Par grāmatām
08.06.2023

Ver, never, ver, never, ver

Komentē
1

Par Ilmāra Šlāpina dzejas krājumu "never" (izdevniecība "Neputns", 2023) 

Šlāpins ir bijis viens no maniem mīļākajiem autoriem, kopš apmēram 15 gadu vecumā izlasīju viņa debijas krājumu "Karmabandha". Es tur ieraudzīju tādu intensitāti, ar kādu man saistījās pusaudzība. Ik rītu ceļā uz skolu no autobusa izkāpu ātrāk un gāju uz centru pāri Daugavai kājām, tieši tik banāli un intensīvi es jutos (un droši vien arī pārējie), kad man bija piecpadsmit un es nevarēju noticēt, ka tagad te viss notiek pa īstam, – un ko vispār iesākt ar šo milzīgo atbildību un rūpēm par sevi un citiem? Bet es lasīju "Karmabandhu" un man šķita, ka tur ir dažas atbildes par spriedzi, ko jutu starp sevi un jaunību. Man bija jābūt jaunai, es nevarēju to paātrināt, un man bija jāsadzīvo ar intensitāti, nedrošību un naivumu, ko tas nesa līdzi. Saistošajos tekstos starp "Karmabandhas" dzejoļu cikliem man šķita, ka to visu kāds pamana. Pamana un pieraksta intensitāti, ar kuru es iepazīstu trauslumu un cilvēcību.

Daudz telpas Šlāpins sava jaunākā krājuma "Never" sākumā velta refleksijai par dzejas rakstīšanu. Iecere domāt par dzeju dzejas formā vairumā gadījumu varētu būt neveiksmīga, jo draud izvērsties sludinošā un didaktiskā stāstījumā par to, kā un ko nu katrs drīkst darīt un rakstīt. Bet autors to dara brīvā manierē, nemēģinot pateikt, ka ir pavisam skaidrs, kas tad ar to dzeju notiek un ir jādara, bet drīzāk piedāvā veidus, kā domāt par dzejnieku, dzejas rakstīšanu un lasīšanu vispār. Līdzīgi tematiski izvērsta krājumā tiek arī valoda. Dzejolī "nereti, gleznojot ar akvareļkrāsām" dzejnieks iedarbina iztēli, izfantazējot jaunu krāsu un vārdu radīšanas iespējas.

Krājuma tonis rada spēcīgu iekšējā monologa sajūtu; iztēlojos, ka atrodos dzejnieka galvā aiz smadzeņu rieviņas un skatos filmu uz projektora, kamēr autora balss, pie kuras jau esmu pieradusi "PEN Latvija" podkāstu dēļ, rāmi stāsta tieši tās lietas, kuras gribu dzirdēt. Arī dažu tekstu forma, piemēram, dzejolī, kas iesākas ar rindām "naktī pamanīju, ka mans mobilais telefons / televizors un dators ir pārgriezuši pulksteni", liek domāt par sarunu ar sevi. Dzejolis aicina domāt par cikliem un piedāvā iespējas, kā tos izvērtēt, nevis atzīst par labāku vienu konkrētu izvērtējumu.

Sadaļā "Dzejas priekšstati" gandrīz visi teksti izstiepjas divu lappušu garumā un dzejoļu sākumam ir niecīga saistība ar beigām. Tie ir teksti, kuri piefiksē domas virzību un kustību, padarot par notikumu pašu procesu, nevis dzejoļa kulmināciju īsā, gudrā un skaistā frāzē, piemēram, "ļoti maz dzīvē ir tādu lietu / kuras nedrīkstētu noklusēt".

Nodaļā "Deviņas deviņrindes" autors rotaļājas ar nosaukumā pieteikto ierobežoto formu, ritmu, vārddarināšanu un tēliem, kurus izglītots lasītājs varētu saistīt ar ļoti milzīgiem un svarīgiem cilvēka vēstures un kultūras attīstības punktiem, bet īsti nav skaidrs, vai to vajadzētu darīt. Klēpja ģenerālis, seno van-šu kaujas mākslu tilts un citi spilgti tēli sakāpina pazīstamas situācijas un sajūtas sistēmā, kurā itin viss nolasās kā teju arhetipisks un cildens. Šādu lasījumu pastiprina arī autora izvēle mainīt vietām vārdus manierē, kas salauž ērto ikdienas valodas teikumu struktūru.

Nākamo daļu "Kari un plūdi" ievada dzejolis, par kuru man pēcāk nācās parunāt ar trim dažādām draugu grupām. Tas sākas ar rindām "tajā vakarā plaukstoša stārtapa ofisā / Santklārā, Silīcija ielejā / kāda izklaidīga apkopēja / ar nemazgātiem matiem un puertorikāņu saknēm / slaukot galdu, netīšām nospieda / vaļēja laptopa "Enter" taustiņu". Dzejolis izmanto atkārtojumu, kurā katrs pants beidzas ar rindām "un dzīvoja laimīgi līdz mūža galam / un bija ziema / un bija svētki / un bija cilvēkiem / labs prāts". Kad pirmoreiz pa diagonāli izlasīju tekstu, man patika mīļuma sajūta no idejas, ka lielas problēmas var novērst ar vienkāršām, cilvēcīgām darbībām. Kad otro reizi izlasīju to kārtīgi, tas sāka ļoti traucēt.

