Kadrs no filmas "300"
 
Vēsture
28.11.2019

Vēsture uz ekrāna un prātā

Komentē
10

Situācija 10. klases vēstures stundā, kad tiek diskutēts par seno Atēnu un Spartas sabiedrības modeļu un ētisko vērtību atšķirībām.

"Kādi tie spartieši izskatījās?" jautā skolēni, vēlēdamies vizualizēt apspriežamos personāžus. "Tūlīt paskatīsimies!" atbild skolotājs un internetā sameklē Holivudas 1962. gada mākslas filmas "300 spartieši" fragmentus. "Nē, nē, tādi viņi galīgi nebija!" vairāki jaunekļi kategoriski iebilst un lūdz atļauju pieslēgties multimediju projektoram ar citu filmas "300 spartieši" versiju – ar 2006. un 2013. gadā uzņemtajiem treileriem. Vēl kāds jaunietis lepni rāda telefonā "300 spartiešu" spēles aplikāciju un sasniegto līmeni.

Klasē sākas jauna diskusija par to, kā noteikt, kura no abām filmām rada autentiskāku senās Spartas un spartiešu tēlu. Vairums skolēnu nonāk pie viedokļa, ka 60. gadu kino ir autentiskāks: tur nav sintētisko videografiku, nenosakāmas izcelsmes monstru, spartiešu tērpi un bruņas saskan ar attēliem uz sengrieķu melnfigūru un sarkanfigūru vāzēm. Te nu laiks skolēnu diskusijās iejaukties pedagogam, kurš mēģina izskaidrot, ka arī vecā Holivudas filma ir tikai 20. gadsimta kino, nevis vēstures avots. Filmā esot daudz kļūdu – Termopilu pāreju patiesībā sargājuši ap 7000 karavīru, no kuriem 4000 krituši, persiešiem Kserksa I valdīšanas laikā vēl nebija smagās kavalērijas, Persijas valdnieku nevarēja dēvēt par valdnieku valdnieku (kā Sasanīdu laikmeta šahanšahu), saskaņā ar Hērodota liecībām, spartiešiem bijušas bārdas, bet filmā vairums aktieru ir gludi skūti. Skolotājs, liels Senās Grieķijas mīļotājs un kritiskās domāšanas piekritējs, iekarst un sāk pagaru monologu, kurā skaidro, ka militarizētā un galēji konservatīvā spartiešu sabiedrība aprakstīta, viņu galveno sāncenšu – atēniešu – autoru acīm skatot, un pat spartiešu karavīru attēli nav pašu spartiešu zīmēti utt.

"Kāda patiesībā bija Spartas sabiedrība un kā izskatījās karavīri, kas aizstāvēja Termopilu pāreju no Kserksa I vadītajiem persiešu karapulkiem, mēs nezinām!" viņš pašapmierināti pabeidz savu skaidrojumu. "Ja jau mēs neko nevaram zināt, kāpēc šāds temats jāapskata vēstures stundās?" skolēni ir neizpratnē.

Kādu kļūdu pieļāva pedagogs? Jāpiesauc princips: "Jo vairāk es zinu, jo vairāk apzinos, cik nezinu." Viņa prātā ir plaša un daudzšķautņaina informācija par sengrieķu civilizāciju, par tās vēstures avotiem, lokālajām atšķirībām, attīstības posmiem u. c., citiem vārdiem sakot – plaša Senās Grieķijas bilde jeb filma, individuālais naratīvs. Savukārt skolēniem šāda naratīva jeb prāta filmas nav vispār, viņi, dzīvodami informatīvajā telpā, kur Spartas ir visai maz, lielākoties nezina, ko senie grieķi vilka mugurā, kā domāja un runāja, kā strādāja un atpūtās.

