Tradicionāli skolā bērni un jaunieši var apgūt zināšanas par dažādiem mākslinieciskajiem virzieniem, bet mūsdienās arvien aktuālāks kļūst jautājums par šīs vecuma grupas izglītību arī kinonozarē, to, cik kino nozīmīgs bērna attīstībā, un vai un kā audiovizuālo virzienu integrēt izglītības programmā. Arī Starptautiskais Rīgas kinofestivāls šogad parūpējies, lai tajā kino baudīt varētu ne tikai pieaugušie, bet arī bērni kopā ar saviem vecākiem, tādā veidā veicinot dialoga veidošanos starp kino un jauno paaudzi. Programma "Kids Weekend" ir iespēja ģimenēm ar skolas un pirmsskolas vecuma bērniem kopīgi apmeklēt ģimenes filmu un animāciju seansus, garās brokastis un diskusiju "Kino kā mācību līdzeklis" kopā ar valsts institūciju pārstāvjiem, pedagogiem un kinovides profesionāļiem. Tā veidota no četrām šajā un pagājušajā gadā Eiropā veidotām pilnmetrāžas spēlfilmām, kas piemērotas ģimenēm ar bērniem no sešu gadu vecuma, kā arī septiņām vienā seansā apvienotām animācijas filmām, kuras spēs aizraut arī jaunākus apmeklētājus.
Atšķirībā no festivāla pagājušā gada filmu piedāvājuma, šajā rudenī gājusi secen programma "Youth Matters", kas vairāk pievērsās darbiem par jauniešiem un viņu pieaugšanas stāstiem. Tomēr, aplūkojot visas četras programmas "Kids Weekend" pilnmetrāžas filmas, rodas iespaids, ka abas programmas šoreiz savā veidā apvienotas. Starp iekļautajiem darbiem saredzamas vairākas līdzības, kas aktualizē jautājumus, kuri, šķiet, vienmēr bijuši būtiski ne tikai bērniem, bet arī pusaudžiem, – apcelšana skolā un spēja pastāvēt pašam par sevi, trūkums pēc kāda vecāka vai paaudžu nesaskaņas, vecākiem un bērniem citam citā neieklausoties. Paralēli šīm šķietami klasiskajām problēmām izvēlēto filmu autori spējuši atklāt arī šobrīd Eiropā aktuālus jautājumus, piemēram, par imigrantu sociālo situāciju Vācijā, sabiedrības tolerances līmeni pret invalīdiem, dzīvi saskaņā ar sabiedrības it kā stingri noteiktajām uzvedības normām un paranoju par bērnu un pusaudžu drošību.
Pagājušā gada Beļģijas un Francijas kopražojums "Gājputni" ("Les Oiseaux de passage"), kas ir trešais kinoveidotāju brāļu Olivjē un Īva Ranžē kopdarbs, skatoties filmu dažbrīd pat grūti definējams kā viegls kino bērniem, bet drīzāk ieņem vecāku pārdomas veicinošus apveidus. Filma stāsta par Keitiju, kura dzimšanas dienā no sava brīvdomīgā tēva saņem inkubatoru ar pīles olu. Viņš meitenei stingri piekodina, ka izšķilšanās brīdī Keitijai jābūt klāt, jo pirmo pamanīto dzīvo būtni mazais putnēns pieņems kā savu māmiņu. Protamas, viss nenotiek, kā plānots, un pīlēna izšķilšanos pieredz Margo, Keitijas draudzene ratiņkrēslā. Par spīti vecāku aizliegumiem, neticībai Margo fiziskajiem spēkiem un centieniem pīlēnu atstāt pie tā plānotās saimnieces, meitenes apjauš, ka putnēna īstā vieta ir brīvā dabā. Lai izglābtu mazo pīlēnu no iznīcības, abas meitenes pieņem lēmumu bēgt no mājām un doties uzmeklēt putnēnam pīļu ģimeni.
Lai gan stāsts sižetiski varētu šķist pārlieku romantizēts, filma atklāta ļoti reālistiskā stilistikā, kas dažbrīd vizuāli to spēj pat padarīt salīdzinoši garlaicīgu un pat pārāk sterilu. Darbs skatītājam liek uz visu palūkoties no malas un jautāt, cik pareizā un dažkārt pārlieku drošā vidē tiek audzināti bērni, šajā gadījumā – arī invalīdi, neļaujot viņiem uzņemties atbildību un kļūt pastāvīgiem vai gūt zināšanas, mācoties no savām kļūdām. Lai gan filmas galveno atziņu neveido ārkārtīgi oriģināli atklājumi, tā ne tikai reālistiski aicina skatītāju uzticēties un noticēt pašam saviem spēkiem, bet arī aicina vecākus dot lielāku brīvību bērniem un nenovērtēt viņu spējas par zemu.
