No 2013. gada 25. janvārim līdz 3. martam kim? Laikmetīgās mākslas centrā (www.kim.lv) ir skatāma Ērika Apaļā personālizstāde "Vārdi". Izstādi papildina mākslinieka eseja "Desire for Word in Autobiography" ("Vēlme izteikt vārdos un autobiogrāfija") angļu valodā. Satori lasītājiem tiek piedāvāts šī darba latviskais tulkojums. Tulkojums: Anda Baklāne.
Jau kādu laiku mani interesē autobiogrāfijas žanrs literatūrā. Ar dzīvesstāstiem saistītā kritikas tradīcija ietekmējusi un veidojusi manu māksliniecisko pieeju. Šajā izklāstā mēģināšu parādīt, kā tekstuālas pašizpausmes teorija virzījusi manu domu gaitu gleznojot, un kā vēlme stāstīt var tikt ietverta gan rakstītā vārdā, gan gleznotā attēlā kā autobiogrāfiska refleksija.
Autobiogrāfijas žanram literatūrā ir sena tradīcija, kurā atbalsojas tās aizsākumi kristietības grēksūdzes rituālā: iekšējā naratīva un atmiņu verbālas izteikšanas aktam šeit ir izšķiroša nozīme kā iekšējās pasaules atklāšanas līdzeklim. Sv. Augustīna "Atzīšanās" (sarakstīta laikā no 397. līdz 398. gadam) tiek uzskatīta par pirmo nozīmīgo šī žanra paraugu. Augustīna izvērstajā meditācijā par dvēseli kā arhitektonisku telpu pirmo reizi tiek runāts par iekšup vērstu skatienu – jēdzienu, kuram vēlāk ir liela nozīme psihoanalīzē, kas pievēršas atmiņas, iekšējā laika un valodas nojēgumiem.
Franču filosofs un rakstnieks Žans Zaks Ruso savā autobiogrāfiskajā darbā "Atzīšanās" (1782-1789) uzsvēra emociju nozīmi leģitīmas identitātes refleksijas gaitā, un viņa "Atzīšanās" ir pazīstama kā pirmā modernā autobiogrāfija, kurā Dievs vairs nav klātesošs – svarīga ir indivīda unikālā pašizpausme. Savukārt Žana Pola Sartra autobiogrāfijā "Vārdi" (1963) tiek kritiski pētīts romantiskais dabiskās labestības ideāls un parādīts eksistences bezmērķīgais vakuums, kur rakstīšanas darbība kā tāda kļūst par autobiogrāfijas centrālo tēmu. Runa ir nevis par stāsta kā dokumentāla kāda cilvēka vēstures izklāsta nozīmi, bet par rakstīšanas procesu, par izaicinājumu nonākt aci pret aci ar bezjēdzīgo esamības bezdibeni.
Ēriks Apaļais. "Words", eļļa, akrils, audekls, 170x210, 2010
Vēlme izteikt vārdos
"Īsi sakot, nekur tas neparādās vēl nepārprotamāk, ka cilvēka vēlme rod savu nozīmi Cita vēlmē: ne tik daudz tāpēc, ka no Cita ir atkarīga piekļuve iekārotajam objektam, kā tāpēc, ka primārais vēlmes objekts ir – atzinība no Cita puses."
Žaks Lakāns. The Function of Language in Psychoanalysis (Valodas funkcija psihoanalīzē). Anthony Wilden tulk. angļu val. 31. lpp.
