Bibliotēka
27.04.2005

Vēstule laikraksta "Scots Observer" redaktoram

Komentē
0

Ser, Jūsu laikrakstā publicēta recenzija par manu grāmatu „Doriana Greja ģīmetne”. Tā kā šī recenzija, manuprāt, ir rupjš apvainojums man kā māksliniekam, lūdzu Jums dot man iespēju atbildēt uz to Jūsu laikraksta slejās.

Jūsu recenzents, lai arī atzīst, ka grāmata ir „gluds literāta veikums”, darbs, kuru sarakstījis kāds, kuram piemīt „smadzenes, talants un gaume”, nešaubīgi un pilnā nopietnībā apgalvo, ka esmu to rakstījis tādēļ, lai tiktu lasīts vissamaitātākajās kriminālajās un neizglītotajās aprindās. Ser, diemžēl es nespēju iedomāties, ka kriminālās un analfabētiskās aprindās vispār lasa kaut ko citu, izņemot avīzes. Viņi pavisam noteikti nav spējīgi saprast neko no manis rakstītā. Taču izmantošu to kā pamudinājumu aktualizēt jautājumu par to, kādēļ literāts vispār nodarbojas ar kaut kā radīšanu.

Bauda, ko mākslinieks gūst, radot mākslas darbu, ir tīri personiska bauda. Radīšana ir process tikai mākslinieka baudas labad. Gleznotājs ar savām vērīgajām acīm uzlūko objektu. Nekas cits šajā brīdī viņu neinteresē. Tas, ko iespējams ļaudis par to teiks, viņam pat neienāk prātā.

Viņu saviļņo tas, kas atrodas viņa rokās, un viņš izjūt vienaldzību pret apkārtējiem. Es rakstu, jo rakstīšana dāvā man augstāko iespējamo baudu. Ja mans darbs kādu uzrunā, esmu par to priecīgs, ja nē — tas mani sāpina. Ja runa ir par pūli, man nav vēlēšanās būt populāram rakstniekam. Tas ir vairāk nekā vienkārši.

Taču tad Jūsu kritiķis izdara absolūti nepiedodamu noziegumu — cenšas jaukt mākslinieka prātu, piešķirot nozīmi mākslas darba morālajai tematikai. Šeit nevar būt runa par piedošanu.

Arī kāds, ko pazīstam kā ievērojamāko literāro figūru pasaulē kopš Antīkās Grieķijas laikiem[1], kā apgalvo Kītss, izjutis vienlīdz lielu baudu, atskāršot kā ļauno, tā labo. Ļaujiet savam recenzentam apjēgt Kītsa lielisko kritiķa devumu, kas paskaidro mākslas darba tapšanas apstākļus. Pats mākslas darba radītājs atrodas distancēts no sava darba morālās tematikas. Viņš pats to rada un uzlūko no malas. Jo morāle ir attālinātāka, jo atbrīvotāks ir mākslinieka darbs.

Jūsu recenzents atzīmē, ka savā grāmatā es neesot pietiekoši skaidri parādījis savu nostāju — vai es priekšroku dotu tikumības pārākumam pār grēcīgo, vai grēcīgā pārākumam pār tikumīgo. Taču māksliniekam nedrīkst būt ētisku simpātiju kā tādu. Šķīstība un apgrēcība viņam ir tikpat līdzvērtīgas, cik līdzvērtīgas ir krāsas uz gleznotāja paletes. Tās nevar būt vairāk vai mazāk svarīgas. Viņš redz un saprot, ka to nozīme palīdz radīt mākslas efektu un liek tās lietā. Jāgo[2] var būt morāls briesmonis, savukārt Imogens[3] — neaptraipīti šķīsts. Šekspīrs, kā apgalvo Kītss, ar vienlīdzīgu tīksmi ir radījis gan vienu, gan otru.

Lai attīstītu romāna dramaturģiju, vienkārši bija nepieciešams ietērpt Dorianu Greju demoralizētā atmosfērā. Citādi stāstam nebūtu nedz jēgas, nedz intrigas, nedz atrisinājuma. Uzturēt šo atmosfēru nenoteiktu, nedeterminētu un brīnumainu bija stāsta autora mērķis. Un es sliecos domāt, ka tas ir izdevies. Dorianā Grejā katrs vīrietis redz savu personīgo grēku. Taču kādi tieši ir Doriana Greja grēki — tas paliek noslēpumā. Tas, kurš to izdibina, ir tos izpircis.

Nobeigumā ļaujiet izteikt, cik dziļa ir mana nožēla, ka savā izdevumā esat pieļāvis recenziju, kurai esmu spiests rakstīt šādu atbildi. Tas, ka laikraksts St. James’s Gazette nodarbina tādu mākslas kritiķi kā Kalibans[4], man it nemaz neizbrīna. Taču Scots Observer redaktors nedrīkstēja pieļaut Tersita[5] spļaudīšanos savā recenzijā. Tas ir necienīgi no tāda atzīta literāta puses[6].

Oskars Vailds
16 Tite Street, Chelsea, 9. jūlijs

 

Vēstule pirmoreiz publicēta laikrakstā Scots Observer 1890. gada 12. jūlijā.

No angļu valodas tulkojis Reinis Tukišs.

 


[1] Domāts — Šekspīrs.

[2] Šekspīra lugas „Otello” varonis.

[3] Šekspīra lugas „Simbelīne” varonis.

[4] Tēls Šekspīra lugā „Vētra”. Raganas dēls, kroplīga paskata Prospero kalpotājs. Atvasinājums no vārda „kanibāls”.

[5] Tēls Homēra „Iliādā”, kuram galvā tikai viena doma — kādu apsaukāt un pazemot.

[6] Laikraksta „Scots Observer” redaktors tobrīd bija Viljams Ernsts Hīnlijs (1849-1903), dzejnieks un žurnālists.

Oskars Vailds

Oskars Fingals O’Flahertijs Vills Vailds dzimis Dublinā, Īrijā, ģimenē, kurā valda samērā brīvs un liberāls dzīves redzējums. Vailda māte, Lēdija Džeina Franceska Vailda (1820-1896) - dzejniece un žur...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!