Domājot par grāmatu zādzībām, man nākas nozagt grāmatu, kur vēlos atrast stāstu par ebreju jaunekli, kurš kaislīgi krāja grāmatas, kaut neprata lasīt, taču šo stāstu tur neatrodu, kaut gan motīvu esmu dzirdējis ne reizi vien. Un ne tikai dzirdējis, bet arī redzējis, palīdzēdams zagt grāmatas vecajam draugam Terijam, – tās viņš zaga mazajās, putnu būriem līdzīgajās bibliotēkās, apgalvodams, ka grāmatas "tāpat izliktas paņemšanai", ko nevar noliegt, kaut gan kāds taču tur tās ievietoja. Viņa mājās bija galds, pelnu trauks un grāmatas, tur vajadzēja pārvietoties lēnām, jo citādi kaklā sāktu grauzt tabakas dūmiem piesūkušies putekļi, sāktos klepus un varētu nosmakt. Terijs bija vecs cilvēks un nemitīgi smēķēja "veselības uzturēšanai". Grāmatas viņš lasīja reti, pārsvarā telefonā skatījās filmas, taču grāmatu krāšanai bija veltījis visu, kas viņam pieder.
Tiek lēsts, ka pasaules bibliotēkās tiek nozagti apmēram 5% grāmatu. Šie dati var būt mainīgi, un, kaut arī pieejami dažādi iecienītāko tematu saraksti – izrādās, ka daudzviet tiek zagtas seksam un ezoterikai veltītas grāmatas – vislielākos zaudējumus rada profesionālās literatūras zādzības. Vēlme nepirkt dārgā izdevniecībā izdotu liela apjoma tekstu, ar ko mūža garumā nāksies saskarties tikai vienreiz pirms eksāmeniem, droši vien pazīstama jebkuram studentam. Te jāuzsver tieši ekonomiski utilitārā pieeja, kas tik ļoti atšķiras no daudzos cilvēkos mītošas vēlmes noteiktas grāmatas iznīcināt vai "glābt".
Iznīcinātas bibliotēkas un grāmatu sārti ir notikumi, ar ko politiski pretēju uzskatu paudēji jau kopš seniem laikiem biedē viens otru. Svarīga grāmatu krātuvju nozīme ir tieši informācijas glabāšana, un, ja grāmata (māla plāksnīte, zelta skārda rullis, koka dēlītis, koka lapa) tiek iznīcināta vai iet bojā, nomirst vesela pasaule. To es saku pārspīlēti, jo nomirst tā pasaule, kas vairāk par visu uzticas rakstiski fiksētai mutvārdu tradīcijai. Jāsaka atklāti: es mīlu un vienlaikus ienīstu tradīciju pierakstīt. Proti, ja kādā drēgnā vakarā gadās iekurt krāsni ar nevienam nezināmas mirušas autores sacerējumu, tā ir traģēdija, jo neko jaunu viņa vairs neuzrakstīs un laikabiedri miglaini atceras, ko viņa vispār teikusi, un viss beidzies – literatūra izplēnējusi pelnos. Tā nav tikai teoretizēšana, es joprojām izmisīgi meklēju kādu septiņdesmito gadu beigās uzrakstītu disertāciju, ko izlasīju, vēlējos izdot un vēlāk pazaudēju. Vai arī fotogrāfijas uz stikla platēm, kas bija saliktas rozā kārbiņā, – kur tās palika? Taču, ja pazustu visādi reliģiski teksti, nekas īpašs nebūtu noticis, jo noteikti ir lērums lasītāju, kas tos zina no galvas, un to rakstītā versija pastāv tikai varas un kontroles mehānisma uzturēšanai, kas saistīta ar ideju, ka tekstam var būt viena "pareizā versija".
Šis uzskats tikai par mazu solīti atšķiras no grāmatu fetišisma un bibliomānijas, ar ko sirga mans sirmais draugs Terijs. Ja studenti grāmatas zog, apstākļu spiesti, tad slavenākajiem grāmatu zagļiem tas ir dzīvesveids. Skandalozāko grāmatu zagļu vidū bijuši gan slaveni arhivāri un bibliotekāri, gan vēsturnieki vai tādi, kas sevi par tādiem uzskata. Tam nepieciešamas zināšanas un izglītība, jo nozagt, piemēram, Marksa rakstītu vēstuli Engelsam, cara Pētera I izdotu rīkojumu vai Latvijas Satversmes oriģinālu nav tas pats, kas piesavināties krūzīti mīļākajā kafejnīcā, lai pēc tam ik rītu par to tīksminātos. Tiem, kas grasās sākt šādu karjeru, Latvijā ir maz iespēju, jo pasaules mēroga dārgumi saistīti ar impērijām un lielajām valodām. Tas nebūt nenozīmē, ka mazās valstīs nav "zogamas" kultūras un ar to saistītu fetišu – te ir, ko zagt, taču nav, kam izrādīties ar guvumu, jo ātri vien izplatīsies baumas, kas kur glabājas. Neviens taču neprot turēt mēli aiz zobiem. Pārrunājot šo grāmatu zagšanas aspektu ar kādu bukinistu, ātri vien nācām pie secinājuma, ka vietējos apstākļos naudas izteiksmē lielāka vērtība nereti ir tādiem darbiem, kas bibliogrāfu skatījumā ir ne tik vērtīgi, taču labāk pārdodami reālā grāmatu tirgū.