Līdzīgas sarunas ne tikai starp vēstures pedagogiem un skolēniem, bet arī starp vēstures zinātniekiem un sabiedrību plašsaziņas līdzekļos notikušas pēc daudzu vēsturiskā žanra mākslas filmu nākšanas klajā. "Tā tas nebija!" teikuši daudzi vēsturnieki Eiropā par Luka Besona "Žannu d’Arku", Mela Gibsona "Drošsirdi" un Stīvena Spilberga "Šindlera sarakstu", bet Latvijā – pēc "Rīgas sargu", "Nameja gredzena", "Tēvs Nakts" u. c. filmu noskatīšanās. Šī raksta autoram bija saruna ar filmas "Nameja gredzens" veidotājiem, kuri žēlojās, ka konsultācijas ar 12.–13. gadsimta vēstures speciālistiem galvenokārt beigušās ar tēzi: "Avotu trūkuma dēļ mēs nezinām! Tā tas noteikti nevarēja būt, bet, kā bija – mēs nevaram pateikt!" Un sava taisnība ir katrai pusei – profesionāli vēsturnieki nedrīkst ļauties kārdinājumam fantazēt par lietām un parādībām, kas nav pierādāmas, savukārt kino veidotājiem nepieciešama pilna un krāsaina laikmeta aina. Nav iespējams uzņemt mākslas filmas kadrus, iekļaujot tajos tikai zinātnē pierādītus faktus. Auditorija, kas nav saistīta ar vēstures padziļinātu pētniecību, grib zināt, "kā un kas toreiz bija". Ja auditorija to sākotnēji nezina, tai būs maza interese par to, "kā nebija"!

Man nācies komunicēt ar jauniešiem, kuri ir pārliecināti, ka barikāžu laiks Rīgā 1991. gadā atainots mākslas filmā "Rīgas sargi", jo tur "parādīts, kā rīdzinieki Daugavmalā raka tranšejas un taisīja barikādes". To visu redzot un dzirdot, vecākās un vidējās paaudzes cilvēki parasti ir galēji sašutuši – cik slikti tagad skolās māca vēsturi! Bet – vai vainīga skola un izglītības sistēma?

Pirmām kārtām jāatzīst, ka tik tiešām – 20. gadsimta otrās puses paaudzes cilvēki dažreiz pat automātiski, katrā gadījumā labāk nekā mūsdienu jaunieši, spēj atpazīt gan viduslaiku un jauno laiku apģērbu, mundierus un daudzas jo daudzas citas dažādu laikmetu nianses. Vai to mācīja skolā? Pavisam nedaudz, galvenokārt šie tēli apziņā izveidojās kino iespaidā. Mākslas filmas skatījās gandrīz vai visi, jo citu nebija, turklāt turpināja tās skatīties daudzkārt – "Vella kalpi", "Trīs musketieri", "Četri tankisti un suns", "Likme augstāka par dzīvību". Pie televizoru un kinoteātru ekrāniem pavadītās stundas toreiz vainagojās ar vienpusīgu, bet ļoti spilgtu laikmeta un notikumu vizualizāciju prātā. Šī vizualizācija aptvēra plašas hronoloģiskās un ģeogrāfiskās robežas.  

Protama lieta, ka tolaik veidotais kino radīja pilnīgi greizus un sagrozītus priekšstatus par pagātni. Sevišķi padomju ideoloģija spieda falsificēt gandrīz visus vēstures notikumus un vēsturisko personāžu veikumu. Diemžēl pat mūsdienās, kad padomju kinodarbos ideoloģija lien ārā kā nagla no maisa, vairums postpadomju kino auditorijas joprojām ir pārliecināta, ka vismaz vizuāli šis bija vēsturiski autentisks kino. Tikai retais vēstures zinātājs pamana, ka ar vēsturisko patiesību šīm filmām nereti ir maz kopīga. Lai nu kā, 60.–80. gadu vēsturiskā kino auditorija, kas tagad ir pusmūžā un pensijas gados, spēj ne tikai vizuāli identificēt, piemēram, karus un to hronoloģiskos ietvarus, bet pat atšķirt katrai karojošajai pusei raksturīgās vizuālās detaļas. Šīs filmas komplektā ar dažāda veida literatūru, apmeklēto muzeju ekspozīcijām un citu pieredzi indivīdiem izveidojušas galvā viņu pašu iedomātās prāta jeb apziņas filmas. Šodienas jauniešiem tik dziļas kino pieredzes nav, viņi skatās citas vēstures filmas. Lielu iespaidu uz viņu prāta filmu par vēsturi atstāj digitālās spēles ar vēsturisku sižetu. Tāpēc viņu prātos radītās filmas savā pamatbūtībā ir citādas nekā iepriekšējo paaudžu filmas.