Vēlme rakstīt ir autobiogrāfiska teksta tapšanas priekšnoteikums. Vēlmi rakstīt var uzskatīt par vajadzību pēc pašrefleksijas autobiogrāfijā. Pašrefleksija atspoguļo pasauli, kurā vārds rada nozīmi. Savukārt uzrakstītais var radīt cerības un ilūzijas, ka rakstīšana ir spējusi piepildīt vēlmi, jo, kad tā tiek izpausta vārdos, tiek cerēts, ka šī izpausme bijusi veiksmīga, un vēlme izzudīs. Tādējādi lietu nosaukšanas procesā vēlmes veidols pastāvīgi mainās tā, ka iecerētais vēstījums par sevi, izsakot to tagadnē, mainās nākotnē. Ja vēlme nav tikusi izpausta veiksmīgi, tā aizkavē vēstīšanu, un rakstīšanas process kļūst par nogurdinošu un izmisīgu vēlēšanos izstumt īsto iekšējo vēstījumu pasaulē. Problēma rodas, kad apjaušam, ka veiksmīgu vēlmes izpausmi veido ne vien atklātība, bet zināmā mērā arī bauda, ko rada sava tēla radīšana lasītāja priekšā. Autobiogrāfijas fiktīvais raksturs apdraud īstas un patiesas pašrefleksijas iespēju un saskalda lineāro naratīvu fragmentārās impresijās, kā Rolāna Barta "Sēru dienasgrāmatā" (1977-1979). Tādējādi iekšējais vēstījums ir problemātisks, jo kā gan mēs varam notvert vēlmes būtību, un kā vēlme var pieņemt adekvātu objektīvu formu? Kā iespējams izsekot vēlmes etimoloģijai, un kā mēs varam zināt, ka vārda forma ir atbilstošākais no kultūras piedāvātajiem apzīmētājiem, lai autobiogrāfiskā tekstā izpaustu vēlmi pēc iekšējā vēstījuma eksplikācijas tveramā formā?
Augustīna vēlme rakstīt "Atzīšanos" radās kā visdziļākā ilgošanās pēc Dieva un centieni pārvarēt šaubas, kamēr Ruso "Atzīšanās" vairāk atgādina paranoisku taisnošanos laikabieru priekšā. Sartrs sadala savu autobiogrāfiju divās daļās – "Lasīt" un "Rakstīt" – un norāda, ka lasīšana un rakstīšana būtu jāskata kā akti, kas paši par sevi ir šķirti no teksta nozīmes. Pirmajā "Vārdu" daļā Sarts apraksta, kā bērnībā atklājis lasīšanas prieku, apbrīnojis grāmatas un ar tām spēlējies:
"Savu mūžu esmu sācis tāpat, kā to droši vien nobeigšu, – starp grāmatām. Vectēva kabinetā to bija pilnas malas; bija aizliegts no tām slaucīt putekļus biežāk kā reizi gadā – oktobrī, pirms sākās mācību gads. Es vēl nepratu lasīt, kad jau sapņoju par tām kā par izlauztiem akmeņiem; tās stāvēja taisni vai slīpi, sablīvētas bibliotēkas plauktos kā ķieģeļi vai cēli noliktas pa gabaliņu cita no citas kā megalīta monumentu rindas, un jutu, ka no tām ir atkarīga mūsu ģimenes labklājība."
Žans Pols Sartrs. Vārdi. Tulk. Skaidrīte Jaunarāja. 33. lpp.
