Ja es nebūtu uz ilgāku laiku atbraukusi uz Ameriku un ja mans vecākais dēls šeit nemācītos valsts skolas pirmajā klasē, iespējams, es nekad nebūtu uzzinājusi vai ciešāk painteresējusies par to, kas ir šis doktors “Seuss”1, ko R.E.M. piemin vienā no “Automatic for the people” dziesmām2. Es paliktu nezinot, lai gan tāpat kā daudzi cilvēki ap Ziemassvētku laiku sevi vai kādu citu nosauktu par Grinču, arī apzīmējums “nerd”3 liekas tik pašsaprotams, un tādus multfilmu personāžus kā Hortons un Loraks ir dzirdējis vismaz pieminam katrs, kuram ir kāda saskare ar bērniem. Dr. Seuss, kura īstais vārds ir Teodors Geizels, amerikāņu bērnu grāmatu rakstnieks un ilustrators, ir radītājs visiem iepriekšminētajiem un vēl daudziem citiem tēliem. Par Dr. Seuss nozīmi dēla skolotāja, brīnišķīgā Makkonelas kundze teica, ka viņa pat nevar iedomāties, kas notiktu, ja pēkšņi vairs neizdotu Dr. Seuss grāmatas vai tās, piemēram, tiktu aizliegtas skolās – tas Amerikai būtu nopietns satricinājums, jo Dr. Seuss amerikānim ir tikpat svarīga identitātes daļa kā dzimte, rase, reliģija un kultūra. Jau vairāk kā četrdesmit gadus ikviens, kurš mācījies skolā, lielākā vai mazākā mērā piedzīvojis Dr. Seuss pasauli. Grūti iedomāties, ka ārpus Amerikas kāds varētu nezināt tādu ASV popkultūras slavenību kā Mikipeli un viņa radītāju Disneju, taču Dr. Seuss, kura ietekme, lai arī nav tik masīva un komerciāla, tomēr definējoša, ir samērā tumša bilde. Jāpiebilst, viņš ir arī visvairāk nopelnījušais bērnu grāmatu autors ASV.
Pirmā grāmata, pie kuras mani nosēdināja bērni, bija “Padomā tik, ka es to redzēju uz Malberijas ielas” (“And To Think That I Saw It On Mulberry Street”). Tas ir stāsts dzejā par mazu zēnu Marko, kurš nāk mājās no skolas, un kā viņa neredzamais, taču jūtami autoritatīvais tēvs ieteicis, tur acis un ausis vaļā, lai redzētu visu, kas notiek. Taču vienīgais, ko Marko ievēro, ir vientuļi rati, ko velk bēdīgs zirgs. Tas taču nav nekāds stāsts, saka zēns, un sāk pārveidot garlaicīgo ainu nevaldāmos fantāzijas tēlos – rati pārvēršanas par karieti, zirgs par zebru, tad par ziemeļbriedi, kas velk sarkanas kamanas, tas tiek nomainīts ar zilu ziloni, uz kura sēž maharadža un kurš velk ceļojošu orķestri – jo tas vienkārši izskatītos vareni.
Taču arī tas Marko nešķiet gana labs stāsts, un viņš pārvērš Malberijas ielu par milzīgu parādi ar lidmašīnām, žirafēm, konfeti, motociklu eskortu, cienījamu viesu tribīnēm, un viņam patīk šis stāsts, tas ir lielisks, taču zēns jau ir tuvu mājām un tur fantāzijas pasaule pazūd kā ziepju burbulis. Uz šerpā un nopietnā tēva jautājumu par to, ko redzējis, Marko atbild – neko, tikai zirgu un ratus, un stāsts noslēdzas tāpat mierīgi un ikdienišķi kā sācies, it kā mutuļojošās maza zēna iztēles pasaules nekad nebūtu bijis. Dr.Seuss tiek salīdzināts ar Luisa Kerola “Alisi” – viņš pavēris tādas iztēles durvis, kuras neviens cits pirms tam nav aizticis un viņa dīvaini fantastiskie varoņi leģitimizējuši bērna fantāzijas pasauli. Tādu pasauli, kurai nav īpaša mērķa un jēgas kā tikai būt prieka pēc, un kuras notikumi ārēji ir ne-notikumi.
