Komentārs
20.01.2014

Vienā caurā maisā

Komentē
7

Acīmredzot nolūkā uzturēt auditorijas ticību paliekošām vērtībām vēl pirms Jaunā gada mūsu publiskajā dienaskārtībā no jauna atgriezās jautājums par t.s. "čekas maisiem" – proti, par to LPSR VDK Rīgā pamesto aģentu kartotēku, kura joprojām nav pieejama publikai. Izskatās, ka pēc nacionālās drošības padomes aicinājuma tos noslepenos vēl uz trīsdesmit vai pat piecdesmit gadiem. Ir grūti iedomāties kādu citu tēmu, kas atstātu tik psihotisku iespaidu uz to daļu Latvijas sabiedrības, kas šodien prasa atvērt šos maisus, lai tur vai kas. Šeit ir izveidojušās dīvainas alianses, kurām šos maisus gribas šodien atvērt – teiksim, Jānis Dombrava šeit ir vienisprātis ar Nilu Saksu. Citiem, kā Edvīnam Šņorem un Ritvaram Jansonam, turpretī šķiet pienācis laiks izpētīt visu par kolaborāciju Padomju Latvijā un salikt visu pa plauktiņiem – kurš ko darīja, kurš represēja disidentus, un tamlīdzīgi[1]. Galu galā, Latvijā nav notikusi lustrācija un nekas tamlīdzīgs, un 4. maija republika vispār neesot īsti pareiza, jo daļa veco komunistu, komjauniešu un čekistu ir palikuši pie amatiem vai vismaz turības. Īsi sakot, vajadzētu atrast un iztīrīt. Galu galā, partijas cekas arhīvs, atšķirībā no VDK arhīva, ir pieejams pilnībā, un to drīkst lietot ne tikai Nikolajs Kabanovs, bet arī visi citi.

Atzīšos, man nav stingra viedokļa par pašiem "čekas maisiem" un to atvēršanu. Taču drīzāk sliecos uz negatīvu atbildi – nenoliedzot pozitīvos aspektus. Pirmkārt, tā ir tikai daļēja kartotēka, kuras publicēšanas gadījumā lielākā daļa čekas ziņotāju patiesībā tiks sveikā cauri, jo kartotēkas lauvas tiesa ir aizvesta prom. Vai tiešām gribat atbrīvot šos cilvēkus no atbildības? Otrkārt, arī esošo datu ticamība ir visai apšaubāma. To nesaku es, to ir teikusi Latvijas tiesa tajā pašā "čekas piecīšu" lietā un citkārt.

No otras puses, tautai tomēr vajadzētu zināt savus varoņus, kuri vēl atmodas laikā rakstīja kļauzas un mācīja citus būt piesardzīgiem – lai pēc tam ātri kļūtu par kaislīgiem jaunās varas atbalstītājiem. Runa par kādu atriebību vai tīrīšanām, bet par cilvēku atbildību par saviem darbiem. Citādi pārlieku viegli daudziem nācās nomainīt sarkano zvaigzni ar auseklīti. Ja ne vairāk, tas varētu dažam labam likt aizdomāties par padomju režīma patieso dabu. Kā tad tas īsti nācās, ka virkne šodienas patriotu, kas visu padomju okupācijas laiku esot lolojuši sirdī sapni par brīvu Latviju un tā vien sapņojuši par dziesmoto revolūciju, nez kādēļ masveidā sastājās PSKP un komjaunatnē, ziņoja stūra mājai un producēja idejiski pareizus tekstus? Tur Šņorem tiešām taisnība: daudzviet Centrāleiropā par šodienas elites attiecībām ar komunistisko režīmu ir ticis domāts daudz rūpīgāk.

