"Vārītas olas arī ir? Es nepamanīju," vīlies noteica Eldars, ieraudzīdams Sandijas šķīvja saturu, kad viņa nosēdās vīram blakus pie oranžā brokastu kopgalda visparastākajā divzvaigžņu viesnīcā, kas pēdējā brīdī tika izvēlēta vien tāpēc, ka atrodas pašā pilsētas centrā, lai visur var izstaigāt kājām.
"Būtu tad labāk ņēmis olas," nīgri šķūrēdams pa šķīvi uzblīdušās cīsiņu ripiņas un pupiņas tomātu mērcē, noņurdēja Eldars. "Kurš vispār brokastīs ēd pupiņas?"
"Tas ir pa angļu modei," stūķēdama mutē pusi olas, paskaidroja Sandija.
"Kāds te vispār sakars ar angļiem? Mēs taču esam Krievijā!" viņš turpināja erroties.
"Nu, viesnīcās tā vienkārši ir pieņemts. Varēji taču ņemt putru, neviens tev nelika tās pupiņas aiztikt..."
"Putru es varu ēst arī mājās," ar vienu roku stumdams mutē baltmaizes riku, kas dāsni noziesta ar sviestu un izrotāta ar pamīšus saliktām siera un salami desas šķēlēm, bet ar otru bakstīdams viedtālruņa ekrānu nomurmināja Eldars. "Es taču nebraucu visu šito gaisa gabalu tajā sasodītajā autobusā, lai ēstu putru. Neesmu taču tērēts! Kā tev vispār kaut kas tāds varēja ienākt prātā?"
"Putra ir pirmais līdzeklis, lai notievētu," ķiķinādama attrauca Sandija.
"Tu gribi teikt, ka es esmu resns?" Eldars izvalbītām acīm paaugstinātā tonī pārmetoši vaicāja sievai.
"Nē, es tikai saku... Izlasīju internetā," nodūrusi acis šķīvī noteica Sandija un slinki bakstīja ar dakšiņu to, kas uz tā vēl bija palicis no pārlieku daudz sakrāmētā.
Internets ir vienīgais, kas Eldaru un Sandiju vieno. Tur viņi pirms 10 gadiem iepazinās, un tur viņi abi dzīvo. Ja nebūtu interneta, viņiem nebūtu, par ko sarunāties, ja vien to vispār var nosaukt par sarunāšanos. Skrollēšana ir abu brīvā laika un attiecību satvars. Apbruņojušies ar milzu viedtālruņiem, portatīvajām uzlādes ierīcēm un vadiem, viņi šļūc pa dzīvi, komentēdami to viens otram un anonīmi pie ziņām internetā. Eldara segvārds ir Vilkacis81, Sandijas – Zemenīte sniegā. Eldara mīļākais ziņu portāls ir "Delfi", Sandijas – "Tvnet". Eldaram ir melns "Huawei P9 Plus", Sandijai – vecrozā "Samsung Galaxy S7". Eldara zvana melodija ir "Kraftwerk" "Das Model", Sandijas – "Ace of Base" "All That She Wants".
Bērnu abiem nav, un kā gan viņi varētu pie tādiem tikt, ja bērni apriori paredz dzimumaktu, bet Eldars Sandijai nav pieskāries teju trīs gadus? Tiesa, arī kopdzīves sākumā viņš nebija pārāk nadzīgs uz mīlas priekiem. Aši nodarīja darāmo, mehāniski uzspieda sievai tukšu buču uz kaulainā pleca un aizmiga, nekad nesapņodams pilnīgi neko. Sandija tikmēr hipnotizēja griestus, uzdodama savā galvā tiem virkni jautājumu: "Kas man kaiš? Kāpēc es neko nejūtu? Kāpēc viņam viss notiek tik ātri, bet man nenotiek vispār? Par ko tās sievietes filmās tā elš un sten?"
