Filmas publicitātes foto
 
Kino
21.01.2022

Vestsaidas stāsts trīs cēlienos

Komentē
1

Prologs

Ir trešdienas vakars. Esmu tikko "Netflix" noskatījusies Lin-Manuela Mirandas mūziklu "Tick, tick… boom!", noslaucījusi aizkustinājuma asaras un nolemju turpināt vakaru līdzīgā vīzē. Dodos uz kinoteātri, klausoties Džonatana Lārsona balādi "Without You" no mūzikla "Rent", un izjūtu pārpasaulīgu pacilājuma sajūtu, kas sakņojas mīlestībā pret mūzikliem. Ienāku lielajā zālē, lai ienirtu Stīvena Spīlberga radītajā versijā par klasisko "Vestsaidas stāstu", un apmulstu. Lai arī, iegādājoties biļeti internetā, izvēlējos sēdvietu no it kā pāris pieejamajām, zālē neviena nav… Kamēr skatos reklāmas rullīšus (yes, arī Džo Raitam būs jauns mūzikls "Cyrano"!), bažīgi veros apkārt, gaidot, kad zālē piepeši iebirs visi kaut kur aizkavējušies skatītāji. Bet tad atskan jau pazīstamā prologa svilpošana no Leonarda Bernstaina komponētā mūzikla un es saprotu, ka lielajā zālē būšu viena. Un man mazliet salūst sirds gan par kinoteātriem Covid laikmetā, gan par "Vestsaidas stāstu".

Pirmais cēliens

"When love comes so strong
There is no right or wrong"

"Vestsaidas stāsts" pieder pie amerikāņu muzikālā teātra zelta fonda. Idejas autors bija horeogrāfs un teātra režisors Džeroms Robinss, kas kopā ar komponistu Leonardu Bernstainu, dramaturgu Artūru Lorencu un dziesmu vārdu autoru Stīvenu Sondheimu (kurš tika piesaistīts vēlāk) gandrīz desmit gadu garumā strādāja pie šī projekta. Sākotnējā ideja bija veidot mūziklu par konfliktu starp ebreju un īru "klaniem", taču veidotāji nolēma, ka šis temats jau ir gana aplūkots, un nolēma iepauzēt. Pēc kāda laika, kad laikrakstos parādījās ziņas par jauniešu ielu bandu pieaugumu, ideja ieguva jaunu veidolu.

Mūzikla pamatā ir Viljama Šekspīra hrestomātiskā luga "Romeo un Džuljeta", bet Monteki un Kapuleti klanu vietā naids kvēlo starp "Džetu" un "Šārku" bandām. Abu grupējumu konflikts balstās gan rasu jautājumā – baltādainie "Džeti" nespēj pieņemt, ka puertorikāņu "Šārki" ir tādi paši ņujorkieši kā viņi. Taču visu sarežģī tas, ka šajā saspīlētajā klimatā uzplaukst negaidīta mīlestība – starp Toniju (no "Džetiem) un Mariju, kuras ģimene pārstāv "Šārkus". Lai arī "Vestsaidas stāsts" nav precīza "Romeo un Džuljetas" kopija, kā jau varat nojaust, stāsts nebeidzas īpaši laimīgi.

Mūzikla oriģinālā Brodvejas pirmizrāde notika 1957. gadā, un tās režisors un horeogrāfs bija pats Džeroms Robinss, bet Stīvenam Sondheimam tā bija Brodvejas debija. Sekoja sešas nominācijas "Tony" balvai, neskaitāmi iestudējumi, un 1961. gadā iznāca arī kinoversija, kur režisora pozīciju dalīja Robinss un Roberts Vaizs. Filma saņēma 10 "Oskara" balvas – tai skaitā kā gada labākā filma.

Leonards Bernstains ir viens no pazīstamākajiem amerikāņu komponistiem, pirmais ASV dzimušais diriģents, kurš vadījis simfonisko orķestri. Viņš bija arī Ņujorkas Filharmonijas muzikālais direktors un veica lielu darbu Gustava Mālera mūzikas popularizēšanā. Taču uz Brodvejas skatuves viņa pazīstamākais darbs joprojām ir "Vestsaidas stāsts".

