Foto: Juris Justs
 
Proza
19.11.2020

Viņas te nav

Komentē
0
Saglabā

Es tagad domāju par kādu vīru, kuru sestdienas naktī sastapu uz ielas. Viņš stāvēja ielas vidū uz tramvaja sliedēm un aizgrābti sarunājās pats ar sevi. Man negribējās, lai viņš tur tā paliek, tāpēc piegāju klāt uz pierunāju viņu kopīgi atgriezties uz ietves.

– Kāpēc jūs tā pašā ielas vidū stāvat? Te taču braukā visādi, paši zināt, skūteristi un ugunsdzēsēji.
– Es jau negribēju, bet viņa tā lika.
– Viņa?
– Aha.

Vīra bālā seja, slimīgi spīdošās acis un bērnišķīga pārsteiguma pilnā intonācija raisīja manī aizdomas par delīriju – es to visu jau esmu redzējis, tomēr viņš, atbildot uz uzmanīgo jautājumu, apgalvoja, ka neesot dzēris gadiem, un iemeslu neticēt man nebija.

– Jūs ar viņu nupat tur, uz ielas, sarunājāties?
– Nu ja!
– Bet kāpēc es viņu neredzu?
– Nu, viņu tieši tagad nevar redzēt.
– Tad arī jūs viņu tagad neredzat?
– Viņa paliek it kā neredzama, ja citi skatās.

Es izvilku cigaretes, uzcienāju viņu un aizsmēķēju pats. Mēs stāvējām zem laternas uz stūra, no debesīm krita kaut kāda slapja, auksta migla. Es noskurinājos, uzsitu mēteļa apkakli un centos ne pārāk uzkrītoši aplūkot sarunbiedru, kurš aizgriezies turpināja aizgrābti vērot kaut ko pretējā ielas pusē. Viņš neizskatījās pēc žūpas vai ciema plānprātiņa, drīzāk pēc kaut kāda dzelzceļnieka. Pēc viena no tiem vīriem, kuri vilcienu galastacijās mēdz staigāt gar vagonu sastāvu, ar roratslēgu klaudzinot pa riteņiem.

– Kāpēc viņa tā dara, kāpēc viņa negrib, lai citi viņu redz? – es beidzot jautāju.
– He, he. To tu viņai jautā, nevis man.
– Jā. Bet es jau nevaru to izdarīt, jo viņu neredzu.
– Pa telefonu zvanot, jau tu arī neredzi, ar ko runā, ne?
– Tas gan.

Viņš klusi iesmējās par savu atjautību un pagriezies ieskatījās uz mirkli man acīs. Šajā skatienā bija kaut kas līdz nelabumam pazīstams, kaut gan es nespēju saprast, kas tieši. Viņš noteikti nebija jucis, vismaz klasiskajā šī vārda izpratnē, un delīrijs tas arī nebija – delīrijā cilvēki nav tendēti jokot. Man nācies uzklausīt ļautiņus tādā stāvoklī – viņu stāsti mēdz būt absurdi līdz komiskumam un, dzirdot tos, ir grūti valdīt nervozus smieklus, kamēr paši stāstītāji saglabā aizvainotu nopietnību, nekādi neizprotot, kas viņu teiktajā kādu spējis uzjautrināt.

– Jums varbūt laiks doties mājup? Ir jau krietni vēls, – es teicu.
– Jā, jā, es iešu drīz.

Šajā pilsētā, kuru – īsti nezinu, kāpēc – esmu pasācis klusi nīst, vienmēr uz ielām ir pilns ar visu ko – pat nakts laikā. Pēc pusnakts no Miera ielas puses te vienmēr velkas apdzērušos tūristu bari, kuriem noteikti vajag uzrāpties uz nabaga Irbītes pieminekļa neveiksmīgas, tumšas bildes dēļ, divos naktī te vienmēr staigā nelaimīgas, pārkrāsotas meitenes, kuras lūdz uguni un tad, saķērušas tavu roku, velk to pie sava vaiga. Spīdinot bākugunis kā stroboskopu diskotēkās, te vienmēr braukā patruļmašīnas ar aizmigušiem kopiem pie stūres, bet rītausmā kaut kādi līdz riebumam aizdomīgi tipi labās drēbēs vienmēr lodā gar pieturām, spīdinot telefonu lukturīšus. Un tikai šonakt, kad stāvu ar to vīru uz ielas stūra pašā centrā, nav neviena un nekā. Es nevaru viņu tur atstāt, bet vest pie sevis arī nevaru, tāpat kā nevaru atdot viņu netālu esošajā iecirknī vai pat vienkārši izsaukt ātros – tas būtu pagalam nekrietni – katram ir tiesības pašam izvēlēties to, kas ar viņu notiek. Šis vīrs – viņš neapdraud nevienu, izņemot sevi. Patiesībā viņš ir daudz mazāk bīstams nekā es. Ja kāds kaut kur būtu jāatdod, tad sākumā es un tikai pēc tam, kaut kur pašās saraksta beigās, šis dzelzceļniekam līdzīgais cilvēks bērnišķīgām acīm. Es stāvu, mīņājos, drebinos un raustu plecus.

