Izstāde pilsētvidē – Antonijas Heniņas foto stendā. Attēlu uzņēmis Aleksejs Muraško.
 
Fotogrāfija
17.09.2020

Vēsture spilgti iztēlota

Komentē
0
Saglabā

Kuratores eseja par Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2020 un Latvijas Fotogrāfijas muzeja sadarbības projektu "(Ne)redzamās autores".

Muzejs bez sienām

Aizņemoties amerikāņu rakstnieka Volesa Stegnera vārdus: "Vēsture ir artefakts. Tā nepastāv, līdz to atceras vai pieraksta. Un to nav iespējams patiesi atcerēties vai pierakstīt, kamēr to kāds nav spilgti iztēlojies." [1] Arī agrīno latviešu fotogrāfju stāsti, kuri saglabājušies vien informācijas drumslu un dažāda apjoma fotogrāfiju kolekciju veidolā, vispirms bija jāiztēlojas. Tikai tad varēja patiesi ķerties klāt pie pirmā pētniecības darba un izstāžu projekta idejas, kuras rezultātā, sadarbojoties Rīgas Fotogrāfijas biennālei 2020 un Latvijas Fotogrāfijas muzejam, tapusi ārtelpas intervence ar divdomīgo nosaukumu "(Ne)redzamās autores".

Sekojot sieviešu vēstures kustībai, kuras mērķis ir pārskatīt un paplašināt redzējumu par pagātnes notikumiem, pētot tos caur sieviešu pieredzes prizmu, šis projekts pievēršas sieviešu fotogrāfju darbam Latvijā 20. gadsimta pirmajā pusē. Tēma, periods un izvēlētais mākslas veids padara to par ļoti interesantu, bet riskantu uzdevumu, jo sākotnējā arsenālā ir tikai pāris vārdu, uzvārdu un atsevišķu darbu piemēri. Nav pieejams arī fundamentāls Latvijas agrīnās fotogrāfijas pētnieciskais materiāls, izņemot padomju laikos iznākušo Latvijas fotomākslas grāmatu [2] un mūsdienās veiktos pētījumus par atsevišķu fotogrāfju mantojumu. Ņemot to vērā, bija tikai saprotami, ka nācās saskarties ne tikai ar kolēģu atbalstu, bet arī zināmu skepsi.

Jau no pirmsākumiem bija skaidrs, ka šis projekts tiks veidots Rīgas pilsētvidē, tādā veidā radot lielāku pieejamību un redzamību fotogrāfju darbiem, kas vēl nesen bija grimuši aizmirstībā. Šāds izstādīšanas formāts šķita sociāli iekļaujošs un nepretenciozs, atgādinot arī par paša fotogrāfijas medija demokrātisko dabu. "(Ne)redzamās autores" ļāva (pat ja tikai metaforiski) iznest darbus laukā no muzeju un privātkolekciju krātuvēm un izmantot Rīgas ielas kā vienu lielu muzeju bez sienām. Aizņemoties reiz sarunā noklausīto Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeja speciālistes moto, gribu uzsvērt, ka krātuves strādā cilvēku labā, un šī bija lieliska iespēja nokāpt no ziloņkaula torņa, kurā mēs ­– kultūras darbinieki  un institūcijas – nereti sevi ieslēdzam, un tuvoties skatītājam.

Izstāde pilsētvidē – Minnas Kaktiņas foto stendā. Attēlu uzņēmis Aleksejs Muraško.

Kam no feminisma bail

Kopumā tika atlasītas sešu autoru – Antonijas Heniņas (1897–1979), Minnas Kaktiņas (1876–1949), Lūcijas Alutis-Kreicbergas (1889–1985), Emīlijas Mergupes (1885–1972), Martas Pļaviņas (1896–1956) un Ērikas Zariņas (1897–1968) – uzņemtas divdesmit fotogrāfijas, kuru lielformāta kopijas tika eksponētas sabiedriskā transporta pieturvietās. Mērķis bija radīt apgrieztās reprezentācijas principu, reklāmas stendos ievietojot un izgaismojot nevis attēlus ar sievietēm, kas cenšas pārdot kādu jaunu preci vai pakalpojumu, bet gan sieviešu fotogrāfju radītos darbus.

