Recenzija
27.11.2008

Vienkārši Raups

Komentē
0

Pēc sešu gadu pauzes iznācis latviešu dzejas novatora Edvīna Raupa piektais dzejoļu krājums ar mīklaino, it kā pusvārdā aprauto nosaukumu Putn. Nenoliedzami, šis ir ilgi gaidīts notikums, jo ar iepriekšējiem krājumiem Raups sevi pierādījis kā spēcīgu un savdabīgu autoru. Ieskicējot fonu, uz kura iepazīstam šo krājumu, jāatceras dzejnieka debijas grāmata Vēja nav (1991, Liesma), kas latviešu dzejā iezīmē jaunu teritoriju, kuru tās savdabības dēļ līdzvērtīgi, šķiet, nespētu aizpildīt neviens cits, un jebkurš mēģinājums pārvērstos labākajā gadījumā par stilizāciju, sliktākajā ― parodiju. Raupa poētika, pārliecinoša hermētiskās dzejas pieredze latviešu dzejā, radusies gandrīz vai tukšā telpā. Ja nu vienīgi iespējams vilkt vājas paralēles ar Jura Helda tekstiem, kuros jūtama dziļa sirreālisma poētikas ietekme, taču jāatzīst, ka dzejniekam tā arī neizdevās tik filigrāni izbūvēt savas dzejas pasauli un pārliecinoši noturēt poētisko spriedzi, kā arī septiņdesmito gadu otrās puses literārajā situācijā viņa dzeja bija visai perifēra parādība.

Raupa rakstības savdabības dēļ, kā arī ņemot vērā samērā vēlo debiju (29 gadu vecumā), viņu neiespējami piesaistīt kādai konkrētai literārajai paaudzei. Lai gan tikpat labi, raugoties no tālākas laika distances, gadiem sablīvējoties ciešāk, Raupu un, piemēram, Eduardu Aivaru, kurš dzejā, reizēm balansējot starp liriķa un tādu kā trikstera lomu, varētu būt nosaucams par Raupa antipodu, pieskaitīs vienai paaudzei, apvienojot zem birkas postmodernisma pionieri latviešu dzejā.

Otrais krājums dzīvo damies (1995, Egmont) nostiprina Raupa dzejas pozīcijas, savukārt 1997. gadā apgāda Likteņstāsti sērijā Dzīvesstāsts un ... izdoto grāmatu 33 mīklaini dzīves gadi un dzejoļi varētu nosaukt drīzāk par mini- vai pat starp-krājumu, pēc kura sekojošais uzvāri man kaut ko pārejošu (2002, Preses nams), neslēpjot, ka arī šo rindu autoram tas reiz izrādījies liktenīgs, manuprāt, ir viens no pēdējās desmitgades spēcīgākajiem latviešu dzejas krājumiem.

Paša sacītajā izvairoties no metaforām, par Raupa dzeju iespējams pateikt maz. Tas ir kas līdzīgs centieniem racionāliem līdzekļiem aprakstīt garīgu atklāsmi ― uzskaitīt katra muskuļa saraušanos, ķīmiskos procesus smadzenēs. Līdzīgi, piemēram, Anda Kubuliņa precīzi uzskaitījusi sinekdohas, metonīmijas un citus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus Raupa dzejā, taču nedomāju, ka šāda uzskaite mūs tai pietuvinātu. Arī emociju līmenī Raupa teksti lielākoties nenostrādā ― tā ir katarse, kas izriet nevis no jūtu, bet drīzāk valodiskās pieredzes. Paradoksālā kārtā, saskaroties ar Raupa krājumiem, arī šī brīža dzejas situācijā ir sajūta, ka lasi ārzemju autora tekstu, kas radies citā kultūras pieredzē. Kāds dzejnieks izteicās, ka tas ir kā lasīt atdzejojumu no kādas vien pašam Raupam zināmas valodas, bet par to, cik labi tas izdodas, grūti spriest, jo mums nav iespējas lasīt oriģinālu.

Tomēr daudzi elementi šajos tekstos ir ar latvisku pieskaņu, kaut vai samērā biežais deminutīvu izmantojums, kas redzams mūsu pašu folklorā. Kaut vai daži piemēri no Putn’a: cēlītis, austiņa, bitīte, dziesmiņa, rūtīte, sāpīte, nāvīte, stabulīte, lellīte, dzirkstītes, mākonītis. Tāpat kā iepriekšējos, arī šajā krājumā lasītājs atšifrēs atsauces uz frāzēm, situācijām, kas iesakņojušās valodas atmiņā, piemēram: „Jūs palieciet / savās vietās // es nepalikšu” (18. lpp.) vai „Pats / izsamisti sava mēmuma / pilnības Pats / celies spried un / pārspēj / visu” (16. lpp).

