Vēstule Hērodotam

Epikūrs piedzima 342. vai 341. gadā pirms mūsu ēras Samas salā, netālu no Jonijas (Mazāzijas) krastiem. Aptuveni 311. gadā pirms mūsu ēras Epikūrs radīja savu filozofijas virzienu un piesaistīja mācekļus Lesbas salas pilsētā Mitilēnē, taču tur palika tikai vienu gadu. Iespējams, ka vide šajā pilsētā bija naidīga Epikūra jaunizveidotajai filozofijai, kas ētikas centrā izvirzīja baudu. Cicerons, apcerot Epikūra filozofiju, raksta, ka pašā vārdā «bauda» ir kaut kas vulgārs, nepieklājīgs un aizdomīgs. 310. gadā pirms mūsu ēras Epikūrs pārcēlās uz Lampsaku, pilsētu Ponteuksīnas, tas ir, Melnās jūras krastā. Arī tur viņš atrada domubiedrus, un viņa mācība ieguva sekotājus, kas palika uzticīgi epikūrismam visu mūžu. Romas laikā viens no izteiktākajiem epikūrisma sekotājiem bija dzejnieks Lukrēcijs. Epikūrisms sākotnēji varēja tikt pretnostatīts platonismam, bet vēlāk vistiešākais tā pretmets bija stoicisms.

Aptuveni 306. gadā pirms mūsu ēras Epikūra nelielā kopiena pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Atēnās. Epikūrs, kas tad jau bija sasniedzis 35 gadu vecumu, Atēnu ziemeļrietumu daļā iegādājās īpašumu — dārzu vai parku — un apmetās tajā kopā ar mācekļiem. Vēlāk sugas vārds «dārzs» kļuva par epikūriešu skolas un epikūrisma kā filozofijas virziena nosaukumu, un tā bija pirmā mums zināmā draugu kopiena Rietumeiropas vēsturē, kuras locekļus nesaistīja ne reliģiskas, ne politiskas, ne sociālas intereses. Dārzā, ko no apkārtējās pasaules atdalīja augsts žogs, Epikūrs pavadīja atlikušo dzīves daļu. Epikūrs nomira 72 gadu vecumā 271. vai 270. gadā.

Rezumējot Epikūra filozofiju vienā teikumā, varētu teikt tā: viss esošais sastāv no atomiem un tukšuma, un pareiza izpratne par esošā dabu ļauj cilvēkam atbrīvoties no bailēm un nemiera un tādējādi kļūt laimīgam.

«Pārskatu par Epikūra filozofiju un epikūrismu jāsāk ar atziņu, ka par to zināms ļoti maz. No Epikūra rakstītā, optimistiski rēķinot, var izlasīt ne vairāk par vienu divdesmito daļu — proti, no vairāk nekā 300 teksta ruļļiem tikai trīs vēstules, divus atziņu krājumus, pārdesmit fragmentus, kā arī dažus desmitus piezīmju  vai liecību, ko lielākoties sarakstījuši Epikūram un epikūrismam naidīgi autori,» nupat iznākušā Epikūra darbu tulkojumu grāmatas „Vēstules. Atziņas. Fragmenti» pēcvārdā raksta Agnese Gaile.

___

(..)

Vispirms: no neesošā nekas nerodas, jo pretējā gadījumā no visa rastos pilnīgi viss un nebūtu nekādas vajadzības pēc sēklām. Un, ja izzūdošais iznīkstot pārietu neesošajā, tad viss jau būtu gājis bojā, jo tas, par ko tas sairstot būtu kļuvis, vairs nepastāvētu.

Turklāt viss vienmēr ir bijis tāds, kāds tas ir tagad, un vienmēr tāds būs, jo nav nekā, par ko tam pārvērsties, un ārpus visa nav nekā, kas, tajā iekļūstot, izraisītu pārmaiņas.

