Raksti
23.02.2022

Vētrasputnu "suņa dzīve"

Komentē
3
Saglabā

Par "Traģisko pētījumu centra" un Radio NABA sadarbībā veidoto radioiestudējumu "Žēlojumi"

Bārdas un MĻU

Audioprojekts "Žēlojumi", ko iedvesmojusi Kārļa Marksa un Frīdriha Engelsa sarakste, uzjundī atmiņas par studiju gadu grāmatu vākiem un publiskajā telpā skatāmiem plakātiem, uz kuriem greznojās trīs bārdainu vīru profili – Markss, Engelss un Ļeņins. Visi viedi lūkojās kaut kur tālumā. Marksa un Engelsa vaigi izskatījās diezgan pinkaini, kamēr Ļeņinam zoda galā rēgojās pieticīga kazbārdiņa. Savulaik bija arī ceturtais laimīgas nākotnes horizontu lūkotājs – bez bārdas, toties ar ūsām – Staļins, bet to pēc Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) 20. kongresa, kurā tika atmaskots tautu tēva un vadoņa personības kults, no atkārtoti izdoto sējumu vākiem un plakātiem klusi amputēja. 

Ar marksisma-ļeņinisma klasiķiem darīšana iznāca arī vēlāk, kad jaunajiem augstskolu pasniedzējiem savu politisko modrību ik pa laikam nācās uzspodrināt mācību iestādē ar "labskanīgo" nosaukumu MĻU (Marksisma-ļeņinisma vakara universitāte). Laimīgā kārtā lektoru vidū līdzās oficiālās ideoloģijas izplatītājiem trāpījās arī pa erudītam profesionālim.

Par Marksa un Engelsa draudzību zināšanas gan tolaik bija paviršas, kaut Rīgas topogrāfiskajā kartē par šo faktu ik dienas atgādināja divu cieši blakus esošu paralēlu ielu nosaukumi – Ģertrūdes ielai bija piešķirts Marksa, bet Stabu ielai – Engelsa vārds.

Projekts, balsis un intriga

Atverot radio NABA lapu, lai noklausītos Daigas Kažociņas iestudētos Marksa un Engelsa vēstuļu lasījumus, vispirms pārņem priekšnojauta, ka vajadzēs stipri saņemties, jo projekts ir patiesi apjomīgs – vairāku mēnešu garumā izkaisītas četrpadsmit epizodes, katra – piecpadsmit līdz divdesmit minūšu garumā. (Lēšu, ka vienā "gabalā" varētu sanākt krietni vairāk par divām stundām.)

Lapā gluži kā Vorhola sērijveida zīmējumos virknējas četrpadsmit identiski, sarkanīgā miglā grimstoši abu draugu fotouzņēmumi. Aiz katra no tiem slēpjas divu aktieru – Kārļa Reijera (Markss) un Kaspara Aniņa (Engelss) –balsu atskaņots vēstuļu teksts, ko sakārtojis un ar savu komentāru papildinājis filozofs Ainārs Kamoliņš. Sarakstē retumis ielaužas arī pa citam korespondences adresātam, ar ko Marksu vai Engelsu (vai arī abus) savedusi kopā dzīve – strādnieku kustības organizators Jozefs Veidemeiers, vācu sociāldemokrāts Ferdinands Lasāls, ārsts Ludvigs Kugelmanis u.c., bet aktieru balsis arvien paliek tās pašas. Ir arī viena paklusa un maiga sievietes balss – Marta Trektere lasa Marksa sievas Ženijas vēstuļu tekstu un veic arī teicējas funkcijas – nosauc vēstules autora vārdu, rakstīšanas gadu, datumu un vietu, kā arī nepieciešamības gadījumā komentē apstākļus, kādos vēstule tapusi.

Nezinu, vai tāds bijis nolūks vai tā vienkārši sanācis, bet abu aktieru runas ritms un intonāciju zīmējums šķiet tāds – paabstrakts, vai? Kārļa Reijera un Kaspara Aniņa balss tembri ir savstarpēji saskanīgi un ausij patīkami, arī vēstuļu saturu viņu lasījumā var uztvert bez grūtībām. Tomēr rodas sajūta, ka abiem aktieriem bijis grūti atrast piesaisti dzīvai, jutekliskai pieredzei. Viņi šķiet respektējam no ikdienas sīkumiem attīrītos un gadu gaitā iesakņojušos priekšstatus par Marksu un Engelsu kā par klasiķiem, kuri to vien dara kā sēž pie galda, domā par šķiru attiecībām un vicina spalvu, no kuras iztek gudrības, lai kā mēs tās vērtētu.

Starp citu, vēl pirms lasījumi bija paspējuši izskanēt ēterā līdz galam, ap tiem savērpās intriga. Pati iecere pievērsties marksisma klasiķiem dažā apskatniekā raisīja neizpratni un nosodījumu – kā drīkst mākslinieciskās refleksijas objekta godā iecelt tādas vēsturiskas figūras, kuru teorijas kļuvušas par postošu ieroci totalitāro režīmu īstenotāju rokās! [1] Ir taču personības, kuras to būtu vairāk pelnījušas.