Dzejolis apraksta cilvēces mēroga notikumus, piemēram, kāda stārtapa izveidošanos, kas kļūtu par nākamo "Google" vai "PayPal", un eksperimentē ar iespējamību, ka tas būtu varējis arī nenotikt un tā vietā visi programmētāji rūpētos par saviem vecākiem un dzīvotu ilgi un laimīgi. Sirsnīgi. Tomēr sirsnīgi nav izmantot šo pašu struktūru, runājot par to, kā Ādolfs Hitlers būtu varējis nodzīvot savu dzīvi klusi un rāmi ar sievu, būt lielisks tēvs un vīrs un vairot mieru virs zemes. Vai arī, rakstot par palestīnieti, kuras bērns ietīts tēva asiņu piesūcinātā audumā un kuru neatrastu armijnieki, jo tā vietā viņi vienkārši paskatītos zvaigznēs un dotos mājup. Forma, kas implicē mūžīgi laimīgas beigas, ir vismaz nedaudz sarkastiska, turklāt atsaucas arī uz lūgšanās izmantotu struktūru. Tas gluži nerada aizdomas par autora vēlmi humanizēt un romantizēt tēlus, kas veic genocīdu, tomēr iecere vai nicinošs tonis nenolasās skaidri, tāpēc es vēlos, kaut šo dzejoli nekad nebūtu izlasījusi un man nebūtu jādomā, vai tagad vispār gribu klausīties "PEN Latvija" podkāstu. No vienas puses, dzejoli var nolasīt kā teju izmisīgu sarkasmu un vēlmi, kaut neviena no šīm milzīgajām lietām nebūtu notikusi. No otras puses, šķiet gaužām bezjēdzīgi un stulbi iztēloties Hitleru kā kādu, kas nevienam nenodara pāri. Tik bezjēdzīgi un stulbi, ka man gandrīz gribas būt aizkaitinātai par to, ka teksts mani uztver kā gana naivu, lai es šādu risinājumu spētu iztēloties.

"Ikonas un mitologēmas" veido kodolīgi un precīzi teksti, kuros atklājas plašs intertekstualitātes lauks. Dzejoļos parādās daudz skaitļu, kas mēģina ilustrēt kaut ko no cilvēka pieredzes, piemēram, 531930,04 – tik liriskais Es dzīves laikā samaksājis valstij nodokļos. Tas vedina domāt par veselu darba mūžu, kas reducēts uz tieši tik precīzu un nolasāmu skaitli, varoņa vērtības ilustrāciju valsts acīs, kas nav atkarīga no tā, ko šis cilvēks savā dzīvē galu galā ir darījis.

Garāka forma atkal atgriežas nodaļā "Opcijas un preferences". Citās nodaļās dzejoļu telpu bieži veido lieli un filozofiski tēli. Tas attiecas arī uz dzejoļiem, kuri atklāj ierastu vēlīnā kapitālisma lielpilsētas ikdienu, un neatkarīgi no tā, kādas nedienas atgadās mājupceļā un brīvdienās, stāsts patiesībā ir par to, ka cilvēku visbiežāk interesē un skar tieši citi cilvēki. Turpretī šajā nodaļā fokusā izvirzās ļoti ikdienišķs tēlu kopums. Piemēram, dzejoli "Vai jums nekad nav bijis tā, ka tu dari kaut ko vienu" es nolasīju draudzenei, kamēr Avotu ielas "Ezītī" gaidījām vegānos vrapus vēlajās svētdienas brokastīs – tieši tik izklaidējoši, viegli un baudpilni teksts iedarbojas uz lasītāju.

Krājumu noslēdz daļas "Dažādas domas" un "Pēdējās prioritātes". Dzejolis "Tu smaržo pēc manām asinīm" ir drusku garlaicīgs, jo runā par vīriešiem un sievietēm kaut kad senāk, kad vieni medīja, bet otrām bija mēnešreizes, un mūsdienās, kad vīrieši domā par sievietēm, kuras smaržo pēc vīrieša asinīm. Šis teksts drusku kož acīs, bet šeit gan varu vainot pati savu kvīrību, jo dzejolis, kas reducē sievietes līdz būtnēm, kam ir mēnešreizes, man šķiet diezgan truls. Visādi citādi šīs nodaļas ir sakarīga krājuma sakarīgas beigas. "Never" ir mūsdienu standartiem pagarš krājums drusku vairāk nekā simt lappušu garumā. Šlāpina talants slēpjas spējā vest lasītāju uz priekšu paša pārdomās, nevis sniegt konkrētas atbildes. Atvērt durvis sarunai par tekstu.

Tēmas

Agnese Radziņa

Agnese Radziņa stāv piketos, studē un ļoti stipri mīl savu kaķi, ko sauc Ruksītis.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!