Man ir 40 gadi. Mans pirmais bērns piedzima, kad man bija 30 gadi, kas statistiski ir nedaudz vēlāk nekā vidēji Latvijas sievietei. Pa šiem desmit gadiem pirmajam pievienojās otrs un trešais bērns, un nebūtu godīgi nepieminēt arī ceturto, kurš no mums aizgāja, tikai dažus mēnešus paviesojies manā vēderā. Tagad, kad manai jaunākajai meitai ir četri gadi, ir iestājies tas, ko mans iecienītais autors un bērnu audzināšanas laiskās pieejas (idle parenting) piekritējs Toms Hodžkinsons sauc par zelta laikmetu dzīvē ar bērniem. No vienas puses – viņi vēl ir tik mazi, lai vecāki joprojām būtu paši svarīgākie cilvēki pasaulē. Mēs viņiem kaut ko nozīmējam, turklāt tieši tādi, kādi mēs esam. Mani joki ir smieklīgi, mans ēdiens garšīgs, mani norādījumi ir vērā ņemami, es esmu pati skaistākā un siltākā, un, mani ieraugot, bērna seja priekā izgaismojas. Tomēr viņi ir jau tik lieli, lai vecāku fiziska klātbūtne nebūtu pastāvīgi nepieciešama, un iesaistīšanās vitālo funkciju nodrošināšanā – apģērbties, nomazgāties, paēst, pačurāt – kļūst arvien attālāka, un reizēm pietiek ar mammas vai tēta balss lietošanu, lai tas viss notiktu ātrāk. Tagad ir laiks uzvilkt pidžamas, es saku, sēžot uz dīvāna, piemēram. Es viņus vēl varu paņemt klēpī un samīļot, bet tikpat labi varu viņus palaist, un viņi stundām ilgi spēlējas paši. Mēs arī reizēm varam pasēdēt mierīgi un iedzert vīnu, kamēr bērni ir paši par sevi, tikai ik pa laikam abpusēji ar skatieniem pārliecinoties, ka bērni ir sveiki un veseli, nevienam netek asinis un tā ir tikai parasta pabļaustīšanās, bet viņi gūst apstiprinājumu, ka mēs te esam, ja viņiem to vajadzēs.
Tagad ir nedaudz vairāk laika, un es to izmantoju lietderīgi, piemēram, sarēķināju, ka šo desmit gadu laikā esmu nomainījusi 10 950 autiņbiksītes (gan vienreizlietojamās, gan mazgājamās) un kopumā šai nodarbei esmu patērējusi 30 pilnas diennaktis jeb 90 astoņu stundu darbadienas. Autiņbiksīšu maiņa ir pievienojusies manām automātiskajām prasmēm, ko pamanīju reizē, kad pie bērnu pārtīšanas galda, pļāpājot ar kādu paziņu, es, pati gandrīz nepamanot, nomainīju autiņbiksītes viņas puikam. Es esmu iepazinusi, kas ir bobats, hendlings un kinestētiskais hendlings – tieši tādā secībā, kā tie nāca un izgāja no modes. Es māku, neredzot bērnu, atšķirt jaundzimušā, zīdaiņa un mazuļa kliegšanu un varu noteikt, vai tas ir ēšanas, dusmu, spītības, noguruma vai patiesu sāpju brēciens. Esmu iemanījusies izmērīt temperatūru, neizmantojot termometru, bet tikai pieskaroties pierei ar lūpām. Dažas no šīm mākām ir ļoti fiziskas un robežojas ar akrobātiku, piemēram, ēst gatavošana ar vienu roku, uz otras šūpojot zīdaini, vai manevrēšana ar bērnu ratiem Rīgā. Citas mākas ir dziļi instinktīvas – pamosties tieši pāris sekundes pirms tam, kad mostas bērns un pieprasa ēst, vai tieši tajā brīdī, kad mazulis, kas ierāpies blakus lielajā gultā, griežas uz sāniem un veļas no tās ārā. Tāpat es protu zibenīgi ieslīdēt vannasistabā un aizslēgt tās durvis no iekšpuses, gājienu uz veikalu vienai kvalificēt kā "sev veltītu laiku", fokusēties uz darbu, neņemot vērā intensīvu fona troksni un tamlīdzīgas lietas, par kurām varētu pastāstīt jebkura mamma. Kopumā, varētu teikt, esmu apguvusi dažādas praktiskas iemaņas, no kurām lielākā daļa man visdrīzāk vairs nebūs vajadzīgas, jo diez vai saglabāsies līdz mazbērnu laikam, un kas to lai zina, kādas paradigmas bērnu audzināšanā valdīs tad.
