Šajā ziemā esam ieplānojuši publicēt vairākas "Satori sarunas", kas būs klausāmas gan podkāstā, gan lasāmas teksta versijā. Šī ir pirmā no tām – ar Jāni Joņevu.
Jānis Joņevs ir četru grāmatu autors (romāns "Jelgava 94", bērnu grāmata "Slepenie svētki", stāstu krājums "Tīģeris" un nupat izdotais dokumentālais detektīvromāns "Decembris"), strādājis arī kā tulkotājs, dramaturgs, publicists. Saņēmis Eiropas Savienības Literatūras balvu un virkni citu apbalvojumu. "Jelgava 94" šobrīd tulkota 12 dažādās valodās, tās ekranizācija nupat kļuvusi par pirmo latviešu filmu, kas pieejama "Netflix" platformā.
Mēs ar viņu tikāmies, lai parunātu par rakstniecību, reklāmu, brīvprātīgo darbu Ukrainas atbalstam un labu literatūru.
Henriks Eliass Zēgners: Jāni, ar tevi iepazīstināt, man liekas, nav vajadzības. Tevi visi zina kā rakstnieku, bet vai tu jūties kā rakstnieks?
Jānis Joņevs: Laikam jau pēdējā laikā jā. Madris ko līdzīgu jautāja, bet Kārlis Vērdiņš man reiz teica: "Tu tagad esi profesionāls rakstnieks." Ja jau Kārlis tā teica, tad tā droši vien būs jādzīvo, lai gan es pretojos visādām piederībām. Negribu tikt ieskaitīts kādā atbildības teritorijā, bet laikam nekā cita, ar ko identificēties, nav palicis. (Smejas.) Nesen sāku interesēties, domāt un jautāt citiem: kurš ir jukušākais rakstnieks? Gribēju atrast kādu, kas ir jukušāks par mani. Nodomāju, ka meklēju tieši rakstniekus, tātad tomēr esmu ieskaitījis sevi šajā kategorijā.
Henriks: Vienlaikus tā ir tāda mistiska lieta, kurai sevi piedēvēt. Ko tas īsti nozīmē? Vai tagad ir visu laiku jāsēž un jāraksta?
Jānis: Jā. Varbūt, ka cilvēki mani pazīst kā rakstnieku, lai gan varētu paspert trīs soļus tālāk, apmeklēt citas vietas, un tur vispār neviens nepamanītu, ka esmu rakstnieks. Bet paziņu lokā jau kā tāds laikam esmu parādījies. Nav jau slikti. Kādu tas uzliek pienākumu – arī nav saprotams. Vai visu laiku jāraksta? Liekas, tas pats Kārlis pirms daudziem gadiem teica, ka viņš deviņus mēnešus nav ne rindas uzrakstījis. Lūk, nav tik slikti. Nav visu laiku jāraksta.
Henriks: Baigi labi, ka mums ir tāds Kārlis, uz kuru var paļauties.
Jānis: Nesen Viguls izteicās kaut kā līdzīgi... Neatceros, kāds bija tas laika posms, kurā nekas netika uzrakstīts, bet bija iedrošinoši.
Henriks: Kā tu īsti nokļuvi pie tās rakstīšanas? Kāds tev bija pats sākuma brīdis un impulss? Tas droši vien bija vēl pirms "Jelgavas".
Jānis: Mamma atceras, ka jau ļoti agrā bērnībā es esot paziņojis, ka rakstīšu grāmatu, – laikos, ko pats neatceros. Nu, jā, patika lasīt, tad vienā brīdī sāku domāt, kā stāstīt stāstus draugiem. Kombinēt, atcerēties. Man liekas, ka man bija 15 gadi, kad es tiešām domāju būt rakstnieks, bet kaut kur 18, 19 gados vairs nebiju īsti pārliecināts, ka tas izdosies, jo redzēju, ka ir cilvēki, kuri tajā vecumā jau to dara, bet es īsti ne. Pēc 20 gadu vecuma jau biju puslīdz samierinājies, ka varbūt tas arī nenotiks, bet tāpat turpināju cerēt, bija kaut kāds ambivalences stāvoklis, kad ik pa brīdim es kaut ko iesāku un mēģināju, bet nebija pārliecības, ka izdosies tiešām novest jebko līdz galam.
Henriks: Bet kaut ko tad tu tomēr jau rakstīji. Vai tu pieteicies kādam "Aicinājumam"? ["Aicinājums" ir literārais seminārs jauniešiem – red.]