Līdzīgu, tomēr salīdzinoši banālāku pieaugšanas stāstu, kas arī iekļauj jautājumus par noticēšanu sev un jaunās paaudzes spēju pastāvēt par sevi iepretī vecāku dažbrīd maldīgajiem priekšstatiem, piedāvā 2015. gadā veidotā vācu drāma "Hordurs" ("Hördur – Zwischen den Welten"), kuru režisējis Ekrems Ergins. Tā stāsta par septiņpadsmitgadīgo turku meiteni Eilinu, kurai pēc kautiņa ar klasesbiedreni tiek piespriests piespiedu darbs piepilsētas zirgu stallī. Atklājas, ka meitenei ir talants jāšanas sportā, tomēr, lai virzītos pretī sapņiem, Eilinai jāstājas pretī ne tikai savām bailēm, bet arī sākotnējiem zirgu kopējas un tēva iebildumiem. Arī šī filma, līdzīgi "Gājputniem", veidota reālistiskā manierē un izaicina vecāku un bērnu attiecību jautājumu, stāstā iesaistot arī dzīvnieku – šajā gadījumā Islandes sporta zirgu – kā terapeitu filmas galvenās varones pārdzīvojumiem. Aktualitāti un piesaisti šobrīd esošajiem sociālajiem procesiem Eiropā filmā veido apstāklis, ka viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ skolā meitene tiek apcelta un iesaistās kautiņā, ir fakts, ka Eilina Vācijā dzīvo turku strādnieku ģimenē.
Līdzīga veida sociālās problēmas izklāstu Vācijā, apcelšanas un drosmes iegūšanas jautājumus, kā arī divu dažādu kultūru satikšanos, kas notiek starp filmas galvenajiem varoņiem, piedāvā programmā iekļautā otra Vācijā ražotā ģimenes filma "Drosmīgajiem veicas" ("Ente Gut! Madchen allein zu Haus"), ko režisējis Norberts Lehners. Tā vēsta par vjetnamiešu māsām Linu un Tienu, kurām mātes prombūtnes laikā jāspēj ne tikai pastāvīgi izdzīvot, bet arī uzraudzīt ģimenes restorānu, nevienam neatklājot, ka abas dzīvo vienas. Tomēr arī viņu plāni mainās, kad meitenes satiekas ar kaimiņos mītošo, okšķerīgo Paulīni, kura tā vien sapņo par dzīvi bez vecākiem. Rezultātā viņa šantažē abas vjetnamiešu meitenes, lai iefiltrētos to dzīves ritmā, kas visas trīs noved ne tikai piedzīvojumos, bet arī pamatīgās nepatikšanās. Atšķirībā no divām iepriekš minētajām filmām, kas ievietojamas drāmas plauktiņā, šī vairāk piemērojama piedzīvojumu filmas un komēdijas žanram. Lai gan dažbrīd darba sižets šķiet pārāk samežģīts, tas spēj paturēt skatītāja uzmanību un neļauj tik viegli nojaust par filmā turpmāk notiekošo.
Toties viegli izklaidējoša un humoristiska ir pagājušajā gadā Nīderlandē tapusī režisora Arne Tūnena filma "Mazais gangsteris" ("De Boskampi's"), kas tos pašus sevis apzināšanās, apcelšanas un paaudžu attiecību jautājumus apspēlē mazāk dramatiskā veidā, vairāk akcentējot drīzāk to dažreiz komisko un absurdo dabu. Vienpadsmitgadīgajam Rikijam ir apnicis, ka gan viņš, gan viņa neveiklais, bet labsirdīgais tēvs regulāri tiek apcelti. Rezultātā zēns panāk, ka abiem ar tēvu jāpārceļas uz citu pilsētu. Izmantojot situāciju, kurā neviens abus jaunos iemītniekus nepazīst, un iedvesmojoties no kādas gangsterfilmas, Rikijs ne tikai apkārtējiem sastāsta, ka viņa tēvs ir Itāļu mafijas boss, bet arī cenšas piekopt savu un tēva dzīvesveidu, kas ļautu šiem meliem noticēt. Filmas autori darbā nav baidījušies eksperimentēt, ne tikai izmantojot dažādus grafiku un montāžas paņēmienus, bet arī filmējot centrālās kompozīcijās un pludinot kopā vairāku kinostilistiku elementus. Līdz ar to šīs filmas īpašības darbam liek daudz vairāk atšķirties no citām "Kids Weekend" programmā izraudzītajām filmām.
Jāatzīst, ka šīs filmas nav uztveramas tikai kā viegls skatāmmateriāls bērniem un pusaudžiem, bet arī nopietns pārdomu avots vecākiem un pieaugušajiem. Turklāt, lai gan šķiet – katrs no šiem stāstiem ir unikāls un aktuāls –, kopumā to problēmjautājums ir vienots un, iespējams, šajā filmu nišā dažreiz pat neizbēgams. Filmas ir par visiem varoņiem ārkārtīgi līdzīga bērnības posma noslēgumu un ceļu pretī pieaugšanai, kas tikai atklāts dažādos veidos, varoņu sociālajos novietojumos un darbu žanros.
0