Toties Stīvens Sondheims, kurš nomira 2021. gadā, ir leģenda, bez kuras nav iedomājama Brodveja un mūsdienu amerikāņu mūzikls vispār. Ne velti Lin-Manuela Mirandas kinomūziklā "Tick, tick… boom!" Sondheima tēls parādās kā polārzvaigzne un teju dievišķa figūra jaunā komponista Džonatana Lārsona dzīvē. Brīdī, kad Lārsona mūzikla "Superbia" prezentācijas telpā ienāk Sondheims, visi deviņdesmito gadu Brodvejas censoņi noelšas. Viņa lirika ir gracioza, asprātīga, ar krietnu devu sarkasma un ironijas, vienmēr intelektuāli piesātināta un izaicinoša. Tas parādās pat romantiskajā "Vestsaidas stāstā", lai arī pats Sondheims vēlāk atzinis, ka par saviem tekstiem šajā darbā viņam kauns. Protams, savu stilu viņš izkopa daudz precīzāk gan "Svīnijā Todā", gan "Follies", gan "Kompānijā", kam bija gan komponists, gan dziesmu vārdu autors, taču asprātīgās vārdu spēles un liriska nolemtība atskan arī no "Vestsaidas stāsta" varoņu mutēm.

Tagad, kad esmu iezīmējusi "Vestsaidas stāsta" panākumus un nozīmīgumu, kā arī pietiekami pafanojusi par Stīvenu Sondheimu, kura dziesmas uzskatu par muzikālā teātra augstāko līmeni, laiks pievērsties svarīgākajam jautājumam – ko ar to visu ir izdarījis vēl viens leģendārs Stīvens?

Otrais cēliens 

"Life can be bright in America,
If you can fight in America,
Life is all right in America,
If you're all-white in America"

Lai arī reizēm šķiet, ka Holivuda šobrīd balstās uz vieniem vienīgiem "rimeikiem" un gaudas par to, ka "vairs nav oriģinālu stāstu", jau šķietami uzkāpušas līdz debesīm, katru reizi, kad režisors uzņemas no jauna filmēt kaut ko, kas jau kļuvis hrestomātisks, izaicinājums ir milzīgs. Tāpēc ziņas, ka pats Stīvens Spīlbergs ir nolēmis uzfilmēt jaunu "Vestsaidas stāstu", bija milzīgs notikums. Atceros, kā sekoju līdzi visiem jaunumiem aktieru atlases sakarā, jo, protams, galvenais jautājums bija – kas būs 21. gadsimta Marija un Tonijs? Un te jau parādās Spīlberga "Vestsaidas stāsta" pirmā problēma.

Reičela Zeglere bija zināma ar to, ka viņai bija samērā populārs "YouTube" kanāls un viņas versija par Lady Gaga dziesmu "Shallow" piesaistīja plašu uzmanību. Kad 2018. gadā Stīvens Spīlbergs publicēja aktieru atlases uzsaukumu vietnē "Twitter", tolaik 16 gadus vecā Zeglere, kura mācību ietvaros bija spēlējusi Marijas lomu, pieteicās. Un tika izvēlēta lomai no 30 000 kandidātēm. Šis bija milzīgs risks, bet tas atmaksājās, jo pat skeptiskākās filmas kritikas izceļ viņas tēlojumu un vokālās dotības. Zegleres Marija dzirkstī, viņā kūsā jaunības enerģija, ilgošanās un vēlme dzīvot, mīlēt un priecāties.

