Kino
27.11.2018

Vienā solī ar latviešiem

Komentē
0

Par Rozes Stiebras animācijas filmu "Saule brauca debesīs", 2018

Man nepietika ne ar vienu, ne ar divām un pat ne ar trim reizēm, lai, skatoties mūsu animācijas klasiķes, režisores Rozes Stiebras Latvijas simtgadei veltīto filmu "Saule brauca debesīs" (2018), pateiktu, par ko tā ir un ka esmu saskatījusi tajā ietvertās nozīmes. Liekas, filmā, krustu šķērsu savīts, ir ietverts pilnīgi viss – pasaules radīšanas kosmoloģija, tautas liktenis, labā un ļaunā ambivalentās attiecības, cilvēka pieaugšanas stāsts, spēle, deja, iniciācijas rituāls un, iespējams, pat "dīvainā cilpa" – paradokss, kad, cikliskā struktūrā virzoties tikai uz augšu vai leju, viens nonāk savā izejas sākumpunktā.

Saulei un Mēnesim piedzimst meita, raibi ķekatnieki sanāk to nosvinēt. Svētku laikā velna meita sūta vilku un kaziņu nozagt Saules bērnu, un cilvēkam jādodas šis bērns atkarot un glābt. Miegainais un pasīvais Nabašnieks kopā ar māsiņu un brālīti dodas uz priekšu, uz augšu un leju, lai kopā izcīnītu cīņu pār tumsu un vestu gaismu virszemē. Rozes Stiebras sarakstītā un režisētā, latviešu folklorā un tautasdziesmās balstītā muzikāli vizuālā poēma ir stāsts par... Mans dēls ar fantāzijas un pasaku žanru ir daudz tuvāk saaudzis nekā es, un, kad uz ekrāna zvaigžņotajās debesīs uzplauka krāsainas puķes, viņš teica mazajam brālim: "Tā ir pasaules radīšana." Es tik ātri nenokļuvu pie šī secinājuma, bet pieredzējusī pasaku filmu autore Roze Stiebra saprotas ar bērnu uztveri bez vārdu starpniecības.

Caur savu pieredzi es tulkotu, ka tas ir stāsts par dzimšanu – par jauna cilvēka, jaunas dienas, jaunas ēras atnākšanu. Filmai viscaur piemīt tā gaišā trausluma emocija, kas staro ap radībām un jaundzimušo, – zieda kātiņa trauslums apvienojumā ar milzīgu dabas spēku, kas ļauj jaunai dzīvībai izlauzties caur sērsnu. Dzimšana kā uz zemes pieredzama brīnuma brīdis, kas vienlaicīgi ir absolūti dabisks un pirmatnējs. Milzīgas cerības un tikpat lielas bailes, kas nav nodalāmas no "kaut kā jauna" dzimšanas un kam vajadzīga rituāla ieauklēšana, lai šo jauno dzīparu iepītu kopējā auduma rakstā.

Filmas galvenais informatīvais nesējs ir tautasdziesmas, kas, pateicoties savai lakoniskajai formai, ļauj vienlaikus ietvert dažādus satura līmeņus. Savukārt košās, piesātinātās krāsas un simboliskie raksti atgādina etnogrāfisku musturi, kurā ar mūžības velku diegiem un ikdienas audiem attēlots jebkurš tapšanas, radīšanas process un tā posmi. Skatoties filmu, man pirmo reizi ienāca prātā un nostiprinājās pārliecība, ka zīmētā animācija taču ir mūslaiku "rakstīšana" – tā rakstīšana, kas tautasdziesmās ir cimdu, segu, raibu svārku rakstīšana, tikai laikmetā, kurā dominē vizuālā komunikācija. Tas ir pacietīgs un komplekss rokdarbs, kurā kārtu pa kārtai tiek lēnprātīgi ieausts ne tikai stāsts, bet arī personīgā pieredze, kopējā dzīvesziņa un mentalitāte. "Saule brauc debesīs" ir kā daudzu roku kopīgi austa sega, kuras raksts vienā brīdī kļūst par brīvu asociāciju, kas dzimst no kopīga iekšēja ritma, roku un ķermeņa atmiņas. Tā ir kā meditācija, harmonija, kurā savienojas augstais, vispārcilvēciskais ar tagadni, ikdienišķo – praktiskajām iespējām – un kas pāri visam manifestē grupas saskanīgumu: spēju sadarboties un saprasties no pusvārdiem gan darbos, gan rotaļā, gan vakarēšanā.