Un viss ir <viss, kas ir> [tā viņš saka gan Lielā kopsavilkuma sākumā, gan arī darba Par dabu pirmajā grāmatā], jo par to, ka pastāv ķermeņi, pilnīgi visos gadījumos liecina pašas sajūtas, kurām vajag sekot, lai ar sprieduma palīdzību izdarītu secinājumus par neskaidro, kā jau iepriekš teicu. Un, ja nepastāvētu tas, ko mēs saucam par tukšumu, telpu un netaustāmu būtību, ķermeņiem nebūtu, kur palikt, un nebūtu, caur ko kustēties, ko tie acīmredzami dara. Ārpus tā neko nav iespējams iedomāties — nedz ar uztveršanas palīdzību, nedz pēc līdzības ar uztverto —, ja runā par pilnīgām būtībām un nevis par tā sauktajām gadījuma pazīmēm vai līdzi nākošām īpašībām.

Vieni ķermeņi [tā viņš raksta arī darba Par dabu pirmajā, četrpadsmitajā un piecpadsmitajā grāmatā, un Lielajā kopsavilkumā] ir salikti, bet citi — tādi, kas šos saliktos veido. Tie ir nedalāmi un nepārveidojami — ja vien ir tā, ka viss negrasās iznīkt neesošajā, bet tam pietiek spēka saglabāties salikto ķermeņu sairumos —, jo, pēc dabas būdami pilni, tie nespēj sairt ne no vienas puses nekādā veidā. Tādējādi pirmpamati nepieciešamā kārtā ir nedalāmas ķermeniskas būtības.

Viss ir bezgalīgs, jo tam, kas ir ierobežots, ir savs gals, bet gals ir redzams līdzās kaut kam citam. Tā kā tam nav gala, tam nav arī robežu, bet tas, kam nav robežu, var būt tikai bezgalīgs un nevis ierobežots.

Viss ir bezgalīgs arī ķermeņu skaita un tukšuma lieluma ziņā, jo, ja tukšums būtu bezgalīgs, bet ķermeņu skaits — noteikts, tad ķermeņi nekur nevarētu palikt; tie aiztrauktos un izkliedētos bezgalīgajā tukšumā, jo tiem nebūtu nekā, kas tos atbalstītu un atgrūstu atpakaļ pēc sadursmēm. Savukārt, ja tukšumam būtu noteiktas robežas, bezgalīgi daudzajiem ķermeņiem nebūtu, kur palikt.

Turklāt nedalāmie un piepildītie ķermeņi, no kuriem sastāv saliktie un kuros tie sairst, pēc apveida ir neaptverami daudzveidīgi, jo nav iespējams, ka tik liela daudzveidība varētu rasties no vieniem un tiem pašiem apveidiem, kuru skaits ir uztverams. Un katra apveida vienādo nedalāmo ķermeņu skaits ir pilnīgi bezgalīgs, savukārt to daudzveidībai ir jābūt nevis pilnīgi bezgalīgai, bet tikai neaptverami lielai [Nedaudz tālāk viņš raksta, ka arī ķermeņu dalīšanu nevar turpināt līdz bezgalībai. Tā viņš saka tāpēc, ka {ķermeņu} iezīmes mainās], ja negribam, lai arī lielumu ziņā tie iesniegtos pilnīgā bezgalībā.

Nedalāmie ķermeņi kustas nepārtraukti [nedaudz tālāk viņš raksta, ka tie kustas ar vienādu ātrumu, jo tukšums vienlīdz labi pakļaujas gan vieglam, gan smagam ķermenim] un mūžīgi — vieni stipri attālinās cits no cita, bet citi turpina trīsuļot vienā vietā, kad tos aiztur saķeršanās kopā vai arī no ārpuses apņem kopā saķērušies nedalāmie ķermeņi. To savas īpašās dabas dēļ rada tukšums, kas nošķir nedalāmos ķermeņus citu no cita, jo nespēj tiem kalpot par atbalstu; savukārt nedalāmajiem ķermeņiem piemītošais stingrums sadursmes brīdī liek tiem citam no cita aiztrīsuļot prom tik tālu, cik tālu saķeršanās pēc sadursmes pieļauj to atgriešanos iepriekšējā stāvoklī. Šīm kustībām nav sākuma, jo to cēloņi ir nedalāmie ķermeņi un tukšums. [Tālāk viņš raksta, ka nedalāmajiem ķermeņiem nav nekādas citas iezīmes, kā vienīgi apveids, lielums un smagums. Runājot par krāsu, darbā Divpadsmit pamatnostādnes viņš apgalvo, ka tā mainās atkarībā no nedalāmo ķermeņu novietojuma. Turklāt tiem nevarot piemist jebkāds lielums — katrā ziņā vēl nekad nedalāmais ķermenis nav ticis uztverts ar redzes sajūtu.] Ja tiek paturēts atmiņā viss izklāstītais, ar šo izteikumu pietiek, lai iezīmētu aprises tālākiem pārspriedumiem par esošā dabu.