Šādā skatījumā labāk izprotams aprīļa beigās notikušais noziegums, kad no Latvijas Nacionālās bibliotēkas tika nozagta 1829. gadā izdotā Aleksandra Puškina grāmata "Poltava", 1913. gadā izdotā Alekseja Kručoniha grāmata "Protestēsim", kā arī "Uzvara pār sauli", kas, iespējams, izdota ap 1917. gadu. Zagļa attēls bija redzams daudzos plašsaziņas līdzekļos, un viņš savu seju neslēpa, kaut gan būtu varējis izmantot masku. Skaidrs, ka otrreiz viņš tur neatgriezīsies, iespējams, savas specializācijas dēļ – ne tālab, ka tur vairs nebūtu, ko zagt.
Nevienu īpaši nepārsteigs Puškina grāmatas zādzība, jo tas ir pirmizdevums, kas iznācis 1829. gada marta beigās. Darbs veltīts 1709. gada 27. jūnijā notikušajai Poltavas kaujai, kurā cars Pēteris I sakāva zviedru karaspēku, taču vienlaikus poēma ir veltījums arī ģenerāļa Rajevska meitai Marijai Volkonskai, kura devās līdzi savam vīram, dekabristam Sergejam Volkonskim, trimdā uz Sibīriju. Cildeni vēsturiski motīvi, slavenas personības, pirmizdevums, izcili lasāms darbs (tūdaļ pēc zādzības to lejupielādēju internetā un aizrautīgi lasīju). Grāmatu nebūtu grūti pārdot ne Krievijā, nedz ārpus tās robežām, tās cena svārstītos ap padsmit tūkstošiem eiro.
Autora Alekseja Kručoniha grāmatas sākotnējā mediju reakcijā pēc zādzības plaši pieminētas netika, un nezinātājam varētu rasties iespaids, ka zaglis tās paņēmis labāku variantu trūkuma dēļ vai arī tādēļ, ka atsauces uz izcilā futūrista tekstiem atrodamas deviņdesmito gadu avangarda mākslā un mūzikā. Dzejolī "dir bul šķil", izmantojot sevis izgudroto "aizprāta" valodu, Kručonihs raksta: "dir bul šķil / ubesšķur /skum /vi so bu / r l ez," – piebilstot, ka šajā piecrindē ir vairāk krieviskuma nekā visā Puškina daiļradē (grāmatu zaglis no šī viedokļa nebija ietekmējies). Sacerējums "Uzvara pār sauli" radies pēc 1913. gadā kubisma futūrisma aprindās radušās ieceres dibināt futūrisma teātri, kuram paredzētas lugas tiek pasūtītas Majakovskim un Kručoniham, un pēdējais vēlas uzvest futūristisku lugu ar šādu nosaukumu, vispirms piedaloties "Krievijas pirmajā futūristu kongresā", kur bez viņa ir klāt arī Maļevičs un Matjušins. Opera "Uzvara pār sauli" tika plānota kā futūristisks darbs, kas literatūrā, mākslā un mūzikā "ļautu izpausties aloģismam", un tās sarakstīšanā Kručonihs pieturējās pie jau minētā "aizprāta" valodas principa. Uzvara pār sauli ir uzvara pār veco. "Mēs jaunu pasauli sev celsim," ieskanas kaut kur dzirdēti vārdi, bet es negribētu kļūt pārāk sentimentāls un romantisks.
Līdztekus tam izcilais dzejnieks un mākslinieks Kručonihs bija izveidojis vienu no sava laika izcilākajām literatūras kolekcijām, kas radīta pēc savdabīgas sistēmas, kurā ietilpa ne tikai daudzu viņa laikabiedru publicētie un nepublicētie darbi (kaut gan sākotnēji viņš krāja tikai savu domubiedru tekstus, vēlāk kolekcija tika papildināta arī ar citiem labākajiem literatūras paraugiem), bet arī tiem veltītas mapes, kurās atrodami informatīvi materiāli un laikmeta liecības. Vairāku Majakovska un Hļebņikova darbu izdošana vispār bijusi iespējama, tikai pateicoties viņa kolekcijai. Kopš trīsdesmito gadu beigām viņš sevi faktiski uzturēja no grāmatu pirkšanas un pārdošanas, neaizmirstot arī savas kolekcijas papildināšanu, un trīsdesmito gadu beigās svarīgāko kolekcijas daļu uzdāvināja Krievijas Valsts literatūras un mākslas arhīvam. Tajā ietilpa arī viņa paša grāmatas, kas vienmēr bija izdotas mazā tirāžā. Ņemot vērā pēdējo gadu laikā vērojamo palielināto interesi ne tikai par futūrisma literatūru, bet par visu laika periodu kopumā, varu izteikt pieņēmumu, ka tieši Kručoniha grāmatas bijis viens no aprīļa zādzības galvenajiem mērķiem.
Taču nav zaudējumu bez ieguvumiem. Parasti grāmatu zādzības izraisa interesi par to autoriem, tapšanas apstākļiem un saturu. Laiks izdot Alekseja Kručoniha dzejas izlasi!
3