Redzējumi
16.03.2015

Vēstures ķīlnieki un vēstures lietotāji

Komentē
3

Igauņu prozaiķe Ene Mihkelsone darbā "Mēra kaps" raksta: "Vienmēr esmu uzskatījusi, ka tik mazai zemei, kāda ir Igaunija, vēstures ir par daudz." Droši vien līdzīgi var teikt par Latviju, atvasinot no šīs atziņas divas atšķirīgas nostājas. Pirmā: ja mēs nezinām vēsturi, mēs neizprotam tagadni un zaudējam instrumentus nākotnes prognozēšanā. Otrā: konteksti neizbēgami mainās, līdz ar to auglīgāk ir atraisīties no vēsturisko paralēļu, līdzību meklēšanas un "uzlikšanas" mūsdienu situācijai. Lai neieslīgtu haotiskās refleksijās par vēstures filozofijas tematiku vispār, mēģināšu nepārprotami subjektīvi raksturot, kā vēsture palīdz (tā ceru) personīgi man komentēt politiku šodien.

Lai gan profesionālā ētika un veselais saprāts it kā nosaka pienākumu jebkuru tēmu aplūkot no dažādiem skatpunktiem, ņemt vērā "pretējo viedokli" utt., praksē to ievērot grūti, jo tev pašam, redz, liekas, ka aizstāvi kādas vērtības un te bezkaislīgums balansē uz nepatīkamas visa relativitātes atzīšanas robežas. Plašākas zināšanas nemazina vēlmi palikt savā nostājā "te es stāvu un citādi nevaru", tomēr mīkstina šai pozīcijai iekšēji raksturīgo agresivitāti. Piemēram, es personīgi arvien esmu uzskatījis un turpinu uzskatīt, ka daudzas Rietumu valstis ir atbaidoši izvairīgas armēņu genocīda jautājumos. Esmu uzskatījis un turpinu uzskatīt, ka Turcijas ģeopolitiskā un ekonomiskā nozīme mūsdienās nedrīkst būt attaisnojums pirms simts gadiem īstenotā genocīda pret armēņiem "paslaucīšanai zem tepiķa". Tajā pašā laikā, zinot, ka armēņu un azerbaidžāņu sadursmju Baku 1918. gadā ietvaros, faktiski vienas dienas, 31. marta, laikā tika nogalināti apmēram 12 000 azerbaidžāņu, es pieļauju, ka vismaz nojaušu, kāpēc mūsdienu Turcijā un Azerbaidžānā netrūkst cilvēku, kuri iebilst pret tēzi par armēņiem kā neaizsargātiem upuriem visos laikos un visās situācijās. Nezinu, cik paaudzēs šādi notikumi paliek cilvēku atmiņā, tomēr acīmredzot ar vēsturi jārēķinās, kad kādam, Rīgā vai Vašingtonā sēžot, rodas vēlme īgni paust neizpratni par to, cik ilgi "viņi tur" var turēt viens uz otru ļaunu prātu.

