Par grāmatām
19.03.2020

Vienkāršos vārdos par Ransjēru

Komentē
0

Par Žaka Ransjēra grāmatu "Attēlu liktenis" (latviešu valodā izdevis Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2020).

Šī nav recenzija, jo es nekvalificējos nedz franču filozofa Žaka Ransjēra filozofiskās domas, nedz nesen iznākušās grāmatas "Attēlu liktenis" tulkojuma kvalitātes izvērtēšanai. Taču kā lasītājai, rakstītājai un reizēm kāda radoša darba iniciatorei, man šī grāmata ir ļoti nozīmīga, un es jūtos pateicīga izdevējiem – Latvijas Laikmetīgās mākslas centram, tulkotājai Vinetai Bergai un redaktoram Denam Dimiņam par šī teksta pieejamību latviešu valodā. Kāpēc? Pirmkārt, tāpēc, ka tas ir ļoti iedvesmojošs teksts – lai kuru nodaļu atšķirtu, tajā ir atjautīgi formulēti vai citēti reizēm, varētu teikt, drosmīgi un provokatīvi apgalvojumi par attēla, teksta vai mākslas būtību, kas lasītājā raisa spēju reakciju – vēlmi oponēt vai sajūsmā piekrist un katrā ziņā vēlmi uzzināt, kā autors līdz šādai pārliecībai nonācis. Daži piemēri: "Attēls nav vienīgi redzamais", "Vārdi parāda to, kas nepieder pie redzamā, pastiprinot, pavājinot vai noslēpjot kādas idejas paudumu", "Attēls nekad nav vienkārša realitāte. Kino attēli vispirms ir darbības, attiecības starp izsakāmo un redzamo, spēlēšanās ar "vispirms" un "pēc tam", cēloni un sekām." Šie un līdzīgi apgalvojumi ir savīti piecās loģiski secīgās un polemiski ievirzītās esejās, kas apšauba dažādas filozofijā vai mākslas teorijā pieņemtas pārliecības – pret attēla vienkāršotu uztveri, pret modernismu kā mākslu pašnoteikšanās projektu vai pret postmodernajai mākslai raksturīgo "neattēlojamā" jēdzienu – un cenšas parādīt to, ka mākslas veidu un žanru hierarhijas sajaukums nenes sev līdzi apokaliptiskas beigas. Vienlaikus Ransjēra apgalvojumi ir pietiekami neobligāti, tēlaini un atvērti, viņš šķietami brīvi iesaista personiskas asociācijas un ļauj to darīt arī lasītājam.

Otrkārt, Ransjēra grāmatas tulkojums mums iedod vārdus latviešu valodā, tostarp arī jaunus terminus, kuros runāt par estētikas jautājumiem. Es piederu pie paaudzes, kas savās audiovizuālajās studijās teorētiskos tekstus lasījusi galvenokārt svešvalodās, un joprojām jūtu, ka man pietrūkst ērtu, ierastu teikumu, kuros paskaidrot dažādus laikmetīgās mākslas procesus vai aprakstīt darbu koncepcijas un kas ļautu turpināt domu, neapstājoties pie vienkāršotiem secinājumiem vai nenogrimstot garos ievados, kuros ikreiz jāatrunā kāda mākslas veida tiesības pastāvēt.

Treškārt, Ransjērs ir erudīts vēsturnieks, kurš ar šķietamu vieglumu spēj piesaukt paskaidrojošus piemērus no teju jebkura mākslas vēstures perioda, sākot no agrīnajām piktogrāfiskās rakstības sistēmām un pirmo zīmējumu nozīmi, turpinot ar holandiešu gleznām, franču dzejas, glezniecības, kino klasiķiem un avangardu un beidzot ar ievērojamām laikmetīgajām izstādēm. Viņa tekstam ir ne vien informatīva vērtība, bet tas pats par sevi ir patīkami stimulējošs līdzdomāšanas vingrinājums, kas, lai arī brīžiem šķiet sarežģīts, nav nepieejams lasītājam bez filozofa izglītības.