Šajā darbā Rozei Stiebrai izdodas sintezēt ne vien latviešu seno un mūsdienu folkloru, bet arī visus savus rakstus – vizuālos kodus, kas izstrādāti piecās radošā mūža desmitgadēs. Tajā atpazīstam gan "Zelta sietiņa" zvaigžņoto debesi, gan "Sēž uz sliekšņa pasaciņa" daudzos apvāršņus un ilgu puķes, tāpat atsauces uz citām ekranizētajām pasakām, filmām par bērniņu dzimšanu, garās pupas augšanu, skumjo govi, ķekatu dančiem un vēl un vēl. "Saule brauc debesīs" ir noteikti skatāma kontekstā un salīdzināma ar kādu citu tautasdziesmās balstītu Rozes Stiebras animācijas filmu – "Man vienai māsiņai" (1984), kas savirknēja dažādas arhetipiskas latviešu rituālu darbības un uz ekrāniem attina Lielvārdes jostas latvisko ornamentu vēl pirms Atmodas sākšanās. Tolaik Stiebras filma bija politiska uzdrīkstēšanās, revolucionāra rīcība, kas principā ieceļ viņu un viņas komandu nacionālo varoņu kārtā, un tāpēc vēl jo interesantāk ir uzzināt, kāds ir viņas vēstījums un savas tautas redzējums šodien, gandrīz trīs desmitgades pēc brīvības atgūšanas.

Vai kāds varētu būt vēl piemērotāks par stāstnieci Rozi Stiebru jauna mitoloģiska stāsta par latviešiem radīšanai? Liekas tikai loģiski, ka tieši viņa ir šīs kolektīvās mīta radīšanas galvenā saucēja un riņķa danča vedēja, kas caur dažādajiem filmas slāņiem un varoņu daudzšķautņainajām personībām satur mākslas darba estētisko veselumu, vienlaicīgi ļaujot uzplaukt un izpausties katram filmas tapšanā iesaistītajam talantam. Viņa vada aptuveni piecdesmit cilvēku grupu, kas pārdzimst apmēram tikpat daudzos animācijas tēlos (ieskaitot katru animēto mošķīti un dzīvo radību) un ar saviem rotaļas – iejušanās spēles – noteikumiem ievelk arī skatītāju danča līkločos. Filma attīstās paredzamos etapos kā rituāls vai deju svētku priekšnesums, kur deju laukumā uznāk arvien jauni personāži un grupas: vispirms parādās Saule un Mēness ar simbolisku ķeršanas rotaļu, tad uznāk budēļi, kas izspēlē cilvēka (Nabašnieka) likteņa lemšanu, tad kārta parādīties ļaunajai prīmai joda meitai Selēnai un negatīvo tēlu duetam – Vilks un Kaziņa šoreiz ir neierastās sabiedroto attiecībās, tad nāk Cilvēki, kam seko padomdevēja lapsiņa, plēsīgie kaķu velni, saules sunīši un dažnedažādi zvēri, puķes, mūžības akmeņi – katrs no tiem dzīvs un ar raksturu gluži kā pagāniskajā latviešu panteismā un tikpat mīlīgs kā tautasdziesmu deminutīvi. Viņi visi sadalās ķērājos un bēdzējos, tumsas vai gaismas spēku komandās, un sāk rituālu pakaļdzīšanos. Līdz ar katru jaunu tēlu vai tēlu grupas parādīšanos, liekas, notiek arī jaunas mākslinieku grupas uznāciens, kas pēc sava numura paliek kaut kur turpat uz skatuves, lai beigās krustotos un vītos vienotā rakstā.

