Foto: "Unsplash"
 
Sabiedrība
21.04.2021

Vieta zem saules

Komentē
25

Mūsu otrajā tikšanās reizē viņš man atvainojās par savu uzvedību iepriekš. Lai arī es ļoti novērtēju šo žestu, manuprāt, tas nebija vajadzīgs, tāpēc ar patiesu un sirsnīgu smaidu atbildēju: "Paldies, bet tango dejo divi, viss ir kārtībā." Viņa atvainošanās toreiz bija lielāka par viņu pašu – tā bija atvainošanās par vīriešu vēsturisko privilēģiju pār sievietēm un par daudzu vīriešu bieži seksistisko attieksmi pret sievietēm. Man tas šķita aizkustinoši, jo kas tāds notiek ārkārtīgi reti, bet arī mulsinoši. Vai kolonizatoru pēctečiem ir personiski jāatvainojas par viņu vectēvu grēkiem? Vai man, baltajai sievietei, lai arī no Austrumeiropas, ir jāatvainojas tumšas ādas krāsas cilvēkam par viņa un viņam piederīgo vēsturisko likteni un šī brīža diskrimināciju? Vai heteroseksuāliem cilvēkiem ir jāatvainojas seksuālo minoritāšu cilvēkiem par citu cilvēku naidu, kas ticis vērsts pret viņiem? Vai vīrietim ir jāatvainojas sievietei citu vīriešu vietā?

Man atbilde toreiz šķita visai vienkārša: nē, bet ar nosacījumu, ka (vēsturiski) privileģētie apzinās savu statusu un pēc iespējas rīkojas tā, lai mazinātu vai vismaz neveicinātu esošo vai potenciālo sociālo plaisu un pāridarījumu mazāk privileģētiem vai diskriminētiem. Bet te arī sākas grūtības – ir svarīgi ne tikai tas, ko cilvēki dara ar savām privilēģijām, bet arī tas, kā par tām runā. Ar privilēģiju es šeit saprotu priekšrocības cilvēkiem, kuri iekļaujas noteiktās sociālās grupās vai kuriem ir noteiktas identitātes dimensijas, kas sniedz labāku "starta kapitālu", un kuriem dzīvē ir "par vienu problēmu mazāk". Proti, priekšrocības, kuras neesam prasījuši un kuru trūkums savukārt vai nu rada cilvēkiem papildu problēmas, vai pat virza visu viņu dzīvi. Lielākoties te jārunā par rases, tautības, dzimuma, seksuālās orientācijas, veselības un fizisko un garīgo spēju, mantotās bagātības, šķiras, ģeogrāfiskās piederības, politiskā režīma un vecuma priekšrocībām. Mēs varam būt privileģēti vienā jomā, bet vērtēti zemāk, diskriminēti vai pat apspiesti kādā citā. Tāpat tas, ka cilvēks, piemēram, ir apspiests vai diskriminēts ādas krāsas, seksualitātes vai dzimuma dēļ, nenozīmē, ka viņš/-a neizmanto kādu citu savu iedzimto vai iegūto privilēģiju vai nediskriminē citas ievainojamās grupas.

Privilēģijas vai to trūkums var būt arī situacionāls, kontekstuāls un plūstošs. Piemēram, mēs visi novecojam un ar laiku vecums iedragā mūsu veselību un potenciāli mazina mūsu iespējas. Taču arī šajās situācijās ir iespējams radīt vidi, kas mazina vai tieši iespējo cilvēka varēšanu, veselību un piederību. Piemēram, kādas mazas adatu rūpnīcas pensionētie darbinieki ASV ikdienā ārpus rūpnīcas telpām jūtas ievainojami un mazāk spējīgi, taču, nonākot rūpnīcā, kur viņus sagaida darbs, kas ceļ pašvērtību, un viņu paaudzes cilvēki ar līdzīgām kaitēm un savstarpēju sapratni, šie vecie cilvēki kļūst darbaspējīgi un (p)iederīgi [1]. Ko līdzīgu es novēroju arī pansionātā, kurā veicu savu disertācijas pētījumu, – kādam gandrīz neredzīgam kungam pa pansionāta telpām palīdzēja pārvietoties viņa draudzene, kas skaļā balsī deva norādījumus par to, cik tuvu atrodas durvju stendere vai siena, kad jāsper solis un kad jāizdara pagrieziens. Kombinācijā ar telpas pārzināšanu šī sadarbība ar otru cilvēku viņam sniedza iespēju veikt to, kas citviet varbūt nebūtu iespējams. Ne velti privilēģiju izlīdzināšana starp cilvēkiem ar un bez kustību vai garīgiem traucējumiem balstās fiziskās un sociālās vides pieejamības principā, kā arī deinstitucionalizācijas procesa attīstībā.