Arī pasauļu ir bezgalīgi daudz — gan līdzīgu šai te, gan arī atšķirīgu, jo nedalāmie ķermeņi, kuru skaits, kā tikko pierādīju, ir bezgalīgi liels, aiztraucas arī ļoti tālu. Tā tas ir tāpēc, ka tādi nedalāmie ķermeņi, no kuriem kāda pasaule var rasties vai kas to varētu veidot, pilnībā neiztērējas, nedz rodoties vienai pasaulei, nedz rodoties ierobežotam skaitam pasauļu, nedz visās tajās pasaulēs, kas līdzinās šai, nedz visās tajās, kas atšķiras no šai līdzīgajām. Tāpēc nekas netraucē pasauļu skaitam būt bezgalīgam.

(..)

Tāpat nākas pieņemt, ka mēs redzam un ar prātu uztveram veidolus tāpēc, ka mūsos kaut kas iekļūst no ārpuses. Ārpusē esošais taču nevarētu mūsos atstāt savas krāsas un veidola dabas nospiedumu nedz ar gaisa palīdzību, kas atrodas starp mums un ārējo, nedz ar staru vai kādu plūsmu palīdzību, kas virzās no mums uz lietām — tā, kā tas notiek, kad, nākot no ārpusē esošā un traucoties ar ļoti lielu ātrumu, mūsos iekļūst tādas pašas krāsas un veidola atveides mūsu acīm vai prātam atbilstošā izmērā, un tad tieši šī iemesla dēļ pārnes vienotā un nepārtrauktā tēlu un saglabā līdzību ar priekšmeta izpausmēm tālu no šī priekšmeta, pateicoties atbilstošam spiedienam, kas nāk no tā un rodas no nedalāmo ķermeņu trīsuļošanas cietajā ķermenī visā tā dziļumā.

Un veidola vai arī tā īpašību tēls, ko mēs uztveram ar prāta vai arī jutekļu palīdzību, ir šis cietā ķermeņa veidols, kas rodas vai nu no nepārrauta rēga plūduma, vai arī no šī rēga pārpalikuma. Maldi un kļūdīšanās allaž slēpjas tajā, ka mēs piedomājam klāt, ka {kaut kas} tiks apstiprināts vai arī netiks apgāzts, bet vēlāk tas neapstiprinās [kaut kādas mūsos pašos esošas kustības dēļ, kas ir saistīta ar tēlaino tvērumu, bet tomēr no tā atšķiras; tieši šī kustība arī rada maldus].

Līdzība starp tā saukto esošo un patiesi pastāvošo un tēliem, kas tiek uztverti kā attēli — vai nu tie parādās sapņos, vai arī rodas, pateicoties citiem prāta tvērumiem vai pārējām mērauklām, — nemaz nepastāvētu, ja nebūtu kaut kā tāda, ko mēs tveram. Savukārt kļūdīšanās nenotiktu, ja mēs nepiedzīvotu sevī vēl kādu citu kustību, kas saistīta ar tēlaino tvērumu, bet tomēr no tā atšķiras; saskaņā ar šo kustību — ja tā neapstiprinās vai arī tiek apgāzta, rodas maldi, bet, ja tā apstiprinās vai arī netiek apgāzta, — patiesība. Arī šo atziņu cieši jāpatur prātā, lai netiktu atmestas tās mērauklas, kuru avots ir darbības spēki, un lai kļūdīšanās, nostiprinoties tikpat lielā mērā {kā patiesība}, neieviestu visā sajukumu.