Jānis: Nē, neesmu bijis nevienā "Aicinājumā". Es kaut ko tulkoju. Tad vienu brīdi mēģināju rakstīt lugas. Piedalījos kaut kādā Daiņa Grīnvalda lugu konkursā, saņēmu trešo vietu, bet tas nekur tālāk neveda. Dramaturģijas žanrs mani kaut kā izaicināja, jo cilvēki, kas par to runāja, teica, ka tas esot visgrūtākais žanrs. Es domāju: "Ha, hā, jāpamēģina," – bet tad vēlāk sapratu, ka faktiski visās radošajās nodarbēs cilvēki apgalvo, ka tas, ko viņi dara, ir grūtākais. Var jau būt, ka dramaturģija arī ir grūtākais. Es kaut ko tur palauzījos, bet ne pie kā tas īsti neaizveda. Tad domāju: "Kāpēc es mēģinu ar dramaturģiju lauzties? Labi, es uz teātri eju, bet tas rakstītais produkts, ko es pārsvarā patērēju, ir proza. Kāpēc es nevarētu darboties laukā, ko tomēr labāk pārzinu?" Un tad jau bija visādas idejas, kam mēģināju pieķerties, bet kas neatrisinājās. Nācās iemēģināt atmiņu materiālu. Un "Jelgava" jau šausmīgi ilgi tapa. Ar pārtraukumiem no paša sākuma līdz beigām pagāja kādi 7 gadi. Pa vidu bija aptuveni 2–3 gadi, kad nedarīju neko. Varētu teikt, ka vēlme rakstīt bija, bet tā nebija pavisam nepārvarama. Es biju gatavs arī samierināties, ka nebūs.
Henriks: Un paralēli tu studēji?
Jānis: Kultūras akadēmijā. Tur es arī, lūk, ar Kārli iepazinos, un tad jau Kārļa virtuvē visi bija – Pujāts, Zeļģis, Indāns, Ērika. Bija tāds bariņš, un es tobrīd biju vienīgais, kas nebija literāts.
Henriks: Un ko tu studēji akadēmijā?
Jānis: Starpkultūru sakari: Latvija–Francija. Pēc tam maģistratūrā – kultūras teoriju. Tā nebija ļoti lietderīga izglītība, bet domāšanas modelis visiem, kas tajā laikā tur studējām, ir ievirzījies. Tas noteikti nebija izmests laiks. Un tad bija tā Kārļa kompānija, kur visi rakstīja un publicēja, un bija arī manu tuvāko draugu kompānija – drīzāk tādi, kurā vairāki bija kaut ko mēģinājuši rakstīt, apmēram kā es, bet samierinājušies, ka laikam jau nebūs. Man liekas, tā arī tas palika. Es aizplanēju tomēr tajā otrajā teritorijā.
Henriks: Līdzās tam vienā brīdī tu sāki strādāt reklāmā?
Jānis: Reklāmā es sāku strādāt 2003. gadā – par kopīraiteri. Tad tā rakstīšana bija pa brīžiem tāda... neliela apmēra hobijs.
Henriks: Kā šī pieredze iet kopā ar to, kā tu raksti? Domāju, tur neizbēgami kaut kāda ietekme ir bijusi. Bet kurā virzienā – vai literatūra vairāk ietekmēja reklāmas darbu vai otrādi?
Jānis: Tas, protams, ietekmēja. No sākuma mēģināju kaut kādas literārās ambīcijas ielikt reklāmā, bet tas īsti nedarbojas. Tas drīzāk ietekmēja otrādi. Kaut kāds tas lakoniskais izteiksmes veids. Reklāmas klipā vai kādā tekstiņā tomēr puslīdz ātri jānonāk līdz atraktoram, kas būtu interesants. Man tur ir arī zināmas pretreakcijas, gribētos uzrakstīt garu pasāžu, kas nekur neved, tādā antireklāmas valodas stilā. Reklāmas valoda, protams, ir piņķerīga, un neviens līdz galam nesaprot, kā vajadzētu.
Henriks: Arī tagad, lasot "Decembri", jūtu, ka tev tiešām ir šī ļoti lakoniskā, bet intonatīvi krāsainā valoda un tu spēj īsās pasāžās ielikt ļoti daudz. "Decembrī" ir izpētes materiāls, interviju daļas, preses atskati, bet tad tu ar īsu rindkopiņu starp to visu spēj gan savilkt tādu kā tīklu kopā, gan jumtu uzcelt pa virsu.