Ransjērs ir meistarīgs stāstītājs un domas vērpējs, kurš nepaguris risina jautājumu, kas, šķiet, grozās galvā ikvienam, kurš savā ikdienā saskaras ar vizuālajām mākslām, tekstu radīšanu, komunikācijas vai dizaina jomu, kino, televīziju, video, digitālo mākslu, komiksu, instalācijām, interaktīviem multimedijiem, fotogrāfijas izstāžu iekārtošanu utt., nerunājot par visiem kritiķiem un mākslu teorētiķiem, filozofiem, kas nodarbojas ar attēlu reprezentācijas vai jauno tehnoloģijas attīstības problēmu aplūkošanu, – principā ikvienam cilvēkam, kuru es pazīstu. Proti, tas ir jautājums par attēla un teksta attiecībām: kurš paskaidro kuru – attēls tekstu vai teksts attēlu? Vai attēls rada stāstu vai stāsts ir radījis attēlu? Tā gan parasti ir starta pozīcija, sākot domāt par šo problēmu, cenšoties izprast kādu mākslas darbu vai pamatot kāda jauna medija tehnikā radīta darba mākslinieciskumu. Šādas diskusijas ik pa laikam bijušas aktuālas visā mākslas vēsturē, bet pēdējo simt gadu laikā uzskatāmi vērojamas, piemēram, komiksa cīņā par mākslas darba statusu – vai attēlam komiksā ir pašvērtība vai arī tas paskaidro stāstu; vai arī stāstam ir tikai paskaidrojoša funkcija un tas nav uzskatāms par literatūru –, tāpat satraukumā par mākslas darba oriģināla auras izzušanu pretstatā reproducējamībai visā fotogrāfijas attīstības gaitā, kurā bijis jācenšas pierādīt, ka tā nav tikai mehāniska realitātes kopiju radītāja, bet gan pateiktā un neizsakāmā apvienojums, tāpat kino – cenšoties panākt, lai to vērtētu pēc tā kinematogrāfiskās estētikas kvalitātes – kā secīgu, kustīgu attēlu mākslu, nevis pēc literatūras, teātra vai glezniecības standartiem, bet vēl jo vairāk "digitālajā ērā", kur attēlu pārbagātība un dažādie uzdevumi šķietami iziet ārpus cilvēka kontroles un saprašanas par to, kā tos vērtēt. Bet galvenokārt (caur teksta un attēlu attiecību skaidrojumu) Ransjērs mēģina atbildēt uz citu jautājumu, kuru neērti formulēt tā vispārīguma dēļ, proti – kas ir un kas nav saucams par mākslu jaunajā "mākslu estētiskajā režīmā" (apzīmējums, kuru Ransjērs izmanto "modernitātes" vietā).

Ransjērs jau saknē nokauj teksta/attēla pretstatīšanu vai sacensību: "[..] hierarhiskā kārtība ir atcelta [..] vārdu un redzamā spēks jau divus gadsimtus ir atbrīvoti no šī kopīgā mēra." "Jaunajā sistēmā, mākslu estētiskajā sistēmā, kas izveidojās XIX gadsimtā, attēls vairs nav kodēts domas vai jūtu paudums. Attēls vairs nav arī dubultnieks vai tulkojums, bet pašu lietu runāšana un klusēšana." [1] Bet tas nenozīmē, ka attēls no teksta turpmāk ir šķīries, nē, pēc "attēlu atbrīvošanās" no attēlojuma funkcijas attēli un teksts ir stājušies jaunās attiecībās (autors neaizmirst dzēlīgi piebilst, ka daži arhitekti, pilsētplānotāji, horeogrāfi un teātra cilvēki gan joprojām skumst pēc vecajām attiecībām).