Līdzīga formula ir arī stāstā “Ja es vadītu zoodārzu” (“If I Ran the Zoo”) – tajā mazs zēns Džeralds Makgrū, stāvēdams pie zoodārza vārtiem un klusi tos vērodams, prāto, kā viņš vadītu šo vietu. Vispirms viņš izdarītu “dažas izmaiņas” – palaistu brīvība visus vecmodīgos un garlaicīgos zvērus un sāktu apgādāt zoodārzu ar paša noķertiem radījumiem. Desmitkājains lauva iesākumam, ziloņkaķis, jauks pūkains putns, kuru sauc Bastards un kurš ēd saldējumu ar sinepju mērci, tad arī Flastards, kurš ēd tikai sinepes ar saldējuma mērci4, briežu ģimene ar savienotiem ragiem, arī jau pieminētais Nerd – tas ir tikai iesākums visneparastāko un retāko radījumu plejādei, ko zēns notvertu un atvestu uz zoodārzu, kurš kļūtu par apbrīnojamāko visā pasaulē, un par viņu – drosmīgo un lielisko jauno zoodārza vadītāju, sajūsmā būtu visa pasaule.
Stāsta fantāzijas mutulis ir tāds, ka tajā brīdi, kad šķiet, ka nu jau vairāk gan neko nevar izdomāt (un vecāki ir paguruši no lasīšanas un valodas, kuru bez vārdnīcas līdzās nav iespējams kaut cik latviskot), pāršķir jaunu lappusi un viss iegriežas vēl desmitkārtīgi. Un līdzīgi kā Malberijas ielā, pašās beigās notiek mierīga atgriešanās pie sākuma – zēna, kurš visu šo laiku nekustīgi ir stāvējis pie zoodārza vārtiem, kaut ko prātodams.
“Padomā tik, ka es to redzēju uz Malberijas ielas” ir Dr. Seuss pirmā sarakstītā un zīmētā bērnu grāmata, kuru Teodors Geizels, tolaik 33 gadus vecs veiksmīgs reklāmists un satīrisku karikatūru autors, uzrakstīja 1937. gadā pēc atgriešanās no ceļojuma uz savu vecvecāku dzimteni Vāciju. Atpakaļceļš ar luksusa okeāna laineri, ko Geizelu pāris varēja atļauties, pateicoties Teda ienesīgajam darbam, nebija tīra izklaide – to dramatizēja Eiropā jūtamie tuvojošies kara draudi, Geisela paša iekšējā neskaidrība, kādu savas radošās karjeras virzienu izvēlēties un vētra kopā ar jūrasslimību. Un tā viņš daudz laika pavadīja laiku kuģa bārā, uz salvetēm rakstot rīmes anapestiskajā ritmā, kas imitēja kuģa dzinēja skaņu. Tur arī radās rinda "and to think that I saw it on Mulberry street", kas Tedam tā ieklemmējās prātā, ka sieva Helēna uzstāja – ir jāraksta bērnu grāmata. Pēc vairāk kā 20 izdevēju noraidījumiem (to skaits dažādos Geisela stāstos svārstās no 20 līdz 40) – pārāk fantastiska, pārāk bezjēdzīga, pārāk neparasta, nav morāles, Teds jau bija gatavs manuskriptu izmest, kad uz ielas satika Dārtmutas koledžas biedru, kurš nupat bija kļuvis par bērnu grāmatu redaktoru izdevniecībā Vanguard Press un pusstundas laikā izlēma to publicēt. Pirmais metiens bija 15 000 eksemplāru. “Malberijas iela” bija veiksme, to augstu novērtēja kritiķi un arī citi bērnu rakstnieki. Beatrise Potere teica: “Manuprāt, tā ir gudrākā grāmata, kādu nācies sastapt kopš ilga laika. Attēlu ritms un rotaļīgums un dabīgi patiesā nepatiesīguma vienkāršība.” Geisels turpināja radīt bērnu grāmatas – atsaucoties pirmās grāmatas kritikai dažus stāstus prozā ar skaidru naratīvu un morāli (piemēram, “Bartolomeo Kubinsa 500 cepures”), atnāca viņa zilonis Hortons, kurš glāba miniplanētu uz ziedputekšņa un atstāja amerikāņu apziņā vādus “a person’s a person no matter how small” un krāsainu dzīvi grāmatu lapās ieguva vēl daudzas citas nevaldāmas radošas fantāzijas savirpinātas radības, taču par to bērnu rakstnieku, ko pazīst katrs amerikāņu bērns, Geizels kļuva tikai 50. gados.
