Foto no 58. Venēcijas biennāles Lietuvas paviliona ekspozīcijas "Saule un jūra (marīna)"
 
Māksla
18.06.2019

Venēcijas biennāle interesantos laikos

Komentē
0

Par 58. Venēcijas mākslas biennāli

Nupat maijā, tāpat kā citos nepāra gadskaitļa pavasaros, par centrālo mākslas pasaules notikumu kļuva Venēcijas mākslas biennāle – senākā un joprojām nozīmīgākā mākslas biennāle. Atšķirībā no virknes citu biennālisku mākslas izstāžu, Venēcijas mākslas biennālei lielāku daudzveidību un demokrātiskumu piešķir nacionālo paviljonu iekļaušana, ļaujot prezentēt to, kas nu attiecīgās valsts kultūras pārstāvjiem šķitis prezentēšanas vērts, tostarp arī mazāk zināmu valstu aizkustinošas lokālās variācijas par laikmetīgo mākslu un centienus izskatīties ļoti "laikmetīgiem". Latvija šajā kategorijā vairs īsti neietilpst: pēdējos gados mūsu paviljons atrodas centrālajās Arsenāla telpās un mūsu mākslinieku sniegums regulāri pamanās nokļūt vismaz dažos labāko paviljonu topos. Rūdītais un bieži vien līdz garlaicībai noslīpētais mākslas profesionālisms Venēcijas biennālē nav pilnībā pārņēmis spēles laukumu, tāpēc tajā joprojām iespējams sastapt ekspozīcijas, kas samulsina un neietilpst vispārpieņemtajos priekšstatos par biennāļu mākslu.

Interneta un informācijas zibenīgās aprites apstākļos Venēcijas mākslas biennāles saturs vairs nešķiet tik unikāls kā vēl samērā nesen, kad tur eksponēto darbu vēriens bija gaismas gadu attālumā no tā, ko pierasts redzēt Latvijā. Priecē, ka daudzi no šīgada biennāles māksliniekiem jau bija redzēti Latvijas mākslas festivālos un personālizstādēs, apliecinot vietējo kuratoru un programmu veidotāju kompetenci, spēju saskatīt kvalitatīvo un interesanto (zinu, ka ikdienā par to šaubāmies). Starptautiskajai darbu un ideju apritei kļūstot arvien intensīvākai, jaunu iespaidu smelšanās kļūst mazāk nozīmīga, tādēļ biennāles apmeklēšana izvēršas par profesionālo aprindu tīklošanās platformu un atskaites punktu tam, ko nosacīti apzīmē kā aktuālo mākslā, – tā drīzāk ir "iečekošana", nevis gaidu pilns svētceļojums. Ne velti par vienu no populārākajiem biennāles atspoguļojumiem medijos kļuvuši paviljonu topi, uzsverot gan sportiskās sacensības aspektu pasākumā, gan to, ka visaptveroši analizēt tik plaša mēroga notikumu ir grūti. Arī biennāles "Zelta lauvas" balvu tradīcija leģitimizē viedokļa reducēšanu līdz sportiskam vietu sadalījumam.

Ir grūti atvairīt sajūtu, ka laikmetīgā māksla kļūst arvien paredzamāka, garlaicīgāka, nosacītāka, un, neņemot vērā tās arvien pieaugošo popularitāti un pieejamību, labas, kvalitatīvas un jebkuros līmeņos dziļi aizkustinošas mākslas īpatsvars nav kļuvis lielāks tikai tādēļ, ka tās ir vairāk. Arī Venēcijas biennāle neizbēgami ietver šo pārmērību izraisīto dekadenci, laikmetīgās mākslas manierismu. Tas izpaužas kā vispārpieņemto mākslas stratēģiju, formas un naratīva principu mantriska atkārtošanās, neparasta tēlainība bez saistoša domas pārdzīvojuma vai arī tikai konstatējošas ideju ilustrācijas bez jebkādas mākslinieciskās uzlādētības. Nemitīga jautājumu uzdošana bez centieniem sniegt atbildes, ideju mākslas vietā pārtopot par ideju dizainu, kas funkcionāli ilustrē noteiktas aksiomas. Šīs galējības, protams, mēdz arī veiksmīgi pārklāties un mijiedarboties alķīmiski precīzās proporcijās, taču tikai kā uzplaiksnījumi, izņēmumi, kas apliecina vispārējo virzību. Vai kādreiz ir bijis citādi? Lielākoties ne, tādēļ arī šobrīd notiekošais nav jāuzlūko kā krīze. Mākslas uzplaukuma periodi ir reti un īsi, revolucionāri pavērsieni – ātri un strauji, un lielākā daļa kultūras artefaktu veidojas radikālāko ideju uzšķērstajos pārrāvumos, turpinot un interpretējot tās līdz nemaņai.