Tai pašā laikā Ansels Elgorts, kurš jau ir labi pazīstams aktieris (pietiekami pazīstams, lai iekļūtu Holivudas baumu lapās), Tonija lomā ir visai – nespēju izdomāt labāku apzīmējumu, tāpēc teikšu tā – atsaldēts. Lai arī vokālajā ziņā Elgorta Tonijs, piemēram, dziesmā "Something’s coming" šķiet lieliski piemērots Bernstaina džeza stilistikā veidotajām melodijām un to virtuozitātei, aktieriski Tonija tēls neraisa īpašu empātiju. Savos 27 gados viņš iepretim 20 gadus vecajai Zeglerei brīžiem šķiet kā pieaudzis vīrietis, kurš piesienas pusaudzei. Kas, ņemot vērā publiskajā telpā izskanējušās apsūdzības pret aktieri, būtu pēdējais, ko viņam vajadzētu darīt. Lai arī nepiekrītu recenzijām, kas norāda, ka starp abiem nav redzama nekāda ķīmija, Tonijs un Marija nobāl iepretim Bernardo un Anitai.

Taču Anitas tēls vienmēr bijis viens no interesantākajiem "Vestsaidas stāstā" – 1961. gadā Rita Moreno par šo lomu saņēma "Oskara" balvu un jaunajā versijā pārstāv vecāko paaudzi Valentīnas lomā. Šoreiz Anitu atveido Ariana DeBose, kura muzikālā teātra faniem pazīstama kā viena no "Hamiltona" oriģinālā ansambļa (vai kora) dalībniecēm. Viņas Brodvejas izglītība redzama katrā kustībā, un, manuprāt, viņa arī ir filmas patiesā zvaigzne. Viens no filmas iespaidīgākajiem numuriem ir "America", ko Spīlbergs pārnesis Ņujorkas ielās, kuras pārņem krāsu un deju eksplozija. Noskatīties visu filmu ir vērts kaut šī viena numura dēļ. Protams, vienmēr ir bauda vērot to, kā talantīgi cilvēki rāda, ko spēj, bet šajā gadījumā brīžiem šķiet, ka tas robežojas ar pārcilvēcību. Turklāt jāuzteic Stīvens Spīlbergs, kurš tandēmā ar savu vairākkārtējo operatoru Janušu Kaminski ļauj dejai uz ekrāna elpot un izplesties, neaizraujoties ar pārāk strauju un bezjēdzīgu montāžu, kas mēdz deju saskaldīt, neļaujot skatītājam to izbaudīt pilnībā.

Kopumā Spīlbergs un scenārists Tonijs Kušners centušies "Vestsaidas stāstā" ielikt vairāk dziļuma, konteksta un vēl vairāk pievērsušies aktuālajam rasu un šķiru nevienlīdzības jautājumam, kā arī imigrantu nestabilajai situācijā ASV. Drosmīgs un uzteicams ir arī režisora lēmums palielināt spāņu valodas daudzumu uz ekrāna (atšķirībā no 1961. gada versijas, kur tā izskanēja sporādiski un tikai iezīmējoši), kā arī neizmantot subtitrus ar tulkojumu. Kādā preses konferencē Spīlbergs izteicās, ka tas darīts aiz cieņas un ka spāņu valodai uz ekrāna jāskan tikpat daudz kā angļu valodai, turklāt bez starpniekiem. Tādējādi režisors klasisko mūziklu prasmīgi ievietojis mūsdienu kontekstā, izmantojot jau oriģinālā ietvertās aktuālās tēmas un izvēršot tās plašāk. Piemēram, 1961. gadā puertorikānieti Mariju atveidoja baltādainā aktrise Natālija Vuda, kas mūsdienās šķiet neizprotami, bet tajā laikā Holivudā šāda prakse bija ikdiena. Stīvens Spīlbergs ir pierādījums, ka iespējams iet līdzi laikam, nezaudējot ne nieka no oriģinālās versijas.