– Klau, – man piepeši ienāk prātā, – jums taisnība. Bet varbūt tad es varu viņai piezvanīt?
– Kas?
– Jā, – es izvelku no kabatas telefonu, – jūs taču varat man iedot viņas numuru, es tikai parunāšu mirkli ar viņu, ja reiz nevaru viņu redzēt. Viņa taču pacels?

Viņš atkal pagriež galvu, skatās manī. Viņa acis uz mirkli iedzirkstas vēl spožāk kā brīnumsvecīte pirms izdegšanas, tad nodziest. Mēs skatāmies viens otrā, es mēģinu smaidīt saprotoši un draudzīgi, tomēr man nav ne jausmas, cik labi man tas izdodas. Iespējams, man uz sejas atkal ir viena no tām pagalam neveiksmīgajām grimasēm, kas atbiedē pat konduktorus. Tam gan nav lielas nozīmes, jo viņš skatās man cauri. Nodzisušās acis padara viņa seju gadus divdesmit vecāku, un es piepeši pamanu visādus sīkumus – nosirmojušos deniņus, savādas rētas uz kakla, vismaz divreiz lauzto degunu un slimīgi izspiedušos vaigu kaulus.

– Jā. Nē, – viņš saka. – Labi, es tagad iešu, – viņš saka un, vairāk ne vārda neteikdams, neatskatoties aiziet. Es mirkli nogaidu, lūkodamies viņam pakaļ, tad klusi sekoju pāris kvartālus, līdz viņš nogriežas kādā tumšā vārtrūmē. Esmu noguris un tālāk neko izdibināt nemēģinu, pagriežos un nosalis pusskriešus nesos mājup. Un tad sēžu un atkal domāju par viņu. Es tomēr esmu redzējis šo cilvēku kaut kad iepriekš. No otras puses – vai tad mēs visi jau neesam viens otru redzējuši kaut kad?

Vēlāk naktī, kad es šo visu rakstu tukša dzīvokļa istabā, man piepeši šķiet, ka aiz manis kāds stāv, un es strauji pagriežos. Es nejūtos nobijies, tikai nepatīkami iztraucēts. Neviena tur, saprotams, nav. Neviena tur nav, bet es pusminūti blenžu sienā. Iespējams, tā bija viņa. Vai arī ne – es taču nevaru zināt. Tāpat kā nevaru neko droši zināt par visām tām lietām, par kurām tik pārliecināti gvelžu atkal un atkal. Sīks, novārdzis atspulgs. Bet es nekādi negribu samierināties ar domu, ka šī pasaule nesadegs arī vēl pēc manis. Es vienkārši nomiršu, un pilnīgi nekas te no tā nemainīsies. Un es pieceļos, pieeju pie loga tumšā, tukšā istabā. Lejā uz krustojuma apstājies kāds frants baltās biksēs – viņš sēž uz sarkana velosipēda, kaut ko malko no lielas plastikāta glāzes un smieklīgi groza galvu. Pilnīgi nekas nemainīsies – šī vieta paliks tieši tāda pati, kādu to atradu atnākot. Reizēm kāds mani atcerēsies, bet ne pārāk bieži – tikpat reti, cik es pats atceros tos, kuru te vairs nav.

Nākamajā dienā kāds paziņa, rakstot par dažādiem niekiem, piepeši cita starpā man jautā: vai es zinu, kāpēc dzelzceļnieki staigā, klaudzinādami pa vilciena riteņiem? Mani tas samulsina, kaut gan tā nav pirmā tāda reize. Un es sēžu, domādams par to, ka viņa jautājums ir tikpat pilnīgi nevietā uzdots kā salīdzinājums ar dzelzceļnieku, kuru vakarnakt izdomāju nejauši satiktajam cilvēkam. Un es zinu, ka neesmu par to nevienam stāstījis, tikai nezinu, kas būtu kaut nedaudz ticamāk – tas, ka šis paziņa, kuru neesmu sastapis jau gadiem, kaut kādā veidā ir "nolasījis" no ētera manu nepabeigto skribelējumu, vai tas, ka es pats nez kā būtu paredzējis viņa jautājumu un, nesaprazdams, ko ar to darīt, izmantojis neveiksmīgam salīdzinājumam.

