Vieta zem saules

Esmu šodien laimīgs, paldies Lapo Micro Finance par man piešķirto aizdevumu. Mēģinot saņemt aizdevumu, es tiku vairākas reizes maldināts, līdz sastapos ar Lapo Micro Finance, kas man izsniedza aizdevumu 23 000 USD vērtībā, lai rūpētos par slimo bērnu. Ja jums šodien nepieciešams īsts aizdevējs, sazinieties ar Lapo .Sazinieties ar e-pastu: [email protected]
Whatsapp +447883183014

Esmu šodien laimīgs, paldies Lapo Micro Finance par man piešķirto aizdevumu. Mēģinot saņemt aizdevumu, es tiku vairākas reizes maldināts, līdz sastapos ar Lapo Micro Finance, kas man izsniedza aizdevumu 23 000 USD vērtībā, lai rūpētos par slimo bērnu. Ja jums šodien nepieciešams īsts aizdevējs, sazinieties ar Lapo .Sazinieties ar e-pastu: [email protected]
Whatsapp +447883183014

https://www.tvnet.lv/7230919/kirgizstana-niknumu-izsauc-ligavas-zagsana-ar-tragisku-iznakumu

Lūk šeit vajadzētu būt Latvijas neseksistiem un protestēt. Šī ir īsta problēma

+ kurš cilvēks justos drošāk?

- zilacaina blondīne Nigērijā
- melnādains cilvēks Beļģijā

Kuram būs privilēģija uz drošību?

Kādas privilēģijas, tas ka baltajam cilvēkam pietiek prāta kko ar savu dzivi darīt ir privilēģija? Šitas anti white circle jerks ir prātam neaptverošs. Ja tev liekas ka būt progresīvam ir savas rases noliegšana nu tad tiešām kkas mūsdienas nav cilvēkiem kārtībā. Ķīnā baltajiem ir privilēģija? Vai Āfrikā vai jebkur citur - nē baltajiem ir privilēģija balto cilvēku valstīs, kuras tā jau ir maz un šitādi raksti parāda cik ļoti ir nozombēti cilvēki ,ka ir gatavi noliegt galvas melnajiem. Āfrikā tev baltajam ir privilēģija tikt nolaupītam

Vēl - pirms gadiem 4-5 biju Stambulā. Lidostā bija jāstāv milzīgā slēgtā pārpildītā telpā. Problēma sākumā bija tā, ka es nebiju droša,ka esmu nonākusi pareizajā vietā, tad sāku uztraukties vai man pietiks gaisa elpošanai un spēka stāvēšanai un tad vienā brīdī es sapratu, ka visā tajā cilvēku pūlī pārredzamā attālumā biju vienīgā gaišmate, zilace un kā saka - ziemas nogurdinātā bālumā. To dzelošo skatienu ielenkta es gribēju sakliegt uz tiem ò ziņkārīgajiem - stop watching me, bet tad nospriedu - varbūt es izskatos kā no zupas izkritis ķiļķens, bet es neesmu ķiļķens. Esmu stipra, godīga, drosmīga - izturēšu un izturēju un nevajag mani kaunināt,ka man ir kādas baltā cilvēka privilēģijas. Manas privilēģijas ir nākuša s smagā grūtā darbā un katram uz Zemes ir tiesības par tām cīnīties.

Pag gada decembrī britu Glamour priekš manis bija šokējošs - jaunas dāmas tajā stāstīja, kas viņas diskriminē - dūšīgu melno sievieti diskriminēja teiciens par strong black woman. Ebreju dāma skaidroja,ka bieži dzirdētais apgalvojums ,ka ebreji ir bagāti ir klasisks antisemītisms, tad viena cita dāma žēlojās,kaviņu nomāc nepareizie sabiedrības priekšstati par viņas seksuālo orientāciju, kuras nosaukumu dzirdēju pirmoreiz. Un tā tālāk. Fotogrāfijās bija citas jaunas dāmas ,kutu frizūras un meikapi bija taisīti - nu nezinu - varbūt 5 ,bet varbūt 15 stundas. Un tad es sabijos, nospriedu,ka uz Londonu nav ko rauties - paskatīsies uz melno sievieti - slikti, nepaskatīsies - arī slikti. Uzdot jautājumus, vai paust viedokli - labākajā gadījumā uz tevi nikni nošņāķs, bet sliktākajā - noskalpēs.