Šo desmit gadu laikā es neesmu īpaši daudz ceļojusi pa citām valstīm, bet esmu pabijusi tādos savas esības nostūros, par kuriem iepriekš pat nenojautu. Piemēram, ārkārtīgi eiforiskā pēcdzemdību sajūta, it īpaši pēc pirmā bērna piedzimšanas, kad visa pasaule kļūst mazsvarīga, kā aizmiglota, bet tās pulsējošais, dzīvais centrs ir tikai mans bērns un es. Ne vienmēr šie iekšējie ceļojumi ir bijuši patīkami. Esmu piedzīvojusi nogurumu, kas pārņem pēc vairākiem mēnešiem, kad neesi gulējusi vairāk nekā trīs stundas pēc kārtas – tas piepildīja mani kā blīvs, smags šķidrums. Turklāt es pamazām pieradu pie viegli salauztās slikta miega radītās sajūtas. Esmu redzējusi pēcdzemdību depresijas nepatīkamo pelēko seju, kad starp mani un bērniem nolaižas caurspīdīga, vienaldzīga siena, caur kuru nevari izlauzties ne kliedzot, ne raudot, un piecelšanās no rīta kļūst par varoņdarbu, nemaz nerunājot par bērnu saģērbšanu un pabarošanu. Es esmu bijusi pārsteigta pati par sevi par to, ka varu tā kliegt uz bērniem, kā reizēm esmu kliegusi, un pārsteigta arī par to, ka varu uznest bērnu ratus arī astotajā stāvā, ja vajadzīgs. Es esmu piedzīvojusi arī to tukšuma sajūtu, kas piemeklē tad, kad saproti, ka tev vairs nebūs jaunu bērnu, tu nekad vairs nebūsi grūtniece, nedzemdēsi un nebarosi ar krūti. Tā esot diezgan parasta psiholoģiska parādība, kas piemeklē daudzas sievietes, kad viņu dzīvē vai nu vecuma, vai pašu pieņemta lēmuma dēļ ir beidzies dzemdēšanas posms, un vienalga, vai mātei ir viens vai astoņi bērni, vai viņa gribētu vēl kādu vai arī skaidri ir sapratusi, ka pietiek – ķermenis, un līdz ar to arī dvēsele, skumst. Tas ir jāpārdzīvo. Esmu arī pieredzējusi to pamazām atnākušo apjausmu, ka es atrodos jau ļoti tālu no jauno māmiņu pasaules, un tagad tā šķiet tikai tāds burbulis, kurā kādu brīdi esmu dzīvojusi, – to šobrīd ir ieņēmusi cita populācija, ar kuru nekādu īpašu saikni vairs nejūtu, vien konstatēju, ka esmu tur bijusi.
Vai pa šiem desmit gadiem, audzinot bērnus un samērā aktīvi interesējoties par dažādām audzināšanas pieejām, par to, kā pareizi ar bērniem runāt, kā spēlēties, kā viņus ģērbt, barot, kā iekārtot viņu vidi un kā viņus nodarbināt, es esmu sapratusi, kā audzināt bērnus? Patiesību sakot – neko daudz. Un tomēr. Es esmu diezgan informēta par to, kāds būtu, piemēram, labākais apģērbs bērnam – dabīgs materiāls, viegli uzģērbjams, pieguļošs, ja bērnam ir svarīgi palīdzēt apjaust savu ķermeni un tā robežas, bet brīvs tajā dzīves periodā, kad galvenais bērna uzdevums ir fiziskā ķermeņa attīstība – laikā līdz 7 gadiem. Uz apģērba nevajadzētu būt apdrukām ar multfilmu un spēļu varoņiem, labāk nekādām apdrukām, jo bērnam ir svarīgi būt pašam, nevis identificēties ar svešas fantāzijas tēliem, kuri radīti komerciālos nolūkos. Tāpat es esmu diezgan pārliecināta, ka bērniem ir svarīgi ēst tīru pārtiku ar dabīgām, nevis pārtikas piedevu uzkonstruētām garšām, un vislabāk, ja šī pārtika ir mājās gatavota, un pavisam lieliski, ja bērni zina, no kurienes nāk ēdienu izejvielas un kas tās audzējis. Viņus sajūsmina tas, ka mēs ēdam produktus no saimnieces, kuru viņi pazīst, un jā, es atzīstos, ka iekšēji nedaudz piepūšos, kad viņi spēlējoties no vaska uzlipina ābolu un saka – tas ir bioloģiskais. Man arī ir savs viedoklis par to, kāds podiņš ir labāks, un rotaļlietas, īpaši plastmasas es vispār īpaši neatzīstu, jo labi redzu, ka bērni var lieliski spēlēties ar koka sprunguļiem, lakatiem, kartona kastēm, un iedod vēl viņiem veco laiku ripas telefonu! Bet tas arī ir pieņēmums ar izņēmumiem, jo "Lego" spēkam sprunguļi pretī neturas, un plastmasas klucīšus plānojam saglabāt mazbērniem, lai vismaz kaut kā mazinātu naftas produktu radīto ekoloģiskās pēdas nospiedumu mūsu mājsaimniecībā.