Lai gan sieviešu teorijas un vēstures kustības aizsākumi ir saistīti ar otro feminisma vilni 20. gadsimta 70. gados, tieši šobrīd var runāt par šīs kustības uzplaukuma laiku. Tas ir iespējams, pateicoties dažādu lielo kultūras un zinātnes institūciju iesaistei, kas veido mērķtiecīgas programmas sieviešu radošā mantojuma apguvei. Tas nozīmē aktīvu sieviešu mākslinieču darbu kolekcionēšanu, kā arī īpašu institūciju un programmu veidošanu, kas strādā ar dažādu pasaules reģionu un laika periodu materiālu arhivēšanu. Tāds, piemēram, ir projekts "Not Yet Written Stories: Women Artists’ Archives Online" [3], kura sadarbības partneris ir arī Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs.

Būtisks publiskais instruments ir lielo muzeju izstādes, kas rezonē starptautiskā līmenī. Savulaik spilgts piemērs tam bija zviedru māksliniece un mistiķe Hilma af Klinta (1862–1944). Viņas darbi, savulaik pilnīgi aizmirsti, tagad kļuvuši par pasaules hitiem, pateicoties vairākām nozīmīgām izstādēm, piemēram, MoMA muzejā Ņujorkā. Pavisam svaigs piemērs ir itāļu baroka gleznotājas Artimēzijas Džentileski (1593–1653) izstāde Londonas Nacionālajā galerijā [4], kas ļauj runāt ne tikai par modernās vēstures piemēriem. Sieviešu pētniecības popularitāte ir veicinājusi arī dažādu specializētu rakstu un grāmatu sēriju, vlogu un podkāstu rašanos. Piemēram, "Bow Down" podkāstā, ko veido mākslas žurnāls "Frieze", dažādi vēsturnieki, rakstnieki, mākslinieki un kuratori nominē kādu mākslinieci, kuras priekšā, viņuprāt, mums visiem būtu jāpaklanās.

Nereti nākas dzirdēt frāzes no sērijas: "Nu jau par daudz tās sieviešu vēstures pētniecības," – lai gan, piemēram, vizuālajā mākslā, atšķirībā no literatūras, šajā virzienā Latvijā apzināti pētījumi uzsākti pavisam nesen. Uzskatāms piemērs tam ir arī Latvijas kultūras kanons, kurā vizuālās mākslas nozarē nav izcelta neviena nozīmīga sieviete. Literatūrā ir divas. Mūsu reģionā vienīgie kaimiņi, kas varētu atļauties piebremzēt, ir somi, kuri ar sieviešu mantojuma pētniecību mākslā nodarbojas vairāk nekā divdesmit gadus. Bet arī tas neatceļ faktu, ka vēsturi nemitīgi nepieciešams pārskatīt un papildināt, varbūt kādreiz arī pārrakstīt.

Patiesais jautājums droši vien ir – kam no feminisma bail un kāpēc? Apgalvojums, ka feminisms pašlaik ir tāda modes lieta, neiztur kritiku, jo tad jārunā par trendu nu jau gadsimta garumā. Varbūt problēma rodas faktā, ka ir vēlme turēties pie ticības, ka pastāv kāda viena objektīva vēsture, līdzīgi kā ģēniju kults mākslas vēsturē? Skatījums uz vēsturi un arhīviem no mūsdienīga skatpunkta un vērtību sistēmas varbūt var tikt uztverts kā pētnieciskais aktīvisms. Varbūt tas šobrīd nepieciešams, lai mainītu attieksmi pret iespējamām vēstures rakstīšanas formām?

Izstāde pilsētvidē – Antonijas Heniņas foto stendā. Attēlu uzņēmis Aleksejs Muraško.

Sievietes un fotogrāfija

Pateicoties reakcijai uz otrā viļņa feminismu, pieaudzis arī pētījumu skaits par sievietes nozīmi fotogrāfijas un fotomākslas attīstībā. Top un nemitīgi tiek pārstrādātas šai tēmai veltītas grāmatas. Pateicoties darbam, ko veic pētnieki, kuratori un žurnālisti, mainās arī sabiedrības kopējā atmiņa, kura lēnām, bet mērķtiecīgi tiek papildināta ar jauniem vārdiem un stāstiem, padarot kopīgo vēsturi daudz bagātāku un interesantāku. Caur šiem stāstiem tiek radīts ne tikai godīgāks pagātnes atspulgs, bet arī veicinātas pārmaiņas sabiedrības attieksmē pret pastāvošajām vērtībām.

