Recenzija
20.03.2006

Viņas man teica

Komentē
0
Saglabā

Pareizāk sakot, viņas teica savus stāstus. Kādā skaņu studijā, bet tagad piecu rakstnieču balsis skan no skandēm, tepat aiz muguras. Kompaktdisku formāts pamazām ienāk latviešu literatūrā - sākot ar pārciparotām radio lugu platēm (kā Sniegbaltītes skola), dzejas diskiem (Orbīta un Bronhīts), tagad beidzot proza. Varētu palūkoties, kas aiz tā visa slēpjas.

1. Pagrieziens uz audiālo. Nesaucot vārdā dažādus postmodernos teorētiķus, populārajā filozofijā varam atrast pārspriedumus par kultūras vizuālo ievirzi, kas kaut kādā veidā saistās ar vizuālo totalitārismu, visticamāk - caur Platona saules ideju alas līdzībā, vēlāk viduslaiku gaismas metafizikā, pēc daudziem pastarpinājumiem Dž. Bentama Panoptikumu pavisam citā griezumā (ko Fuko skaisti apraksta kā uzraudzības sabiedrības zīmi), izvērstu pie Hēgeļa un, protams, Kanta (pēdējais no mākslām par cēlākajām atzina tieši vizuālas mākslas). Apgaismības laikmets ar savu vēršanos pret tumsonību un racionālā prāta triumfu, kura ēnā joprojām dzīvojam, pats par sevi ir liela vizualitātes metastāze. Tāpat ar jēgas nodošanu medijos - grāmatas un gleznas vienmēr ir dominējušas pār mūziku un teiktu vārdu. Skaņas paliek izklaidei (mūzika) un reliģijai (sprediķi). Beigās vēl nāk psihoanalīze un runāšanu padara klīnisku. Tad vēl fotogrāfija (bezgalīgais attēlu pavairojums) un kino (no sākuma - mēms), galu galā - televīzija. Visam pa vidu - pavisam īss radio triumfs 20. gs. pirmajā pusē. Nu minētie teorētiķi runā par audiālās kultūras - simbiotisku, atvērtu attiecību, klausīšanās vajadzību un tās atnākšanu. Iespējams, ka mūsu aplūkotais disks ir tieši solis šajā Eiropas kultūras pārbīdē.

2. Pret interpretāciju. Kā zināms katram, kurš kaut reizi aizdomājies par kāda vēstījuma saprašanu, interpretācijas iespējas ir tuvu bezgalībai, nosakot jēgu, lasījuma veidi izliek savas lamatas. Ja mēs pieņemam, ka teksts ir rakstīts ar noteiktu jēgu un domu, kuru teksta radītājs apzinās, un mūsu mērķis ir uztvert šo domu, tad disks ar autores lasījumu ir solis prom no interpretāciju elles - rakstnieces piešķir emocijas un uzsvarus, kā tikai viņas jūt, kā viņas ir tekstu dzirdējušas, to rakstot. Tekstam tiek iedots ritms un intonācijas, klausītājam - oriģinālāks oriģināls, interpretācijas ziņā atstājot tikai vārdu nozīmes un asociācijas. Teksta klausīšanās ir atvērtība tam, vismaz dzirde ir maņa bez distances.

Lai kāds būtu konteksts, stāsti ir konkrēti un nāksies kaut kā artikulēt savu klausīšanās pieredzi un pievērties diskos ierakstīto stāstu saturam un formai. Nosacīti varētu teikt, ka pirmais disks ir veltīts ķermeniskumam; otrs - domām un emocijām. Kaut arī par ķermeni ir visos stāstos - laikam tāds laikmets. Sajūtu ziņā stāstu saturs, izņemot vienu, gan ir trakoti melns. Latviešu top rakstnieces ir depresijas avangarda kaujinieces.

Gundega Repše Para 24:30
Šerpa un rūgtuma pilna balss vēsta par neizdevušos dzīvi, vilšanos un nāvi. Lietas, par kurām var runāt skaisti, bet, kad to dara sadzīviski - diez kas nav. Puņķi, mirušo mati, strīds, atsvešinātība pašai no sava ķermeņa, mazvērtības kompleksi un saplīsuši sapņi. Istabā nekārtība un bezpajumtnieki aiz loga, dzērāji, vēl daudz kas margināls. Nojausmas līmenī teksta izteiksme mēģina ar refrēnu iegūt noteiktu ritmiskumu, bet nesanāk, nepavelk. Paliek tikai mehānisks motīvs - para para. Laikam stāsts nelaimīgiem cilvēkiem.