Tāda sabiedrība mani baida. Ļoti.

Manas audžumeitas draudzene ir notetovējusies no ausīm līdz pēdām un žēlojas,ka sabiedrība Latvijā uz viņu nicīgi skatoties. Kad tā meitene atkal atnāca - nu bija bsil skatīties uz viņu. Man ir dziļi vienalga,cik viņai raiba āda, bet nu manu skatienu iztulkot var visādi.

Ne Autors ne Lasītājs beigās nesaprot ko raksts mēģināja pateikt. To tad laikam sauc par mentaalo masturbāciju, hehe.

Paldies par rakstu.
Lasot galvā mēģināju salikt tādu kā + un - tabulu, kur manas privilēģijas ir vienā ailītē un otrajā tas..viss par ko man ir bijis (vai joprojām ir) jācīnās.
Visai ātri tapa skaidrs, ka tas neies krastā, jo pirmkārt abas ailītes ir ārkārtīgi subjektīvas, pie objektīva un precīza vienādojuma es nenonākšu. Otrs, nebūs mērāma rezultāta arī tāpēc, ka skaidrs, ka būs lietas kuras "piemirsīšu" ielikt ailītē, it sevišķi par ailīti + runājot, jo pašai visas mazākās privilēģijas uzsaskatīt ir neveikli, pat neispējami. Vieglāk ir ar "-". Piekrītu autorei, ka čīkstēt ir nu tā..dabīgi un viegli.
Tas sausais atlikums no šī raksta man, personīgi, ir atgādinājums tam, ka: 1. visi esam kaut kur priviliģēti, citur tieši pretēji 2. privilēģija ir plūstoša un mainīga - nedrīkstam ērti iekārtoties uz savas privilēģijas rēķina (kaut vai domājot par to, ka visi ar katru dienu kļūstam vecāki).
3. apzinoties savas privilēģijas (kaut vai sākumā vismaz pamatlietas), varam uz apkārtējiem paskatīties ar lielāku empātijas devu (bet ne ar žēlumu! Jo ir punkts nr. 1.).
Attiecīgi, kreņķi ķert par šo visu nevajag, ja vien nav vēlme nonākt Tvaika ielā, taču būt empātiskākiem, atvērtākiem, tolerantākiem (šis vārds vispār ir kolosāls! - ļaut citiem dzīvi dzīvot tā kā viņi vēlas, it sevišķi, ja tas nekādi negatīvi neietekmē tavējo) utt. - JĀ!

Paldies par rakstu!
Ļoti vērtīga man šajā kontekstā šķita arī Robin DiAngelo's grāmata "White Fragility".