(..)

Tālāk, vadoties pēc sajūtām un pārdzīvojumiem — jo tā mūsu pārliecība būs visnesatricināmākā —, jāspēj saskatīt, ka dvēsele ir no smalkām daļiņām veidots ķermenis, izkliedēts pa visu sakopojumu un ļoti līdzīgs dvašai ar zināmu karstuma piejaukumu. Proti, kaut kādā ziņā līdzīgs dvašai, kaut kādā ziņā karstumam. Taču ir tāda {dvēseles} daļa, kas savu daļiņu smalkuma dēļ daudzkārt pārspēj šīs abas sastāvdaļas un tādējādi ir labāk saskaņota ar pārējo sakopojumu. Par to liecina dvēseles spējas, pārdzīvojumi, kustīgums, domas un viss pārējais, ko zaudēdami, mēs mirstam.

Jāpatur arī prātā, ka sajušanas galvenais cēlonis ir dvēselē; protams, tas tā nebūtu, ja {dvēseles} patvērums kaut kādā ziņā nebūtu pārējais sakopojums. Bet, tā kā pārējais sakopojums ir devis dvēselei iespēju būt par šo cēloni, tas no dvēseles daļēji pārņem šo gadījuma pazīmi, lai arī nepārņem visu, kas tai piemīt. Tādēļ arī {pārējam sakopojumam}, kad dvēsele no tā atdalās, vairs nav sajūtu. Šī spēja tam nepiemīt pašam sevī, bet tas to sagādā tam otram, kas radies vienlaikus ar to un kas, pateicoties ar sevi vienlaikus tapušam un šim mērķim paredzētam spēkam, ar savu kustību vienā mirklī nodrošina sevi pašu ar gadījuma pazīmi — sajušanu un tad to nodod arī tam otram ciešās tuvības un saskaņotības dēļ, kā jau nupat teicu.

Tāpēc, kamēr vien dvēsele paliek iekšā, tā nekad nekļūst nejutīga, pat ja kāda cita {sakopojuma} daļa tiek zaudēta. Bet, ja iet bojā arī kaut kas no dvēseles — izirstot vai nu patvērumam pilnībā, vai arī kādai tā daļai, tad dvēsele, ja vien tā vispār saglabājas, saglabā savu jutību. Turpretī pārējam sakopojumam, ja tas saglabājas vai nu pilnībā, vai saglabājas tikai kāda tā daļa, nepiemīt jutība, ja to ir atstājis tas nedalāmo ķermeņu daudzums — lai kāds tas arī būtu —, no kā sastāv dvēseles daba. Savukārt, kad viss sakopojums iet bojā, dvēsele izkliedējas, tai vairs nepiemīt tās pašas spējas, tā vairs nekustas un tādējādi tai vairs nav arī jutības. {Dvēseli} nav iespējams iedomāties kā sajūtošu, ja tā nav šajā savienībā un neveic šīs kustības, kad tās patvērums un apvalks vairs nav tādi, kādos, šobrīd atrazdamās, tā šīs kustības veic.

