Foto: "Unsplash"
 
Proza
18.03.2020

Visas kafejnīcas ir tukšas

Komentē
0

Es tomēr nekļūšu par rakstnieku. Tāpat kā nekļuvu par aktieri, akrobātu vai celtnieku. Tāpat kā nekļuvu par mākslinieku, par pārdošanas aģentu, dārznieku un elektriķi. Jēzus, vairs pat neatceros – par ko tik visu beigu beigās es tā arī neesmu kļuvis. Par labu dēlu un vīru, par kaislīgu revolucionāru un bārddzini, kautrīgu kausli, mūziķi un nekam nederīgu ārštata žurnālistu. Man tikai viss ātri sāk likties pārāk garlaicīgs. Tiklīdz top skaidrs, kā viss izskatīsies desmit soļus uz priekšu – pēc mēneša, pēc gada –, man kļūst neizturami skumji. Kā skatoties dumju filmu, kuras fināls paredzams jau pēc pirmajām trim minūtēm. Tad man gribas izkliegt replikas, laistīties ar alu un, ejot prom, sakauties ar kādu pie izejas.

Šodien, saprotams, viss ir citādi. Mans priekšnieks skatās uz mani nogurušām, smaguma pilnām acīm: "Piedod, vecais, tu lieliski dari savu darbu, bet šobrīd man nav izejas. Mēs dzīvojam kaut kādā ellē, sasodīts! Es ticu, ceru, ka pēc neilga laika viss atkal nokārtosies un tu būsi atpakaļ savā vietā, bet šobrīd ir tā."

Šobrīd patiešām ir tā, jā. Un es saprotoši smaidu un saku, ka tas nekas. Man mazliet žēl, ka, saņēmis pārmaksāto nodokļu kaudzi, es to neuzmanīgi esmu notriecis, atdodot parādus un tamlīdzīgās muļķībās – kurš gan atdod parādus mēra laikā? Bet es taču joprojām varu, nezinu, ko es vēl tur mācēju? Tēlot sievieti ar bārdu. Izmeklēt Loras Palmeres lietu ar viltotu detektīva žetonu. Šķībi likt rīģipsi. "Es saprotu," es saku, un es saprotu. Ko te nesaprast?

Nedēļas nogalē ar sievu devāmies uz Liepāju – tuvojās mūsu kāzu otrā gadadiena un gribējās ja ne atzīmēt, tad vismaz pārāk traki nesakašķēties. Kopēji braucieni tam palīdz. Saprotams, bieži ir arī otrādi. Visos krogos un kafejnīcās, kurās iegriezāmies, mēs bijām vienīgie klienti. Arī viesnīcā. Visnotaļ romantiski. Es kādu laiku nebiju dzēris un tāpēc pirmajā vakarā, atgūstot nokavēto, piemetos līdz kliņķim. Atceros, ka bijām pie jūras, jau tumsā. Viņa smaida, saka man kaut ko un dodas pie ūdens. Man negribas iet tuvāk krastam, tur mežonīgi pūš – es palieku atstutējies pret pludmales bāra ārsienu. Otrā rītā, sēžot viesnīcas numurā, atcerēšos to kā īsu uzplaiksnījumu – lūk, viņa pagriež galvu, kaut ko man saka. Es nesadzirdu – gaudo vējš –, tikai pamāju, un viņa iet prom, pie ūdens. Vai nav tā, ka pašās, pašās beigās arī visa dzīve uz mirkli uzliesmos atmiņā kā tāda lampiņa mirkli pirms pārdegšanas? Vai tas nebūs tieši tā? Un, ja būs, tad kāda velna pēc mēs visi nodarbojamies ar kaut kādām muļķībām?

Es nekļūšu par rakstnieku. Rakstnieki izdod grāmatas un efektīvi parādās krogos, maina sabiedrības nostāju kā draudzenes un reizēm pat ir ļoti neslikti cilvēki. Bet tas nav par mani. Es te nepieminēšu nekādu pandēmiju, nekādus vīrusus – es negribu par to runāt un rakstīt. Tas būtu tas pats, kas kara laikā rakstīt: "Apkārt plosās karš." Garlaicīgi līdz pēdējam un pilnīgi nevajadzīgi. Apkārt plosās karš. Atkal un atkal uzduroties simptomu aprakstam, es ikreiz apjūku, lasot, ka arī apjukums ir viens no simptomiem. Bet es esmu apjucis jau krietni sen – pirms tas viss sākās.