Neapspriežot jautājumu par mākslinieka tiesībām pētīt jebko – pavasara plūdus, sērijveida slepkavas ļaundarības vai blusas rosīšanos kaķa kažokā – šķiet, ka Marksa un Engelsa sarakste ir pat ļoti atbilstīgs materiāls, ne vien  lai izsauktu pagātnes rēgus, bet arī lai pievērstos nepārejoši aktuālajam jautājumam par vēsturē nozīmīgu personību cilvēcisko būtību un to, kā viņu individuālie dzīves plāni sabalsojas ar ambīcijām ietekmēt sabiedrības dzīvi.

Nišas produkts

Katra epizode sākas ar vienu un to pašu mūzikas motīvu. Monotonu un smeldzīgu. No tā iznirst sievietes balss, kura paziņo: "Traģisko pētījumu centrs piedāvā." Vārdkopa "Traģisko pētījumu centrs" teātra gājējiem ir pazīstama kopš 2015. gada, kad aktrise un režisore Daiga Kažociņa, filozofs Ainārs Kamoliņš un mākslinieks Kaspars Groševs izveidoja radošu apvienību ar šādu nosaukumu un DDT teātrī iestudēja izstādi/izrādi "Lietas", kurā izstādīja/izrādīja Sartra un Kamī laikabiedra Fransisa Ponža dzejoļus, pareizāk sakot, materiālos ikdienas objektus, kuriem tie veltīti.

Nosaukums "Traģisko pētījumu centrs" toreiz izklausījās ironiski vai absurdi un arī tagad liek lauzīt galvu, kā gan pētījumi varētu būt traģiski, ja vien runa nav, piemēram, par antropologu, kurš ekspedīcijas laikā krīt par upuri kādai kanibālistiski noskaņotai ciltij, vai par fiziķi, kura lieliskais, cilvēku dzīves atvieglošanai paredzētais atklājums tiek izmantots kā iznīcības ierocis.

Tā vai citādi, izrādes, kuras tapušas ar "Traģisko pētījumu centra" zīmolu, – "Lietas", "Raudives radio" un tagad arī sadarbībā ar radio NABA iestudētie "Žēlojumi" – nav pamatplūsmas teātrim piederīgi darbi, bet "nišas produkti", kas orientējas nevis uz plašu un daudzveidīgu publiku, bet drīzāk uz šauru, viendabīgu auditoriju ar līdzīgām interesēm. Tās ir izrādes, kuras veicina no psiholoģiska līdzpārdzīvojuma vai atsvešināta analītiska vērojuma atšķirīgu, garīgas enerģijas apmaiņā balstītu uztveres veidu un ir ne tik daudz darbībā, kā irdenā tēlu plūsmā balstītas. 

Gandrīz tikpat mulsinošs kā vārdkopa "Traģisko pētījumu centrs" šķiet vēstuļu lasījumu nosaukums "Žēlojumi". Tiktāl, ciktāl tas attiecas uz abu vēsturiski nozīmīgo draugu līdzjūtību vienam pret otra ciešanām, viss ir saprotami, tomēr iestudējuma anotācija un nosaukuma angliskā versija "Lamentations" liek domāt, ka vārds "žēlojumi" ir attiecināts uz Marksa un Engelsa nerimstošo sūdzēšanos par dzīves nedienām. "Vaimanas" vai "žēlošanās" būtu nozīmes ziņā precīzāks vārds, kaut "žēlojumi", protams, skan divdomīgāk un noslēpumaināk.

Parādi, augoņi un draudzība

Teksta autors Ainārs Kamoliņš vienuviet sakopojis vēstuļu fragmentus, kuri ne tikai liecina par abu vīru ciešo draudzību un savstarpējo uzticēšanos, bet arī par viņu dzīvesveidu, fizisko un psiholoģisko pašsajūtu. Trūcīgais intelektuālis Markss šajās attiecībās ir sievišķā, nevarīgā puse, materiāli nodrošinātais Engelss – vīrišķais balsts. Bet vaimanoloģijas žanru savā sarakstē viņi attīsta abi.

Markss cieš no hemoroīdiem, aknu kaites un sāpīgiem augoņiem, kuru atrašanās vietas uz ķermeņa tiek aprakstītas ar lielu precizitāti un saldkaisli; viņš cieš no tā, ka sieva ir gaidībās, un, it kā ar to vēl nepietiktu, saslimst ar bakām, kaut ir divreiz vakcinēta; Markss cieš no tā, ka bērni dzimst un mirst; cieš no hroniska naudas trūkuma un radinieku dzīvības sīkstuma, kas traucē tikt pie mantojuma.

Engelss savukārt sūdzas par tēvu, kurš viņam krīt uz nerviem; sūdzas par galvassāpēm un kādu ļaunprātīgu angli, kurš grib no Engelsa izspiest naudu pēc tam, kad "Anti-Dīringa" autors dzērumā ar lietussargu viņam gandrīz izbakstījis aci; sūdzas par to, ka krēsls ir pārāk ciets un vasarā – pārāk karsti. Pat vannā esot jāsvīst. Teju vai unisonā abi vaimanā par to, ka veselības problēmas un ikdienas rūpes atrauj no rakstīšanas, bet, par spīti visam, "Kapitāls" tomēr top un pret marksisma oponenta Eižena Dīringa uzskatiem vērstais "Anti-Dīrings", kā var nojaust, arī virzās uz priekšu.