Laima Muktupāvela Čūska 18:17
Tā mīļi un iemidzinoši. Saturs arī nepārsteidz un neko īpaši nepasaka - tāda kā kritika ķermeņa kultam. Vienā vārdā - sieviete, iemācies novecot ar cieņu! Novecošana ir tavas pieredzes zīme, noliedzot vecumu, tu noliedz visu, ko esi pieredzējusi un ar ko kopā vēl tu esi to pieredzējusi, ja ne ar sevi? Tad vēl nedaudz ironijas par sliktas reklāmas klišejisko retoriku un nedaudz par jaunajiem literātiem, nedaudz par sevi. Vēl arī tāds pievilkts simbolisms. Varbūt rakstīt un lasīt par sevi ir nedaudz egoistiski, bet nav vismaz nevienam jādomā - cik tur izdomāts, cik no viņas pašas pieredzes. Kopumā - sadzīviska un nedaudz fantastika ainiņa ar morāli. Nedaudz neparasti ielaužas vecvārdi un citi maz lietoti valodas slāņi. Autobiogrāfisks stāstījums, kas nedaudz atgādina autores rakstītos darbus par citiem ļaudīm.

Nora Ikstena Amariļļi 25:15
Šitā ir manta, par ko vērts naudu izdot. Smagnējas, bet elegantas vārdu vītnes, valoda skaista kā mīlestība, un sižets, kas lēni attinās kā kamols un tad satinās ap tavu kaklu un savelkas, ievelk citā dzīvē. Tik trāpīgi, ka var gribēties ne ta raudāt, ne ta atdot sevi visu, visu. Ja kāds varētu uzrakstīts latviešu atbildi P. Hēga brīnišķīgajai „20. gs sapņu vēsturei”, tā laikam būtu Ikstena. Personāžu tik precīzi, savīti kopā no domām un darbiem, valodas lietojuma, metaforām, sapņiem un atmiņām - viss kalpo radot perfektu tēlu, kurš spēj iznest smagumu smagu sižetu - par puritāniska paštaisnuma sadismu, par Latviešu Vēsturi. Tēlu, kuru tu klausoties ienīsti un reizē apbrīno tā radītāju.

Inga Ābele Klusā daba ar granātābolu 16:40
Saldais ēdiens. Dzeloši, ļoti izmisīgi un mierīgi. Neprātīgi intīmi uz bezgalīgi sāpīgi. Jauniem, romantiskiem cilvēkiem klausīties vispār nav ieteicams - ka neiemīlas rakstniecē ar vidusskolnieces balsi. Autore raksta - tajā rītā, kad ierunāju šo stāstu, jutos laimīga. Laime gan ir viņas balsī, bet stāstā - ciešanas, atzīšanās, skumjas un sāpes. Un tas viss tā skaisti, tā reizē glāsta apziņu ar vidi, ar detaļām, ar trāpīgiem apzīmētājiem. Un reizē - griež dvēseli kā ar žileti.

Andra Neiburga Stum Stum 27:36
Paskarbas lauku dzīves apziņas plūsma, rezignētas sievietes pārdomas par dzīves jēgu un ikdienas saprašanas iespējām. Nedaudz filozofijas un kritikas, nedaudz attiecību. Nedaudz par novecojošu ķermeni un par ķerru. Stum, stum. Un viņa stumj stāstu pamazām uz priekšu, nedaudz aizsmakušā balsī, nedaudz nikni, vietām - obidna. Bet valoda interesanta - reti kad kādam izdodas tik veiksmīgi iepīt žargonu un kādas rupjības literārā tekstā. Tāds intraverts stāsts, vienīgi, kaut kādā brīdī ienāk prātā jautājums - vai tiešām tāds tēls nodarbojas ar tik izvērstu pašrefleksiju. No otras puses - tas jau literatūras darbs - kondensēt laiku un domas. Patiesībā teksts - tāds patīkami vienkāršs. Bez sižeta, bet arī bez liekvārdības.

„Dievs dzīvo citur un nesakiet, ka es esmu pillā.”

Smukos kartona diska vāciņos ar kluso dabu attēlā slēpjas izglītojoša grāmatiņa - katras rakstnieces izteikums par rakstīšanu, blakus bildīte (lai tauta pazīst savus varoņus), vēl arī svarīgāko darbu un tulkojumu saraksts. Jauki. Jācer, ka vidusskolnieki iepazīsies ar šo izdevumu, apgūstot jaunāko latviešu literatūru.

Tēmas

Toms Ķencis

Patiesībā zinātnieks: https://ut-ee.academia.edu/TomsKencis

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!