Miervalža Poļa gleznu "Dzīres Krišjāņos" kompozīcijas, tēmas un tēlu dēļ es klusībā pie sevis saucu par "Svēto vakarēdienu", arī tāpēc, ka tā iecerēta tieši ēdamzālei. Tomēr pārmaiņus to dēvēju arī par "Bērēm Krišjāņos". Krišjāņus esmu dzirdējusi bieži pieminam savā ģimenē, īpaši saistībā ar ikgadējiem kapusvētkiem Latgales Krišjāņu ciemā, tomēr tā ir pavisam cita vieta nekā portretētā pasūtītāja Aināra Gulbja Kurzemes Krišjāņu mājas.
Šī glezna ir kā logs uz mūsu visu izcelšanos. Miervaldis Polis tajā ir iegleznojis savu ģenealoģiju pa amata brāļu līniju, no sevis pieliekot stikla taras ieskauto pasūtītāja aktu. Vai tas ir Ainārs Gulbis togā, vai arī kāds izsens viņa aizmetnis – itin kā vēl pirms grieķiem, tik ilgi pirms, ka varētu būt pats Ādams grēcīgi paradīziskā dzīru dārzā... Varbūt no šī pirmā cilvēka vienpatības gleznā iezagusies arī vientulība. Refleksija par kosmisku vientulību. Vientulību, ko izjūt cilvēks, polifoniska farsa ieskauts. Uzgleznota mākslinieka vientulības vēsture – te nav neviena dzīva līdzcilvēka, tikai cienītu priekšgājēju radīti tēli – fantomi. Es domāju arī par pasūtītāja vientulību – cik gan vientuļš viņš ir pats ar sevi, 4 metrus (!!!!) garajā audeklā nav atradusies neviena dimensija dzīvam cilvēkam, kas veidotu viņa vēsturi vai vismaz būtu iegleznots viņa vidē. Es domāju par savu vientulību, kuru precīzi izsaka šī glezna.
Gleznas nosaukums mani aizveda pa savas dzimtas vēstures ceļu. Mana vēsture ir manas ģimenes un visas pasaules vēsture. Es par tām zinu daudz. Es par tām zinu tik maz. Tie ir vientuļi priekšstati par mūsu priekšstāvjiem. Es jūtos vientuļa. Atskāršu, ka par tuvajiem zinu tikai viņu ikdienas un ārējo čaulu, ne iekšējās pārdomas, arī lielākā daļa uzskatu paliek man nezināmi. Es gribētu noredzēt viņu miega un nomoda sapņus, dzirdēt viņu pārdomas, pirms vēl tās ir izteiktas, uztvert viņu sajūtas, pirms tās pārņem viņus. Es domāju par tām vientulības stundām, ko pavadām esot starp tuvākajiem cilvēkiem. Vai tāpēc mēs meklējam radiniekus citās laiktelpās, citos vēsturiskajos šķirkļos – pie Rembranta, Ticiāna, Velaskesa, Stēna... Domāju par tām vientulības stundām, kas aizvadītas, noklājot šo 7,2 m² audeklu, tūkstoškārt pieskaroties gleznai ar otgalas glāstu. Domāju par tām vientulības minūtēm, ko pasūtītājs aizvadījis, vienatnē sēdam savā ēdamistabā iepretim šai gleznai, no kuras raisās vairāku simtu gadu veca ābolu smarža, ieskābuša vīna smārds, priekšplānā nokritušā zieda aromāts... Ko viņš domā, skatoties uz sevi? Vai tās ir vishermētiskākās cilvēka pārdomas starp Es un Es? Es un mans portrets. Mans portrets kļūst par mākslinieka radītu vīziju līdzās vecmeistariem un viņu radītajiem tēliem. Vai tas ir mans portrets? Vai tas esmu es, ja jau mani redzi tu?
Vai, paskatoties uz stikla taru priekšplānā, viņš pasniedzas, lai paņemtu alus pudeli un iedzertu, ļaujot reibuma paisumam aizskalot visvientuļākās pārdomas. Fonā iegleznotās Ventas rāmais ūdens piepeši uzbango un izkāpj no krastiem, appludinādams zāles stiebrus, samērcēdams drapērijas, suns dubļainām ķepām ielec sofā un noskurinās, ūdens lāses izsēj zosādu uz kailajām miesām, apgāžas augļu trauks, personāžiem bēgot no gadsimtu ilūziju paliem, ūdens pārskalojas pāri rāmja robežām un pil uz ēdamistabas grīdas līdz ar sarkano kadmiju, kaulu melno un titāna balto – naktī, kamēr guļ pasūtītājs, kamēr guļ mākslinieks, kamēr guļ skatītājs. Un nejūtas vientuļi. Sapņos mēs nekad nejūtamies vientuļi. Bet dzīrēs vislielāko piepildījumu var rast tie, kas nespēj rast piepildījumu, ieskatoties savā patībā.
Ingas Žoludes teksts pārpublicēts no izdevuma, kas pavada Miervalža Poļa darbu izstādi "Ilūzija kā īstenība" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Izstāde ir aplūkojama vēl līdz šī gada 24. jūlijam un ir vērienīgākā mākslinieka darbu retrospekcija, ko apskatījuši jau gandrīz 68 tūkstoši interesentu.
0