Kā norāda Patriks Railijs (Patrick Riley), Sartrs bērnībā iesāk lasīt, tēlojot labo un dedzīgo zēnu, kurš izspēlē pieauguša cilvēka lasīšanas paradumus un kuru audzinājis Cita skatiens, proti, vectēva atzinība (Patrick Riley, Character and Conversion in Autobiograpy, 2004, 143. lpp.). Vēlāk viņš saprot šīs krāpšanās veltīgumu un nobīstas no ģimenes priekšā spēlētās lomas nenozīmības un tukšības. Viņš atskārš, ka lasīšana kā tāda ir saistīta ar emocionālajām attiecībām ar vectēvu, un ka lasīšanas darbība ir veids, kā atdarināt pieaugušo pasauli, lai piesaistītu vectēva uzmanību un izpelnītos viņa atzinību (sal.: ibid., 144. lpp.). Kad Sartrs sāk apzināties šo faktu un to, ka vectēva vēlme ir egoistiska brīnumbērna projekcija, kad Sartrs ierauga šīs situācijas teatrālumu, viņš sabrūk, taču atgūst spēku jaunā vīzijā, proti, viņš nolemj pats kļūt par autoru. Rakstnieka loma Sartram dod brīvību radīt un nosaukt vārdā pašam savu pasauli. Sartra vēlme izteikties rakstībā sakņojas gribā atbrīvoties no sabiedrības uzspiesto vēlamo identitāšu melīguma. Vēlāk viņš apjēdz, ka arī izvēle kļūt par autoru nespēj piepildīt vēlmi un remdēt ilgas, taču turpina rakstīt, jo ko gan citu viņš varētu darīt (ibid., 151. lpp.). Sartrs sāk rakstīt viņpus pretenzijas uz autora varonīgo neatkārtojāmību un viņpus teksta nozīmes. Caur rakstīšanas aktu Sartrs eksistenciāli izdzīvo līdz galam neapzinātās vēlmes pēc naratīva primāro impulsu, tā dinamiku un tempu. Nav iespējams atgriezties pie patības "dabiskās labestības", par kuru runāja Žans Žaks Ruso. Arī Ruso, rakstot autobiogrāfiju, bija ieslodzīts sarežģītajā tēlošanas spēlē. Romantiskās idejas par atgriešanos pie pirmatnējās nevainības bija ilūzija, jo civilizētās sabiedrības atgriešanās savvaļā pati par sevi būtu nevis dabiska, bet augstākajā mērā mākslīga darbība. Cilvēks neatgriezeniski atrodas kultūras pasaulē, taču viņam ir dota brīvība izvēlēties un jāuzņemas atbildība par to, kas tiek izteikts vārdos.
Ja Sartrs savā autobiogrāfijā raksta par to, kā rakstīšana kļuva par viņa reliģiju un ka tā kļūst par procesu, kurā patība tiek noenkurota autorības mitoloģijā, Augustīns poetizēja iekšējā skatiena kontemplāciju, kurā cilvēkam jānoenkuro sevi ticībā. Sv. Augustīna iekšējo konfliktu izraisīja arī neīstā patība – viņš bija vārdu meistars, taču atskārta retorikas destruktīvo un krāpniecisko dabu, tās izrādīšanos un prasmīgas argumentācijas varas gūšanas mehānismu. Arī Ruso, atrazdamies „demoralizējošajā" kultūras vidē, jutās atsvešināts no "dabiskās labestības". Tādējādi var sacīt, ka vēlmi raksīt rada konflikts starp Cita skatienu, sabiedrību un tiekšanos pēc "nulles līmeņa".
Gleznošanas akts
Kad es domāju par ietekmēm, cik lielā mērā autobiogrāfisku tekstu lasīšana man palīdzējusi izprast personisko vēlmi radīt attēlus, jāatzīst, ka izlasītais man ļāvis kritiski palūkoties uz personisko iekšējā vēstījuma gleznošanas procesu un mudinājis uzņemties vairāk atbildības par attēlu radīšanu. Vēlme attēlot jau ilgu laiku bijusi klātesoša kā neapzināta motivācija un ir spiedusi nonākt pie pašrefleksijas. Pašrefleksija kļuvusi par līdzekli emocionālu traumu dziedināšanai, kā arī lai pildītu ētiskās saistības attiecībā pret sabiedrisko. Taču, tā kā nav iespējams nošķirt privāto un sociālo patību – tās iekšēji pārklājas –, ir ļoti grūti atrast īstos "vārdus". Mēģinājumi atrast vārdus kļuvuši izšķiroši gleznošanās procesā. Autobiogrāfijas kontekstā, centieni runāt ir kļuviši par gleznošanas jēgu.