Paldies par rakstu. Tas mazliet man palīdzēja labāk saprast dažus šīs privilēģiju un diskrimināciju diskusijas aspektus, lai gan man šī tēma joprojām liekas ļoti samudžināta, ar dažādu lietoto jēdzienu nozīmju un emocionālā satura pārklāšanos, un man nav viennozīmīgas attieksmes pret to. Es vēlētos, lai Satori rakstos par aktuālajām diskusijām vairāk notiktu tāda "atmudžināšana", mēģināšana saprast, kas ir kas aktuālajās diskusijās. Viegli pamācošā pieskaņa manis pēc varētu arī izpalikt.
Mani pašu ļoti interesē jautājums, kāpēc man (mums?) ir tik grūti sevi redzēt kā tādu, kam ir klājies labi, kam ir bijuši labi apstākļi, lai uzaugtu, veidotu attiecības, mācītos, strādātu sev vēlamajā profesijā utt. Man pašai ir tendence, tāpat kā raksta autore to ieskicēja, izcelt visu negatīvo, kas man ir traucējis un stāvējis ceļā. Man ir aizdomas, ka savas cietēja lomas uzsvēršana kaut kādā ziņā pieder pie mūsu kultūras mantojuma? Tas ir tāds kā standarta stāsts, redzējums par savu vietu pasaulē, ko viena paaudze, stāstot par sevi un saviem senčiem, nodod nākamajai. Arī mūsu kopējos mītos, literatūrā, reliģijā, vēstures izklāstā, slavenību dzīves stāstos cietēja tēls šķiet ļoti izplatīts.* Pretēji tam skatījums, ka mēs varētu būt priviliģēti, ka mums vienā vai vairākās dzīves jomās ir bijuši labāki starta apstākļi, ir kaut kas pilnīgi jauns. Kad es sev saku, ka esmu priviliģēta vai vienkārši man ir klājies labi, tas izklausās pilnīgi pretdabiski. Tas atduras pret visu to nelaimju kopumu, kuras veido manas eksistences attaisnojumu. "Ja jau es esmu priviliģēta, tad kāpēc man iet tik slikti?", es sev varētu jautāt, un to droši vien dara arī daudzi citi. Es atvainojos par šī komentāra viegli narcistisko ievirzi, tomēr, domājot par sevi, es varu labāk saprast citus. Nemaz nerunājot par savu privilēģiju atzīšanu, pat vienkārša atziņa, ka "man ir klājies labi" daudziem cilvēkiem varētu būt nesavienojama ar to, kā mēs esam pieraduši par sevi domāt un kas veido mūsu pamatu.
*(Papildus jautājums varētu būt, kā šis mitoloģizētais cietēja tēls ietekmē mūsu skatījumu uz priviliģētības un diskriminācijas tēmu reālajā dzīvē? Vai mēs esam pieraduši domāt par cietēju kā scenārija obligāto sākuma sastāvdaļu un par priviliģēto- kā par citu, kā par to, kas nekad neesam mēs?)

nu nē - bļāviens !!!! - mums ir cik uziet bērnu, kuri nepaēduši aiziet gulēt , kuri mocās , jo nesaņem medicīnisko palīdzību , kuriem nav iespēju piedalīties attālinātajās mācībās , veci cilvēki, kuriem jādzīvo ar vainas apziņu, ka vispār vēl dzīvi, bet te viena jauna dāma nabiņu rubinot apcerē balto cilvēku vainu, ka vispār šie vēl dzīvo -

par čekistu laiku dzejas zvaigznes māras zalītes izrādi Tobago es savu viedokli esmu paudusi 101 reizi. Lūk, tas - tā luga, bija kaut kas ataviski pretīgs un zemisks, bet ne satori, ne annas žabickas , ne slavenais sorosa ''domātājs'' svece, par to nekreņķējās - nu tad par ko vispār ir runa ...

kaut kāda abstrakta pļāpāšana - aiz neko darīt

Ne no viena vīrieša nekādu atvainošanos es negaidu un man nevajag. Latviskā vide, mentalitāte, sabiedrība - par spīti padokupācijai man ir ļāvusi izaugt kā brīvai un neatkarīgai sievietei, ar pašcieņu un spēju cienīt citus. No kurienes rodas šīs mūžīgi aizvainotās un pazemotās dāmas ?

Šitās brēcošās feministes ,lai parubina savas nabiņas vientulībā un mēģina savu problēmu risināšanu neuzlikt uz sabiedrības pleciem.

Mediji ziņo, ka pandēmijas laikā stipri palielinājusies nabadzīgo nabadzība. Tad ir godīgi visu sabiedrību vainot nabagu izmisuma izpausmēs?

Tvnet bija raksts par bērnu - slepkavu, kuru sodīja ar nāvi Ļeņingradā padlaikos. Un mani aizkustināja žurnālista komentārs, ka slepkava bija tikai bērns, kurš cīnījās par iespēju izdzīvot kā prata. Bērns -slepkava ir sabiedrības atbildība - kopējā. Un ja Latvijā ir jāuztraucas par seksismu, rasismu, antisemītismu - tad tā pirmkārt, ir nabadzības un neizglītotības problēma, nevis tradicionālā kultūra.