Pirmās vijoles Stiebras dancī spēlē mūziķi – komponists Juris Kaukulis ar "Jauno Jāņu orķestri", kas būtībā piepilda visu scenārija režģi ar noskaņu un ritmu, un māksliniece Ilze Vītoliņa, kas atbilstoši režisores vīzijai, iespējams, paveikusi lielāko darbu filmas vielas radīšanā, izstrādājot visus tās personāžus un fonus. Gan Kaukulis, gan Vītoliņa ir jauneklīgi profesionāļi ar stāžu un mūsdienīgām pēcatmodas paaudzes vērtībām. Vītoliņas zīmētajos tēlos jūtams viņas kostīmu mākslinieces rokraksts, tajos ir nojaušamas modernu audumu faktūras, krāsas un silueti, vienmēr veltīta vērība arī varoņu frizūrām un aksesuāriem. Tā kā personāži ir minimālistiski, šīs detaļas ir ļoti apdomātas un pamanāmas. Viņi visi ir moderni – sākot no krāsainajiem budēļiem, kas varētu būt izkāpuši no Elitas Platmalnieces modes skates, un beidzot ar velna meitu Selēnīti, kuras violeti sarkanais tērps atsauc atmiņā ne tikai Disneja Sniegbaltītes ļauno pamāti, bet arī "Ekstrasensu cīņu" rudās raganas igaunietes Merilinas Kerro kleitu.

Daudzās mūsdienu populārās kultūras atsauces un detaļas filmā parādās ļoti organiski, neveidojot kontrastu vai izsmējīgu parodiju savienojumā ar latviski tradicionālajiem elementiem. Budēlis uzdejo modernā ritmā, kaziņa blēj bērnam kaut ko līdzīgu "Twinkle twinkle little star", bet tautas varonis cilā tādu kā "Minecraft" zobenu vai stilizētu katanu, un tas netiek akcentēts kā kaut kas īpašs. Tautiskā poēma ierakstās mūsdienu populārajā kultūrā, jo folklora vienmēr ir bijusi tautas kultūra un tās vēstījumam ir jābūt saprotamam un aktuālam neatkarīgi no mainīgajiem laikmeta atribūtiem. Filmā saskanīgi un savstarpēji papildinoši sadzīvo arī tradicionālā zīmētā animācija ar datortehnoloģiju iespējām, kas ļauj zīmējumā parādīt gandrīz neizpildāmus rakursus, piešķirt atraktīvus brīnumefektus un plūstošas pārejas no divdimensionālā zīmējuma uz putna lidojuma perspektīvu.

Varētu šķist, ka tautasdziesmās sakņoto nozīmju daudzslāņainums varētu būt pārāk blīvs materiāls filmas scenārijam, taču to kompensē Stiebrai raksturīgais minimālisms visos filmas radīšanas līmeņos. Pirmkārt, neuzbāzīgs, skraji izretināts naratīvs, kas iedod stingru režģi, bet ļauj izpausties katram skaņdarbam, vizuālajai asociācijai un improvizācijai. Otrkārt, vienkāršais, divdimensionālais – no visām liekām detaļām atbrīvotais zīmējums, kas ir tikpat ietilpīgs informācijas nesējs kā lakoniskā tautasdziesma. Stilizēto personāžu uzsvērtais plakanums padara labāk saskatāmu animācijas kustības procesu, individuālo zīmējumu nomaiņu. Lai arī šķietami vienkāršs, ikviens personāžs ir plūstošs un nenotverams – to izteiksmes mainās domas ātrumā, kas uz ekrāna parādās vien nelielu sekundes daļu. Personāži runā vienu, bet viņu žestos un sejas izteiksmēs nozib visdažādākās emocijas – šaubas, negribīgums, neziņa. Nianses un mainība kļūst svarīgāki par viengabalaino simbolisko lomu. Tātad zīmējuma plakanums patiesībā atbrīvo tēlus no "plakanuma" – kļūst saredzama ne tikai katra kustība, bet arī filmas veidošanas process – mākslinieku, īstu cilvēku klātesamība zīmējumos, nevis ilūzija, ka bildes kustas pašas. Jo šī ir rotaļa, lomu spēle, personāži ir tikai vienkāršotas maskas plašāku procesu simboliskai aprakstīšanai.

Pretstatā viendabīgajam digitālajam personāžu krāsojumam filmas gleznotajos fonos bagātīgi parādās dabas krāsu nianses, ēnas un ainavas dziļums, ēnas, gaismas gradācijas un miglas aizplīvurojums, kam cauri vīd arī audekla faktūra. Tādā veidā jau fonos un personāžos, liekas, ietverts mūžīgās un mainīgās perspektīvas apvienojums.