Jānis: Tas ir tāds reklāmas paņēmiens. Mūsu laikā bija labais stils – likās, ka labākā reklāma ir paņemt kādu gatavu attēlu, nofočēt kaut ko uz ielas un ar īsu tekstu pavērst to pavisam citādi, izmantot ready-made, bet izgaismot ar savu tekstu, parādīt kaut ko interesantu tajā, vērst uzmanību. "Decembrim" biju sācis vākt materiālu, krāt avīžu fragmentus, pēc tam intervijas. Normālais literatūras ceļš būtu: lūk, materiāls ir, sāc no tā rakstīt romānu. Bet man tie teksti likās tik izteiksmīgi, ka tur neko nevajadzēja mainīt, tur viss jau bija gatavs. Tas bija tikai jāparāda, tāds montāžas darbs.
Henriks: Tāda krājēja, vācēja pieeja – vai šis tev ir pirmais tāds precedents, vai arī iepriekš esi kaut ko tādā veidā darījis? Es ļoti apbrīnoju to, cik skrupulozi tu tam esi pievērsies, pie tam, cik es saprotu, vēl pirms tu aptvēri, ka tā tiešām būs grāmata.
Jānis: Jā, tur vācēja prieks bija pirms rakstītāja prieka. Man visu laiku ir paticis kaut ko vākt un grupēt, bet tas mani pārņem arvien vairāk. Man patīk vākt materiālu, detaļas, salīdzināt, ko dažādi cilvēki stāsta par vienu un to pašu lietu – ko stāsta pēc laika nobīdes, kas veidojas. Man tas šķiet interesanti, bet neesmu vienmēr pārliecināts, vai tas būs interesanti plašam lasītāju lokam. Bet to jau mēs vispār nekad nezinām, tāpēc nav vērts par to pārdzīvot. Es arvien vairāk kļūstu par vācēju – tā tas ir.
Henriks: Domāju, ka kaut kādā ziņā to varētu arī plašāk uz rakstniecību attiecināt: fiksēt notikumus, piefiksēt dažādas runas izteiksmes, it īpaši prozā, kaut kādus cilvēku raksturus. Ka tas ir kaut kas tāds, kas ir nepieciešams, lai rakstītu prozu.
Jānis: Jā, bet viena lieta, ko man Anete teica, kad runāja par scenārijiem – personāžiem ātri vajag iedot dziļumu. Pašam saprast, kāds tas tēls ir tad, kad aiziet mājās, kāda ir viņa ģimenes situācija un tā tālāk. Bet tas mani īstenībā īpaši neinteresē. Man patīk tieši saskarsmes brīdis. Tā, kā notiek dzīvē – es aizeju uz krogu, satieku kādu interesantu cilvēku, mēs runājamies un izšķiramies un es par viņu neko nezinu. Man paliek tikai tas, kas ir noticis mūsu komunikācijā. Tas man ir interesanti. Varbūt viņš ir bijis kaut kāds pavisam citāds nekā mājās. "Jelgavā" jau arī parādās varoņi, bet par viņiem nekas netiek pateikts, tikai vārds, tad pamazām uzzinām detaļas, ģimenes situācijā es vispār nebraucu iekšā. Tolaik, kad es viņus pazinu, bija pilnīgi vienalga, kas viņiem notiek ģimenē. Tā bija tāda pusaudža vienaldzība, bet man šā kā tā patīk vairāk pievērsties tieši situācijai.
Henriks: Vēl viena iezīme, kas tev viscaur darbos parādās – tu pats esi klātesošs kā varonis. Tā vai citādi – kā vērotājs vai stāsta dalībnieks, caur kura prizmu mēs redzam notikumu.
Jānis: Jā, "Tīģerī" sākotnēji mēģināju no tā aiziet, bet baigi neaizgāju. Vērotājs – tas ir mans eksistences veids: vērot no malas un skumt, ka notikumi notiek ar citiem.
Henriks: Vai tā bija apzināta stratēģija, vai tas kaut kā automātiski notika?
Jānis: Drīzāk dabiski. Akadēmiķis Jānis Stradiņš bija pamanījies izlasīt "Jelgavu" un teica, ka viņš arī dzīvo savu dzīvi kā vērotājs. Man liekas, ka tur es tam vārdam arī pieķēros, lai gan vispār cenšos nelasīt, ko kāds par mani ir rakstījis.
Henriks: Tagad tu arī recenzijas nelasi?
