Ilustrācija: Elīna Brasliņa
 
Ar bērniem
02.09.2020

Vēstule vecākiem

Komentē
0
Saglabā

Es vairs neatceros, kā tas vispār bija – justies labi, piecelties no rīta un izdarīt visu, ko esmu ieplānojusi, nevis, piemēram, 40 procentus no tā, ja sanāks. Sajust vieglu sirds dauzīšanos pēc atsvaidzinoša rīta skrējiena, nevis dzirdēt ausīs dunoņu pēc 10 trepju pakāpienu pieveikšanas. Tas, ko es šobrīd piedzīvoju, gan nav skumjas un liels pārdzīvojums, vien nepacietība un neliels aizkaitinājums. Visi taču man solīja, ka tas beigsies pēc pirmajām 12 nedēļām! Līdz šim pieveiktā tematiskā literatūra par šo tēmu taču krāsoja otro trimestri rožainu, solīja spēka un enerģijas maģisku atgriešanos. Bet pagājušas teju jau 16, un nekas vēl par to neliecina.

Kādu vakaru, lai novērstu manas domas no bezjēdzīgās sevis žēlošanas, pievēršamies nu jau mango, bet toreiz vēl tikai nektarīna lieluma bēbim. Atceros, ka nektarīna, jo, it sevišķi pirmajās nedēļās, gluži kā bērns, kuram vizualizācija un asociācija izsaka nesalīdzināmi vairāk par gramiem un centimetriem, katru piektdienu gaidīju maģisko kārtējai nedēļai atbilstošā augļa nomaiņu grūtniecības aplikācijā.

Sākām runāt par to, vai nektarīna bēbis spēj kaut ko domāt un veidot atmiņas. Viņam (vai viņai) taču jau ir smadzenes, acis un pirksti – esmu redzējusi, kā viņš tos savelk dūrītē, pieskaras mutei, ātri vicina rociņas. Viņš noteikti redz krāsu izmaiņas, dzird skaņas. "Es vienmēr esmu bijusi pārliecināta, ka domāt mēs varam tikai valodā," es saku. "Šīm bezvalodas atmiņām, tāpat kā haotiskam sapnim, īsti nav, kur pieķerties." "Bet vai tu atceries kaut ko no agras bērnības?" viņš jautā. "Man vispār ir maz bērnības atmiņu," es saku. "Man ir dažas, bet tādas pavisam jocīgas."

Četri vecāki

Pirmos sešus dzīves gadus es pavadīju Liepājā, kur biju piedzimusi. Mamma un tētis bija pavisam jauniņi studenti, un visu šo Liepājas posmu nodzīvojām pie mammas vecākiem. Mamma studēja Liepājas Universitātē, bet tētis – RTU. Pa nedēļu viņš dzīvoja studentu kopmītnēs Ķīpsalā, bet piektdienu vakaros brauca mājās pie mums, uz Liepāju. Man tas šķita pavisam normāli – man bija gan mani jaunie, studējošie vecāki, gan mani nobriedušākie vecāki, kuriem vienmēr bija vairāk laika, – mammas vecāki.

Opis, kā es saucu savu vectēvu, jau bija pensijā, un mēs kopā apguvām vēsturi un ģeogrāfiju, zīmējām (atceros, ka viņam vienmēr izdevās uzzīmēt fantastiskus zirgus) un ēdām ābolus, kuri bija auguši mūsu lauku māju dārzā un kurus viņš vienmēr bija rūpīgi nomizojis un sagriezis gabaliņos. Omamma, kā es saucu savu vecmammu, manā agrajā bērnībā bija diezgan jauna un vēl ilgus gadus strādāja Liepājas 10. vidusskolā par mājturības skolotāju. Atceros, ka reizēm viņa mani paņēma līdzi uz skolu, un tas vienmēr bija fantastisks piedzīvojums. Man patika runāties ar viņas kolēģēm skolotājām un skolniecēm – "lielajām" meitenēm, kuras, cik atceros, vienmēr bija par omammu sajūsmā un centās pie katras izdevības ar viņu papļāpāt, izkratīt sirdi un jautāt pēc padoma.