Es pieņemu arī, ka gan attēlu veidošana, gan rakstītais vārds ir kultūrvēsturiskas konstruēšanas jomas, un mēs neizbēgami esam spiesti runāt šo konstrukciju valodā. Ja indivīds, kas mijiedarbojas ar attēlu un vārdu, balstās dažādās kultūras tradīcijās, un mēs apjaušam, ka attēls ir tikai attēls, nevis lieta pati, mēs varam jautāt: kā identificēt nozīmi, ko ietver attēls, un kas patiesībā izraisa vēlmi aptvert nozīmi?
Mana mākslinieciskā pieeja saistīta ar vēlmi aptvert attēla nozīmi un ar dažādiem veidiem, kā to var izgaismot. Es mēģinu uzskaņot savu skatienu abstrakcijas sfērā, un glezna realitātē ir modelis, kas rezonē ar autobiogrāfiska vēstījuma vēlmes nematerialitāti. Glezna kļūst par formu, kas it kā padara redzamu neredzamo vēlmes iekšējo struktūru. Piemēram, es mēģinu identificēt un atraisīt personiskās attēlošanas vēlmes cēloņus, novietojot prasīgo bērnišķīgo vēlmi sniegavīra zīmē (skat. "Vārdi", 2010, eļļa un akrils uz audekla, 170x210) un atbrīvojot nozīmes spriedzi, kas gleznošanas aktā piesaistīta apzīmētajai vēlmei kā sniegavīrs. Proti, es izmantoju glezniecību kā rakstības veidu, kur uzstājīgā mitoloģiskā vēlme tiek apjausta un pārveidota, apzinoties valodas strukturālo raksturu.
Mitoloģiskais bērnišķīgais tiek polarizēts iepretī apzinātajam saprātīgajam, pozicionējot vēlmi pēc sniegavīra kā impulsu, kas kļūst par pamatu attēla veidošanai kultūras konstrukcijas subjekta ietvaros. Šī vēlme pēc sniegavīra ir romantiska vēlme atgriezties pie bērna nevainīgā skatiena, pie dabiska un skaidra skatījuma, ko neaizēno šaubas. Ruso rakstīja "Atzīšanos" caur naivas perspektīvas prizmu, šādi mēģinot atbrīvot sevi no racionālās kultūras klātbūtnes, kas viņaprāt noārda skaidras sirds pirmatnējo labdabību. Tajā pašā laikā tā vienlaikus ir lasītāja simpātiju gūšanas stratēģija, idealizējot emocionālu izpausmi, kas dzīvē tomēr vienmēr ir saistīta ar prāta apsvērumiem. Šī iemesla dēļ "Atzīšanās" ir estētiski ārkārtīgi interesants, bet ētiski apšaubāms darbs.
No glezniecības izteiksmes līdzekļu viedokļa es mēģinu izrunāt savu vēlmi pēc sniegavīra caur palēninātu, šķietami ekspresīvu otas triepiena intonāciju (gleznas labajā pusē – lielākā elementa pamatnes aplis (Vārdi, 2010)), šādi reģistrējot bērnišķīgās sniegavīra vēlmes raksturu, taču vienlaikus arī apziņu par kultūras struktūru, kas apslāpē ekspresīvi emocionālo spriedzi. Emocionālās vēlmes mīkstināšana caur analītisko sevī ietver testēšanas un salīdzināšanas procesus, kur aizvēsturiskās "dabīgās labestības" patības un kultūras mākslīguma sadursmē bērnišķīgi uzstājīgais, sastopoties ar saprātīgo, izšķīst nozīmes bezsvara stāvoklī. Nozīmes "nulles līmenis" parādās drīzāk klusumā, nevis rezultatīvā atbildes reakcijā. Tāpēc potenciālais atbildes sniedzējs sniegavīrs klusē un parāda, ka vēlme atklāt tā nozīmi ir absurds, un, izmantojot Lakāna terminoloģiju, tukšais vārds turpmāk tiek piepildīts no jauna ar nebijušu nozīmi, pieredzot Patiesību Reālajā.