Sievietes ir klātesošas fotogrāfijas attīstībā jau kopš pašiem pirmsākumiem, tomēr daudzi no šiem stāstiem vēl joprojām nav iekļauti kopējā pasaules mākslas vēsturē. Tāpat kā fotogrāfijas jomai, kurai vairāk nekā pusotru gadsimtu nācās cīnīties par pilnvērtīgu mākslas nozares statusu, arī sieviešu emancipācijas ceļš nav bijis viegls. Fotogrāfija ierasti tiek asociēta ar vīriešu pasauli, ņemot vērā, ka šis medijs sākotnēji tika uztverts kā kaut kas sevišķi tehnisks. Tajā pašā laikā sievietes ir palīdzējušas izgudrot ķīmiskos reaģentus, lēcas, radīt metodes, kā palielināt vai arī samazināt attēla izmērus, un bijušas klātesošas pie dažādām mākslinieciskajām inovācijām. Daudzi fotogrāfi strādāja ģimenes lokā, darbus parakstot ar vīra/tēva vai salona vārdu. Diemžēl vēsturē bijuši arī gadījumi, kad parakstās gan fotogrāfs, gan fotogrāfe, bet vēsturnieki izvēlas izcelt un piedēvēt darbus tikai vīrietim. Tādi piemēri nav atrodami vien fotogrāfijas vēsturē, bet arī zinātnes jomā, kurā sieviešu paveiktais šobrīd tiek pārskatīts vienlīdz aktīvi kā kultūras sfērā.

Pētniecības materiāls

Baltijas kontekstā sieviešu mākslas vēstures pētniecība ir relatīvi jauna ideja, lai gan ir bijuši atsevišķi precedenti akadēmiskajā vidē. Fotogrāfijas nozarē situācija ir vēl bēdīgāka, un pamatīgākās iestrādes pašreiz ir tikai igauņiem (šķiet, Igaunijā feminisma tradīcijas kopumā ir spēcīgākās no visām trim valstīm).

Latvijā šajā ziņā daļēji vainojams konkrēts fakts – kopš astoņdesmitajiem gadiem, kad tika izdota pirmā Latvijas fotogrāfijas vēsturei veltītā grāmata, nav publicēti  tās atjaunotie un papildinātie izdevumi. Fotogrāfijai veltītie pētījumi lielākoties bijušas monogrāfijas, kas saistītas ar noteiktiem autoriem vai īpašu tēmu (piemēram, vēsturisku stilu vai periodu). Nozīmīgākais pēdējā laika pētījums par 20. gadsimta sākuma fotogrāfiju ir nodaļa samērā nesen izdotajā grāmatā [5] par Latvijas mākslas vēsturi. Tur lasāma neliela rindkopa par Lūciju Alutis-Kreicbergu – vienu no sešām izstādē pārstāvētajām fotogrāfēm.

Izstāde pilsētvidē – Lūcijas Alutis-Kreicbergas foto stendā. Attēlu uzņēmis Aleksejs Muraško.

Astoņdesmitajos gados iznākušajā grāmatā iekļauta informācija par Latviešu Fotogrāfiskās biedrības (LFB) dibināšanu [6]; biedrība ar laiku kļuva par nozīmīgu vietējās fotogrāfu kopienas organizāciju. Tajā jau no pašiem pirmsākumiem darbojās daudzas fotogrāfes, un 1914. gadā biedrībā pat tika izveidota Dāmu komiteja. LFB publicēja tekstus, kas izglītoja sabiedrību par fotogrāfijas mākslu, rīkoja izstādes un organizēja Latvijas fotogrāfu piedalīšanos starptautiskās izstādēs. Biedrība arī rīkoja fotokursus, kas palīdzēja spert pirmos soļus daudzām sievietēm, kuras vēlējās apgūt šo prasmi. Spriežot pēc pieejamajiem materiāliem, vismaz pašā fotogrāfu kopienā nevaldīja ar dzimumu saistīti aizspriedumi vai arī tie nebija pārāk izteikti, jo rodas iespaids, ka sievietēm bijis daudz iespēju ne vien kļūt par biedrības loceklēm un apmeklēt kursus, bet arī piedalīties tās rīkotajās izstādēs gan Latvijā, gan ārvalstīs.

Būtiska figūra, kas pētījusi Latvijas tādas agrīnās fotogrāfes kā Lūciju Alutis-Kreicbergu, Antoniju Heniņu, Emīliju Mergupi un Martu Pļaviņu, ir fotogrāfs un fotogrāfijas vēsturnieks Pēteris Korsaks, kurš publicējis vairākus rakstus laikrakstos un žurnālos. 1989. gadā žurnālā "Lauku Dzīve" par godu fotogrāfijas 150 gadu dzimšanas dienai pat tika publicēti vairāki īpaši fotogrāfēm veltīti portretraksti. Emīlija Mergupe pieminēta īsā nodaļā viņas dzimtās vietas Mālpils kultūras vēsturei veltītā grāmatā [7]. Kreicbergas gadījumā veiksmīgs faktors bija Latvijas māksliniekam Kārlim Padegam (1911–1940) veltītie pētījumi – Padegs viņas salonā strādāja par noformētāju. Šo pētījumu dēļ uzmanības lokā nonāca arī Kreicbergas radošais mantojums.