Jānis: Nelasu. Zeļģis teica, lai izlasu viņa recenziju, bet es neizlasīju un man drusku kauns. Laikam būs jāsaņemas un jāizlasa.
Henriks: Kāpēc tā?
Jānis: Tur ir vieni vienīgi riski. Var saskumt, var kļūt lepns. Droši vien kaut ko var arī iemācīties. Tiesa, Anete izlasa un man dažreiz pastāsta. Es saku, ka nevajag, bet tāpat tomēr uzzinu.
Henriks: Vai deviņdesmitie un skatīšanās atpakaļ tev ir eskeipisms?
Jānis: Droši vien, bet citi tak aizbēg viduslaikos – deviņdesmitie, tas vēl nav trakākais. Mans grāmatu katalogs nav garš, bet divos gadījumos, lūk, deviņdesmitie. Vienā gadījumā tā ir mana jaunība, otrā es, meklējot pilsētas leģendas, nonācu pie šī gadījuma. Abiem it kā ir izskaidrojums, bet varbūt tur ir kaut kāda tendence... Liekas, deviņdesmitie ir kļuvuši par mītu laiku ar visiem pārspīlējumiem – gāja baigi traki, visur svilpo lodes, mūzikas kustība bija aktīva, visa tā dzīves tveršana, dzīvo ātri, brauc ātri, kaut kāds sapņu laiks. Varbūt iepriekš tādi bija sešdesmitie. Droši vien visos laikos viss ir noticis, bet man patīk tā buršanās, skatīšanās – kā tur īsti bija.
Henriks: Tieši tā mītiskuma dēļ?
Jānis: Jā, jā. "Jelgava" jau arī ir mēģinājums veidot universu, kurā mēs pastāvējām. Man šķiet – tolaik cilvēkiem vēl piemita kaut kādā mērā mitoloģiskā domāšana. Visi citplanētieši tā vien lidinājās apkārt.
Henriks: Tu domā, ka tagad tā vairs nav?
Jānis: Nu, par to mazāk runā. Varbūt pirms gadiem man likās, ka tā nav, bet pēdējos pāris gados viss racionālais atkal nobruka.
Henriks: 2010-tie bija tādi sausi...
Jānis: Tie bija racionālie laiki. Informācijas lauks tagad ir šķietami vienots, nekas milzīgi liels nepaiet garām. Bet deviņdesmitajos viss bija saraustīts. Ja nelasīji avīzes, neuzzināji. Ja kaut ko izstāstīja, nebija īsti iespējas pārbaudīt, stāstīja tālāk. Pēc desmit gadiem izlasi vikipēdijā, ka tā tomēr nebija. Bet neko, desmit gadus nodzīvojām ar tādu pieņēmumu, nekas nenotika. Kas ir realitāte: tas, kas tiešām notiek, vai tas, ko mēs uztveram par realitāti? Tas viss deviņdesmitajos ir plašā piedāvājumā.
Henriks: Es domāju, ka tu laikmeta zīmes, notikumus un atmosfēru ļoti veiksmīgi apstrādā un no tā tiešām izveido konkrēta laika mitoloģisko pasauli. Kā tev šķiet: kas varētu būt zīmes un nospiedumi, kas paliks no, piemēram, šī brīža? Ir tāds briesmīgs gadījums – 2019. gada beigās es uzrakstīju redakcijas sleju par to, ka man ir sajūta – jaunie "divdesmitie" varētu būt līdzīgi kā 20. gadsimta 20. gadi – zelta laikmets, ļoti cerīgu sleju. Pēc tam, savukārt, Pauls Bankovskis, atsaucoties uz mani, uzrakstīja ka viņš nepiekrīt – ka viss būs slikti un arvien sliktāk. Un tagad mēs redzam, kādi tie jaunie divdesmitie…
Jānis: Pie tam esam tikai sākumā. Vēl jau varam cerēt uz tavu paredzējumu. Tas laiks man arī šķiet interesants – 20. gadsimta divdesmitie, kad visā Eiropā un Latvijā bija liela jautrība. Visa tā garīgā rosība, bet bija arī šausmīgi daudz pašnāvību. 1924. vai 1925. gadā Rīgā bija konference par to, kāpēc notiek tik daudz pašnāvību – nezinu gan, vai viņi nonāca pie secinājumiem. Bijušie karavīri nezināja, kur likties. Tas bija jautrs laiks – ne tikai dzejā. Vienlaikus ienāk kriminālā situācija un kokaīns. Bet – kas būtu tās mūsu laika zīmes, to jau tikai vēlāk redzēs. Jācer, ka 2024. gadā nenāks tādas, ka šīs aizmirsīsies. Lai turpmākie 20. gadi labāk ir garlaicīgi. Gan jau, ka Ukrainas karš paliks kā tāda zīme. Bet – kas ir to zīmju nesēji? Vai tie ir manas paaudzes cilvēki vai tie, kam tagad ir 20, ar kuriem, lūk, ja runājam par vienotu informācijas lauku, mēs diezgan maz satiekamies.