Kāpēc Eldars viņu apprecēja? Jo vienā brīdī gluži vienkārši tas ir jādara, lai atkratītos no apkārtējo jautājumiem, blakus būtu kāds, ar ko pārrunāt ziņu virsrakstus un kopā šad tad kaut kur aizbraukt. Divatā tomēr feināk. Turklāt cik tu ilgi ēdīsi kaut kādus atsildītus pusfabrikātus? Sandija ir diezgan pakļāvīga, daudz pretī nerunā, ēst gatavo tīri tā neko, ja neskaita tās gumijotās pankūkas, un vienmēr ir blakus, kad tas nepieciešams. Citas sievietes Eldaru diži neinteresē. Nu, teorētiski jau interesē, bet viņš zina, ka viņam viņas nedabūt. Eldara plikpaurības pāragri skartais galvvidus, mīkstais vēders, kas nu jau diezgan uzstājīgi rāpjas pāri bikšu jostai, un uz iekšu savērstie purngali necik augstā vērtē smalku dāmu aprindās netiek turēti, tāpēc viņš jau agri atmeta sievietēm ar roku, nekad to tā arī pa īstam nelicis lietā.
Ja nav kazai piena, tad nav.
Tiesa, Ziemassvētku darba ballītē maķenīt pāršāvis pār strīpu ar rumkolām, viņš atģidās uz deju plača, apvijis rokas ap smukās kolēģes Martas vidukli. Martai ir gaiši un biezi mati – ne tuvu tādas nenosakāmas krāsas plēksnes kā Sandijai –, kārtīgs dibens un bezrūpīgi skaļi smiekli, kuriem tā vien gribas smieties līdzi. Arī tad, ja īsti nav par ko. Eldars no sava darba galda cauri plauktam mēdz viņu vērot un iztēloties, kā maigi saspiež pirkstos Martas miniatūrās ausu ļipiņas, kas paslēpušās zem biezās matu kārtas. Viņš vēl šodien atminas, cik Marta tovakar bija silta un kā smaržoja pēc lavandas un sarkanvīna. Viņas ausu ļipiņas bija pavisam tuvu, vajadzēja vien pašķirt ieveidotās matu cirtas, un varētu tās paņemt mutē. Bet kam tādam Eldaram nekad nepietiktu dūšas, turklāt apkārt bija pārāk daudz vērotāju, bet viņi taču ir precējušies – un ne jau viens ar otru.
"Ha! Tas jau bija gaidāms!" Eldars iesmējās un nokoda pusi no medus kūkas gabala. "Tu lasīji? ASV aizturēts kaut kāds islāmists par Ziemassvētku terorakta plānošanu Sanfrancisko."
"Nē, nelasīju. Kas tur rakstīts?" Sandija centās izklausīties maksimāli ieinteresēta.
"Kaut kāds bijušais jūras kājnieks sapinies ar džihādistiem un gribējis Ziemassvētkos uzlaist gaisā lielveikalu. Nu, nav normāli tie islāmisti, tas taču ir skaidrs. Ja viņus salaidīs arī pie mums, būs pilnīgs čau!" Eldars mācīja sievu. "Ja man būtu teikšana, visus aizsūtītu atpakaļ, no kurienes nākuši. Lai slaktē cits citu tur!"
"Beidz, neesi riebīgs, nesaki tā," Sandija kušināja vīru, bažīgi skatīdamās apkārt. "Tas, ka kāds ir islāmists, nenozīmē – uzreiz arī terorists."
"Kā tad! Ja viņi visi nav teroristi, tad es esmu susuriņš Dons!" Eldars bravūrīgi noteica un iebāza mutē pārpalikušo kūkas gabalu. "Un ko tu vispār rausties? Tāpat mūs te neviens nesaprot," viņš pilnu muti zem deguna irgojās un noslaucīja uz pirkstiem palikušās kūkas drupačas gar bikšu labās staras ārmalu.
Nākamais virsraksts, uz ko Eldars uzklikšķināja, bija "Vešiņa, kas iekārdinās jebkuru vīrieti".