Reizēm man šķiet, ka vecvecāki pirmajos manas dzīves gados bija tie īstie pieaugušie, kamēr mani knapi divdesmitgadīgie vecāki, tāpat kā es, vēl bija tikai ģimenes bērni. Bet man šī kārtība likās pilnīgi normāla, es par to nebrīnījos, un mums visiem kopā, šķiet, gāja pavisam labi. Tāpēc man brīžiem pavisam jocīgi un smieklīgi šķiet tas, ka visizteiktāk atmiņā  iegūlušas pāris dīvainas situācijas.

Bailīgā grāmata

Bērnībā, tāpat kā tagad, mājās bija ļoti daudz grāmatu. Līdzko sāku lasīt raitāk, vienmēr no dzīvojamās istabas grāmatplaukta aizņēmos pieaugušo grāmatas, bet, protams, pirmajos dzīves gados man tika pirktas dažādas bērnu grāmatas. Nekādi nespēju atcerēties, kas tā bija par grāmatu – pat ļoti sasprindzinot atmiņu, nekas konkrēts par tās saturu nenāk prātā, bet tā bija bērnu grāmata ar ilustrācijām. Ļoti skaidri atceros tikai savas milzīgās bailes. Šajā grāmatā bija kāda ilustrācija, kuru pirmo reizi ieraugot ārkārtīgi nobijos, ātri aizcirtu grāmatu un iestūmu to dziļāk plauktā.

Bet ar to vien nepietika. Manas bailes bija tik lielas, ka, pat zinot tikai to, ka grāmata joprojām atrodas plauktā, man bija grūti vienai pašai ieiet istabā. Nolēmu, ka tā tas nevar turpināties, un jau nākamajā dienā slepus, nevienam nesakot, paņēmu šo grāmatu sev līdzi uz bērnudārzu. Bērnudārzā pagaidīju, kamēr neviens neskatās, aši pieskrēju pie grāmatplaukta un iestūmu grāmatu tajā, cik dziļi un tālu vien iespējams.

Neatceros, kad īsti, bet vēlāk par to izstāstīju mammai. Viņa bija ārkārtīgi pārsteigta un jautāja, kāpēc nevienam par šīm bailēm uzreiz nepateicu. Viņa taču būtu uzreiz no grāmatas atbrīvojusies. Es īsti nezināju, ko atbildēt. Man patiešām nebija ienācis prātā, ka šajā situācijā varētu ar kādu dalīties – es zināju tikai to, ka kaut kāda iemesla dēļ problēma ir jāatrisina man pašai.

 

Maize

Kad biju izstāstījusi viņam šo stāstu par biedējošo grāmatu, mazliet pasmējāmies par to, cik bērni reizēm ir dīvaini. Man taču bija tik jauka un saprotoša ģimene – es būtu varējusi aiziet pie jebkura no saviem četriem vecākiem un visu izstāstīt, bet kaut kāda iemesla dēļ mans bērna prāts sevi krīzes situācijā no apkārtējiem izlēma izolēt. Tajā brīdī sapratu, ka šis nebija vienīgais pašizolācijas incidents.

Atceros vienu vakaru, kad visi kopā skatījāmies televīzijas ziņas – man, šķiet, bija kādi četri vai pieci gadi. Pa ausu galam dzirdēju diktores teikto par ārkārtīgi slikto kviešu ražu – nezinu, vai tā bija kāda dabas vai cilvēku radīta krīze, bet tika pateikts, ka kaut kādu iemeslu dēļ, ļoti iespējams, kādu laiku būs ievērojams baltmaizes trūkums veikalos. Es agrā bērnībā vispār neēdu rupjmaizi, jo man ļoti negaršoja ķimenes, tāpēc doma par iespējamo baltmaizes deficītu mani iedzina milzīgā izmisumā. Es klusiņām aizskrēju uz savu istabu, noslēpos aiz gultas un sāku raudāt.