Uz jautājumu, kā jums patika un ko ieguvāt, noskatoties "Dvēseļu puteni", dažāda vecuma jaunieši sniedz aptuveni līdzīgas atbildes: "Filma parādīja, kā toreiz izskatījās!" "Mēs pirms tam nezinājām, ar kādām šautenēm šāva, kādi toreiz bija ieroči, kā cilvēki tērpās." "Pirms filmas domājām, ka latviešu strēlnieki bija latviešu formas tērpos ģērbta Latvijas armija, bet pēc filmas sapratām, ka latvieši karoja Krievijas armijā!" Tikai vēlāk seko jauniešu sarežģītākie secinājumi par kara šausmām un cilvēku pārdzīvojumiem frontē.

Jautājums – kā mēs savā apziņā redzam vēsturi un vai visi patiesi to redzam? Savā pietiekami ilgajā pedagoģiskajā karjerā esmu sastapis jauniešus, kas apgalvo, ka neko neredz, ka viņiem apziņā nav nekādu laikmeta ainu. Tajā pašā laikā šie cilvēki spēj atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem, nosaukt laikmetu hronoloģiskos ietvarus, vēsturiskās personas un notikumus. Viņi apgalvo, ka prātā redz tikai izlasītās grāmatas burtus un teikumus, ko spēj mehāniski atcerēties un atkārtot. Šie skolēni parasti spēj veikt tikai teksta atkārtošanas uzdevumus, atbildēt uz jautājumiem "kas?" un "kad?". Nelieciet viņiem kaut ko secināt, izdomāt, veikt pieņēmumu! Tad jauniešu sejās būs neizpratne un izmisums: "Ko jūs no manis gribat?!"

Vairumam cilvēku, gan jaunu, gan vecu, kuri interesējas par vēsturi, literatūru, politiku, ir izveidotas šādas domu filmas – atkarībā no iedziļināšanās un intereses pakāpes. Vieniem tās ir statiskas un nekustīgas bildes, citiem – kustīgas, nemitīgā pārmaiņu procesā esošas filmas. Katra jauna informācija – izlasīta grāmata, noskatīta filma, ekskursija, muzeja apmeklējums, laikabiedra liecība – to papildina, jaunā informācija ieguļas prāta vēstures filmā, kombinējas vai, iespējams, konfrontējas ar tur jau esošo filmu, rada jaunus tēlus, vērtējumus un asociācijas. Tomēr jebkurā, pat visizcilākajā prātā, tā radītā filma vienmēr būs hronoloģiski un telpiski fragmentāra, stereotipizēta un primitivizēta. Neviens nevar un nekad nevarēs zināt "visu" vēsturi, un pat labi zināmā vēsture tiek vizualizēta vienkāršākos tēlos un sižetos.