Ļoti savdabīgā veidā naivais stilizējums ienāk arī balsu tēlojumos, kuri, kā zināms, reizēm mēdz ienest filmās pārlieku dramatismu un samākslotu patosu. Brīžiem liekas: filmas veidotāji ir mērķtiecīgi mēģinājuši panākt pretējo efektu, piešķirot personāžiem pēc iespējas ikdienišķāku balsi, citviet pat mulsinoši bezrūpīgu un vientiesīgu tēlošanu. Tas rada komisku un intriģējošu sajūtu, kad episkās situācijās varoņu dialogi risinās pavisam piezemēti, uzsvērti neemocionāli, pat it kā putrojoties, krekšķinot un šņaukājoties. Piemēram, kad Saulei un Mēnesim ir nozagts bērns, viņas "nu, mums ir bēdas" izskan ļoti rezignētā intonācijā, kas savā ziņā ilustrē debess spīdekļu atsvešinātību, bet kaut kādā ziņā padara šo momentu dīvainu un atmiņā paliekošu – tā ir it kā uz iekšu vērsta spriedze, kas darbojas spēcīgāk par izmisuma kliedzienu. Savukārt Nabašnieka tūļība un neizlēmība liktenīgajos brīžos ir aizkustinoši cilvēciska, piemēram, kad viņš kā algu izvēlas "nu, labi, jā, jā, laimi". Tāpat daudzas citas ikdienas sarunvalodā bieži dzirdētas frāzes, kas caur filmu kļūst par jauno folkloru.

Lai arī filmā nav daudz sižeta, tā ir intensīva un visu laiku notur skatītāja uzmanību, jo kā jau rotaļā modrības zaudēšana var slikti beigties. Tas tiek panākts ar mūziku, noskaņas un tempa maiņu, asprātīgiem, negaidītiem pavērsieniem vai netradicionālu personāžu izvēli, piemēram, kad jaundzimušo saules meitu dod paauklēt te eņģelim, te velnam, te čigānietei ar aizdomīgi melnu aci, bet par galveno Kangaru-nodevēju kļūst naivā kaziņa zemnieces bruncīšos – nekas nav tā, kā uz pirmo acs uzmetienu varētu šķist.

Es diemžēl nejūtos kompetenta analizēt filmas mūziku, kas pilnīgi noteikti ir pelnījusi atsevišķu rakstu un kas arī bez filmas attēla būtu baudāma koncertā vai albumā ar katarktisku dramaturģiju. Es varu nebūt folkroka fane, bet pilnīgi noteikti nevarētu nosaukt filmai vēl piemērotāku mūzikas autora kandidātu kā "Dzelzs vilka" solistu, kura personība stipri līdzinās šiem mūsdienīgi tautiskajiem zīmētajiem varoņiem, kas vienlaicīgi ir gan drūmi un raupji, gan sirsnīgi naivi. To nenoliedz arī režisore, kādā no intervijām atklājot, ka Kaukulis ir iedvesmojis ne viena vien personāža tapšanu, tāpēc liekas tikai loģiski, ka viņos skan Kaukuļa dziesmas un arī balss. Skaņdarbos apvienojas vienkārši tautas mūzikas motīvi, iekļaujot pa kādam stilīgam un draiskam elementam vai savdabīgam instrumentam. Skatītājiem (vismaz mums) ātri pielīp un ilgi paliek atmiņā galvenā muzikālā tēma, kas, iespējams, ir viens no iemesliem, kāpēc gribas redzēt filmu atkal un atkal. Skaņas pavadījums nodrošina filmas dinamiku – burtiski nes filmu uz priekšu, radot plīvojošu un pacilājošu svētku sajūtu.

Ļoti pozitīvi vērtēju arī to, ka filma smeļas iedvesmu mūsu tautas spokošanās, biedēšanas un ķekatu tradīcijā, kurā latvieši spēj neatpalikt no populārajām Halovīnu šausmiņām. Ceru, ka šī filma kā populārs kultūras produkts vedinās jauno paaudzi meklēt iedvesmu maskām arī lokālajās tradīcijās. Tāpat man liekas brīnišķīgi, ka atšķirībā no amerikāniskās supervaroņu tradīcijas latviešu varoņstāstā netiek atstāti novārtā sieviešu kārtas personāži – Nabašnieks, lai arī negribīgi, dodas piedzīvojumos kopā ar māsu un brāli un ņem vērā viņu viedokli. Beigu cīņā tieši māsa ir tā, kas ceļ saules zobenu, kamēr viņš pats no jodiem (odiem?) atgaiņājas ar apmetni.