Henriks: Jā: pandēmija un karš, skaidrs, ka mēs tagad piedzīvojam vēsturi. Bet deviņdesmitajos jau arī ir gan vēsturisko notikumu ritenis, gan paralēlais ikdienas laiks. Tādā ziņā kaut kas foršs ir sarunā, kas sakulta ap Kairiša "Janvāri". Daži pārmet, ka tur nav to barikāžu lielo pompu.
Jānis: Tas tāds interesants sižets: mazs stāsts lielu notikumu fonā, kur tu vari savos mazajos, bet spilgtajos piedzīvojumos nogulēt – visu vēsturi palaist garām. Guli laimīgs un nepamani, ka bija zemestrīce. Kad visi runāja par kovidu, būtu bijis interesanti atrast kādu vietu, kas droši vien tepat tuvumā pastāv, kur neko nezina par kovidu, un paskatīties, kā tur ir.
Henriks: Tu piecas stundas gaidi pie Uzvaras pieminekļa, kad viņš kritīs, un tad uz pusminūti novērsies…
Jānis: Es neaizgāju skatīties. Varbūt vajadzēja.
Henriks: Savukārt karu tu piedzīvo diezgan aktīvi – iesaistoties brīvprātīgajā palīdzībā.
Jānis: Jā, kaut kad martā sāku. Tas bija tas, ko toreiz atradu. Pieņemt ziedojumus, šķirot, pakot, krāmēt mašīnās, vest. Kad sāku strādāt noliktavā, mēs stāvējām ārā, gaidījām, kad pievedīs ziedojumus. Bija auksti – lielie angāra vārti visu laiku jāvirina. Tad nāca pavasaris, vasara, kad bija karstuma vilnis un visas durvis turēja vaļā, jo bija karsti, un tagad atkal ir auksti. Tas fakinais karš joprojām turpinās, cikls ir pagājis, bet galu neredz.
Tā arī ir cita pasaule – cilvēki, ar ko kopā strādāju. Ir tādi, kurus es nekādā veidā nebūtu iepazinis un ar kuriem mūsu ceļi nekad nekrustotos, jo mēs esam no pavisam atšķirīgām pasaulēm.
Henriks: Tev arī bija tas brauciens uz Ukrainu, par ko tu ļoti izsmeļoši un skaisti mums uzrakstīji. Bet vai tev šī pieredze par laiku un cilvēkiem kopumā kaut ko likusi saprast?
Jānis: Brīvprātīgie darbojas – tas šķiet pozitīvi, bet nav jau viss vienmēr tik jauki. Ir pāris cilvēki, kas saprot, ko dara, bet pārējie, kas mēs tur nākam, mēs jau no noliktavas darba neko nejēdzam. Tā nu mēs tur visu laiku kaut ko krāmējam, kaut ko gāžam… Tomēr var redzēt, kā lielu darba apjomu īsā laikā var paveikt arī tādi nemākuļi entuziasti. Ja norāda, ka visa noliktava jāpārkrāmē uz otru pusi, liekas, ka tas nav izdarāms, bet četru stundu laikā tas tiek izdarīts. Tur jau pat tā nosacītā priekšniecība nevar uz mums sakliegt, ka nekas nenotiek, jo nevienam nemaksā. Tur vari doties projām jebkurā brīdī, bet cilvēki darbojas un izdara. Domāju: kā vispār organizēt darbus? Bija arī iepriekšējos gados kāds novērojis – ja pazūd bērns, uzreiz organizējas brīvprātīgo vienības, ir koordinatori, loģistika, parādās zupas virtuve un cilvēki naktī piegādā termosus, kāds ved silto veļu meklētājiem. Kaut kāda liela gudrība varētu no tā izaugt – kā organizēt darbus. Vēl novēroju: lūk, mūsu koordinatoriem noliktavā ir ofiss. Kad es tur augšā uzeju, dzirdu: viņi vienmēr runā tikai par darbu. Tādu ofisu es nebiju redzējis. Kad ienāk reklāmas aģentūrā, tur praktiski nekad nerunā par darbu. Manā reklāmistu paaudzē tas bija tāds kā nerakstīts likums, ka runāt par darbu ir slikts tonis, jo, come on, mēs jau tak mākslinieki, tā ir sanācis, ka mēs te ņemamies. Runāsim par to, cik maz var. Bet tagad, kad satiek vecos, labprāt pārrunājam, kāda tagad tā reklāma.