Kontekstuāla un mainīga var būt arī cilvēku piederība noteiktai šķirai un "baltumam", kas ir ne vien izdomāta, bet arī plūstoša kategorija. Piemēram, 20. gadsimta laikā ebreju imigranti ASV lēnām tika "atzīti par baltajiem" un līdz ar to arī "uzkalpojās" no darba šķiras uz vidusšķiru [2]. Rumāņi Eiropas Savienībā tiek uzskatīti par lēto darbaspēku, bet paši rumāņi par tādu uzskata diezgan lielo savas valsts romu populāciju – privilēģijas un diskriminācija ir daudzslāņaina [3] [4]. Savukārt Brexit saasinājis cilvēku un varas iestāžu attieksmi pret poļu un citu Centrāleiropas un Austrumeiropas tautību migrantiem. Tā ietekmē poļu migranti sāk praktizēt etnisko "neredzamību" un "izpilda baltumu", lai mazinātu rasistisko, etnisko un šķirisko diskrimināciju, kas tiek vērsta pret viņiem, un izvairītos no nepatīkamiem komentāriem par viņu neiederību. "Baltums" nekad nav bijis jautājums tikai par ādas krāsu, tas ir komplekss ādas krāsas, šķiras, statusa, valodas un citu iezīmju apvienojums, kas turklāt ir politiski kontekstuāls [5]. "Baltums" un no tā izrietošās privilēģijas ir stiepjama un attiecīgi arī samazināma kategorija, bet, ja reiz tajā esi iekļuvis, esi vinnējis lielā loterijā, jo iekļaujies konstruētā "pārpasaulīgā normā". Proti, baltums paliek neiezīmēts – tas kā rase vai kategorija nevis pastāv, bet nepastāv, un baltie cilvēki no šīs kategorijas ir brīvi [6] [7].

Privilēģijas rada arī neērtības. Tiem, kam privilēģiju ir vairāk, ne vienmēr patīk, ja uz to norāda. Esmu bijusi klāt situācijā, kurā cilvēks jūtas aizvainots vai varbūt pat apdraudēts, tiklīdz tiek norādīts pat ne uz viņa, bet uz vispārējo balto cilvēku privilēģiju. Mēs citi pēkšņi nokļuvām šī cilvēka ģimenes vēstures līkločos, caur kuriem viņš mēģināja pierādīt, ka arī viņam personīgi dzīvē gājis grūti. Es stāvēju, klusēju un mēģināju saprast, vai ko teikt, līdz nogurušā balsī iejaucās cits grupas biedrs (acīmredzami tā nebija pirmā reize, kad viņam nācies to darīt): "Es nemēģinu apgalvot, ka tev dzīvē gājis viegli, vai kā noniecināt tavas problēmas un tavu pieredzi. Es tikai saku, ka paralēli tam tev vismaz nav jācīnās ar diskrimināciju savas ādas krāsas dēļ." Ar šo stāstu es gribētu pievērsties divām lietām: nogurumam skaidrot un mācīt citus par mazāk privileģēto cilvēku pieredzi un vairāk privileģēto cilvēku atbildes reakcijām brīžos, kad runā par šo tematu.