Pagrieziena punkts bija 1957. gads un “Kaķis cepurē” (“The Cat in the Hat”), kura tapšanas leģenda ir tikpat zināma kā grāmata pati. Kāds bērnu izglītojošo grāmatu izdevējs izaicināja Geizelu uzrakstīt grāmatu bērniem, kuri tikko sākuši apgūt lasītprasmi un kurā būtu ne vairāk kā 225 vārdi no 348 vārdu saraksta – tie bija vārdi, kurus vajadzētu mācēt izlasīt pirmklasniekam, un tā bija paredzēta pārdošanai skolām. Tajā laikā Amerikas skolu jaunāko klašu lasāmgrāmatās valdīja Diks un Džeina – divi ļoti kārtīgi sārtvaidzīgi grāmatu varoņi, ikdienišķi paraugbērni. Salīdzinot ar tiem, Dr. Seuss kaķa grāmata tika uzskatīta par pārāk svaigu un nesaprotamu un skolas to uzreiz nepieņēma, taču sešgadnieki un septiņgadnieki, kuri bija par Kaķi dzirdējuši no draugiem, neapstādamies dīca vecākiem, kamēr dabūja savu eksemplāru. Tā “Kaķis cepurē” kļuva par bestselleru, kurš bērnu auditorijā spēja sacensties ar komiksiem un multenēm, un trīs gadu laikā to pārdeva gandrīz miljons eksemplāros. Stāsts ir diezgan psihodēlisks ¾ sākas ar to, ka divi mazi bērni lietainā dienā sēž mājās absolūtā garlaicībā, kad ar skaļu “bums” pie viņiem ierodas dīvains kaķis, kurš rāda dullus trikus un iesaista viņus nevaldāmās spēlēs un bērniem paveras dīvaina, apvērsta pasaule, kurā nav jāpakļaujas norādījumiem, un pats ar savu teatrālumu apsēstais kaķis no viņiem neko negrib, tikai rāda “labu jautrību, kas ir jautra”. Taču, kā saka Dr. Seuss psiholoģiskās biogrāfijas autors Donalds Pīzs, kopš brīža, kad kaķis negaidīti parādās mājā, viņš vēsta vēlmi savienot vārdus, ko saka, ar lietām, ko dara, un visu laiku pieprasa, lai bērni uz viņu skatās, tādā veidā liekot arī viņiem – un visiem lasītājiem, saprast šo savienojumu. Viņš spēlējas un žonglē ar nesavienojamām lietām un vārdiem, atskaņām, ritmu, pieprasot iesaistīšanos, uztveri un fantāziju – visu, kas vajadzīgs lasīšanas apguvei. Viņš iemieso lasīšanu pašu par sevi.
Look at me!
Look at me now!” said the cat.
With a cup and a cake
On the top of my hat!
I can hold up TWO books!
I can hold up the fish!
And a little toy ship!
And some milk on a disk.
Ar šo grāmatu Dr. Seuss kļuva par Amerikas kultūras un bērnu lasītprasmes ikonu. Skolās viņa zīmējumi skatās pretī no katra stūra, viņa grāmatas lasa vairāk kā citas, un katru gadu visās valsts skolās svin Dr. Seuss nedēļu (vienīgais laiks, kad bērni, kuriem ir obligātas skolas formas, drīkst ģērbties citādāk – tematiski atbilstoši katrai dienai). Bērni pazīst Kaķi Cepurē tikpat labi kā savas skolotājas, un pat domā, ka viņš ir tas, kas sarakstījis pārējās Dr. Seuss grāmatas no supeveiksmīgajam kaķim sekojošās Iesācēju sērijas – arī ar vienkāršiem teikumiem, vēl mazāk vārdiem, un bildēm ne no šīs pasaules. Geizelam šāda viņa varoņa identificēšana ar paša darbiem noteikti būtu pa prātam, jo tieši Kaķis bija viens no tēliem, ar kuru viņš visciešāk saistīja savu personību (otrs bija mums visiem labi zināmais Grinčs no 1957. gada “Kā Grinčs nozaga Ziemassvētkus”). Un kas nav mazāk svarīgi, psihodēliskais Kaķis arī padarīja Geizelu par miljonāru.