Šīgada biennāle manā un daudzu citu Baltijas kolēģu atmiņā noteikti paliks kā reize, kad Lietuvas paviljons saņēma "Zelta lauvu" kā labākais nacionālais paviljons, ļaujot uzbangot brālīga patriotisma jūtām. Žūrijas vērtējumam nevaru nepiekrist, tas patiešām ir viens no mākslinieciski spēcīgākajiem darbiem. Ekspozīcija "Saule un jūra (marīna)" veidota kā klimata pārmaiņām veltīta hipnotiski fotogēniska performance-opera, kas norisinās (vai drīzāk nenorisinās) iekštelpās izveidotā pludmalē. Skatītājiem no balkona jeb "saules" pozīcijām  ir iespēja vērot, kā laiskie atpūtnieki izdzied ekoloģisko nemieru (anxiety), precīzi ilustrējot mūsu pašu destruktīvo pasivitāti un lēno noskatīšanos uz pasaules bojāeju. Klimata pārmaiņas, ekoloģiskās katatstrofas nojautas ir viena no biennāles darbos dominējošajām tēmām, un tas ir tikai likumsakarīgi un apsveicami, ņemot vērā problēmas aktualitāti. No otras puses, tik milzīgā intensitātē ekoloģiskā tematika kļuvusi didaktiska un klišejiska, un ir grūti nošķirt patiesu ieinteresētību no angažētas mākslas darba pielāgošanas modīgai tēmai. Lietuvas paviljona ekspozīcijas veidotājiem ir izdevies par šo tēmu runāt jēgpilni un iedarbīgi.

Prieks par Lietuvas paviljona panākumiem, protams, ilustrē arī mūsu pašu reģionālo nedrošību, to, ka joprojām nejūtamies pietiekami iesaistīti globālajos mākslas procesos un šāda līmeņa atzinību uztveram kā negaidītu pārsteigumu. Tiesa, iepriekšējā teikumā lietotā "mēs" izteiksme nav līdz galam korekta, jo, neņemot vērā kopīgo Latvijas un Lietuvas politikā, ekonomikā, vēsturē, tikpat daudz ir arī atšķirību, īpaši laikmetīgās mākslas norisēs. Tos, kas aktīvāk seko līdzi kaimiņzemes mākslas notikumiem, droši vien nepārsteidz fakts, ka tieši Lietuva izvirzījusies Baltijas valstu priekšgalā, – jau ilgāku laiku Lietuvas māksla mūsu triju starpā izcēlusies kā dinamiskākā un starptautiski visaugstāk novērtētā: tas pamanāms arī biennāles programmā. Ralfa Rugofa kūrētajā biennāles izstādē no Baltijas izvēlēts tikai viens mākslinieks, lietuvietis Augusts Serapins. Arī Pinčuka mākslas centra organizētajā "Future Generation Art Prize 2019", kas bija daļa no Venēcijas biennāles programmas, galveno balvu saņēma Lietuvas māksliniece Emīlija Škarnulīte. Vai tiešām lietuviešiem piemīt kāds īpašs mākslas talanta gēns? Pie vainas drīzāk ir dāsnāks valsts finansējums kultūrai un labāk attīstīta, daudzveidīgāka mākslas dzīve. Finansiālo faktoru ziņā Latvija no pārējām kaimiņvalstīm atpaliek nevis mazliet, bet krietni – gan mākslinieki, gan mākslas menedžeri, kuratori un zinātnieki ir spiesti darboties brīvdienu režīmā, savu radošo darbu veicot kā pāris reizes gadā realizējamu vaļasprieku, nevis kā profesionāļi, pēc kuru darba ir gan pieprasījums, gan samērīgs atalgojums. Latvijas mākslas izaugsmei par labu nenāk arī spēcīgā nepotisma tradīcija un zemās prasības pret mākslu kā intelektuāli radošu aktu – izvērstus vērtējumus aizstāj triviāla žurnālistika un mūsu vērtēšanas rīki arvien notrulinās.