Taču cita lieta ir čekas maisu atvēršanas šodienas politiskā nozīme. Tas, ka kādam (īpaši cilvēkiem zem 40, kuriem ir mazas iespējas būt šajos maisos) tā gribas tos publicēt pirms vēlēšanām, ir pašsaprotami. Šeit mums ir darīšana ar tipiskām vienrindas smadzenēm, kuras nespēj izdomāt divus gājienus uz priekšu un diemžēl ir bieži sastopamas arī mūsu politiskajās aprindās. Skaidrs, ka jebkuras citas publiskas figūras kaut vai hipotētiska saistība ar čeku ir medusmaize jebkuram oponentam, kurš grib nosodīt "4. maija režīmu" kā nepietiekoši nacionālu un kripto-komunistisku. Taču, ja šī tēma tiešām tiks publiski izvērsta un sāksies reālas raganu medības, cietēji būs tieši tie nacionālie spēki, kuri tik ļoti vēlas būt pie varas nacionālā valstiskuma vārdā. Ja jau runājām par "pārejas taisnīgumu" Centrāleiropā, varbūt ir vērts atcerēties, pie kādām sekām tur noveda komunistu medību padarīšana par galveno politikas jautājumu, teiksim, Polijā. Kad Lehs Kačiņskis vēl pirms sava bēdīgi slavenā lustrācijas likuma apsūdzēja Valensu (!), ka pēdējais, lūk, esot bijis komunistu pakalpiņš, tas bija tikai pats absurdākais un bezjēdzīgākais kašķis no daudziem, daudziem citiem. Tautai patīk sazvērestības teorijas, un tēzei, ka arī šodienas Latvijas problēmas rodas no "neiztīrītiem" čekistiem un komunistiem, noteikti būtu sava piekrišana. Taču šīs teorijas beigās sāpīgi sitīs pa pilnīgi visiem – arī tiem, kuri vēlas šādā veidā mobilizēt vēlētājus. Vieta, kur šobrīd atrodas Kačiņsku partija "Tiesības un taisnīgums", arī var šo to pastāstīt par komunistu ķērāju karjerām. Ja gribat pamatīgu šķelšanos un emocionālu eksaltāciju, tad noteikti uz priekšu ar šādām idejām. Ja gribat konsolidāciju un kaut cik konstruktīvu darbu, labāk paraudiet spilvenā un aizmirstiet par tām.

Nenoliegsim gan šādu akciju audzinošo efektu. Cilvēkiem ir tiesības un pat pienākums dzīves laikā mainīt savus uzskatus – tas, kurš to nedara, ir fanātiķis vai stulbenis. Tādēļ tas nav nekas neiedomājams, ka cilvēks ar nevainojamu agrāko karjeru PSKP pēc labākās sirdsapziņas nobalso par 4. maija deklarāciju vai 21. augusta konstitucionālo likumu. Īsti disidenti jebkurā totalitārā režīmā ir visai marginālas parādības, kuri kļūst par plašas publikas mīluļiem tikai pēc režīma krišanas – to cita starpā atzina arī Vāclavs Havels. Taču konjunktūras vārdā liekuļot un noliegt savu uzskatu maiņu gan ir negodīgi. Tas dod pamatu aizdomām, ka virkne ļaužu mūsdienu Latvijā ir pieņēmusi latviešu demokrātisko nacionālismu tieši tāpat, kā tolaik pieņēma marksismu-ļeņinismu, proti, ar čurikiem kabatā, līdz nākamajam pavērsienam. Tajā ziņā mūsu "4. maija noliedzēju" aktīvistiem diemžēl ir taisnība, jo šādi ļaudis patiesi var šķist aizdomīgi – nevis ar to, ka maina uzskatus, bet gan ar to, ka noliedz uzskatu maiņu.

Skaidrs, ka, ņemot vērā pašreizējo politisko konjunktūru, visus šos plānus noraks – gan čekas maisu atvēršanu, gan Jansona un Šņores lustrāciju. Abi šie soļi iezīmētu jaunu frontes līniju Latvijas politikā, kurā abās pusēs būtu tikai t.s. latviskie spēki. "Saskaņas" elektorātam šādi jautājumi ir bijuši nebijuši, un to pierunāt uz čekistu un komunistu medībām ir faktiski neiespējami. Tātad: uz svaru kausiem šeit vienā pusē ir likta patriotiska pazīmēšanās un eksaltēts patoss, otrā – tālāka politikas fragmentācija, nespēja strādāt un vēl zemāka varas leģitimitāte. Kas kuram tuvāks, to lai izlemj katrs pats. 

 

Tēmas

Ivars Ijabs

Ivars Ijabs ir latviešu politikas zinātnieks un publicists. Skeptisks liberālis ar "mūžīgā doktoranda" psiholoģiju. Izglītība: autodidakts. Partijas piederība: nav. 2019. gadā paziņojis par lēmumu kan...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
7

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!