Lasot Dr. Seuss grāmatas, un tas jādara tikai angliski un skaļi, ātri vien nokļūsti ritma valdzinājumā, un zīmējumi, kas pirmajā brīdī šķiet tik nepareizi – jo ne ar ko citu nav salīdzināmi, apbur ar savu mīlīgumu – daudziem no radījumiem ir pievērtas acis un sejas izteiksme, kuru kāds raksturojis ¾ tā varētu smaidīt Mona Liza pēc pirmā dzēriena. Pats Dr. Seuss uzsvēra, ka viņa tēli ir aseksuāli un bez tautības, un tāpēc ļoti sarkastiski uztvēra feministisko kritiku par sieviešu tēlu nonicināšanu viņa darbos5 – sak, ja kritiķe spēs noteikt viņa tēlu dzimumu, tiks iekļauta viņa testamentā. Dr. Seuss zīmēto pasauļu arhitektūra, savukārt, varētu sacensties ar Gaudi, vienīgi tā nepakļaujas nekādiem gravitātes likumiem. Mājas ir šķības, izliektas, savirpinātas kā hiperbolizēts Art Deco, kā neloģiski labirinti ar daudzām durvīm un telpām, noslēpumu istabām, kuras pavērt un pētīt. Mazi bērni nebrīnās, kāpēc šķībā pils kalna galā turās un plaukstas lieluma pleķīša, viņi vienkārši dodas tur iekšā – ar tādu pašu vieglumu, kā pieņem Dr. Seuss pasauli kopumā.
Taču pieaugušam lasītājam, lai arī pantmēra, ritma un atkārtojuma savaldzinātam varētu rasties sajūta, Malberijas ielas Marko vārdiem sakot: “Bet nu... es nezinu, te kaut kas joprojām nešķiet kārtībā” un intriga - no kurienes tas viss nāk?
Viss, ko man nācies lasīt par Dr. Seuss, liecina, ka stāstu par sevi un savu tēlu viņš veidoja tikpat neatlaidīgi un rūpīgi kā savus darbus, kurus viņš pārrakstīja, skicēja, pārzīmēja un noslīpēja neskaitāmas reizes, kamēr bija apmierināts. Teodors Geizels piedzima 1904. gadā vācu otrās paaudzes emigrantu ģimenē Masačūsetas štata Springfīldā, kurā arī ir viņa pirmās bērnu grāmatas Malberijas iela. Geizela vecākiem bija veiksmīga alus brūvētava un augsts sociālais statuss, kurus sagrāva divi notikumi – Amerikas sausais likums, kurš iznīcināja biznesu un pirmais pasaules karš, kas visiem vāciešiem uzlika ienaidnieka zīmogu un šī sociālā izstumšana Teodoram uz visu mūžu deva saasinātu vēlmi būt atzītam un pieņemtam. Dārtmutas koledžā, uz kurieni viņš devās 18 gadu vecumā, Teds ieguva savu otro ģimeni, popularitāti, pirmo atzinību savām sarkastiskajām radošajām izpausmēm, satīriskajām karikatūrām, asmēlīgākā studenta tēlu un augsto statusu, ko sniedza smagā darbā panāktais koledžas avīzes galvenā redaktora amats. Taču šeit viņam trāpīja ironisks dzīves pavērsiens – pēc sausā likuma laikā sarīkotas studentu ballītes ar džinu Tedu atstādināja no redaktora amata, un augšupceļš pavērsās uz leju. Koledžas beigšanai sekoja neveiksmīgs gads Hārvardā – Tedam riebās Anglijas snobisms un akadēmiskā vide, taču tur viņš satika sievu Helēnu un neiegūtais doktora grāds vēlāk iedvesmoja mātes vācu meitas uzvārdam Seuss pievienot pašpasludināto “Dr.”