Foto: Unsplash
 
Sleja
17.04.2023

Vēsturiskais taisnīgums

Komentē
1

Nesenajās diskusijās par ielu pārdēvēšanu un pieminekļu nojaukšanu manāmu vietu ieņēma termini "vēsturiskais taisnīgums" un "vēsturiskā taisnīguma atjaunošana". Termina nozīmes detalizēta analīze uzrādītu dažādus lietojumus un konceptuālas nianses, bet tā vai citādi runa ir par pagātnē izdarītas pārestības labošanu. Latvijā vēsturiskais taisnīgums sabiedriskajās diskusijās ir parādījies jau agrāk. Pirmām kārtām saistībā ar jautājumu par okupāciju un tās sekām, bet var minēt arī ebreju īpašumu restitūciju jautājumu.

Pirmajā mirklī vēlme atsaukties uz vēsturisko taisnīgumu šķiet pašsaprotama – tas, ka pārestība notikusi pagātnē, neatceļ tās netaisnību, turklāt pagātnes netaisnības nepaliek pagātnē, tās turpina ietekmēt arī mūsu tagadni, tāpēc, lai labotu tagadni, mums jālabo arī pagātne. Tomēr ar atsaukšanos uz taisnīgumu un vēsturisko taisnīgumu jābūt uzmanīgiem. Izmantoti ārpus teorētiskām pārdomām, tie ietver sevī riskus, kurus vērts apzināties, pirms šo taisnīgumu piesauc.

Taisnīgums ir viens no Rietumu politiskās filozofijas, ētikas un jurisprudences pamatprincipiem. Vēl vairāk – tā ir vērtība, kas plaši atzīta sabiedrībā, lai gan tas nenozīmē, ka cilvēkiem ir vienāda izpratne par to, ko taisnīgums nozīmē un kad tas ir pārkāpts. Taisnīgums ir labs piemērs tam, ka vērtības ir atrodamas ne tikai moralizējošās mācību grāmatās vai īpašā ētikas pasaulē, kurai ar ikdienu nav nekāda sakara, – mūs aizvaino, ja pret mums izturas netaisnīgi, mēs atceramies netaisnību un vērtējam, piemēram, priekšniecības lēmumus, politisku izvēli, likumus un tiesu spriedumus pēc tā, vai tie mums šķiet taisnīgi.

Turklāt ētiskās diskusijās taisnīgums ir trumpis, pārfrāzējot amerikāņu filozofa un jurista Ronalda Dvorkina izteikumu par tiesībām. Proti, daudzi atzītu, ka taisnīgums ir svarīgāks par, piemēram, izdevīgumu, un pat tad, ja mēs būtu gatavi pieļaut netaisnību, lai nodrošinātu kādu labumu, sajūta būtu šķērma, jo saprotam, ka tas nav taisnīgi: piemēram, ja iedomājamies situāciju, kurā Krima tiek atdota Krievijai, lai pārtrauktu karu un panāktu mieru.

Problēma ir vienīgi tā, ka ne vienmēr ir iespējams taisnīgumu nodrošināt. It sevišķi skaidri tas izpaužas vēsturiskā taisnīguma gadījumā. Ko nozīmē "labot" pagātnes pārestību? Kaut vai okupācijas gadījums – kā var labot izpostītās dzīves un sekas, ko okupācija atstājusi uz mūsu sabiedrības tīklojumu? Nav iespējams atgriezties pagātnē un okupāciju padarīt par nebijušu. Ko nozīmē kompensēt šo netaisnību? Vai tas vispār ir iespējams? Kad mēs varēsim teikt, ka tagad taisnīgums ir nodrošināts, netaisnība kompensēta, pāridarījums labots?

Manuprāt, no teiktā izriet dažas atziņas. Pirmā ir tāda, ka praksē taisnīgums lielākoties ir kompromiss. Tai skaitā – vēsturiskais taisnīgums politiskajā praksē ir kompromiss. Tādā ziņā vēsturisko taisnīgumu lielākoties nav iespējams "atjaunot", labākajā gadījumā ir iespējams atrast risinājumu, kas ļauj iesaistītajām pusēm samierināties ar situāciju. Piemēram, 1825. gadā "Emigrantu miljarda likums" Francijā nosacīti kompensēja revolūcijas laikā zaudētos īpašumus tiem, kuri bija aizbēguši, lai paglābtos no giljotīnas. Tas ir senākais man zināmais mēģinājums risināt taisnīguma problēmu visas sabiedrības mērogā apstākļos, kad vienkārši atjaunot iepriekšējo situāciju vairs nav iespējams, jo pārāk daudz kas ir noticis. Latvijā bija līdzīga situācija pēc neatkarības atgūšanas. Vai kompensācijas bija adekvātas? Vai iepriekšējo īpašumu atgūšana labo to, ka tas piecdesmit gadus bija atsavināts? Nē, un tomēr tas ir kaut kāds kompromiss.