Man nepatīk lasīt ziņas par Ukrainu, bet es tāpat skatos un lasu, jo gaidu kādu gaismas staru, bet man liekas, ka daļa no mums to lasa kā tādas sporta ziņas. Kāds džeks, žurnālists, bija aizbraucis uz Ukrainu, atbrauca un rādīja fotogrāfijas, pēc tam ārā meitenes pīpē un saka: "Viņš tik interesanti stāsta! Un viņš tur sēž uz tanka, man tā patīk tanki!" Tāds forši pavadīts laiks, ne? Klausīties, kāds ir tas karš. Bet man tie tanki vairs nepatīk. Es lasu, piemēram, par Simtgadu kara vēsturi, un ir ļoti interesanti, kā tur notika kaujas, kāpēc zaudēja, uzvarēja. Pagātnē tas ir interesanti, bet tagad – man tā nešķiet. Bet daļai ir interese, izbaudām karu. Tas ir kaut kas greizs, bet tāda ir cilvēka daba.
Henriks: Es tikmēr šonedēļ izdomāju, ka jāpārlasa Tūves Jansones "Neredzamais bērns". Sāku lasīt un domāju, bāc, tur viss ir iekšā…
Jānis: "Trollīša ziema" – tas vispār ir tīrais blekmetāls, skaties, kurā vietā gribi. Man patīk arī visas tās lietas, kas nav līdz galam paskaidrotas. Morra nāk un iesēžas ugunskurā, aiziet projām. Un visi tie mošķi skaistajos vārdos: bailuļi un murmuļi, un Bumbulītis..
Henriks: Bet kas tevi šobrīd interesē literatūrā?
Jānis: Man iepatikusies visāda non-fiction literatūra. Nupat beidzu lasīt Fēliksa Cielēna memuārus trīs sējumos. Viņš bija viens no mūsu Satversmes tēviem un ārlietu ministrs, sociāldemokrāts. Tas man likās ļoti iespaidīgi, jo tur ir visa viņa dzīve. Beigās viņš raksta tikai to, ka ir smagi slims, bet pēdējo lappusi uzrakstījusi viņa sieva, saka: diemžēl Fēlikss jau ir miris, un tur tā visa dzīve aiziet.
Un tomēr es gribētu izdomāt vēl kādu foršu sižetu, tā man liekas baigā lieta, pēc kuras rakstnieks ilgojas. Būt radītājs, uzburt kādu notikumu.
Kad man bija 15 gadi, domāju: cik interesantu stāstu kāds ir izdomājis! Un tad tu pats mēģini izdomāt un nevari tikt līdz galam. Tas ir tāds sapnis – kaut ko novest līdz galam. Ar scenārijiem visi mokās. Un filmēšanas laukumā tās mokas tiek turpinātas.
Henriks: Ir jau teorijas, ka tie sižeti vispār ir saskaitāmi – kaut kādi padsmit. Un tas, kur, kā, kas un kāda ir attieksme vai kāds ir vērotājs, valoda – tas maina un rada stāstu. Vai tu esi ķēries pie kaut kā jauna?
Jānis: Jā, jā, es strādāju. Bet es vienmēr izvairos teikt.
Henriks: Pačuksti.
Jānis: Tā būs tāda bilžu grāmatiņa, varētu teikt – arī non-fiction. Es ceru, ka drīzumā, es tur arī ilgi ņemos. Kaut ko es vēl droši vien mēģināšu uzrakstīt, jā, jā.
Henriks: Simpātiska tev tā pazemīgā intonācija.
Jānis: Rakstīšana jau ir jocīgs darbs. Ir taču cilvēki, kas pabeidz rakstīt un uzreiz ķeras pie nākamā, viņiem ir skaidrs plāns. Man vēl nav izdevies tā sakārtot šīs lietas.
Henriks: Es tev gribēju pajautāt arī – "Jelgava" ir tulkota samērā daudzās valodās un izdota visādos pasaules stūros. Vai tev visa šī "Jelgavas" popularitātes, tulkošanas un pasaulē iziešanas pieredze ir mainījusi skatu uz literatūru, uz rakstīšanu? Un kāda ir atgriezeniskā saite?