Daļu no materiāla (lielākoties fotokopijas) tika atrastas muzeju krājumos – pamatā dažādās fotogrāfiju kolekcijās, taču atsevišķos gadījumos arī muzeju arhīvos, kur glabājas attēli, kas iegrāmatoti kā noteiktu notikumu fotodokumenti vai kā pasu portretfotogrāfijas. Viena no pirmajām vietām meklējumu uzsākšanai ir Latvijas Fotogrāfijas muzeja kolekcija, kur glabājas vairāku fotogrāfju darbi. Lieliska Kreicbergas oriģinālkopiju kolekcija atrodas Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā. Ļoti nozīmīgs avots ir reģionālie muzeji. Reģionālo institūciju vidū, šķiet, visvērtīgākā sieviešu uzņemto fotogrāfiju kolekcija glabājas Aizkraukles Vēstures un mākslas muzejā. Viens no visiespaidīgākajiem kolekcijas elementiem mūsdienu kontekstā ir vairāk nekā tūkstotis Martas Pļaviņas stikla negatīvu.

Neraugoties uz atsevišķiem mēģinājumiem ielūkoties dažu agrīno fotogrāfju atstātajā mantojumā, tikai pirms pusotra gada ar Rīgas Fotogrāfijas biennāles un Latvijas Fotogrāfijas muzeja atbalstu tika uzsākta mērķtiecīga Latvijas agrīno fotogrāfju vēstures pētniecība. Tās ietvaros Latvijas Fotogrāfijas muzeja vēsturniece Guna Ševkina pētījusi ar Aizkraukles apkaimi saistītās fotogrāfes, savukārt es turpinu pētīt šo tēmu kopumā.

***

Sieviešu mākslas vēstures pētniecības mērķis nav pierādīt sieviešu lielāko radošumu vai izcilību, lai gan šādi pētījumi ļauj atklāt daudzus noklusētus talantus. Fotogrāfija šajā ziņā ir pateicīgs izpētes avots, jo Latvijas kontekstā tajā vēl ir daudz kā neapgūta. "(Ne)redzamās autores" ir viena no pirmajām platformām darbam ar Latvijas fotogrāfju atstāto mantojumu, un var tikai cerēt, ka vienu dienu būs iespēja, līdzīgi citiem pasaules piemēriem, izdot šai tēmai veltītu atsevišķu monogrāfiju un ietvert šo autoru vārdus pasaules lielajās datubāzēs.

Mākslas intervencē izmantoto fotogrāfiju oriģinālkopijas glabājas Latvijas Fotogrāfijas muzejā, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā, Aizkraukles Vēstures un mākslas muzejā, Madonas Novadpētniecības un mākslas muzejā un Pētera Korsaka privātkolekcijā.

Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2020 un Latvijas Fotogrāfijas muzeja sadarbības projekts "(Ne)redzamās autores" skatāms Rīgas pilsētvidē vēl līdz 20. septembrim.

 

[1] Stegner, Wallace forward to A. B. Guthrie The Big Sky, Sentry, Boston, Mass, 1965, ix-xiv,x.

[2] "Latvijas fotomāksla. Vēsture un mūsdienas." Sastādījis Pēteris Zeile. – Rīga: Liesma, 1985.

[3] Saite uz datubāzi: šeit.

[4] "Artemīzija" (3.10.2020 – 24.01.2021). Nacionālā galerija, Londona.

[5] Teivāne-Korpa, Katrīna. Fotomāksla. // Latvijas mākslas vēsture V. 1915–1940. Sastādījis Eduards Kļaviņš. – Rīga: Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts; Mākslas vēstures pētījumu atbalsta fonds, 2016.

[6] Latviešu Fotogrāfiskā biedrība dibināta 1906. gadā.

[7] Korsaks, Pēteris. Mālpils fotogrāfi – sava laika un vides hronisti 20. gs. 1. pusē. // Kultūrvēstures avoti un Mālpils novads. Sastādījusi Ieva Pauloviča. – Mālpils: Latvijas Zinātņu akadēmija, 2016.

Šelda Puķīte

Šelda Puķīte ir kritiķe, kuratore un pētniece, kura pašreiz dzīvo Igaunijā. Studējusi mākslas vēsturi Latvijas Mākslas akadēmijā, iegūstot bakalaura un maģistra grādu. Šeldu īpaši interesē krustpunkti...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!