Manuprāt, strīdi ap t.s. čekas maisiem ir nedaudz aizmiglojuši vēlamo rezultātu. Neatkarīgi no tā, kā tas formulēts juridiski normatīvajos aktos, šis vēlamais rezultāts, manuprāt, ir – iespēju robežās noskaidrot totalitārās valsts (šajā gadījumā PSRS) kontroles un sodīšanas mehānismus, kādus tā lietoja pret iedzīvotājiem. Un šo mehānismu izstrādātāji un lietotāji nebija tikai "čeka" un tās aģenti. No šī viedokļa nav korekti Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijai pārmest, ka tā, iespējams, nepieliks punktu čekas maisu atvēršanas jautājumam. Komisija un arī citi vēsturnieki Latvijā strādā ar plašāku tēmu loku – sākot no režīma attiecībām ar t.s. radošo inteliģenci un kristīgajām konfesijām, beidzot ar režīma apkarošanas epizodēm.
Manuprāt, tas ir pareizi, jo neba VDK vien nodrošināja režīma pastāvēšanu vairāku desmitgažu garumā. Objektīvu iemeslu dēļ (esmu dzimis 1970. gadā) man saskarsme ar režīmu vairāk izpaudās apjausmā par "mutes nepalaišanu", tomēr tajās dažās reizēs, kad saskarsme notika, tās iemesls bija nejēdzīgi (it kā taču bija sākusies "perestroika"...) centīgi pasniedzēji skolā vai biedri no komjaunatnes komitejas; "Stūra mājas" pārstāvji iesaistījās jau šīs pārcentības rezultātā.
Tātad, ja mēs vēlamies saprast okupācijas perioda varas mehānismus, ar "maisiem" kā informācijas avotu un vielu pārdomām nepietiks. Citiem vārdiem sakot, ja mūsu mērķis tiešām ir saprast, kā totalitārs režīms pakļauj un iesaista cilvēkus, tad darbs šāda mērķa sasniegšanai turpināsies arī pēc komisijas darba beigām, neatkarīgi no "maisu" likteņa, jo tas ir ārkārtīgi daudzpusīgs. Negribētu te apnicīgi atsaukties, piemēram, uz Timotija Snaidera darbiem, kas, pieļauju, lasītājiem tāpat ir zināmi, tādēļ minēšu divus Krievijas piemērus, kas raksturo tēmas plašumu.
Ja mēs vēlamies saprast tieši mehānismus, nevis nodarboties ar morāliem novērtējumiem, ir jāanalizē arī nepārprotami represīvā režīma daļa (VDK & Co.), piemēram, represīvo orgānu un partijas, "centra" un "reģionu" attiecību aspektā. Šādi skrupulozi pētījumi, atklāti sakot, ir diezgan smaga – dažādās nozīmēs – lasāmviela, tomēr šāda šķetināšana ir nepieciešama, ja vēlamies kaut ko vairāk par tādu kā metafizisku "absolūtā ļaunuma" pasludināšanu.
Tāpat jāpatur prātā, ka režīms var īstenot kontroli arī bez tik brutālām metodēm kā drošības dienesti. Piemēram, totalitāras valsts apstākļos mājokļa pieejamība kļūst par sodīšanas/apbalvošanas instrumentu, un no šī viedokļa labi saprotu krievu pētniekus, kuri daudzpusīgi aplūko t.s. komunālo dzīvokļu fenomenu. Pats totalitāra režīma jēdziens nozīmē, ka tas kontrolē indivīdu faktiski visās dzīves jomās. No šī viedokļa saskarsme ar VDK, protams, bija skarbāka forma par, teiksim, nepieciešamību publiski runāt blēņas un nepatiesības, tomēr arī šādas nepieciešamības uzspiešana ir vardarbība. Tātad, ja mēs vēlamies saprast indivīdu izdzīvošanas taktikas totalitāras valsts apstākļos, maksimāli daudz ir jāpēta saskarsme ar režīmu, ne tikai VDK. Tas, ka vārdu savienojums "čekas maisi" vienkārši ir ilgstoši un visbiežāk lietotā atsauce uz okupācijas perioda "mantojumu", nav nekāds attaisnojums, lai to nedarītu.
Rodas iespaids – tieši tāpēc, ka mēs (te es runāju par paaudzēm, kas dzīvojušas okupācijas apstākļos) nevēlamies runāt par pilno spektru mūsu attiecībām ar režīmu, ir tik parocīgi pagātni reducēt uz "maisiem".
7