Es zinu arī to, ka brāļus un māsas nevajag salīdzināt un nevajag viņiem piešķirt "etiķetes", konfliktu risināšanā es mēdzu izmantot pieeju "tieciet galā paši", jo tādā veidā viņi var iemācīties daudz vairāk, nekā klausoties manas pamācības. Es ļauju viņiem kāpt, rāpties, riskēt un nekad nesaku "tu nokritīsi". Protams, tikai tik ilgi, kamēr man tam pietiek pacietības un es viņus neaizdzenu darīt kaut ko citu. Mēs esam ierobežojuši bērnu "ekrāna laiku", jo multfilmu skatīšanās, spēlītes un "YouTube" ar video, kuros spēlītes spēlē citi, bērnus padara satrauktus, atkarīgus no ārējiem stimuliem, mazāk dzirdīgus pret savu iekšējo balsi un kopumā diezgan neciešamus. Tiesa, šie ierobežojumi ir ieviesti ar mainīgām sekmēm un neattiecas, piemēram, uz sestdienas rītu, kad vecāki guļ, vai bērnu ballīti, kad visiem pienāk brīdis datorpauzei. Visa šī "pareizās pasaules" vīzija ir ļoti svarīga – par to liecina neskaitāmie viedokļi, padomi, vērtējumi medijos, portālos un forumos par bērnu audzināšanu visos fiziskajos, fizioloģiskajos un psiholoģiskajos aspektos. Jo patiešām ir būtiski apzināti piedomāt pie tā, kā palīdzēt augt un attīstīties saviem bērniem. Bet vispār tas nav pats svarīgākais. Tiešām.
Ir tikai viens padoms bērnu audzināšanā, kuru es uzskatu par pa īstam svarīgu. Lai to novērtētu un saprastu, man pagāja vairāki gadi kopš brīža, kad gluži nejaušā sarunā bērnudārzā to uzklausīju. Mūsu Valdorfa bērnudārza audzinātāja bija atgriezusies no kāda semināra ārpus Latvijas, kuru vadījis kāds vecs un ārkārtīgi pieredzējis pedagogs. Es viņai vaicāju, kādas ir galvenās atziņas no brauciena, cerot sagaidīt kādu īpaši viedu padomu, kas izgaismotu manas bērnu audzināšanas grūtības un, protams, tās atrisinātu. Atbilde bija pārsteidzoši vienkārša un tieši tāpēc nemaz uzreiz saprotama. Vecais vīrs bija teicis – galvenais ir tas, lai bērna vecāki saglabātu ticību dzīves jēgai, jo bērni ļoti labi sajūtot vecāku pesimismu un no tā rodas lielākās grūtības. Jāsaka godīgi, toreiz es biju diezgan vīlusies par šo padomu, bet tas tomēr palika atmiņā un atgādināja par sevi vēl un vēl dažādās dzīves situācijās. Un patiešām: ja es neticēšu dzīvei – tam, ka pasaulē ir labais, vērtīgais, būtiskais –, tad visas manas "pieejas", pareizā ēšana, ģērbšana, atlasīta pareizo izteicienu lietošana, dienas režīma ievērošana un viss pārējais būs tikai tukša skaņa. Ir tik viegli pazaudēt dzīves jēgas sajūtu gan ikdienas izdzīvošanas virpulī, gan šobrīd, kad valda pastāvīga starptautiskās un vietējās krīzes sajūta. Un tieši tāpēc tas ir tik īpaši svarīgi – nevis pateikt ar skaistiem vārdiem, bet ar savu rīcību, attieksmi un savu dzīvi ikdienā, ne tikai svētkos apliecināt, ka dzīvei ir jēga un pasaule ir laba. Šajā laikā ir daudz šaubu, neskaidrību, pārmaiņu un plāna ledus sajūtas. Bet ticība dzīvei un dzīves jēgai, lai kāda tā būtu katram cilvēkam individuāli, ir vienīgā stabilitāte, uz kuras būvēt pārējo – ar visiem pareizajiem un nepareizajiem bērnu audzināšanas aksesuāriem. Tas tad arī ir vienīgais padoms bērnu audzināšanā, kuru es uzdrošinātos nodot tālāk arī citiem.
4