Turklāt [Citur viņš saka, ka {dvēsele} sastāv no ļoti gludiem un pilnīgi apaļiem nedalāmiem ķermeņiem, kas ļoti atšķiras no tiem, kas veido uguni, un ka dvēselei ir tāda kā nesaprātīgā daļa, kas ir izkliedēta pa pārējo ķermeni; turpretī saprātīgā daļa atrodas krūtīs, kā to skaidri parāda bailes un prieks. Miegs uznāk tad, kad dvēseles daļas, kas ir izkliedētas pa visu salikumu, tiek sablīvētas vienuviet vai arī izsvaidītas uz visām pusēm un tad iekļūst kanālos. Savukārt sēkla nāk no visām ķermeņa daļām.]: jāpievērš uzmanība arī tam, ka par “neķermenisku” [to viņš saka saskaņā ar plaši izplatītu vārda lietojumu] sauc to, ko var iedomāties pašu par sevi, taču pašu par sevi neko neķermenisku nav iespējams iedomāties, kā vienīgi tukšumu. Tukšums nespēj ne uz kaut ko iedarboties, ne arī ciest iedarbību — tas vienīgi ļauj ķermeņiem caur sevi kustēties. Tāpēc tie, kas apgalvo, ka dvēsele ir neķermeniska, runā niekus, jo, ja dvēsele tāda būtu, tā nekādi nespētu ne uz kaut ko iedarboties, ne arī ciest kaut kādu iedarbību. Taču gan vienu, gan otru var uzskatāmi izšķirt kā dvēseles gadījuma pazīmes.

Tas, kurš atvedinās visus šos spriedumus par dvēseli uz pārdzīvojumiem un sajūtām, un paturēs prātā sākumā teikto, labi redzēs, ka to izklāsts šajās aprisēs ir pietiekams, lai vadoties pēc tām, varētu droši izpētīt sīkumos arī atsevišķus jautājumus.

 (..)

Vajag pievērst īpašu uzmanību arī šādam {apsvērumam}: laiku nevajag pētīt kā visu pārējo, ko mēs pētām, vadoties pēc tā, kas ir mūsu acu priekšā, un atvedinot uz pirmtvērumiem, ko redzam mūsos pašos; bet gan, sekojot atbilstībai, apsvērt pašu laika uzskatāmību, saskaņā ar kuru mēs runājam par “ilgu” vai “īsu” laiku, tāpēc ka mēs kopš dzimšanas to nesam sevī. Un nevajag pieņemt citus apzīmējumus, uzskatot tos par labākiem, bet lietot tos, kas, runājot par laiku, tiek lietoti; un tāpat nevajag laikam piedēvēt kaut ko citu, apgalvojot, ka tā būtība ir tāda pati, kā šī īpašā {parādība} —, daži patiešām tā dara —, bet vienīgi izdarīt {pieredzē balstītu} spriedumu — ar ko tieši mēs saistām tā īpašo raksturu un kā mēs to mērām. Laiks neprasa pierādījumu, tikai {pieredzē balstītu} spriedumu, ka mēs to saistām ar dienām un ar naktīm, un ar to daļām, tāpat kā ar pārdzīvojumiem un pārdzīvojumu trūkumu, ar kustību un miera stāvokli, iedomājoties, ka tieši tas, ar ko mēs apzīmējam laiku, ir kaut kāda savdabīga gadījuma pazīme, kas saistīta ar šīm parādībām. [Tā viņš raksta gan darba Par dabu otrajā grāmatā, gan arī Lielajā kopsavilkumā.]

Papildus iepriekš teiktajam jāuzskata arī, ka pasaules un visi saliktie, ierobežotie ķermeņi, kas cieši līdzinās tiem, ko mēs novērojam, ir radušies no bezgalīgā un ikviens no tiem ir veidojies, nošķiroties no īpašiem sablīvējumiem — gan lielākiem, gan mazākiem, un tie visi atkal sairst — vieni ātrāk, bet citi lēnāk, turklāt tie nepiedzīvo sairšanu vienu un to pašu iemeslu dēļ. [Tātad ir skaidrs, ka pasaules viņš uzskata par iznīcīgām, jo to daļas maina savu izvietojumu. Citur viņš raksta, ka zeme turas uz gaisa.] Nav arī jāuzskata, ka visām pasaulēm neizbēgami ir viens un tas pats apveids <*> [Tieši pretēji — Par dabu XII grāmatā viņš raksta, ka tas ir atšķirīgs]: vienas pasaules ir lodveida, citas — ovālas un citām ir vēl citi apveidi; tomēr tām nav jebkāds apveids.