"Attēlu likteņa" autors uzsver, ka "reprezentatīvās sistēmas izārdīšana nedefinē kādu beidzot atrastu mākslas būtību. Tā nosaka mākslu estētisko režīmu, kas citādi sakārto tās praktisko izpildījumu, vizuālās uztveres formu un saprotamības veidus". Tā nenozīmē vārdu un formu mākslas nošķiršanu, bet gan citu saistījuma veidu (vārdi vairs nediktē to, kādam jābūt gleznieciskajam attēlojumam), un grāmatā tiek sniegti daudzi un dažādi piemēri šīm attiecībām. Viens no skaidrojumiem (stipri vienkāršojot) ir šāds: mākslas krīzē mēdz vainot "pārāk daudz vārdu", pārlieku izvērsts paskaidrojums tiek saistīts ar nemākslinieciskumu, tāpēc glezniecība ir centusies atbrīvoties no diskursiem un runāt pati ar saviem izteiksmes līdzekļiem – plakanu virsmu un krāsu pigmentiem. Taču, pēc Ransjēra domām, jau tas, ka gleznotājs atgādina, ka viņš rada mākslu ar īstām krāsu tūbiņām, vai tas, ka glezniecības teorētiķis norāda uz tīro krāsu izmantojumu kā mērķi, joprojām ietver diskursu un vārdu izmantojumu. Viņš uzskata, ka gleznieciskā izteiksme ir klātesoša tajā brīdī, kad kāda skatiens to izveido un vārdi raksturo, pat ja tas vairs nenotiek reprezentatīvā veidā.

Attēlam Ransjērs piešķir vismaz divkāršu vai trīskāršu funkciju. Attēls apzīmē gan vienkāršu sakarību – līdzību ar oriģinālu, gan darbību spēli (to, kā tas veidots – otas triepiens vai neparedzēts filmas kadrs gaidītā vietā). Atsaucoties uz Rolānu Bartu, viņš izceļ fotoattēla norādošo dabu un sajūtamo veidu, proti, informatīvo studium, kurā fotogrāfija jāšifrē, un emocionālo klātbūtnes efektu – punctum. Pats viņš izvirza trīs attēlu veidus, kas esot arī trīs veidi, kā apstiprināt vai noraidīt saikni starp mākslu un attēlu, – kails attēls (liecība par realitāti), demonstratīvs attēls (klātbūtne) un metamorfisks attēls (tāds, kas rosina domāt par attiecībām starp mākslu un attēlu). Tātad attēlam var piemist vienreizīguma spēks, izglītojoša vērtība un zīmju kombinēšanās spēks, proti, zīmes spēja apvienoties ar jebkuru elementu no kādas citas sērijas. Māksla savukārt pārvietojas starp šīm funkcijām, un mākslas attēli veidojas to kombināciju dēļ.

Jaunās attēla/teksta attiecības un to kombinēšanās spēku, pēc Ransjēra domām, izsaka teikumattēls (phrase-image) – attēla un vārdu saistījums, kādu satopam Žana Lika Godāra filmā "Kino vēsture (stāsti)", kur attēlus un vārdus saista nevis to acīmredzamā saikne, bet šīs saiknes neesamība. Proti, teikums nav izsakāmais, attēls nav redzamais, bet tie abi ir iespējami tikai to kombinācijas dēļ. Šādu sakārtojumu, kas izpaužas kā novietojums līdzās bez saistījuma, Ransjērs dēvē par parataksi vai arī par montāžu – plašākā nozīmē, ne tikai kinematogrāfiskā (Emīls Zolā "Parīzes vēderā" jau pirms kino dzimšanas izmanto alternējošo montāžu, dinamiski mijot stāstu par netaisnību ar miesnieku bodes apetelīgo smārdu un tauku čurkstu aprakstiem) – kas nav divu terminu pretstatījums un kurā viens termins negūst virsroku. Viņš izceļ Godāra kino spēju runāt par savu laikmetu, to nepierādot, spēju, "pārtraucot stāstus, uzrakstīt vēsturi".