Dažādās jauniešu saliedēšanas programmās bieži tiek izspēlēta labi zināmā privilēģijas aktivitāte, kurā vadītājs izsaka kādu ar priekšrocībām vai to trūkumu saistītu apgalvojumu. Ja šis apgalvojums saistās ar privilēģiju un tas attiecas uz mani, es pasperu vienu soli uz priekšu. Apgalvojumi var būt visdažādākie, sākot ar "mani vecāki apmaksāja manas mācības augstskolā un nopirka man mašīnu" līdz "es varu publiski izrādīt mīlestību pret savu romantisko partneri, nebaidoties no izsmiekla vai vardarbības". Arī pati savulaik esmu tādās piedalījusies gan kā dalībniece, gan kā vadītāja. Tā ļoti uzskatāmā un, pieļauju, arī emocionāli spēcīgā veidā ļauj vairāk privileģētajiem ieraudzīt sociālekonomisko nevienmērību un savas priekšrocības. Aktivitātes galvenais mērķis ir ne tikai atspoguļot dažādo realitāti, bet arī sniegt iespēju pārrunāt, kā privilēģijas rada priekšrocības dažādās dzīves sfērās, un radīt empātiju pret cilvēkiem, ar kuriem esam kopā. Pieļauju, tas sekmīgi izdodas, ja sapulcējušies savstarpēji labi pazīstami cilvēki, kuru klātbūtne ir droša vieta. Taču šo aktivitāti bieži veic arī vidē, kur visi nebūt nav labi paziņas, taču par "blaknēm" runā maz. Šādos gadījumos šī spēle negribot var kalpot, lai mazāk privileģētie varētu ko iemācīt citiem. Nez kāpēc tiek pieņemts, ka tiem, kam mazāk paveicies vai kuri gluži vienkārši atšķiras no pieņemtās normativitātes, ir publiski jāizliek savi pieredzes stāsti, lai citiem būtu iespēja augt. Esmu piedzīvojusi situāciju, kurā cilvēki atsakās piedalīties šajā "spēlē", jo pamatoti uzskata, ka viņu pienākums nav citus apgaismot, daloties savā, iespējams, nepatīkamajā vai sāpīgajā pieredzē. Šis aspekts ir svarīgs ne tikai spēlē. Sagaidīt, ka cilvēkiem ir pienākums caur savu pieredzi iemācīt citiem kaut ko par rasismu, seksismu vai citām ar neesošām priekšrocībām saistītām lietām, nesaņemot pretim pat minimumu – patiesi dzirdīgas ausis un atvērtu sirdi, un prātu, kas apzinās, ka tas ir viņu darbs – mācīties, nevis citu darbs – mācīt –, ir, mazākais, nogurdinoši. Daži mājas darbi jāizdara katram atsevišķi, un ļoti precīzi atceros tās reizes, kurās neesmu tos izpildījusi. Kļūdos aizvien.

Tajā pašā laikā sarunas par privilēģijām mēdz izraisīt visāda veida aizsargreakcijas no cilvēkiem, uz kuriem tās attiecas, – noliegumu, steigu kaut ko ātri darīt lietas labā. Tas mēdz novest pie absurdām situācijām, kurās cilvēks pēkšņi lūdz otru izstāstīt pilnīgi visu par tiem diskriminācijas veidiem, ar kuriem viņš/-a saskāries/-usies, vienalga, vai runa būtu par reliģiju, dzimumu, veselības stāvokli vai ādas krāsu, kā arī sniedz jau minēto paša dzīvesstāsta izklāstu, lai parādītu, ka arī viņš/-a ir dzīvē cietis. Laikam jau mums visiem iekšā sēž mazs "čīkstulis". Vājuma brīžos esmu ļāvusies nekonstruktīvai un visai jokainai sevis žēlošanai par to, kā mana izcelsme un laiktelpa ir kaut kā mani ierobežojusi. Piemēram, visbiežāk man gribas sevi pažēlot par to, ka tiem, kam angļu valoda ir dzimtā un kuri nāk no valstīm ar daudz stabilākām un labākām humanitāro un sociālo zinātņu, jo sevišķi antropoloģijas, tradīcijām un programmām, akadēmiskajā vidē ir daudz vieglāk un, jā, arī lētāk. Bet piekritīsiet, ka tas ir visai neproduktīvi un augstprātīgi, jo citi vispār netiek pie tik ļoti kārotās izglītības. Turklāt manu un citu ārzemēs studēt gribētāju iespējas rada un atvieglo dažādas programmas un stipendijas, kas, lūk, arī mēģina izlīdzināt priekšrocību radītās nevienlīdzības.