Jānis: Nesen atrakstīja viens džeks no Polijas. Bet tas arī bija laikam pa metāla līniju – tie ir pirmie, kas uztver. Kad tev ir 15 gadi, tu domā, ka esi tāds vienīgais pasaulē un neviens tevi nemūžam nesapratīs, bet citi apgalvo, ka viņiem gājis tieši tāpat. "Man tur tieši tāpat Parīzē gāja." Parīzē kā Jelgavā, kā tas var būt? Varbūt tas ir tieši par to: nav jau daudz šo arhetipisko sižetu un varbūt tāpēc arī saprot. Nākamgad būs 10 gadi "Jelgavai", varbūt jātaisa…
Henriks: Pasaules turneja? Bet kā ar tiem tulkojumiem un iziešanu pasaules telpā – vai tev ir pamainījies skats un izpratne par literatūru, par to, kā tu pats raksti?
Jānis: Tulkojumi, ja esi spējīgs izlasīt, parāda... Labs tulkotājs ir vienīgais cilvēks, kurš to grāmatu ir patiešām izlasījis. Un viņa jautājumi – vai tulkojums – var atsegt kaut kādas problēmas, kur tu vari sākt prātot: tiešām, kas īsti ar to bija domāts? Kaut kā spocīgi, kad latviešu valoda tev vairs nenāk palīgā ar skanējumu, kad paliek tikai ideja. Bet festivālos diezgan reti sanāk baigā runāšana par literatūru. Brīžam liekas – tas ir apbrīnojami, cik maz es zinu par to, kas notiek blakus. Liekas, it kā zinu, kas notiek Francijas literatūrā, bet kas notiek mūsdienu…
Henriks: Lietuvā vai Polijā…
Jānis: Lietuvā ir Kristīna Sabaļauskaite – viņu vienu varu nosaukt, jo tas ir iztulkots un mūsu grāmatnīcās. Pat Vācijā es nevarētu īsti pateikt, kas šodien ir topā un kādas īpatnas tendences.
Henriks: Jā, tādā ziņā literatūra nepadodas globalizācijai. Skaidrs, ka ir bestselleri, bet ir arī ģeniāli rakstnieki, kas paliek savas valodas telpā.
Jānis: Berlīnē bija festivāls, un tur bija liela rinda pie kādas rakstnieces, bet es totāli viņu nezināju, pirmo reizi dzirdēju šo vārdu. Viņi teica, ka tā esot viņu festivāla sensācija... Un par to, kas tur beigās izvētīs, kas ir labs, kas slikts, es nezinu, vai par to ir vispār vērts runāt. Tulkotājs Nikolā Ozano jau stāstīja, ka tagad Francija rok augšā rakstniekus, kuriem bija tā nelaime rakstīt vienā laikā ar Sartru un Kamī, kas spēcīgi noteica virzienu. Visa angažētā literatūra. Bet, kas tā nerakstīja, tie vienkārši palika ēnā. Un tagad, kad ir norimies, sāk viņus skatīties: īstenībā ir ļoti labi. Es pat nevaru iztēloties, kas būs tā galējā instance, kas pateiks: labs vai slikts. Šobrīd interesants, pēc tam nebūs interesants un tad atkal būs. Kaut kad Zigmunds Skujiņš teica, ka nav iespējams tāds nezināmais Šekspīrs. Ja tu esi Šekspīrs, tad liktenis tevi tur aiznesīs. Bet es nezinu, kā viņš varēja būt tik drošs par to.
Henriks: Man ir tādas grāmatas, kuras, manuprāt, ir Šekspīra līmenī, bet tirāža ir bijusi kādi 500 eksemplāri.
Jānis: Agrāk bija pat 300, tagad arī droši vien mēdz būt. Ir grāmatas, kas varbūt nav ļoti meistarīgi uzrakstītas, tur var visādas vainas saskatīt, un Regīna Ezera veiklāk rakstīja, bet tur ir kaut kas tik interesants, tik oriģināli gājieni, ka man tā grāmata ir ļoti mīļa, tomēr es nevaru drošu sirdi teikt, ka šī ir labākā grāmata. Tur viss kas šķobās, bet ir taču arī visādas foršas grupas, kas baigi nemāk spēlēt, bet tur ir kaut kas, un tu saproti – viņi nebūs stadionā un varbūt nav pelnījuši būt stadionā, un nemaz negrib būt stadionā, bet – jē! – man personiski ir devuši daudz jauna. Un tas jau arī par to globalizāciju – man šķiet, ka Jaunsudrabiņa "Balto grāmatu" es nekādi nevaru izstāstīt citiem.