Ransjērs noliedz mākslas identificēšanu ar tās tehnisko izpildījumu vai izmantoto mediju – ne tikai attiecībā uz fotogrāfiju vai kino, bet arī attiecībā uz glezniecību un literatūru. Viņš vienmēr cenšas parādīt, ka jaunais saistījums nav tikai kino vai citas mākslas paņēmiens, bet raksturīgs visām noteikta laikmeta mākslām. Ransjērs uzsver, ka glezniecības un teksta jaunās attiecības vienlīdz ietekmējušas arī literāro tekstu – vēl pastāv jautājums par to, kurā no abiem pārmaiņas iestājušās vispirms: glezniecībā, kas reabilitēja holandiešu sadzīves žanru, vai literatūrā, kurā ienāk "mēmie vārdi", ar kādiem Balzaks apraksta pusizdzisušu izkārtni vai Flobērs – Šarla Bovarī naģeni, kuras neglītums izsaka vairāk nekā "paša stulbeņa seja".

Atsaucoties uz Flobēru, kurš neesot spējis ieraudzīt savus teikumus, kamēr neesot nolasījis tos skaļi, Ransjērs norāda, ka "teikt" un "redzēt" vienā laikā ir ienākuši kopības telpā un "rezultātā mēs neredzam nekā: mēs neredzam, ko nozīmē tas, ko mēs redzam, mēs neredzam to, ko piedāvāts ieraudzīt mūsu pateiktajos vārdos. Tāpēc vajag klausīties, ir jāuzticas ausij. Jo auss, uztverot atkārtojumu vai asonansi, ļaus saprast, ka teikums ir nepatiess, proti, tam nepiemīt patiesības skaņa, mainītā un pārvaldītā haosa elpa".

"Attēlu liktenis" nepievēršas attēla un mākslas nākotnes scenārijiem, kā to varbūt cerētu sagaidīt lasītājs, bet gan rūpīgi apskata attēlu vēsturē jau notikušās revolūcijas un posmus. Tomēr Ransjēra vēstījums ir ļoti cerīgs, māksliniekus iedrošinošs. Ar teksta un attēla iespējamo kombināciju skaidrojuma palīdzību Ransjēram izdodas pamatot to, ka no dažādu žanru, mākslas veidu, augstās–zemās mākslas, mākslas–izklaides, mākslas–patēriņa preces līdzāspastāvēšanas neizriet, ka viens vai otrs elements zaudēs savu identitāti. Principā ar estētiskās analīzes un piemēru palīdzību Ransjēram izdodas parādīt plurālisma iespējamību un to, ka mākslu estētiskais režīms, kas aizsācies pirms diviem gadu simtiem, piesaka demokrātiskas sabiedrības pastāvēšanas iespējamību.

Lai arī grāmata it kā veltīta estētikas jautājumiem, tā neatliekami pievēršas arī izglītības un politikas jautājumu teorētiskai izskatīšanai, uz ko arī likts uzsvars Igora Gubenko rakstītajā grāmatas pēcvārdā, kurā viņš piesaka Ransjēru kā vienu no filozofiem, kam vispārliecinošāk izdevies formulēt estētikas un politikas jēdzienu esenciālo saistību. Ransjērs visnotaļ pelnījis šādu raksturojumu, tomēr konkrēti šajā grāmatā politika nešķiet izvirzīta priekšplānā – manuprāt, tā tiek pieminēta tieši tik lielā mērā, cik tā ir neatdalāma no mākslas darba analīzes un mainīgā mākslas attīstības procesa raksturojuma. Savā ziņā politikas vēsture un estētikas teorija šajās esejās veido Ransjēra minētajai parataksei līdzīgu sintaksi, ļaujot grāmatas patiesību drīzāk sajust, nevis izlasīt.

 

[1] Citāti no 44. un 18. lpp.

Santa Remere

Santa Remere ir publiciste, tulkotāja un “Satori” redakcijas locekle. Raksta par laikmetīgo mākslu spektrā no teātra līdz fotogrāfijai, kā arī interesējas par bērnu un jauniešu kultūras piedāvājumu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!