Trešais cēliens

"There's a place for us,
Somewhere a place for us"

Tad kāpēc filma, kurai bija jākļūst par vienu no lielākajiem 2021. gada nogales kino notikumiem, šobrīd ieņēmumu ziņā uzskatāma par izgāšanos? Filma ar 100 miljonu dolāru budžetu, kura pirmajā nedēļas nogalē spēj savākt vien 10 miljonus (šobrīd kopējie ieņēmumi ir ap 40 miljoniem), noteikti nav uzskatāma par veiksmi, lai arī pozitīvu atsauksmju ir vairāk nekā negatīvu. Var jau izmantot režisora Ridlija Skota attaisnojumu, kurš savas filmas "Pēdējais duelis" neveiksmi novēla uz mileniāļu apsēstību ar viedtālruņiem. (Starp citu – ir laiks sākt vainot arī Gen Z – mēs, mileniāļi, šobrīd esam pārāk aizņemti, skatoties savus pusaudzības seriālus, uz kino jau iet tie jaunie!) Un, lai kā apmeklējuma ziņā klātos kinoteātriem Latvijā, arī es sen nebiju skatījusies filmu lielajā zālē viena pati.

Vai vainīgs žanrs? Noteikti nē – mūziklu popularitāte pēdējā desmitgadē ir tikai augusi un spēj piesaistīt arvien jaunākus skatītājus. Vai filma ir vāja? Arī nē – kaut gan Spīlberga perfekcionisms un vēlme nodrošināties, lai "visi gali ūdenī", brīžiem ir kaitinoša. Gudrāki kino pētnieki "Vestsaidas stāsta" izgāšanos skaidro ar slavenu aktieru trūkumu, kā arī ar to, ka filmai nav īsti savas auditorijas. Tā nav nedz jauniešu, nedz pieaugušo filma, pie tam tai nav izdevies uzrunāt ASV spāniski runājošos iedzīvotājus.

Tā ka, ticamāk, viena skaidrojuma nav. Es varētu paziņot, ka pie visa vainīgs Ansels Elgorts, bet arī tas nebūtu īsti godīgi. Vienīgais, ko varu iedomāties, ir tas, ka filma ir "pārāk". Tā ir pārāk izskaistināta, pārāk eleganti un glancēti nofilmēta, pārāk izskaidrojoša un pārāk aizraujas ar vēlmi būt sociāli kritiska. Tai trūkst dzirksteles, kas, piemēram, uzliesmo jau minētajā numurā "America". Vai arī uzšķiļas tādos duetos kā Tonija un Rifa (brīnišķīgs Maika Faista tēlojums) "Cool" vai Anitas un Marijas "A boy like that / I have a love".

Taču, lai vai kā, es uzskatu, ka "Vestsaidas stāsts" bija pelnījis jaunu ekranizāciju – tas noteikti radīs daudz jaunu ekrāna un mūziklu zvaigžņu: sākot no Reičelas Zegleres, kuras nākamais lielais projekts ir "Disney" studijas “Sniegbaltīte", un beidzot ar stiegraino un kūsājošo Maiku Faistu. Turklāt Spīlberga versija skarbi ievieto "Džetu" un "Šārku" bezjēdzīgo konfliktu un cīņu par iznīcināto teritoriju nežēlīgas šķiru sistēmas kontekstā. Lai arī kurš "uzvarētu" šajā karā par nojaukto Ņujorkas rajonu, īstie uzvarētāji būs bagātnieki, namīpašnieki un noteikti ne jau nabadzīgo imigrantu pēcteči.

Epilogs

Pēc pāris nedēļām kopā ar vēl aptuveni padsmit skatītājiem sēžu kino "Citadele" zālē un skatos Stīvena Sondheima mūzikla "Follies" 2017. gada Londonas iestudējumu. Un ar katru mirkli manī pieaug arvien lielāka pazemības un pateicības sajūta – es dzīvoju uz vienas planētas ar šiem talantīgajiem cilvēkiem un man ir dota iespēja redzēt un dzirdēt to, kā viņi pauž savas emocijas caur mūziku. Un es jūtos laimīga.

Tēmas

Marta Martinsone

Marta Elīna Martinsone ir teātra režisore ar vēsturnieces pagātni. No teātra brīvajos brīžos interesējas par kino, kantri un izbāztiem dzīvniekiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!