Vienlaikus tas, ka taisnīgums mums ir tik fundamentāla vērtība, vienmēr atstāj iespēju noraidīt kompromisu vai apšaubīt šo kompromisu arī pēc tam, kad samierināšanās ir it kā sasniegta un vienošanās noslēgta. Un pret šo atteikšanos samierināties ir grūti iebilst, tā uzrunā fundamentālas vērtības un pārliecības. Tiesas gadījumā kompromiss savā ziņā tiek uzspiests ar varu – taisnīga tiesa nenozīmē, ka pārestība tiek pilnībā labota, bet tā vismaz kaut kādā ziņā tiek kompensēta. Toties politiskajos procesos bieži vien šādas gala instances nav. Rezultātā cīņa par taisnīgumu var būt nebeidzama, turklāt tā vienmēr izskatās pārliecinoši – kā labā cīņa pret ļaunumu – un tāpēc ir neizsmeļams avots politiskām aktivitātēm. Bet samaksa par to arī var izrādīties nebeidzama – nebeidzams konflikts.

Vēsturiskais taisnīgums var būt pateicīgs materiāls šādiem konfliktiem. Viens piemērs ir nepārtrauktie karastāvokļi, kuri turpinās arī tāpēc, ka sadarīts ir tik daudz, ka neviens vairs nespēj piedot. Varam paskatīties uz pašreizējo Polijas un Vācijas strīdu par kompensācijām par Otrajā pasaules karā pastrādātajiem noziegumiem. Vācija apgalvo, ka "jautājums ir atrisināts", un atsaucas uz iepriekšējiem līgumiem, Polija uzskata, ka nacistiskās armijas noziegumi nav kompensēti, un, kā jau teicu, grūti iedomāties situāciju, kad varētu teikt: problēmas vairs nav, nacistu izdarītais ir izlabots. Bet diezgan viegli var nolasīt arī konflikta politiskos motīvus. Visos šajos gadījumos nav grūti atrast attaisnojumu prasībai pēc vēsturiskā taisnīguma, bet vērts pamanīt arī to, kas šīs prasības vārdā tiek ziedots. Polijas gadījumā, piemēram, Eiropas vienotība Ukrainas aizstāvībai.

Gribēju arī pieminēt, ka daļēji mūsdienu diskusijas par sieviešu, dažādu rasu, etnosu, minoritāšu diskrimināciju arī ir saistītas ar vēsturiskā taisnīguma tēmu. Arī šeit doma ir, ka, piemēram, koloniālisma noziegumiem nav noilguma un aicinājumi pēc kompromisa slēpj mēģinājumu izvairīties no atbildības par pagātni vai saglabāt diskrimināciju, lai gan varbūt mazāk uzskatāmā veidā.

Visbeidzot konflikta iespējamību palielina tas, ka vēsturiskā taisnīguma aizstāvji dažkārt mēģina taisnīgumu saistīt ar kādu noteiktu laiku pagātnē vai noteiktu politisko nostāju. Bet vienmēr jau ir iespējams uzdot jautājumu, vai tas, ko gribam "atjaunot", kad nodarbojamies ar "vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu", patiešām ir taisnīgi. Jāņa Dombura vadītajā raidījumā "Kas notiek Latvijā?" (08.03.2023.) par pieminekļu nojaukšanu tas gana labi izspēlējās – Ivars Drulle norādīja, ka Viļa Lāča piemineklis Meža kapos tika uzcelts priekšā Jāņa Čakstes piemineklim, bet Čakstes piemineklis savukārt savā laikā tika uzcelts priekšā vācbaltiešu piemineklim – atbilstoši, ko mums būs secināt par vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu Meža kapos? Turklāt viņš norādīja, ka ļoti maz ielu ir nosaukts Latvijas sabiedrībā un kultūrā nozīmīgu sieviešu vārdos, kas arī var liecināt par netaisnību. Savukārt, kad kultūras ministram Naurim Puntulim raidījuma vadītājs vaicāja, kur meklēt vēsturisko taisnīgumu, viņš atbildēja, ka "pirmskara Latvijā", īpaši nepaskaidrojot, kas ar to domāts (no neolīta līdz Otrajam pasaules karam?) un kāpēc šī robežšķirtne ir tik svarīga. Katrā ziņā iedomāties, ka Latvijas Republikā pirms Otrā pasaules kara viss bija taisnīgi, tai skaitā, ka latviskie ielu nosaukumi Rīgā ir "vēsturiski" un kaut kā paši no sevis šeit uzradušies vai mūžīgi, būtu vairāk nekā naivi.

No teiktā, manuprāt, neizriet, ka nodarboties ar vēsturiskā taisnīguma meklēšanu nevajadzētu. Es noteikti aicinātu pētīt pagātni, un tas, ka diskusijā par pieminekļiem, ielām, okupācijām mēs uzzinām arvien vairāk par Rīgas un Latvijas vēsturi, manuprāt, jau ir ieguvums. Vienlaikus nevajadzētu cerēt, ka vēstures liecības vienmēr vēstīs to, ko mēs gribētu dzirdēt. Vēlme ar spēku dabūt vēsturisko taisnīgumu savā pusē var beigties ar vēsturisku netaisnību. Vēsturiskais taisnīgums ir viltīgs zvērs. Tā ka uzmanīgi.

Tēmas

Artis Svece

Artis Svece ir filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas docents, viņa pētnieciskais lauks aptver dzīvnieku studijas, ekokritiku, sociālo filozofiju un kritisko domāša

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!