Šis stāsts piedalās interneta žurnāla Satori.lv organizētajā literāro leģendu konkursā "Šekspīrs bija latvietis", kas tiek veidots sadarbībā ar Britu padomi Latvijā un NORVIK Banku, Viljama Šekspīra 450. jubilejas gada ietvaros.
Visas desmit Satori.lv publicētās leģendas par Šekspīru piedalās lasītāju balsojumā, tāpēc ikviens ir aicināts balsot par savu mīļāko stāstu, spiežot "Patīk" pogu konkrētās publikācijas atvērumā.
– Vilni, tu man esi labi kalpojis visus šos gadus, un pateicoties tevis sniegtajai informācijai, man ir izdevies noslēgt daudzus Kurzemei izdevīgus darījumus ar vācu un angļu tirdzniecības pārstāvjiem, – viņš sēdēja ar muguru pret tikko ienākušo stāvu un lēni vilka dūmu no savas grezni rotātās pīpes.
Vilnis mazliet nervozēja, jo katru reizi, kad hercogs šādi iesāka sarunu, tas nozīmēja jaunu uzdevumu, līdz ar to arī risku tikt pieķertam, bet, no otras puses, tas nozīmēja naudu. Daudz naudas. Tik daudz, lai varētu aizbraukt prom, jo arī šeit Vilnis bija padarījis daudz ne tik tīru darbiņu.
Hercogs uz brīdi bija pieklusis, acīmredzot apdomāja konkrētu uzdevuma formulējumu. Viļņa skatiens pievērsās telpai, kurā jau tik daudz reižu ar nepacietību bija gaidījis jaunu uzdevumu. Spožā saule caur aizkariem apspīdēja lielu un smagnēju ozolkoka galdu telpas vidū. Aiz tā atradās krēsls, kurā sēdēja hercogs un vēroja pa otru logu savu jauniekopto parku. Pīpes dūmi ik pa brīdim pacēlās virs krēsla atzveltnes un veidoja telpas smacīgajā gaisā vijīgus rakstus, bet Viļņa uzmanību piesaistīja hercoga brālis Frīdrihs, kurš pastaigājās parkā ar savu karsti mīlēto sievu. Acīmredzot arī hercogs viņus vēroja, jo klusēšana ieilga.
– Es vairs neesmu nekāds jaunais vīrietis, Vilni. Manā vecumā brālis jau sen bija precējies ar šo šarmanto sievieti. Tu droši vien jau nojaut, ko es gribu tev lūgt, – beidzot hercogs pagriezās ar seju pret savu padoto.
– Es uzdrīkstos minēt un teikt, ka man atkal ir jādodas ceļojumā pa Eiropas muižām.
– Gandrīz, Vilni, gandrīz. Tu taču esi bijis lielākajā daļā mūsu sabiedroto muižu, vai ne? Saki, vai tu tur neesi redzējis kādu tīkamu augstdzimušu jaunavu?
– Kā lai to saka, mans dārgais hercog. Jaunavu ir daudz, bet vai kāda no tām būs jums gana laba, to es nemāku teikt, – Vilnis uz brīdi bija apmulsis. Tad redz, ko hercogs gribēja. Vecajam āpsim trūka sievietes pieskāriena.
– Tā man jau likās, – hercogs nopūtās. – Tad uzskati to par savu jauno uzdevumu. Tev ir jāatrod man līgava, pārējo, protams, es paveikšu pats, – hercogs uz brīdi pievēra acis un kaut ko pārdomāja. – Viņai ir jābūt līdzīgai mana brāļa sievai, gan pēc rakstura, gan pēc izskata. Meklē viņu kaut no Zviedrijas līdz Francijai, bet tev viņa ir jāatrod! – pēdējo teikumu viņš uzsvēra, uzsitot ar plaukstu pa galdu. – Tavas spējas saprasties ar sievietēm un tādā veidā uzzināt man tik nepieciešamās galmu intrigas ir apbrīnojamas. Taču šoreiz tev nebūs vis jāklausās sieviešu pļāpās, bet tieši otrādi – jārunā tev, jārada vēlme mani satikt un iepazīties tuvāk. Ceļojuma izmaksas es uzņemos pats, un tu tiksi labi atalgots, kā vienmēr. Verstehen?
– Jā. Kāda būs mana leģenda? – Vilnim patika plāns, viņš ne tikai varēs pavadīt laiku starp jaunām un simpātiskām sievietēm, bet arī tiks par to atalgots.
– Es domāju, ka nav jēgas sagudrot fantastiskus stāstus par tavu izcelsmi, kā tu to darīji Francijā, – hercogs pasmīnēja. Vilnim nebija citas izvēles kā vien pasmaidīt pretī, jo, izrādījās, hercogs zināja visu, arī to, kas notika dziļajos Francijas laukos pēdējā uzdevuma laikā. Toreiz viņam bija jāievāc informācija par Francijas-Anglijas karaļnamu attiecībām, bet, lai savaldzinātu franču galmadāmas, ir jābūt krietni iespaidīgai pagātnei. Un Viļņa (jeb toreiz – Viljama) fantāzija nekad nelika vilties.
– Paliksim pie vārda Viljams, uzvārdu tu vari izvēlēties, bet neliec tam izklausīties lēti – nekādu Kalniņu vai Baumaņu! Labāk kaut ko ārzemniecisku. Ienāc pie manis, kad būsi gatavs, es parakstīšu visas vēstules un dokumentus, lai tu tiktu silti uzņemts.
Vilnis saskatīja hercoga acīs to pašu azartu, ko katrreiz, kad viņš tika sūtīts jaunā misijā. Šis enerģiskums pielipa arī viņam, tāpēc, ilgi nekavēdamies, viņš devās sakravāt ceļojuma somu.