Atceros, ka pēc brīža mani meklēt atnāca mamma un atkal bija neizpratnē par to, ka viena pati sēžu un raudu. Izstāstīju iemeslu, un viņa mani nomierināja, sakot, ka ziņas par kviešiem nebija par Latviju, bet gan par kādu citu vietu pasaulē. Viņa man atkal jautāja, kāpēc sēžu viena, kāpēc uzreiz viņai nepateicu, ka par kaut ko satraucos, un man jau atkal nebija atbildes. Potenciālais traģiskais baltmaizes deficīts man kaut kādu iemeslu dēļ bija jāpārdzīvo vienatnē.

Gredzens

Visbiežāk gan pati esmu aizdomājusies par atgadījumu ar gredzenu. Toreiz man droši vien bija kādi seši gadi. Bija sestdiena, un mums bija ieplānots izbrauciens ar laivu Liepājas ezerā. Man no kaut kurienes bija uzradies gredzens – tāds pavisam vienkāršs metāla riņķītis, kuru lepni valkāju, bet kurš, cik atceros, bija manam pirkstam nedaudz par vaļīgu. Ļoti skaidri atceros to brīdi, kad vēl bijām mājās un es stingri nolēmu, ka gredzens pirms došanās uz ezeru jānoņem un kaut kur jānoglabā – lai es to netīšām nepazaudētu ūdenī.

Nākamā atmiņa no tās dienas ir jau, esot laivā uz ezera. Pēkšņi ar šausmām ieraugu, ka gredzens tomēr palicis pirkstā – esmu aizmirsusi to noņemt un atstāt mājās. Kādu brīdi mocījos neziņā, ko iesākt. Bet mokošā sajūta, ko radīja bailes gredzenu pazaudēt, bija spēcīgāka par pašām bailēm būt bez gredzena, tāpēc vienā brīdī noņēmu gredzenu no pirksta un iesviedu to ūdenī.

Atceros, ka tētis, kad saprata, ko esmu izdarījusi, lēca ūdenī un nira gredzenu meklēt, bet tā arī neatrada. Tam sekoja neizpratne un jautājumi – tētis teica, ka es taču būtu varējusi iedot viņam gredzenu paturēt drošībā, kamēr esam uz ūdens. Lūgt palīdzību un dalīties bažās man toreiz kārtējo reizi neienāca pat prātā. Atceros tikai to neizturamo, mokošo sajūtu – to domu, ka ne mirkli ilgāk vairs nespēju izturēt bailes par to, ka gredzens jebkurā brīdī varētu pazust. Tad jau labāk bēdāties par pazudušo gredzenu.

Reizēm es domāju par to, no kurienes nāk visas šīs jocīgās bailes un sajūtas, šīs kompleksās emocijas un izolētība, izvēle dzīvot savā jocīgajā un vientuļajā bērna pasaulītē, kur pašam jācīnās ar nesaprotamiem demoniem, kuri reizēm nemaz neeksistē, bet citreiz būtu gana viegli un ātri pieveicami pretinieki blakus esošajiem pieaugušajiem. Man nebija ne mazākā iemesla uzskatīt, ka kādā no šīm situācijām mani pieaugušie būtu smējušies vai manas lielās problēmas ignorējuši. Bet man gluži vienkārši neienāca prātā, ka situāciju risināšanā varētu iesaistīt arī kādu citu. Man tagad ir mazliet žēl šī brīžiem tik izolētā bērna, un es pieķeru sevi satraucamies par to, vai mango bēbis nāks mums stāstīt par jocīgajām lietām, kas notiek viņa pasaulītē, un iedomāsies mūs iesaistīt to risināšanā. Bet varbūt tā vietā kādu dienu no šīm lietām sanāks vēl jocīgāks stāsts – un varbūt tā arī jābūt.

Agra Lieģe

Agra Lieģe ieguvusi izglītību analītiskajā filozofijā Lankasteras Universitātē Lielbritānijā. Uzskata, ka katram ir pienākums izglītoties sev pieejamo privilēģiju kontekstā un identificēt savas "aklās...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!