Lūk, marta Rīgas Laikā bija intervija ar ebreju literātu, kurš apgalvo, ka ienīst nacionālismu - nu ienīst un viss. Vienlaicīgi - pats uzsver, ka ir nācis no ebreju vidusšķiras. Nu kur konsekvence? Vai Izraēlas valsts rašanās būtu iespējama bez nacionālisma? Bez cionisma?

Vai piemēram, klausos LR 3 Klasika raidījumu Pārmijas un kārtējo reizi saputojos dusmās par režisoru D.Sīmani - cilvēki esot muļķi. Nu labi - un ko tālāk? Tad Latvijas valstij jāuztur šī kuļturščiku banda, kas tikai to spēj pateikt, ka cilvēki ir muļķi? Tā pati Zandere - es neraudot nevaru noskaitīt to viņas - es tevi pazinu mamma, es tevi pazinu tēti, vai bērniņš , kas nāk pa piena ceļu , bet vienlaicīgi - viņa a rī saka - visi ir muļķi. Normāli ? Tas ir normāli, ka pārmaksātie izlaistie un izlaidušies kuļturščiki, kuri naudu pelna - milzu naudu pelna ar radošo darbu sabiedrību spēj vien par muļķiem lamāt?

Nu kā lai par tādu nepaliek, ja to sludina 5 x15 reizes dienā?

Nu labi,ko tur daudz - suņi rej, karavāna iet tālāk

"Pasaulē ir divu veidu cilvēki - apspiestie un apspiedēji" - šis teksts ir šķiru cīņas, atvainojos, pārteicos - identitātes grupu politikas ideoloģijas tīrradnis. Ja tā padomā, šis priviliģētības koncepts savā saknē sasaucas ar iedzimtā grēka konceptu, jo paredz ka visi ir piedzimuši vainīgi. Tikai atšķirībā no kristietības, šī vaina nav izpērkama, nav žēlastības dāvanas, kas cilvēkam šo nastu noņemtu. Dzīvošana ar vainas apziņu cilvēkam saēd dvēseli un garu. Nekad nesapratīšu, kā var sevi tik ļoti necienīt, lai justos vainīgs sava dzimuma vai savas etniskās piederības vai normālās seksuālās orientācijas, vai laimīgās bērnības vai iegūtās izglītības dēļ. Kā sektants, kas neredz acīmredzamo - melus, kas uzvilkti viņam pāri acīm, kam ieprogrammētas atbildes uz visiem iespējamajiem autsaideru jautājumiem. Un paradoksālā kārtā arī augstprātība. Pārākuma un apgaismotības apziņa pār sarunu biedriem, kas atļaujas nepiekrist šai ideoloģijai, kas turpina iebilst šiem apgalvojumiem. Bet viņus jau apnicis mācīt, kā un ko domāt, jau nogurums skaidrot.
Ļoti skumji. Jo sirds jau viņiem ir īstajā vietā.

Manuprāt, pilnīgi sadomāta tēma. Tad jau jārunā par privilēģiju, piemēram dzīvot siltā klimatā, lielākā vai bagātākā valstī utt. Manuprāt, pirmkārt, jebkuram cilvēkam uz zemes var konstatēt kādas privilēģijas un kādu diskriminācijas momentu. Un lai šodienas sabiedrībā izšķirtu, kurā brīdī kāda cilvēka iespēju ierobežošana saistīta ar viņa ādas krāsu, dzimumu, reliģisko piederību utt.un kurā brīdī ar viņa personību, ir ļoti jāpiedomā. Neizskatās, ka kāds ar to nodarbotos. Sievietes vienmēr sūdzēsies, ka viņu dzīves problēmas saistītas ar dzimumu, bagātie, ka ar bagātību, nabadzīgie, ka ar nabadzību utt. Tas vienkārši ir vieglākais izskaidrojums. Reti kurš analizēs savu personīgo rīcību.

Saka, ka nevajagot piesaukt Ameriku, bet piesauc Ameriku.
Visas šīs muļķības jau no turienes arī ir importētas, gatavā formā. Francijā part to jau runā valsts līmenī, pat maigais Makarons saka, ka ir aizgājis par tālu. Latvijas kontekstā, zinot mūsu vēsturi, jau nu vispār komēdija.