Sandija no vešiņām un vīriešu iekārdināšanas diez ko daudz nesaprot. Eldars ir viņas pirmais un vienīgais vīrietis, turklāt viņa nekad mūžā nav izjutusi orgasmu. Šī iemesla dēļ viņas hormoni gadu gaitā ir sagājuši galīgā šreijā un dzemdē izveidojusies mioma. Tiesa, par miomu viņa vēl neko nezina, jo pie ārsta nav gājusi veselu mūžību un arī neplāno. Kāpēc gan? To, ka asinis no viņas stīvā klēpja mēneša īpašajās dienās gāžas teju kā cūku bērēs, Sandija noraksta uz lielo šķidruma patēriņu. Dienā jāizdzer divi litri ūdens, turklāt katrai kafijas krūzītei pretī jāliek divas glāzes ūdens, jo kafija veicina organisma atūdeņošanos. Tā viņa izlasīja internetā.
Hormonālā disbalansa dēļ Sandijas virslūpu rotā tumša matiņu pūka, gluži kā puikām, kuriem nesen sākusies pubertāte, bet kaunuma apmatojums pašķidrā trijstūrī nu jau aug līdz pašai nabai. Viņas sejas āda ir plāna un spīdīga, trūcīgā matu rota allaž sadalījusies taukainās šķipsnās tā, ka pa starpām rēgojas ausis, bet kamieši sagumuši uz priekšu kā vissirmākajai kukažiņai. Uz robežas muitnieks Sandijai vaicāja, vai viņai nevajag ārstu, jo noturēja par slimu. "Ņet, spasibo, u menja vsjo v porjadke," viņa, gluži kā Mirttante ar kārtīgu latviešu akcentu, acīs nepaskatīdamās, atbildēja raženajam vīram un pietvīkusi noņēma savu mugursomu no bagāžas skenēšanas iekārtas slīdlentes.
Sandijai šķita tik jauki, ka milzīgais uniformā tērptais vīrietis uztraucas par viņas veselību. Viņa neatceras pēdējo reizi, kad kāds par viņu būtu uztraucies. "Tāda vīrieša rokās noteikti var justies kā Dieva ausī," viņa pie sevis domāja, galvā uzburot ainiņas, kā viņš svētdienu rītos loka iekšā viņas pankūkas, kamēr viņa pie plīts, ģērbusies vienās apakšbiksēs un viņa milzīgajā T kreklā, cep papildporciju. No sapņošanas Sandiju uztrūcināja Eldars, kurš ar vienu roku skaļi vilka aiz sevis čemodānu, bet ar otru vicināja pa gaisu viņas naudas maku, ko Sandija pirms iešanas cauri metāla detektoram bija izņēmusi no mēteļa kabatas un nolikusi uz raženā muitnieka galdiņa, lai nepīkst.
"Aizej paņem vēl vienu medus kūku, tu taču neko nepaēdi," Sandija skubināja vīru. "Mums šodien būs daudz jāstaigā."
Izņēmuma kārtā Eldars sievas vārdus ņēma vērā. Kūkas viņam diezgan labi iet pie dūšas, turklāt šodien patiešām būs daudz jāstaigā.
"Mūsu medus kūkas ir garšīgākas. Tādas mitrākas," viņš noteica, atgriezies ar diviem kūkas gabaliem un desmaizi piedevām.
"Kūkas vispār ir jāēd ar dakšiņu," Sandija nenoturējās, vērojot, kā Eldaram no pirkstiem atpakaļ šķīvī nokrīt puse gabala.
"Mēs taču neesam nekādā restorānā!" viņš gremodams iesmējās un pievērsās atkal savam ekrānam.
Porziņģis sametis 29 punktus, tropiskajā vētrā Filipīnās gājuši bojā vismaz 200 cilvēki, saimniekšova Aivars pārsteidz ar dziesmu par traktoristu, vakardienas selfijam no Katrīnas pils spoguļzāles 38 laiki un četri komentāri. Marta ielaikojusi nav.