Laiks ātri gāja uz priekšu, un pavasaris lēnām pārvērtās vasarā. Aiz loga, kā toreiz, spīdēja saule, bet tumšajās durvīs atskanēja sen nedzirdēta klauvēšana. Hercogs pacēla acis no jaunā likuma uzmetuma un apmierinātā balsī sauca: – Ienāciet, "Viljam"!
– Labrīt, jūsu augstība! – Vilnis pieklājīgi palocījās augstdzimušās personas klātbūtnē.
– Labrīt! Kādas ziņas tu man nes, mans draugs? – hercogs bija labā noskaņojumā.
– Esmu atnācis pēc sava atalgojuma.
– Tas bija nepieklājīgi no tavas puses, bet šoreiz es tev piedodu. Vai es pēc šāda paziņojuma varu spriest, ka tu ar savu uzdevumu esi ticis galā veiksmīgi?
– Veiksmīgi vai ne, tas būs atkarīgs no jums, mans kungs, bet jūsu uzticamais kalps "Viljams" ir radījis īstu vētru sieviešu pasaulē par jums kā par gada izcilāko precinieku. Savu īsto un vienīgo jums būs iespēja satikt vasaras saulgriežu ballē, kuru, ja drīkst piebilst, rīkojat jūs pats – pēc trīs nedēļām.
Vilnis visu šo laiku saglabāja nopietnu un stingru sejas izteiksmi, kas liecināja par sava amata meistarību. Tomēr hercogs ļoti labi pazina savu apsviedīgo draugu un saprata, ka Vilnis ir ļoti apmierināts ar savu paveikto darbu, tāpēc hercogs sejā parādījās nenoslēpjams smaids.
– Ja jau es rīkoju balli, tad jāsāk tai steidzami gatavoties. Tu esi labi pastrādājis, mans draugs, taču arī es tevi mazliet pazīstu. Ja es atdošu samaksu tagad, tu aizbēgsi nezināmā virzienā jau šodien, bet es gribu, lai tu paliec līdz ballei. Tas būs mans pēdējais uzdevums tev, – hercogs atkal kļuva nopietns.
Balle pagāja vienā mirklī. Lai gan hercogs bija noraizējies, vai atradīs īsto sievieti, tiklīdz šī doma izskanēja viņa prātā, deju zālē ienāca Viņa. Orķestra mūzika un vasaras nakts smaržas reibināja, bet Sabiles vīns raisīja jautras sarunas. Viņi atvadījās tikai tad, kad gaisma ausa.
Hercogs nebija spējis aizmigt un nu klausījās rīta putnu dziesmas, kas ar maigu vēsumu ieplūda caur atvērto logu. Tieši pirms balles Vilnis bija iedevis hercogam aizzīmogotu vēstuli, kuru lūdza izlasīt tikai nākamajā rītā. Šis brīdi bija pienācis, un hercogs aiz ziņkārības to atvēra.
"Dārgais Vilhelm!
Rakstu Tev ne kā padotais, bet kā padomdevējs un draugs. Esmu kalpojis Tev vairāk nekā desmit gadus, kopš Tu ar brāli stājies sava tēva vietā un sāki pārvaldīt šo brīnumaini skaisto vietu – Kurzemi. Kaut gan es neteiktu "kalpojis", drīzāk "izpalīdzējis", jo es, vienkāršs muižnieka meitas un rūpnīcas īpašnieka dēls, esmu bijis Tev blakus gandrīz visu dzīvi – kā otrs lielais brālis, tāpēc pat runa par kalpošanu atkrīt.
Tas, ko Tu man liki darīt, nav raksturojams kā darbs, drīzāk izklaide. Dzīvot kā labas gribas vēstniekam Eiropas labākajās muižās un pilīs, lai īstenībā raisītu intrigas un izmantotu tās par labu Tev, nav darbs, tas ir aizraujošs piedzīvojums vairāku gadu garumā, un es esmu ļoti pateicīgs Tev par šādu iespēju.
Tomēr tu mani zini un, es ceru, sapratīsi – es esmu brīvais VILNIS tālu zemju jūrās un nespēju būt piesaistīts vienai vietai. Šī ir mana iespēja mazliet aizbēgt no pasaules un saprast sevi, saprast, ko vēl es dzīvē gribu iesākt. Saprast, vai es esmu rīkojies tā, lai Debesīs nebūtu kauns. Šobrīd, kad tu lasi manu vēstuli, es spēju nodrošināt turīgas vecumdienas saviem vecākiem Anglijā, tā teikt – zem Karalienes siltā spārna, tāpēc, visticamāk, jau esmu uz kuģa, kas dodas tajā virzienā.
Neskumsti stipri, mans draugs, esmu pateicīgs Tev par visu, ko esi manā labā darījis. Novēlu Tev un princesei Sofijai (esmu pārliecināts, ka Tu izvēlējies viņu) ilgu un laimīgu mūžu kopā. Esmu pārliecināts, ka mēs vēl tiksimies,
Vienmēr Tavs draugs,
Viljams Šekspīrs."
– Jā, Vilnis vienmēr ir mani labi pazinis, bet tas viņa jaunais vārds... Viljams Šekspīrs... – hercogs klusiņām nosmējās, jo tieši ar princesi viņi bija slepeni nodejojuši pusi nakts, bet otru pusi – norunājuši. Viņš uzmeta acis rīta gaismai un nolēma, ka nu ir pietiekami noguris, lai dotos pie miera un sapņotu par spožu nākotni – gan viņam ar princesi, gan "Viljamam".
0