. Helēna, savukārt, viņu mudināja nodoties karikatūru zīmēšanai, un tiklīdz tās sāka publicēt, Teodors nekavējoties pārcēlās uz Ņujorku, tuvāk Amerikas intelektuālajam epicentram. Tur, kārtējās neparastās nejaušības dēļ, viņam izvērtās ļoti veiksmīga divdesmit gadus ilga karjera reklāmā. Kādā karikatūrā Geizels bija attēlojis piedzērušos bruņinieku, kuru aposta pūķis, un viņš saka: Sasodīts, es taču visu pili izsmidzināju ar “Flit”! “Flit” bija viens no Amerikā populārākajiem pretinsektu līdzekļiem, un tā ražotāja reklāmas vadītāja sieva karikatūru ievēroja, šķirstot žurnālu frizētavā, parādīja vīram, un Geizels noslēdza ilgtermiņa kontraktu ar “Flit” ražotāju “Standard Oil”, bet viņa “Flit” zīmējumi drīz kļuva par Amerikas popkultūras daļu. 20. gadu Ņujorkā Geizels bija īsts Mad Man priekštecis – radošs, turīgs, viņš rīkoja izlavētas ballītes un par viņa jokiem runāja visa pilsēta, un viņš pats radīja teatrāla ekscentriķa tēlu – pieņēma žurnālistus, ģērbies pidžamā, izplatīja neticamas baumas pats par sevi, tādā veidā statusu, kuru bija sasniedzis ar savu satīru, padarot par pašparodiju. Iespējams, tieši reklāmas pieredzes dēļ viņš vēlāk sāpīgi uztvēra kritiku, ka viņa darbos nav “vēstījuma”, jo tieši tā veidošana bija viņa lielā meistarība. Pēc “Malberijas ielas” 1937. gadā nevaldāmi radošais Geizels turpināja darboties gan reklāmā, gan zīmēja asas politikas satīras, otrā pasaules kara laikā piedalījās Amerikas propogandas filmu veidošanā un producēšanā, līdz 50. gados nolēma pievērsties tikai bērnu literatūrai. Viens no argumentiem, kāpēc to darīt, bija īstam reklāmas cilvēkam piederīgs – viņš saprata, ka baby boom paaudze nodrošinās pietiekamu mērķauditoriju bērnu grāmatām. No šī brīža viņš kopā ar Helēnu sāka būvēt Dr.Seuss valstību. Helēna Geizelam bija kā Aspazija Rainim – radoša un talantīga, viņa gan rediģēja, gan palīdzēja rakstīt (piemēram, grāmata “Hortons perē olu” ir daļēji arī viņas darbs), bet galvenokārt rūpējās par praktiskajai dzīvei nepiemēroto Geizelu un vadīja viņu plaukstošo biznesu. Viņiem nebija bērnu, jo Helēnai tie nevarēja būt, un, lai tiktu galā ar šo kluso ģimenes drāmu un draugu un paziņu lielīšanos ar savu bērnu sasniegumiem, viņi izgudroja iztēlotu meitu – Krizantēmu Pērli, un lika pretī viņas fantastiskos panākumus. Taču 60. gados Helēna smagi saslima ar nedziedināmu slimību, un Geisels arvien vairāk no viņas distancējās, savu stipro plecu atrodot citas sievietes – jaunākās un dzīvespriecīgās Odrijas sabiedrībā. 1967. gadā smagi slimā Helēna Geizele izdarīja pašnāvību, atstājot bezgala skumju pirmsnāves mīlestības vēstuli Tedam, kas sākās ar vārdiem: "Dārgo Ted, kas gan ar mums noticis? Es nezinu." 1967. gadā Geisels apprecēja Odriju, kura bija viņa iedvesma un atbalsts līdz Teda nāvei 1991. gadā. Šajā laikā viņš izdeva vairāk kā 20 grāmatas – gan Iesācēju sērijā, gan lielās, tai skaitā stāstu par Loraku, kurš kļuva ļoti populārs pēc tam, kad to par savējo pieņēma vides aktīvisti.
Lai arī cik rotaļīgas un nepiespiestas šķistu Dr. Seuss grāmatas, Geizela darba stils ir tālu no viņam piedēvētā titula “Nonsensa meistars” - viņš radīja sistemātiskā darba procesā, katru dienu strādājot astoņas stundas, un, lai arī varētu likties, ka viņš raksta, vienkārši pagrābjoties savas fantāzijas apcirkņos, īstenībā Geizels pārdomāja katru vārdu un katru līniju un esejā “Misija: rakstīt bērniem”, viņš saka – “jaunaja paaudzei jāizaug gudrākai nekā mūsu.”