Savukārt mīklainais uktā lulu motīvs, kas caurvij krājumu, šķiet, nāk no tautas buramvārdiem. Ja tas nepilda kādu maģisku funkciju, tad vismaz satur krājuma kompozīciju, jāatzīst gan, vietām kļūstot nedaudz kaitinošs.

Guntis Berelis, portretējot dzejnieku, raksta: „viņa (Raupa) daiļradē ― vismaz pagaidām ― nav iespējams izdalīt atšķirīgus periodus vai lūzumus, it kā Raups jau ar pirmo grāmatu būtu fiksējis savas poētikas robežas un tālāk meklētu ideālo valodu šajā teritorijā.”[1] Neskatoties uz to, ka jaunākajā krājumā ir daudz spilgtu tekstu, kas ieturēti ierastajā Raupa poētikā, manuprāt, Putn tomēr iezīmē dažus meklējumus arī ārpus tās robežām. Jau krājuma ievada dzejolis deklarē: „tikai vienkāršas lietas ir svarīgas”, kas uztverams kā krājuma vadmotīvs. Šķiet, tieksme pēc vienkāršības redzama arī krājuma askētiskajā noformējumā. Līdzīgas atziņas parādās vairākkārt, piemēram, 21., 79. un citās lapaspusēs, līdz pat pravietiskajai: „viss / ko es gribēju saprast / ir atrasts un viss / ko es gribēju atrast / ir saprasts” (93. lpp.), savukārt cikls, kas atrodas no 58. līdz 63. lappusei, liek nedaudz apmulst. Te parādās ne tikai centieni formulēt patiesības, kas iepriekšējos krājumos bija sastopami labi ja vien fragmentāri, te uz to pamata tiek veidots viss cikls, tiesa gan, iestarpinot arī pa kādai gaužām aizplīvurotai detaļai, piemēram, ceturtais teksts ir „lakonisks”: „prom lidojoši matērijas gredzeni” (59. lpp.). Tam sekojošais piektais ― „cilvēka darbi: izjaukšana saliekot kopā / un salikšana ― izjaucot // kurā brīdī iemūrējot pēdējo ķieģeli / mēs esam uzcēluši neko / un kurā brīdī šis ķieģelis ir viss / ko gribējām uzcelt? // un kurā brīdī cilvēks šīs darbības / samainīja vietām ir man / jāmeklē” (turpat) ― liek domāt, ka šeit Raups raksta savu ars poetica. Līdz šim Raupa dzejai spēku devusi tieši nemitīgā kustība, saraustītais ritms, vien nojaušami mājieni, taču šādas atziņas cenšas it kā iegūt kādu konstanti no lielajiem vārdiem „īstenība”, „mūžība”, „laiks”, kurus pirms tam dzejnieks tik galanti pārradījis, attālinot tos no sākotnējās nozīmes. No tā arī viens no pārsteigumiem krājumā.

Šādi meklējumi jebkurā gadījumā, vienalga, vai spējam tos pieņemt vai ne, liecina par autora vēlmi palūkoties ārpus tās teritorijas, kurā viņš jūtas ērti, un iepludināt savā poētikā jaunas asinis, tomēr saglabājot savu unikālo balsi ar tādiem dzejoļiem kā veltījums Esterei „uz brīdi iestājās laiks...” (96.-99. lpp.), kas noteikti ir viena no spēcīgākajām epizodēm krājumā.

Putn ir pierādījums tam, ka Raups šobrīd rakstošo dzejnieku topā atrodas augšdaļā un saglabā savu savdabīgo lomu dzejas ainas daudzveidībā, literārajā procesā nepaliekot perifērijā, pateicoties spilgtajam talantam. Pat neskatoties uz to, ka viņa daiļrade ir ārpus tās tematikas, kas dominē citu šobrīd aktuālo dzejnieku tekstos, varētu pat teikt, ka tai nav konkrēta dzejas objekta („esmu radis pie mūzikas / ko neviens nav sacerējis” 83. lpp.), ja vien šis objekts nav pati valoda, jo savās spilgtākajās izpausmēs tā nerisina nedz cilvēka vietas pasaulē, nedz arī tā mazo sāpīšu problēmas. Citējot pašu Raupu: „tas kā es redzu / ir daudz patiesāk par to ― / ko es redzu” (58. lpp.)

Tēmas

Arvis Viguls

Arvis Viguls ir trīs dzejoļu krājumu autors ("Istaba", 2009; "5:00", 2012; "Grāmata" 2018). Tulko un atdzejo no dažādām valodām diapazonā no cepumu reklāmām līdz operu ārijām. Patīk gatavot ēst, jo īp...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!