Šīs prāta vēstures filmas veidojas visas dzīves garumā, sākot ar pirmsskolu līdz pensijai. Paši mazākie pirmsskolas vecuma bērni vēl nesaprot, ka tad, kad viņu vēl nebija, daudz kas bija citādi. Pirmajās klasēs bērni saskaras ar ģimenes vecajām fotogrāfijām, pamana neparastus automobiļus, retro telefona aparātus, magnetofonus, vecus radio un citus priekšmetus, jautā: "Kas tas?" Tajā brīdī notiek pats svarīgākais – bērns sāk iedomāties, kā toreiz izskatījās, un sāk veidoties pirmā iedomātā vēstures bilde. Ar katru jaunu vēstures informāciju un artefaktu bilde kļūst krāsaināka, elementiem bagātāka un kustīgāka, tā sāk iegūt kustību laikā, proti – prāta bilde sāk pārvērsties prāta filmā.

Šajā prāta filmas veidošanās procesā milzīga nozīme ir vizuālajam paraugam, sevišķi apģērbam, bruņojumam, arhitektūrai, kas apziņā izveido primitīvu pagātnes attēlu. Kādreiz vēstures vizualizācijā nozīmīgākās bija grāmatu ilustrācijas un vēsturiska rakstura gleznas. Atceroties un analizējot pats savas apziņas bildes un filmas tapšanu, secinu, ka sākotnējo ierosmi deva 5. klases seno laiku vēstures mācību grāmata, kurā bija daudz melnbaltu grafisku ilustrāciju un krāsainie bilžu pielikumi. Ne mazāk ilustratīva bija 6. klases "Viduslaiku vēsture", taču interese par jauno un jaunāko laiku vēsturi tolaik bija ievērojami mazāka, jo 7. un 8. klasei domātajās grāmatās nebija saistošu un krāsainu ilustrāciju. Iespējams, es nekad nebūtu kļuvis par vēsturnieku, ja klases telpā nebūtu sēdējis blakus uzskates materiālu stendam. Pie koka pakaramā bija saliktas vēsturisko gleznu reprodukcijas: K. Brilova "Pompeju pēdējā diena", M. Avilova "Peresveta un Čelubeja divkauja pirms Kuļikovas kaujas", I. Repina "Ivans Bargais nogalina savu dēlu". No šodienas raugoties, jāsecina, ka gleznu iespaids uz manas pagātnes prāta filmas izveidi bijis nesalīdzināmi lielāks nekā skolotājas stāstījums un centieni iekalt un atkārtot mācību grāmatas tekstus. Taču īstais kino nospēlējis vēl lielāku lomu.

Grāmatu ilustrācijām un pat muzeju sastingušajām ekspozīcijām vienmēr bijis grūti konkurēt ar lielformāta un krāsu vēsturisko kino. Mana paaudze (tie, kam tagad 40–60 gadu) vēsturi daudzējādi redz klasisko vēstures žanra mākslas filmu iespaidā. "Kleopatra" (1963) radīja grandiozu iespaidu par hellēniskās Ēģiptes un Romas kultūru, "Spartaks" (1960) un "Kauja par Romu" (1968) papildināja Senās Romas "bildi" ar vergu sacelšanās un ģermāņu cilšu Lielās tautu staigāšanas elementiem, kā arī Austrumromas jeb Bizantijas kultūrvēsturiskajām ainavām. Viduslaiku vizuālais tēls daudziem veidojies Holivudas "Vikingu" (1958) un poļu "Krustnešu" (1960) ietekmē, savukārt jauno laiku karošanas, aristokrātu un galma kultūras lieliska vizualizācija bija redzama poļu kinoklasikā "Plūdos" (1974), franču un padomju "Trīs musketieros", padomju "Karā un mierā" (1965). Miljoni Krievijas vidējās un vecākās paaudzes cilvēku arī šodien Latvijas 20. gadsimta vēsturi joprojām redz "Ilgā ceļa kāpās" vizualizācijas un interpretāciju iespaidā. Savukārt 21. gadsimta sākuma skolēni hellēnisko pasauli redz tādu kā filmā "Aleksandrs" (2004), Seno Romu – tādu, kāda tā tēlota filmā "Gladiators" (2000), bet Auksto karu ir vērojuši "Spiegu tilta" (2015) veidotāju acīm.