Iespēja Latvijas paviljona ekspozīciju veidot māksliniecei Daigai Grantiņai kuratoru Valentīna Klimašauska un Ingas Lāces vadībā šķita lieliska iespēja prezentēt Latvijas mākslu no līdz šim neierasta skatpunkta (jāpiebilst, ka biju arī viena no žūrijas loceklēm, kas konkursa kārtībā izvērtēja iesniegtos projektus) – gados jauna Latvijas ārvalstu diasporas māksliniece, kas guvusi atzinību ārzemēs, nevis Latvijā un sadarbojusies ar daudzām nozīmīgām Rietumeiropas mākslas institūcijām. Abām galvenajām Latvijas laikmetīgās mākslas institūcijām (Kim? un LLMC) veicot kopīgu projektu, Latvijas paviljons šogad bija vērsts uz jaunu, nevis jau kultivētu vietējo mākslas tradīciju reprezentāciju, kā lielākoties bijis iepriekšējos gados, pārstāvniecībai izvēloties vietējā mākslas dzīvē atzītus klasiķus (kas, protams, nav ne labi, ne slikti – tikai statistika). Šogad Venēcijas biennāles kopējā statistika ievērojama arī ar lielo sieviešu īpatsvaru, veidojot nedaudz vairāk kā pusi no māksliniekiem, un arī Latvijas paviljons šajā tendencē iekļaujas – pirmo reizi Latvijas ekspozīciju veido sievietes personālizstāde, nevis kopdarbs ar kādu līdzautoru vai paralēlas vairāku mākslinieku ekspozīcijas.

Savos darbos Daiga Grantiņa strādā ar industriālo un organisko materiālu īpašībām, dekonstruējot un pārkonstruējot dažādus gaismas, faktūru, formu efektus un īpašības telpiskās attiecībās. Uz tām balstās arī ekspozīcija "Saules suns". Jāpaskaidro, ka par saules suni tiek dēvēta optiska atmosfēras parādība, kas rodas, saules stariem laužoties caur spalvu mākoņiem un debesīs veidojot iluzorus gaismas plankumus, kas izskatās kā saules dubultošanās. Līdzīgi vizuālie efekti radīti arī Grantiņas ekspozīcijā, pētot gaismas saistību ar krāsu un materialitāti, lai gan nosaukums asociējas arī ar saules kultu latviešu tradicionālajā kultūrā un rada aizdomas par pārspīlētu "latvietības" uzspiešanu paviljonam kā nacionālam notikumam. Tā gan ir tikai sagadīšanās, jo Grantiņas gadījumā saules simbols ietver ilgstošu interesi par materiālu un nemateriālu fenomenu mijiedarbi. Sinestēziskā instalācija pieteikta kā centieni komunicēt vizuālo maņu valodā, instalācijas kompozīcijai veidojoties caur nejaušībām un asociācijām, ko virza izmantoto materiālu neparastie savienojumi. Diemžēl paviljons kopējā biennāles gūzmā šķiet pārlieku efemers un pazūd uz daudzu līdzīgu instalāciju fona. Iespējams, ka Grantiņai raksturīgā mākslas valoda gluži vienkārši nav piemērota grupas izstādēm (par tādu neizbēgami pārvēršas arī biennāles paviljonu komplekss) un viņas darbi prasa atsevišķību un pilnībā autonomu telpas pārvaldību. Gaismas un materialitātes saspēle nav izdevusies tik intensīva, kā pieprasa liela mēroga mākslas izstāžu noteikumi. Biennāles institucionālais ietvars šajā ziņā atbalsojas arī notikuma fiziskajā strutūrā – izstādīto darbu "veiksme", "panākumi" un primitīvs iedarbīgums ir lielākā vai mazākā pakāpē, bet allaž atkarīgs no spējas izcelties uz citu paviljonu fona, kurus savukārt paredzēt iepriekš nemaz nav iespējams, un kopējā dramaturģija kļūst par neprognozējamu laimes spēli.