Dr. Seuss pēdējā grāmata ir 1991. gadā sarakstītā “Oh, the places you’ll go”. Šis nosaukums nāk no Dartmutas studentu sasveicināšanās teiciena un grāmatas lappusēs planē ainas un tēli no daudzām viņa iepriekšējām grāmatām – tā ir Dr.Seuss atsveicināšanās un novēlējums. Stāsts vēsta par kādu vārdā nenosaukti varoni, kurš dodas pasaulē, kur viņu sagaida augsti kāpumi, bet arī kritumi, dīvainas un biedējošas vietas, vientulība un kopumā murgaina pieredze. Taču vēstījums šeit ir skaidrāks par skaidru – neskatoties uz to visu “mēs varam un mums ir jādara labāk kā tagad” (we can and we must do better than this). Katrs amerikānis, kurš beidz skolu, saņem šo Dr. Seuss vēstījumu, jo “Vietas, kur dosies” ir tradicionāla dāvana izlaidumos.
Lai arī var nopirkt dažādus niekus ar Dr. Seuss zīmējumiem - ballīšu cepures, plakātus, pidžambikses - un Kaķis Cepurē ir "PBC" kanāla izglītojošo multfilmu galvenais varonis, Dr. Seuss savu vietu Amerikā joprojām nostiprina galvenokārt ar grāmatām. Savas dzīves laikā viņš ļoti cieši uzraudzīja savu tēlu iznešanu ārpus papīra, un, piemēram, tematiskās Dr. Seuss lelles aizliedza.
Ja man vajadzētu ieteikt, ar ko sākt iepazīšanos ar Dr. Seuss, tad pirmais būtu tas pats “Kaķis cepurē” - personīgi pārbaudīta lasāmviela pirmklasniekam, kurš sācis apgūt angļu valodu. “Zaļās olas un šķinķis” (“Green Eggs and Ham”), arī no vienkāršo grāmatu sērijas, ne tikai māca vārdus, bet arī palīdzot bērniem iemācīt ēst zaļumus, bet “Hop on Pop” (“Lēkā uz papuča”), kura spēlējas ar pavisam nelielu skaitu vienkāršu atskaņu vārdu varētu būt pirmā, ko bērnam angliski lasīt patstāvīgi. Savukārt pieaugušajiem, kurus ieintriģējis Dr.Seuss, interesanta būs Donalda Pīza psiholoģiskā biogrāfija “Teodors SEUSS Geizels” (“Lives and Legacies”, 2010)., kas saslēdz Geizela darbus ar laikmeta norisēm un dzīves kāpumiem un kritumiem. Bet Holivudas sintētisko “Kaķi cepurē”, kurā palikušas labi ja piecas rindiņas no oriģināla, labāk mainiet uz 1966. gada Grinča multfilmu, kurai tekstu rakstījis Dr.Seuss pats.
1 Dr. Seuss vārdu rakstā saglabāšu oriģinālajā rakstībā, nelatviskojot. Tam ir vairāki iemesli – pirmkārt, vārdam Dr. Seuss ir zīmola statuss, Teodors Geizels to veidojis gandrīz visu mūžu, otrkārt – nav īstas vienprātības par to, kā izrunāt šo vārdu. Sākotnēji Geisels savu māksliniecisko vārdu izrunāja [zois], saskaņā ar tā vācu izcelsmi, taču kopumā Amerika viņu sauc par [zsu:s].
2 “Baby, instant soup doesn’t really grab me
Today I need something more sub-sub-sub-substantial
A can of beans or black-eyed peas, some Nescafe and ice
A candy bar, a falling star, or a reading from Doctor Seuss” (REM, The Sidewinder Sleeps Tonight, 1992)
3 Inteliģents cilvēks, kuram ir spēcīgas zināšanās kādā šauri specializētā jomā, taču bieži vien vājākas sociālās prasmes. Stereotipiski briļļains. Latviski tuvākais apzīmējums varētu būt “nūģis”.
4 Te parādās dr. Seuss iecienītais paņēmiens – atskaņu vārdu spēle – Bustard, mustard (sinepes), custard (saldējums), Flustard.
5 Alison Lurie “The Cabinet of Dr. Seuss”, 1990, The New York Review of Books
0