Pavērsimies uz kaut ko "tuvāku" – Latvijas starpkaru posma vēsturi kontekstā ar latviešu un nacionālo minoritāšu savstarpējām attiecībām. Ja runājam par mūsdienām, dominē divi uzstādījumi. Pirmais. Ja vien abas puses vairāk censtos, attiecības būtu labākas – rau, "Latvijas laikā" taču tā bija. Otrais: pretrunas ir pārāk dziļas. Jebkurā gadījumā starpkaru periods tiek labprāt piesaukts – pat minoritāšu pārstāvji mūsdienās kaunina latviešu politisko eliti, atgādinot, cik labi visi sadzīvojuši tolaik, jo valsts nākusi pretī, cittautieši to novērtējuši utt. Ja mēs paveramies uz dažādu faktu kaleidoskopu, tad redzam, ka tā ir mitoloģija. Respektīvi, tas, kā domā un rīkojas konkrēti indivīdi, galu galā ir būtiskāk par vispārējām "politikām". Jā, starp Lāčplēša ordeņa kavalieriem bija arī 47 vācieši, 15 krievi, 9 poļi, 4 ebreji utt. Tajā pašā laikā 1922. gadā latviešu valodu prata tikai 14,2 % Latvijā dzīvojošo krievu un šis īpatsvars arī 1930. gadā, pēc gandrīz desmit neatkarīgā valstī nodzīvotiem gadiem, nebija jūtami palielinājies (18,8 %). 1921. gadā jaunā, izpostītā Latvijas valsts tomēr atrod 150 000 Latvijas rubļu Rīgas Krievu drāmas teātrim, savukārt Rīgas dome ilgstoši sniedz ikgadēju atbalstu 20–35 tūkstošu latu apmērā Rīgas Vācu teātrim. Pareiza "integrācijas politika"? Protams. Tikai nez kādēļ vēl 1931. gadā par t.s. minoritāšu partijām balso apmēram 18,1 %, t.i., cittautieši ļoti disciplinēti turpina balsot par "savējiem". Še tev "saliedētība"... Domāju, ka līdzīgi ir mūsdienās. Ir cittautieši, kuri iespļaus kaut abās draudzīgi pastieptās rokās, un ir cittautieši, kuri ir šīs valsts patrioti neatkarīgi no tā, ar cik aizspriedumainiem latviešiem viņiem nākas saskarties ikdienā. Atvainojos par banalitāti, bet noteicošais ir cilvēks, nevis "valsts līmeņa" koncepcijas un lēmumi.

Starp citu – ja runājam par mūsu tautas brāļiem, kuriem, teiksim tā, ir cieņpilnas attiecības ar intelektu, proti, viņi un intelekts viens otru netraucē, arī te vēstures zināšanas ir noderīgas. Jo rāda, cik trausla ir robeža starp izsāpētu un/vai racionālu viedokli un iešļūkšanu kaut kādā tumsonīgā bezgaumībā. Piemēram, nepiederu tiem, kuri mūsdienās uzskata par labo toni izsmiet vai nosodīt Kārļa Ulmaņa režīmu. Tomēr, kad lasu, ka tāds gudrs, Latvijas kultūrai nozīmīgs cilvēks kā Arveds Švābe vītero: "Prezidenta vārda diena kļuvusi par vienu no nozīmīgākajām dienām gadā" vai ka laikraksts "Latvijas Kareivis" sludina "Dievs vienmēr ir nomodā. Viņš arī mūsu tautai visvajadzīgākā brīdī sūtīja Vadoni", tad saprotu, ka sapurgāt var visu – patriotismu, vēlmi beigt savstarpēju apkarošanos utt. Īsi sakot, arī ar simpātiskiem un noderīgiem ideju uzstādījumiem jārīkojas ļoti piesardzīgi – vai tā būtu "sabiedrības saliedētība" vai "jauna ģeopolitiskā situācija".

Vēsture māca arī humora izjūtu un pašironiju, proti, indivīda psihiskajam līdzsvaram noderīgu spēju nesabrukt izmisumā arī tad, kad apkārt notiekošais rosina tikai naidu. Piemēram, paraugāmies, kā lielinieki pēc Latvijas okupācijas ķērās pie Rīgas ielu pārdēvēšanas 1940. gada oktobrī. Bīskapu iela pārtapa Darvina ielā, Mazpulku iela tika pārdēvēta par Bērnudārza ielu, Jēzusbaznīcas ielas jaunais nosaukums – Bezdievju iela –, savukārt Svētceļnieku ielas gadījumā risinājums bija pavisam elegants – vienkārši Ceļinieku iela. Lūdzu nepārprast – okupācijas nestās šausmas man ir tikpat labi zināmas un būtiskas kā citiem latviešiem, tomēr iespēja atrast ko absurdi smieklīgu pat neapšaubāmi ļaunos dzīves posmos mazliet palīdz nesabrukt.

Rezumējot: piederu tam "grupējumam", kuri no vēstures neatgaiņājas. Cita lieta, ka neauglīgi ir apstāties pie dažu vēsturisku faktu un versiju iegaumēšanas un to pieņemšanas par visu izskaidrojošām un attaisnojošām.

 

 

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!