Vēl liekas svarīgi pieminēt to, kā filmā tiek interpretēta negatīvā rīcība un personāži, piemēram, zīmētie ķipari, kas sadzeras, sapīpējas, aiziet sānceļos un neceļos. Filmas veidotāji pastāvīgi uzsver, ka šie tautasdziesmās balstītie notikumi ir cieši saistīti ar reālām dzīves situācijām un tie nav vienmēr cēli un pozitīvi, kā to mēdz (mēdza?) interpretēt novecojusī izglītības sistēma. Tā man liekas ļoti būtiska filmas vērtība, jo izglītības procesā un līdz ar to arī kolektīvajā apziņā tautas dziesmas bieži ir tikušas pārlieku idealizētas, atlasot un mācot tikai tās tikumiskākās, kas runā par kādiem neaizsniedzamiem senatnes ideāliem kontrastā pagrimušajai, slinkajai mūsdienu paaudzei. Tas ir aplams priekšstats, jo dainās tiek dziedāts par visu, tostarp par cilvēka nešpetno un divkosīgo dabu, netikumiem un tumšajām dziņām, tajā pašā laikā tās vedina uz sadzīvošanu, pieņemšanu, spēju atrast līdzsvaru starp gaišo un tumšo pusi. Bērni mēdz ļoti burtiski uztvert morāli un krasi nosodīt citādību un nepareizumu. Tas, ka vilciņš dzer šņabi vai Nabašnieks, iespējams, pārdozē psihotropās dzērvenes, varētu raisīt ķiķināšanu pusaudžu solos, taču filmas veidotāji apzinās, kāda ir šo ainu interpretācija – mākslinieki un mūziķi paši ir bijuši jauni un dulli, nevis kaut kādi vecmodīgi nāpšļi, kam nejauši gadījies radīt asociācijas ar narkotikām, kamēr patiesībā bija domāts kaut kas naivs un romantisks. Nē, uz ekrāna ir tas, kas tur ir, tajā pašā laikā apdullināšanās nav vienīgais indīgo ogu interpretācijas līmenis – reibums, tāluma maldugunis, mirāža, aizjūras vilinājums, "saulītes asariņas" – sarkanās odziņas – var būt jebkas, sākot no vadātāja, beidzot ar bezjēdzīgu asinsizliešanu.

Man liekas, ka filmas gaitā tās veidotājiem izdodas ne vien apgriezt un iznīcināt daudzas klišejas un stereotipus par savu identitāti un latvisko mantojumu, bet arī izskaust ideju par absolūti ļauno, absolūti slinko vai viennozīmīgi labo kā tādu. Saule var būt mazliet nolaidīga māte, Saules meita ir aušīga palaidne, Vilciņam kaut kur dziļi iekšā ir laba sirds, bet joda meita Selēnīte riebj citiem, jo viņu plosa ilgas pēc gaišā un labā.

Es domāju, ka "Saule brauca debesīs" veic ļoti svarīgu uzdevumu, vedot tautasdziesmas pie tautas un būvējot tiltu starp paaudzēm un pāri tautas vēstures pārrāvumiem, parādot to, ka mūsdienu vērtības ir arī latviešu vērtības. Tā ir filma par pasaules kārtību un cilvēku dažādajām lomām, kas visas ir nepieciešamas kopējā attīstībā. Filma, kas uzsver seno tautas gudrību – lai kā ap cilvēku nebūtu sastājušies debesu spīdekļi, viņa paša darbs un izvēles ir tās, kam piemīt galvenais virzītājspēks.



Santa Remere

Santa Remere ir publiciste, tulkotāja un “Satori” redakcijas locekle. Raksta par laikmetīgo mākslu spektrā no teātra līdz fotogrāfijai, kā arī interesējas par bērnu un jauniešu kultūras piedāvājumu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!