Tāpat nevajag uzskatīt, ka ir tādas dzīvas būtnes, kas radušās, nošķiroties no bezgalīgā. Neviens nespētu pierādīt, ka viena pasaule var neietvert sēklas, no kurām rodas dzīvas radības, augi un viss pārējais, ko novērojam, bet kāda cita pasaule tās nevar {neietvert}. Un jāuzskata, ka tāpat arī notiek attīstība — tieši tādā pašā veidā, kā uz zemes.

Jāpieņem, ka pašas lietas {cilvēka} dabu ir daudz un dažādi apmācījušas un veidojušas piespiedu kārtā, un ka prāts no dabas saņemto vēlāk ir pilnveidojis sīkumos un izdarījis jaunus atklājumus — dažās {jomās} ātrāk, dažās — lēnāk, dažos laika posmos un brīžos {vairāk} <*>, citos — mazāk.

No teiktā izriet, ka vārdi pirmsākumos nav radušies vienošanās ceļā, bet gan cilvēku dabu dēļ. Atkarībā no piederības tautai {cilvēki} izjuta savdabīgus pārdzīvojumus, savdabīgi uztvēra tēlus un tāpēc attiecīgo pārdzīvojumu un tēlu iespaidā savdabīgā veidā ļāva izelpā izplūst gaisam, saistībā arī ar atšķirībām starp tautām, ko nosaka apdzīvotās vietas. Vēlāk katra tauta kopīgi vienojās par īpašiem vārdiem, lai apzīmējumi, ko ļaudis lietoja savā starpā, nebūtu tik daudznozīmīgi un būtu īsāki. Un tie cilvēki, kas iepazina dažas, {līdz tam} nesaskatītas lietas, līdz ar to ieviešanu laida apritē noteiktas skaņas, dažas būdami spiesti lietot runā, bet citas izvēlēdamies ar prāta palīdzību saskaņā ar svarīgāko iemeslu šādi izteikties.

Runājot par debesu parādībām, nevajag uzskatīt, ka to kustība, saulgrieži, aptumsumi, zvaigžņu uzlēkšana un norietēšana un tamlīdzīgas parādības noris tāpēc, ka par to kāds rūpējas, iedibina vai reiz ir iedibinājis to kārtību, tajā pašā laikā būdams svētlaimīgs un neiznīcīgs (jo nodarbes, raizes, dusmas un labvēlība nesaskan ar svētlaimi — tās rodas tur, kur ir vājums, bailes un nepieciešamība pēc tuvu cilvēku klātbūtnes), un tāpat nevajag uzskatīt, ka, nebūdamas nekas vairāk par sablīvētu uguni, debesu parādības ir ieguvušas svētlaimi un veic šīs kustības pašas pēc savas gribas. Bet ir pilnībā jāsaglabā neskarts {dievišķais} diženums jebkādos vārdos, ko lietojam attiecībā uz šādiem jēdzieniem, ja viedokļi, kurus tie rada, nav pretrunā šim diženumam, jo citādi pats šis pretrunīgums iesvels dvēselēs vislielāko satraukumu. Tāpēc jāturas pie viedokļa, ka {debesu parādību} neizbēgamā riņķošana ir izveidojusies, sekojot tam, kā pašos pirmsākumos, pasaules rašanās laikā minētie sablīvējumi tajā iekļāvās.

Jāuzskata, ka dabas izpētes uzdevums ir sīkumos izprast galveno {parādību} cēloni un ka svētlaime, ko sniedz debesu parādību zināšana, ir sasniedzama tieši tad, kad {kļūst zināms}, kādas ir tās būtības, ko mēs izzinām, vērojot debesu parādības un visu, kas ar to saistīts, lai nonāktu pie šim mērķim nepieciešamās izpratnes visos sīkumos. Jāņem arī vērā, ka šajos gadījumos nepastāv dažādi {skaidrojumi} un nav arī iespējams, ka tas būtu kaut kā citādāk — neiznīcīgajā un svētlaimīgajā dabā nav pilnīgi nekā tāda, kas radītu šķelšanos vai jukas. Ar prātu ir iespējams aptvert, ka tas ir tieši tā.

No sengrieķu valodas tulkojušas Agnese Gaile un Aija van Hofa.