Man gleznošana ir veids, kā pierakstīt un dokumentēt iluzoro plaisu starp vēlmi un atrasto vārdu-attēlu, starp neķermenisko vēlmes intenci un formu (es izmantoju terminu vārds-attēls, jo uzskatu, ka mani attēli svārstās starp redzamo un lasāmo). Teksta nosacīto klātbūtni iezīmē pazīstami burti ('L'), un tie tiek pretnostatīti gleznieciskajai izteiksmei. Burts 'L' un skaitlis '8' ir pazīstamas tradicionālas lingvistikas un matemātikas vārdnīcas zīmes, savukārt sniegavīrs kā galvenais vārds ir attēla tipa gleznota reprezentācija, taču tajā pašā laikā tam ir kopīgas strukturālas iezīmes ar skaitli '8'. Tādējādi gleznotā sniegavīra abstrakcija sasaucas ar skaitli '8', kuru es izmantoju nevis simboliski, bet vienkārši kā formu, kas liek pārskatīt sniegavīra nozīmi. Proti, divām kultūras zīmēm – '8' un 'sniegavīrs' – piemīt arhitektoniska līdzība, bet tās ienākušas kultūras pasaulē pa dažādiem vēsturiskiem ceļiem. Tāpēc elementi attēla līmenī parāda tām piemītošo līdzību ar otas triepienu faktūras vai formas apveida palīdzību. Piemēram, pārlūzusī nūja gleznas "Vārdi" kreisajā apakšējā daļā var norādīt uz salūzušas sniegavīra koka rokas nozīmi, bet var tikt izlasīta arī kā salūzis burts 'L'. Lasot attēlu šādi, var rasties šaubas, vai sniegavīrs vispār ir sniegavīrs, vai reizē – planētu konstelācija. Tad sākotnējā nūjas nozīmes meklēšanas gaita vairs nav aktuāla. Tā ir vārdu spēles un silueta gramatika. Vieglo otas triepienu siluetu zīmes, burti un skaitļi konstituē attēlu kā modeli uz melnas "tāfeles", uz kuras redzamas pēdas, kas radušās saskaņā ar noteiktu principu īstenotas vēlmes atbrīvošanas procesā.
Bērnišķīgā vēlme pēc sniegavīra kā vienkāršs simbols tiek pārveidota, nomināli pētot valodu kā fikciju. Autobiogrāfiskais stāsts par vēlmi uzcelt sniegavīru tiek attīrīts nelinārā un abstraktā reprezentācijā, kas norāda uz pretrunīgo autobiogrāfiskās atklātības dabu.
Bibliogrāfija
Augustīns, Svētais, Hiponas bīskaps, "Atzīšanās"
Tulk. Laura Hansone
Rīga : Liepnieks & Rītups, 2008
Carry, Phillip, "Augustine's Invention of the Inner Self (The Legacy of Christian Platonist)"
New York: Oxford University Press, 2000
Lacan, Jacques "The Language of the Self. The Function of Language in Psychoanalysis"
Trans. with notes and commentary Anthony Wilden.
Baltimore and London: The Johns Hopkins University Press, 1981
Riley, Patrick, "Character and Conversion in Autobiography (Augustine, Montaigne, Descartes, Rousseau and Sartre)"
Charlottesville and London: University of Virginia Press, 2004
Rousseau, Jean-Jacques, "Confessions"
Trans. Angela Scholar.
Oxford: Oxford University Press, 2008
Sartrs, Žans Pols, "Vārdi"
Tulk. Skaidrīte Jaunarāja
Rīga : Daugava, 2001
Saussure, Ferdinand, "Course in General Linguistics"
Trans. Wade Baskin.
New York: Columbia University Press, 2011
Stelzig, Eugene L., "The Romantic Subject in Autobiography"
Charlottesville and London: University of Virginia Press, 2000
2