Katrs mēs savā prātā vēsturi redzam citādi, piemēram, vienam Latvijas Neatkarības karš aprobežosies ar dažu faktu mehānisku atcerēšanos: "1919. gada 11. novembrī Latvijas armija sakāva bermontiešus," – turklāt iespējams, ka cilvēka prāta bildē nemaz nav tā laika karavīru, ieroču un kauju veida vizuālā tēla. Otram Neatkarības karš asociējas ar "Rīgas sargu" ainām, bet trešajam Neatkarības kara prāta filma sastāv no neskaitāmām izlasītajām grāmatām, muzeju materiāliem un pat mazzināmiem arhīvu materiāliem. Viņš savā apziņā redz ne tikai daudzos Neatkarības kara dalībniekus, armijas, politiķus, militārpersonas, militārā un starptautiskā stāvokļa dinamiku, bet labi apzinās nezināmos lielumus, pats saprot tukšos robus tematā. Katra indivīda unikālā un otram neatkārtojamā dzīves pieredze un pasaules uzskats ir tas, kas nosaka vēstures individuālo sapratni.

Prāta filmu individuālais raksturs un unikalitāte pedagoģiskā aspektā radījusi un diemžēl joprojām turpina uzturēt nemitīgu stresu pasniedzējiem, bet jo sevišķi skolēniem un studentiem. Indivīdu veidotos prāta kino mēs, pedagogi, mēģinām izvērtēt pēc vienotiem kritērijiem. Bet vai tiešām? Kopš studiju gadiem atceros to nesaprotamo stāvokli pirms mutiskā eksāmena – ko profesors no manis gribēs? Vai iespējams izvilkto jautājumu zināt, saprast jeb redzēt apziņā tāpat, kā to spēj pasniedzējs? Izglītojamie jau izsenis mēģina uzminēt, kuras viņu prāta bildes un filmas fragmentus viņiem prasīs pārbaudes darbā. Līdz pat šai dienai studentus/skolēnus var dzirdēt sačukstamies: "Viņam (-ai) ļoti patīk, ja stāsta par…, ja viņš (-a) prasa …, jāatbild, ka…" Kā skolotājs un pasniedzējs esmu mēģinājis uztvert katra atsevišķa jaunieša filmu, reizēm bijis pārsteigts par viņu zināšanu dziļumu un kompleksumu, citreiz ieraudzījis, cik viņu prāta radītās filmas ir greizas vai ačgārnas.

Savukārt pedagogi mēģina izzīlēt, ko centralizēto eksāmenu un olimpiāžu uzdevumu veidotāji būs iecerējuši likt vilkt gaismā. Ja skolēnu rezultāti būs neapmierinoši, administrācija teiks, ka vēstures skolotājs neprot mācīt. Esmu bijis liecinieks karstiem strīdiem, kas notikuši eksaminācijas komisijas locekļu starpā par to, kā vērtēt skolēnu un studentu zināšanas. Arī it kā vienā līmenī esošo pasniedzēju filmas un to kritēriji atšķiras. Tāpēc ir vairāk nekā sarežģīti, bet vienlaikus – nepieciešami noteikt maksimāli objektīvus kritērijus, pēc kuriem izvērtēt katra atsevišķā indivīda vēstures redzējumu, ievērojot to, ka eksistē gan individuālais, gan kolektīvais un zinātniskais vēstures skatījums. Vai to iespējams izdarīt perfekti, varētu būt cita raksta temats.

Valdis Klišāns

Valdis Klišāns (1964) – vēsturnieks, pedagogs ar 34 gadus ilgu stāžu, mācību grāmatu un metodisko līdzekļu autors. Kopš 90. gadu vidus piedalījies vēstures izglītības reformu veikšanā, ilgstoši bijis ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
10

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!