Pienāk vakars, istabā piepeši atkal ir tumšs, kaut gan es pat neesmu paguvis izdzert otru rīta kafiju, kura atdzisusi turpat stāv – krūzē man priekšā uz galda. Man nav ne jausmas, ar ko īsti visu dienu esmu nodarbojies vai ar ko es vispār esmu nodarbojies visas šīs dienas jau nedēļām ilgi. Es atceros, kā vienu pēcpusdienu staigāju pa grāmatnīcām, meklējot Hamsuna "Badu". Negaidīti, vazājoties pa parku, atminējos par to grāmatu, bet nespēju atcerēties, ar ko tā beidzās. Jo ilgāk par to domāju, jo nervozāks kļuvu – prātā restaurēju visu tās sižetu, nodaļu pēc nodaļas, bet fināls bija pilnībā izdzisis no atmiņas – tā vietā rēgojās kaut kāda greiza plaisa. Es apsēdos uz soliņa, izvilku telefonu un sameklēju romānu elektroniskā formātā, lai tūdaļ atšķirtu pēdējo lapaspusi. Izlasīju un sapratu, ka tā nevar būt īsta. Tā bija kaut kāda cita grāmatas redakcija, kaut kas pilnīgi nejēdzīgs. Man vajadzēja nekavējoties atrast un izlasīt īsto nobeigumu – uz papīra iespiestiem burtiem, neapšaubāmu. Un es metos apstaigāt grāmatnīcas. Vai tas neliecina par zināmu vājprātu? Nezinu, es jau nestāvu ielas vidū naktī, skaļi sarunājoties ar neredzamajiem. Vismaz man tā liekas, kaut gan nav nekādu neapgāžamu pierādījumu tam, ka vakarnakt tur tiešām atradās kaut kāds vīrs, – ņemot vērā to, cik aizdomīgi tukša šī pilsēta nolēma kļūt tieši tad, kad viņu sastapu.

Un es uzrauju mugurā mēteli, steidzīgi un lietišķi metos lejup pa kāpnēm, izskrienu no mājas un pēc mirkļa jau atkal stāvu tajā pašā krustojumā. Saprotams, šonakt ielas vidū neviens nestāv, tomēr es kaut ko gaidu, nervozi un salīgi staigāju šurpu turpu, kūpinot cigaretes. Ielas ir pilnas ar parastajiem masu skatu dalībniekiem – baurodami man garām aizslāj līgani tūristi, pār krustojumu aiznesas bārdaini, drukni puiši uz skūteriem, meiteņu bariņš pārkrāsotām acīm klaigājot metas pakaļ taksim, klusi garām ducina savādu marku automašīnas ar arābu puišiem pie stūres un flegmatiski pa vidu aizpeld kopu ekipāža. Es saprotu, ka nav vērts tur vairs palikt – tāpat kā nemaz nebija vērts turp doties – tomēr man nākas minūtes piecas sevi vēl pierunāt iet prom. "Nu labi," es beigās sev saku, "tiešām, pie velna. Ko es te daru? Tas taču ir kaut kāds pilnīgs stulbums."

Ostā mirguļo gaismas, es blenžu uz tām no tilta, atspiedies ar elkoņiem pret margām, no debesīm gāžas slapja, auksta migla, pēc mirkļa sāk līt. Tajā tomēr ir kaut kāds absurds – es domāju, atkal atcerējies par "Badu". Kāda jēga no visa līdzpārdzīvojuma galvenajam varonim, ja beigās viņš vienkārši pazūd, salīdzis jungas vietu uz kaut kāda nejauša kuģa? Vai arī tur bija kāda metafora, ko neizprotu? Varbūt tā viņš nomirst – pirmsnāves drudzī murgojot pats savā nodabā? Nekādus jungas pienākumus viņš tāpat nespētu pildīt ar savu totāli sagrauto veselību – autors taču negaidīja, ka kāds varētu noticēt pretējam? Ja viņš vispār gaidīja kaut ko, okupāciju neskaitot. Es jūtu, kā šīs pārdomas mani atkal iedzinušas nīgrumā, pagriežos un, rokas mēteļa kabatās iedzinis, soļoju prom. Garām braucoša mašīna nošļaksta mani no galvas līdz kājām, es neapstājoties atkaru žokli neprātīgā smaidā un kliedzu pilnā rīklē, līdz aizraujas elpa.

Tēmas

Aksels Hiršs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!