Grantiņas veidotā ekspozīcija ir (gan tiešā, gan pānestā nozīme) spilgta materiālisma manifestācija pretēji oficiālās uzvarētājas Lietuvas paviljona performatīvajam, nemateriālajam veidolam (jāatgādina, ka jau otro reizi pēc kārtas galveno balvu gūst performatīvs mākslas darbs). Lai arī tik vienkāršots mākslas dalījums materiālajās un dematerializētajās praksēs ir novecojis, šīgada Venēcijas biennālē abas pretējās izteiksmes šķiet dominējošas. Performatīva ķermeņa pieredze kļūst par galveno estētisko elementu, vēstījuma izteicēju arī citu mediju darbos, piemēram, salīdzinoši daudzos video darbos, kuros dejas fenomens fiksēts kā komunikācijas un sociālās pieredzes rīks. Iespējams, tas ir indikators alkām pēc arvien intensīvākas, daudzpusīgākas interaktīvās mākslas pieredzes, kas iesaista gan prātu, gan ķermeni un kurā statiskai attēlu mākslai pagaidām nav izredžu piesaistīt uzmanību (pieņemu, ka šī tendence ir tikpat gaistoša kā jebkura cita modes aktualitāte). Nobeigumā jāpiemin groteskākā izpausme vēlmei pēc asām izjūtām mākslā – par provokatīvāko biennāles objektu kļuvis Šveices mākslinieka Kristofa Bīhela izstādītais kuģis, kurā 2015. gadā noslīka aptuveni 1000 bēgļu, kas cerēja patverties Rietumeiropā. Izstādot to kā mākslas darbu un pat piešķirot tam nosaukumu "Barca Nostra", mākslinieka nodoms bijis atgādināt par mūsu kolektīvo atbildību, bet tas izvērties par pieminekli laikmetīgās mākslas ciniskajai augstprātībai un par traģēdijas ekspluatāciju uzmanības pievēršanas nolūkos. Darbs, kura eksponēšanas daudzo miljonu izmaksas ir astronomiskas pat Venēcijas biennāles notikumam, apliecina šķebinošu kapitālisma domāšanas uzvaru pār humānismu – bojāgājušie padarīti par mākslas vergiem baisā objektā, kas novietots iepretim biennāles kafejnīcai, tādējādi apmeklētājiem ir ekskluzīva iespēja iedzert vēsu proseko, uzlādēt telefonu vai pačurāt blakus pavisam īstai, nevis simboliskai nāves vietai. Noteikti patiks tiem, kas taisa priecīgus selfijus Aušvicē vai bildēs koķetē ar radioaktivitātes brīdinājuma zīmēm Černobiļā.

Arī tad, ja Bīhela patiesie nodomi ir brutāli pārprasti un ačgārni realizēti, "Barca Nostra" ir simbols arvien pieaugošajai mākslas industrijas varai un ietekmei tādās skaitliskās izteiksmēs kā nauda, apmeklētība un publikāciju skaits, kas tiek padarītas par mākslas notikuma pašmērķi, svarīgu atskaites punktu. Vai vispār vēl ir iespējams ticēt mistiskajam mākslas spēkam laikā, kad mākslas darbs pakļauts sabiedrisko attiecību likumiem un valdošajām sociālajām aprindām kalpo par smalka dzīvesstila piedevu? Sociālās aprites loma neizbēgami ietekmē arī mākslas darba iekšējo jēgu, tāpēc nav brīnums, ka mākslas darbu vēstījumi tiek reducēti līdz kokteiļvakaru small talk līmenim. Taču pārmaiņas ir neizbēgamas un uz tām norāda arī šīgada biennāles tēma "Lai jūs dzīvotu interesantos laikos" (May You Live in Interesting Times) – alkas pēc arvien jaunām attiecībām starp mākslas darbu un sabiedrību ir spēcīgs dzinulis turpināt interesēties un domāt par mākslu. Un gaidīt.

Santa Hirša

Santa Hirša ir mākslas zinātniece un kritiķe, Baltijas laikmetīgās mākslas interneta žurnāla "Echo Gone Wrong" redaktore.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!