Mums bija biļetes uz izrādi Liepājas teātrī, bet visas izrādes, saprotams, tika kancelētas, kā tagad pieņemts teikt. Kancelēts ir piemērotāks apzīmējums par "atcelts", jo tajā var saklausīt vieglu, ironisku izsmieklu. Atceltas var būt pusdienas, jo sacepums piedega, bet tagad viss ir tieši kancelēts. Atklāšanas, ekspedīcijas, miera sarunas. Jēzus augšāmcelšanās. Autobusu vadītāji savilkuši norobežojošās lentes ap savām kabīnēm – it kā tajos kāds vēl brauktu. Kredītu kantori drudžaini sūta īsziņas ar piedāvājumu aizņemties naudu, neizejot no mājām, – it kā agrāk, lai to izdarītu, kaut kur būtu bijis jāiet. Pie veikala ieejas sastājusies rinda uz roku dezinficēšanu. Pudelītes dozators no simt roku pieskārieniem jau kļuvis taukaini netīrs. Kāda dāma ienāk, nesot rokās sunīti, kuram uz purniņa uzvilkta maska. Dāma paņem iepirkumu groziņu, ievieto tajā sunīti, tad pārdomā, izņem sunīti un ieliek to citā groziņā. Es eju mājās.

Jā, es jutos apjucis jau, pirms tas viss sākās. Kaut kas bildītē sāka mainīties, ieplūda sirreālas nianses, ziņu virsraksti kļuva neizprotami. Bet tagad jau viss sāk nostāties savās vietās. Visi steidzīgi atgriežas mājās kā filmās par Ziemassvētkiem. Arī tajās kāds parasti diemžēl ir nomiris, tomēr tālāk viss būs kārtībā. Visi omulīgi sēdēs, segās satinušies, dzers kakao un pacietīgi gaidīs savu iespēju atriebties pasaulei. Es jau trešo reizi atceros vienu vecu vīru no Venēcijas. Kad biju tur, katru rītu redzēju viņu no balkona. Viņš savā ratiņkrēslā ikreiz piebrauca pie otrpus ielai esošās kafejnīcas – šķiet, es par to jau esmu rakstījis –, apstājās pie noteikta galdiņa, un pēc mirkļa viņam tika iznesta kafija un glāzīte dzēriena. Viņš, kā jau īsts itāļu sirmgalvis, pīpēja vienā laidā, un tagad, visticamāk, viņš ir pagalam. Viens no tiem cipariņiem ziņās. Viņu pazina visa iela, bet uz bērēm, visdrīzāk, atnāca tikai neliela saujiņa, ja vien viņiem vispār ļauj doties laukā no mājām un pulcēties bēru sakarā. Varbūt es viņu atceros saistībā ar biennāli, precīzāk, ar tās pērnā gada moto – arī tas man pēdējā laikā atkal un atkal uzpeld atmiņā. Tagad tas skan ironiski.

Ja es būtu kļuvis par rakstnieku, tad tagad pārdzīvotu par liegumu pulcēties un par visu šo piespiedu mājas dzīvi. Staigātu pa dzīvokli nervozs, ar Brodska krājumiņu rokās – to pelēko, zamša vākos, jo to ir nomierinoši turēt rokās – un šķendētos. Man droši vien pietrūktu nepastarpinātu iespaidu – laikā, kad iespaidi pilniem vagoniem nesas pār dzīvēm, dragājot visu gabalos. Tur ir kaut kas sērīgi komisks – kļuvuši par vēsturiski nozīmīga laika lieciniekiem, mēs esam spiesti to vērot caur savu mājokļu logiem un monitoriem. Kā bērni, kuri tiek aizdzīti gulēt tieši, pirms viesības uzņem pilnus apgriezienus. Bet es nekad neesmu par tādām lietām pārdzīvojis. Tagad ar to kļuvis moderni lielīties, bet es biju izteikti introverts un nemīlēju uzturēties ārpus mājas jau tad, kad tas vēl nebija kļuvis par meinstrīmu.

Mēs atkal klīstam pa pludmali, ir pirmdiena, kaut gan tikpat labi tā varētu būt svētdiena – kāda tam vairs nozīme? – vējš gaudo joprojām, jūra gurdeni svaida dažas sīkas kaitsērferu figūriņas, kaijas slinki met nāves cilpas. Es ieeju pludmales bārā, lai pasūtītu pāris karstos balzamus, un meitenes aiz letes mani jau atpazīst. Neviens cits, izņemot mūs, šajās dienās te laikam nemaz nenāk. Uz sliekšņa sēž smilšukrāsas retrīvers un filozofiski vēro horizontu. Viņa atkal viena pati aizklīdusi tālāk pa liedagu, es uzrauju apkakli, aizsmēķēju un pa mitrajām smiltīm dodos viņai pakaļ. Sākumā klusi, bet tad aizvien skaļāk prātā sāk skanēt Morisejs, kuru nekad īpaši neesmu mīlējis, bet viņas dēļ vārdus zinu no galvas:

"Hide on the promenade
Etch a postcard:
"How I Dearly Wish I Was Not Here"
In the seaside town
...that they forgot to bomb"

Un rīt un parīt, un aizparīt – katra diena kā svētdiena kancelētā mūžībā. Vai tad tas nav tas, ko mēs patiesībā tik ilgi esam gaidījuši? Laikam jau ne.

Tēmas

Aksels Hiršs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!