijai, kāda mūsu dārzā, 700 m2 mēģinot izaudzēt arī kartupeļus, kāpostus un daudz par daudz puķu, nekad nav sasniegta. Kamēr vārījās ūdens kafijai un abas kundzes pļāpāja, es vieglā solī laipoju pa šaurajām taciņām, vērdamās puķu krāšņumā un vērodama taureņu, ziedmušu un citu radību rosību šai mazajā paradīzē. Es neatceros, kā Anniņas tante izskatījās, bet zinu stāstus, ka jaunībā un pusmūžā vīru kompānijās esot spējusi iztriekt "dzimtenīti" bez noskurināšanās un ka viņai patikušas viesības. Anniņa un Rotiņa ir manas bērnības neatņemama sastāvdaļa.

Kad pārnācām mājās, turpinājās jau iepriekšējās dienās iesāktie darbi – grīdu mazgāšana, rasola griešana, gaļas plašu un pildīto olu kārtošana un dekorēšana (tas bija mans uzdevums), lai pēc dažām stundām uzņemtu paplašināto saimi. Sevišķi labi atceros 2002. gada Annas. Man bija četrpadsmit gadu, plosījās hormoni un bija sācies eksperimentālais vecums ar (pārmērīgu) alkohola lietošanu. Toreiz sabrauca tik daudz radu kā, šķiet, vēl nekad. Mēs kurinājām pirti un svinējām līdz vēlai naktij. Apaps  toreiz īpaši jautrā, bet aizvien nedaudz patriarhālā omā tradicionāli teica divas lietas. Pirmkārt, ka viņam ir ļoti grūta dzīve, jo apkārt vienas vienīgas sievietes ("un pat suns ir kuce"). Otrkārt – kādreiz viņš esot bijis jauns un skaists, bet tagad tikai skaists. Vēl pēc dažām glāzītēm, brangi žestikulējot un plaši smaidot, viņš kopā ar savu (gandrīz) švāģeri sāka dziedāt joku dziesmas latviešu un krievu valodā, ik brīdi paraujot vaļā arī kādu danci. Kad sāka skanēt "Es kā pelīte klusi pīkstēšu pie tavas gultas…", mēs zinājām, ka ir gana, un amamma kā vienmēr diplomātiskā ceļā, maigā balsī kušinot, mēģināja viņu nolikt slīpi. Kad vecākā paaudze beidzot bija dabūta pie miera, mēs ar kādu radinieci dzērām atlikušos dzērienus, vienu brīdi uzdzerot zaptsūdeni no burciņas un dziedot līdzi "Depeche Mode". Ņemot vērā, ka bijām sasniegušas fāzi "esmu ļoti skaists un talantīgs", mums likās, ka dziedam patiešām labi. Nākamais rīts, protams, bija sūrs, taču šīs Annas līdzīgi kā citas, arī piezemētākas un mierīgākas, es vienmēr atcerēšos kā spilgtu odu dzīvei un līdzcilvēkiem. Tā vai nedaudz mierīgāk, bet vienmēr ar lielu un skaļu sirsnību mēs svinējām viens otru un dzīvi. Caur kopā sanākšanām mēs veidojām un stiprinājām radniecību vairāku paaudžu starpā, tostarp ar jau fotogrāfijās iegūlušiem un no dzīves šķīrušamies cilvēkiem. Mēs ietiecāmies pagātnē, un pagātne – mūsos.

3.

Ilgu laiku nespēju iedomāties, ka reiz varētu būt Annas bez vecvecākiem un viņu paaudzei raksturīgajām izdarībām. Viņi ir tie, kas dzied! Latviski, krieviski un vāciski. Viņi stāsta jokus, kurus mēs nezinām. Viņiem ir stāsti – daži krietni izpušķoti un dzirdēti simtiem reižu, daži izstāstīti tikai vienreiz, pieklusinātā balsī, bet daži noklusēti un paņemti līdzi – pārāk sāpīgi, pārāk strīdīgi un sarežģīti, pārāk politiski, lai par tiem runātu. Tagad, kad viņu vairs nav, mēs lēnām pārdefinējam sevi un mācāmies svinēt no jauna.

Ar katru cilvēku, kas aiziet, es jūtos kailāka. Cilvēki mēģina teikt, ka tā tas nevar būt. Arī pēdējās bērēs izvadītāja teica, ka pēc cilvēka aiziešanas nekas nemainās, jo viņi turpina dzīvot ar mums un caur mums. Varbūt viņai ir taisnība un es gluži vienkārši esmu alkatīga un nepiesātināma, man nav gana, man viņu nepietiek. Taču, lai arī viņi ir manā mīmikā, darbībās, lietu kārtībā, manas atmiņas viņus maina. Viņi nespēj vairs paši par sevi iestāties un iebilst pret manu interpretāciju. Ar katru uzrakstīto vārdu es un mēs viņus mainām. Taču tikpat iespējams, ka manas atmiņas viņus arī būvē un veido tālāk un tieši tā top turpinājums, pagātnes sasaiste ar nākotni un radniecības vertikālā līnija. Tā nu ir sanācis, ka pēdējā laikā mēs ģimenes lokā runājam caur radniecību, pieminot mirušos un viņu mantojumu. Es saku "caur radniecību", nevis "par radniecību", tāpēc ka mēs to caur sarunām izdzīvojam, nevis analizējam. Lūk, vēlāk analizējot apjaušu, cik ļoti mēs praktizējam radniecību caur pagātni un aizgājušiem cilvēkiem, cik ļoti mēs esam katrs atsevišķi un visi kopā, pateicoties šai paaudzei un cilvēkiem pirms viņiem.

Jūlijā ir Annas. Šis būs otrais gads bez Lielās Annas. Un es laikam gribētu, lai arī turpmāk brauktu radi un draugi un mēs svinētu – ar smiekliem, skaļām balsīm un mums ierasto paskarbo humoru.

 

Pieminot Meletiju Volkovu, Annu Volkovu un Juriju Dobrjakovu.

[2] de Pina‐Cabral, J. (2013). The core of affects: namer and named in Bahia (Brazil). Journal of the Royal Anthropological Institute, 19 (1), 75–101.
[3] Sahlins, M. (2013). What kinship is-and is not. University of Chicago Press.

Tēmas

Anna Žabicka

Anna Žabicka ir sociālantropoloģe. Galvenās intereses ir fiziskās un garīgās veselības, medicīnas un nāves antropoloģija. Patīk staigāt pa kapiem, jo tur apslēpta vēsture par cilvēkiem, kuri nav iekļa...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!