Tagad iznāca Bišofa "Domraxti". Bišofs tur stāsta, ka viņš redz skaistu oficianti un iztēlojas, kā varētu viņu bildināt un dzīvot kopā "diža meža maliņā". Bet kā tu to pārnesīsi? Tad ir jāsaka: tas ir no tādas dziesmas, mēs to visu mūžu esam dzirdējuši, bet šeit tas ir vēl arī ironiski. Kaut kāda baigā zemsvītras piezīme jāliek, kas tekstu salauzīs. Vēl viņš piemin, kā iztēlojas – rīkos pasākumu, kurā būs visādi viesi, tai skaitā visur esošais Māris Gailis, kas arī… Nav vērts to mēģināt globalizēt. Un tad man sametās baisi – droši vien tos franču, angļu romānus es pats arī līdz galam nesaprotu. Man tikai šķiet, ka saprotu, bet patiesībā man tur arī viss kas paslīd garām.
Henriks: Es šogad uzstājīgi turpinu vaicāt visiem, kuriem man ir iespēja pajautāt: kā tev šķiet, kas ir talants?
Jānis: Esmu nonācis pie atziņas, ka vispār tāda lieta eksistē un tas ir kaut kas, ko vajag ņemt vērā. Tas nav tikai darbs, tikai motivācija, tikai mērķtiecība. Nē, tas ir vēl kaut kas cits. Bet kas tas ir – ej nu sazini. Droši vien vārdnīcā ir kaut kā definēts, bet grūti notverams. Kaut kāda spēja saskatīt būtību, ieraudzīt to, ko citi nav saskatījuši, bet tad, kad to pasaka: ak, jā, tā ir šīs lietas būtība.
Henriks: Labi. Nākamais jautājums: kas ir pēdējā lieta, kas tevi aizkustināja?
Jānis: Pēdējā? Nu, nesen biju tajā pašā ukraiņu centrā – ukraiņu meitenes un arī pāris vīrieši bija iemācījušies dziesmu latviski, ko mums nodziedāt. Viņi laikam domāja, cerēja, ka mēs dziedāsim līdzi, bet tā bija tāda dziesma, ko neviens no mums nebija dzirdējis. Kaut kāda bērnu dziesma. Piedziedājums bija: "Skaista ir mana Latvija visos gadalaikos." Neviens diemžēl nevarēja padziedāt līdzi. Tas bija jauks mirklis.
Henriks: Tad potenciāli pēdējais jautājums: kas tevi ikdienā iepriecina?
Jānis: Man nav nekāda ļoti traģiska dzīve, bet man mēdz būt drūms noskaņojums, un es kaut kur lasīju padomu, ka vajag saskaitīt dienā trīs lietas, kas iepriecina.
Henriks: Mēs ar Kalnozolu vienubrīd secinājām, ka visās pašpalīdzības grāmatās viss ir pilnīgi pareizi rakstīts, bet tas neko nepalīdz.
Jānis: Jā, laikam. Ja izdodas tās trīs lietas saskaitīt, saki: hei, nav tik slikta šī diena. Kaut kādi sīkumi: kā saulīte izlien no mākoņiem vai uzzināt kādu interesantu sīkumu, atrast ko inčīgu. Kaut kur ieskatīties, ieraudzīt kaut ko, kas nav redzēts. Bet nevajag gaidīt, ka tas notiks katru dienu, tas ir drusku retāk.
Henriks: Tu piederi tam cilvēku pulkam, kas dodas ziemā kā tādā drūmā cīņā? Man liekas, ka tagad, it īpaši ar karu un pandēmijas rēgu, tumsas iestāšanās ir smagais laiks.
Jānis: Karš sākās skaistā pavasarī. Tomēr tā pustumsa kaut kā bliež, dažreiz šķiet, ka tas gaišais brīdis dienā vispār nepienāk. Liekas, ka tūlīt varētu kļūt drusku gaišāks, bet, nē, paliek tumšāks. Bet nu hei – kā truemetālā kāds rakstīja: īsts matainais fano tikai par ziemu. Matu vairs nav, bet come on, ziema – tas taču ir īstais mūsu laiks. Nē, nē, ziema ir okei. Kad sniegs uzsnieg, tad ir drusku gaišāk.
Henriks: Tātad izdzīvosim līdz pavasarim…
1