Nenoliedzami tam visam pa vidu es paspēju padusmoties par to, ka līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā Latvija pēkšņi tiek uzskatīta par turīgu valsti ar dažādām iespējām tās iedzīvotājiem (kas patiesībā tā arī ir), lai gan tajā brīdī man tas šķiet bezgala negodīgi, jo kāda gan bagātība mūsu vidusšķirai (kas arī ir taisnība). Bet tad atceros par paziņām, kas ieguvuši prestižas stipendijas un tikuši uzņemti labās ārzemju universitātēs, bet kuru nokļūšana šajās skolās prasījusi vairāk spēka un pacietības nekā pati uzņemšana. Tas viss tikai tāpēc, ka viņi nāk no tādām valstīm un teritorijām kā Palestīna, Irāna, Irāka. Pieteikšanās stipendijām ir bijis labs iemesls, lai padomātu par manu neērtību, ko izraisīja fakts, ka kopumā man ir klājies salīdzinoši labi ­– un galu galā es beigās ieguvu vienu no stipendijām, kas bija domāta tikai sievietēm (un toreiz es, goda vārds, pirmo reizi mūžā par šo faktu atviegloti nopūtos). Sarast ar vienām savām privilēģijām nenozīmē pārējās grūtības izmest renstelē vai ignorēt, bet tas iemāca izsvērt, kas ir tas, no kā es patiesi (aizvien) šajā privilēģijas gājienā pretim iespējām un sasniegumiem ciešu un ko es tikai iztēlojos, ļoti cilvēcīgi alkdama tikt pažēlota. Tas iemāca arī saņemt sevi rokās, jo iedomāto upuru mums pietiek. Es aizvien nedomāju, ka cilvēkiem vajadzētu slīgt vainas apziņā par savām privilēģijām, jo no tā neviens neko neiegūst, bet gan tiekties pretim uz samierināšanos ar savām privilēģijām, jo tā var pavērt ceļu uz dziedināšanu un iespēju uzdot jautājumu: vai ir kāds, kam ceļš bijis grūtāks? Vai un kā es varu izmantot savas privilēģijas, lai citi varētu baudīt līdzīgas iespējas un brīvības? Un arī te parādās jautājums – kā lai notur to smalko, trauslo līniju starp "es apzinos un mēģinu situāciju nepasliktināt vai uzlabot" un "es apzinos un tūlīt izglābšu visu pasauli, jo esmu taču tik ļoti privileģēts", jo lai nu kā, bet "balto glābēju" pasaulē pietiek.

Nobeigumā es vēlos īsi atgriezties pie pirmās rindkopas. Lai arī aizvien domāju, ka viņam nebija jāatvainojas, tikai pēc filozofa Džordža Jensija (George Yancy) vēstules "Dear White America" izlasīšanas es pa īstam sapratu, kāpēc viņš tomēr to darīja. Savā vēstulē Jensijs ar nožēlu, ne lepnumu atzīst, ka ir seksists:

"Ko darīt, ja es tev teiktu, ka esmu seksists? Nu, es esmu. Jā. Esmu to pateicis un domāju tieši to. [..] Lai pasliktinātu situāciju, esmu akadēmiķis, filozofs. Man vajadzētu būt vienam no "apgaismotajiem". [..] Es atsakos palikt ieslodzīts melos, par kuriem mums, vīriešiem, patīk stāstīt – ka mēs esam ārpus seksisma un vīriešu patriarhāta juceklības, ka mēs neapspiežam sievietes. Ļaujiet man precizēt. Tas nenozīmē, ka es tīši ienīstu sievietes vai ka es vēlētos viņas apspiest. Tas nozīmē, ka, neskatoties uz maniem labākajiem nodomiem, es katru dienu mūžīgi uzturu seksismu. Lūdzu, neuztveriet to kā atzīšanos, par kuru es lūdzu piedošanu. Atzīšanās var būt vienkārša, it īpaši, ja mēs zinām, ka piedošana ir tūlītēja. [..] Es kā seksists esmu pievīlis sievietes. Es neesmu runājis brīžos, kad to būtu vajadzējis darīt. Man nav izdevies kritiski un plaši iesaistīt viņu sāpes un ciešanas savos rakstu darbos. Man nav izdevies pārvarēt dzimumu lomu stīvumu savā dzīvē. Man nav izdevies apstrīdēt tos indīgos pieņēmumus, ka sievietes ir "zemākas" par vīriešiem, vai skaļi izteikties vīriešu filozofu kompānijā, kuri uzskata, ka feministu filozofija ir tikai nefilozofiska iedoma." [8]

To rakstot, viņš, protams, aicina domāt līdzībās un patiesībā runā par rasistu mūsos. Šoreiz manas esejas ietvaros tas nav pat tik svarīgi, ka vēstulē Jensijs runā par rasismu un tā adresēta "baltajai" Amerikai. Mums varbūt tiešām nav nekādas daļas par Ameriku, kas jau tā iespiežas mūsu informatīvajā telpā daudz vairāk, nekā gribētos. Tomēr pasaule nav noslēgtie, bet gan savienotie trauki un, lai arī piedzimām "austrumos", pasaules vēji nes svešus cilvēkus un jaunu pieredzi uz citām zemēm, arī uz šejieni, un paver savas plašās durvis mums. Varbūt pārdomas par savām privilēģijām gan Latvijas, gan pasaules kontekstā un iespējamo rasistu/seksistu utt. mūsos ļautu mums pašiem ieraudzīt sevī lielu spēku. Jautājums – ko mēs ar to darām.

 

[1] Lynch, Caitrin. Retirement on the line: Age, work, and value in an American factory. Cornell University Press, 2012.

[2] Sacks, Karen Brodkin. How did Jews become white folks? Race 1 (1994): 78–102.

[3] Cozma, Teodor, Constantin Cucos and Mariana Momanu. The education of Roma children in Romania: Description, difficulties, solutions. Intercultural Education 11.3 (2000): 281–288.

[4] Butler, Michael JR and Lidia Gheorghiu. Exploring the failure to protect the rights of the Roma child in Romania. Public Administration and Development 30.4 (2010): 235–246.

[5] Botterill, Katherine and Kathy Burrell. (In) visibility, privilege and the performance of whiteness in Brexit Britain: Polish migrants in Britain’s shifting migration regime. Environment and Planning C: Politics and Space 37.1 (2019): 23–28.

[6] Warren, Jonathan W. and Winddance Twine, France. White Americans, the new minority?: Non-blacks and the ever-expanding boundaries of whiteness. Journal of black studies 28.2 (1997): 200–218.

[7] George Yancy sarunā ar Alex Blasdel, 2018. https://www.theguardian.com/world/2018/apr/24/george-yancy-dear-white-america-philosopher-confront-racism

[8] Yancy, George. Dear White America. New York Times 24 (2015). http://fccalameda.org/wp-content/uploads/2016/01/Dear-White-America-The-New-York-Times.pdf

Tēmas

Anna Žabicka

Anna Žabicka ir sociālantropoloģe. Galvenās intereses ir fiziskās un garīgās veselības, medicīnas un nāves antropoloģija. Patīk staigāt pa kapiem, jo tur apslēpta vēsture par cilvēkiem, kuri nav iekļa...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
25

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!