Ja Marta ielaikotu Eldara selfiju no Katrīnas pils spoguļzāles, tas, iespējams, nozīmētu, ka arī viņa atceras abu kopīgo deju un varbūt pat vēlas to atkārtot kādos ne tik publiskos apstākļos. Bet kur gan? Martu noteikti ir jāved uz īstu restorānu, nevis uz kaut kādu parastu kafeni, bet Eldars no īstiem restorāniem sajēdz aptuveni tikpat daudz, cik no sievietes fizioloģijas un islāma. Un kur viņi ies pēc tam, ja ar dejošanu vien būs par īsu? Ne jau uz viesnīcu. Tā taču dara tikai filmās, turklāt Marta uz kaut ko tādu noteikti neparakstītos. Lai gan reizēm viņas smieklos var saklausīt kaut ko nešpetnu, kaut ko tādu, kas atklājas vien tumsā, kaut ko tādu, kas savažo visus jutekļus un nelaiž vaļā kā uzmācīgās domas par neaizgrieztu gāzes plīts degli vai iespējamo grūtniecību pēc neaizsargāta vienas nakts sakara.
Kāpēc Marta nav ielaikojusi viņa selfiju no Katrīnas pils spoguļzāles?
Varbūt viņa visu dienu šmorēja svētku mielastu un viņai nebija vaļas ieiet feisbukā. Bet kā var visu dienu neskatīties feisbukā? Notifications taču parādās, ka kāds ir uzrakstījis vai ielaikojis, tad arī automātiski ierauga, kas jauns lentē. Varbūt Martai apnika skrollēt visas tās garlaicīgās izrotāto Ziemassvētku eglīšu bildes un līdz Eldara selfijam no Katrīnas pils spoguļzāles viņa nemaz nenonāca. Bet varbūt Martai notifications nemaz nav ieslēgti. Varbūt viņai ir saplīsis telefons un tagad nabadzīte dzīvo kā bez rokām. Varbūt Marta Eldaru patiesībā nemaz nekāro. Bet kurš normāls cilvēks iet dejot ar kādu, ko viņš nekāro, turklāt ļauj skaut savu silto vidukli?
"Es iešu augšā, man pazuda internets," paziņoja Sandija un skaļi atstūma krēslu, pārraujot Eldara neirotisko domu skrējienu.
"Nē, neej vēl augšā, uztaisi man kafiju," Eldars vēsi noskaldīja, acis neatraudams no viedtālruņa ekrāna.
Sandija uztaisīja automātā dubulto espreso, pielēja pienu un piebēra piecas karotītes cukura – tieši tā, kā Eldaram patīk. Sandija zina, kā Eldaram patīk, bet Eldaram nav ne jausmas, kā patīk Sandijai. Tiesa, Sandijai jau pašai arī īsti nav, toties nu viņa diezgan skaidri sāk apjaust, kā viņai nepatīk.
Viņa stāvēja, ar abām plaukstām apņēmusi dzēriena krūzi, nejūtot karstumu, un vēroja vīra pliko, pār ekrānu salīkušo skaustu. Sandija atminējās, ka kādreiz mēdza šo skaustu glāstīt un skūpstīt, bet nu šāda doma šķita pretdabiska, ja ne pat derdzīga.
Nav nekāda prieka glāstīt un skūpstīt to, kas mūždien salīcis pār ekrānu.
Uzgājusi augšā, Sandija ar visiem zābakiem iegāzās gultā, ieslēdza televizoru, kur nelaiķis Zadornovs mētāja stulbus jokus, paņēma kredītā pirkto viedtelefonu un ielogojās tinderī.
Ja nav kazai piena, tad nav.
***
Es redzēju Eldaru uz ielas Rīgā pēc divām nedēļām. Viņš stāvēja pie gājēju pārejas un gaidīja iededzamies zaļo gaismu. Galvā viņam bija nevīžīgi uzmaukta tumšzila cepure ar paplukušu pušķi, mugurā vidukļa zonā krietni iespīlēta košsarkana stepēta jaka, no bikšu aizmugurējās kabatas stiepās vads, bet plaukstās, kas ieģērbtas pirkstaiņos ar noņemamiem galiem, lai var paskrollēt, bija iežņaugts viedtālrunis. Aiz muguras Eldaram zaigoja dažādās krāsās izgaismots skatlogs, no kura uz garāmgājējiem raudzījās kārdinošās vešiņās ietērptas plastmasas manekenes.
Iedegās zaļā gaisma, un viņš, acis neatrāvis no ekrāna, slāja pāri ielai.
Viens.
1