Sarakstē pavīd arī satraucoša epizode, kura liecina – draudzība draud izirt.  Markss nevis izrāda līdzjūtību par Engelsa civilsievas nāvi, bet mācas viņam virsū ar žēlošanos par saviem parādiem un, protams, ar lūgumiem aizdot naudu. Engelss apvainojas, un Marksam nekas cits neatliek, kā vien atzīt savu egoismu. Draudzība ir glābta, bet likstas un nelaimes diemžēl nebeidzas. "Suņa dzīve," Marksam izlaužas no pilnas sirds.

Centrs neraud kopā ar klasiķiem

Acīmredzot nepaļaujoties uz klausītāju attapību, iestudējuma veidotāji jau pirmajā lasījumu epizodē iedod viņiem rokā atslēgu – vērojumu, ko Markss patapinājis no Hēgeļa, proti, vēsturei ir tendence atkārtoties. Turklāt pirmo reizi notikums ir traģēdija, bet atkārtojumā tas kļūst par farsu. Lai iestudējuma veidotāju attieksmi padarītu vēl skaidrāku, komentāros tiek pavēstīts, ka Markss un Engelss būtu gribējuši sevi redzēt kā traģiskus varoņus un sabiedrisku pārmaiņu veicinātājus, bet… ar savu nemitīgo žēlošanos par visām iedomājamām un neiedomājamām likstām viņi sevi padara par farsa figūrām.

Iestudējuma veidotāju mērķis nav tikai parādīt, ka marksisma klasiķi arī ir cilvēki ar saviem netikumiem, vājībām un ikdienas rūpēm. Tiesa, "Žēlojumos" šī dimensija ir nemainīgi klātesoša un ļauj mums ieraudzīt, ka Markss un Engelss "arī raud". Taču "Traģisko pētījumu centrs" neraud kopā ar viņiem. Izrādes veidotāju attieksmē pret abu draugu žēlabām vīd kas nepārprotami čehovisks.

Čehovs, kā zināms, savu lugu žanru lielākoties definēja kā komēdiju, kaut cilvēki viņa radītajā pasaulē jutās nelaimīgi, garlaikojās un cieta nebeidzamas mokas (ne velti Čehova komēdijas ilgus gadus tika iestudētas kā drāmas). Čehovs saskatīja komisku neatbilstību starp savu varoņu ciešanām un viņu nespēju saņemties ne tik, cik melns aiz naga, lai savā dzīvē ko mainītu. Arī "Žēlojumu" iestudētāji pievērš klausītāju uzmanību šādai neatbilstībai – Markss un Engelss ar metronoma tikšķu regularitāti sūdzas par dzīves un cilvēku netaisnīgumu, bet piespiesties, lai vismaz paskatītos uz savu situāciju no malas, viņiem nekādi neizdodas.

Varbūt mierinoši

No mākslinieciskā skatījuma viedokļa "Žēlojumi" savā ziņā līdzinās Alvja Hermaņa izrādei "Atnāc mani vēl satikt" (2019). Aspazijai, Austrai Skujiņai, Vizmai Belševicai u.c. nozīmīgām latviešu dzejniecēm veltītajā uzvedumā uzmanība bija fokusēta ne tik daudz uz dzejnieču daiļradi, cik uz privāto dzīvi, pie kam tieši tādās izpausmēs, kādas mēdz raisīt dzeltenās preses interesi. Arī Daiga Kažociņa un Ainārs Kamoliņš, iestudējot Marksa un Engelsa saraksti, pievēršas tieši abu draugu privātajai dzīvei, kas ļauj izvairīties no personību postamentēšanas un iecelšanas muzeja eksponātu kategorijā. Bet tas, šķiet, nav vienīgais ieguvums. Apkopojot un atskaņojot intīmi žēlabainos, ar slimību un ikdienas ķibeļu aprakstiem pieblīvētos vēstuļu tekstus, iestudējuma veidotāji ne bez rezignācijas un tikko jaušamas ironijas atgādina, ka arī tādi cilvēki, kuri pretendē būt par grandiozu sabiedrisku pārmaiņu vētrasputniem un īstenotājiem, paši ar savu dzīvi dramatiski, nē, kur nu dramatiski – katastrofāli –, netiek galā. Varbūt to apzināties ir mierinoši.

 

[1] Skat. Veidemane, Elita. Marksisma ideoloģijas normalizācijai nav vietas sabiedriskajos medijos! taisnigums.lv, 11.10.2021.

Beinerte, Vija. Rēgs, naba un "žēlojumi" jeb Kāpēc tik svarīgi ir nosargāt robežas. apriņķis.lv, 04.11.2021.

Tēmas

Valda Čakare

Valda Čakare dzīvo Rīgā, strādā Latvijas Kultūras akadēmijā un katru dienu runā par teātri. Reizēm arī kaut ko uzraksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!