Foto - Ģirts Raģelis
 
Recenzija
05.05.2015

Velk mūs pie tiem krieviem

Komentē
6
Saglabā

Par Sabīnes Košeļevas romānu "Rīga–Maskava", apgāds "Zvaigzne ABC", 2015

Neatkarīgi no šī vai cita brīža politiskajām aktualitātēm latviešiem vienmēr būs attiecības ar krieviem un otrādi. Tāda ir vēsture, kurā mēs esam iedzimuši, un – vai mums tas patīk vai ne – tā ir daļa no eksistences Latvijas sabiedrībā. Jaunā autore Sabīne Košeļeva ir uzrakstījusi romānu "Rīga–Maskava" – par mīlestību starp latviešu meiteni un krievu puisi. Kaut kur lasīju, ka tas tiek dēvēts par Romeo un Džuljetas tipa stāstu. Ja mēs piesaucam šo arhetipu, sanāk, ka tas ir stāsts par dumpiniekiem no divām naidīgām nometnēm. Iespējams, ka krievus un latviešus var dēvēt par naidīgām nometnēm, taču man šāds skatījums šķiet pārspīlēts. Tāpat arī romānā – lai arī nacionālās izcelsmes jautājums ir klātesošs visu laiku, tas tomēr ir otršķirīgs, jo mīlestību neinteresē izcelsme vai starpvalstu attiecības.

Romāna galvenā varone ir iemīlējusies krievu puisī no Baltkrievijas, un šī mīlestība ir abpusēja. Tai piemīt visas priekšrocības un trūkumi, kas raksturīgas attiecībām no attāluma – ilgošanās, vēstules, pārpratumi, atkalredzēšanās, šķiršanās. Vēl pirms romānā parādās šī sižeta līnija, autore iezīmē vēl kādu "starpkultūru saskares punktu", proti, galvenās varones ģimenes vēsturi, kurā latviešu sievietes ir precējušas krievu vīriešus un otrādi vairākās paaudzēs. Tas rada, lai arī pastarpinātu, tomēr fonu pašas varones attiecībām.

Ģimenes apraksti ir viena no saistošākajām romāna daļām – vectēva fotoistaba, vecmāmiņas frizētava, Babuškas pogas u.c., kas arī raksturo autores stilu kopumā – skatījums ir vērīgs, detalizēts, aiz tēlu darbības atsedzas to rakstura īpašības, un tie viegli atdzīvojas lasītāja uztverē. Līdzīgi arī ar vilciena pasažieru, Maskavas iedzīvotāju un citiem aprakstiem – vērība uz detaļām ir autores spēcīgākā īpašība un potenciāls, ko novēlu izmantot arī turpmākajos darbos.

Dažs lasītājs no šī romāna varētu sagaidīt latviešu un krievu attiecību izpēti, taču šādas analīzes darbā nav. Nevarētu gan apgalvot, ka tēma ir pilnībā apieta. Ir piesaukti vecvecāku savstarpējie nacionālie aizspriedumi, kuros izaugusi galvenā varone, bet jūtams, ka viņa tos nekad nav attiecinājusi uz sevi un drīzāk novēro ar uzjautrinājumu. Lai arī romānā aprakstītais dotu pamatu smalkākam vērojumam, šī iespēja netiek izmantota, gluži pretēji – nelielajā fragmentā, kurā autore tomēr piedāvā varones ieskatu, šīs attiecības tiek raksturotas ar klišeju palīdzību: "pelēkais latvietis", "atvērtā krievu dvēsele". "Velk mūs pie tiem krieviem, patīk mums tas vai ne. Mēs – tādi puspelēki, smagnēji, pārāk nopietni, savrup dzīvotāji un kurnētāji – apbrīnojam atvērto krievu dvēseli, sadzērušies dziedam krievu balādes un mīlam krievu filmas. Laikam jau vajag mums tos krievus – līdzsvaram. Varbūt ir jāļaujas, ko? Varbūt pietiek zākāt? Pagātne ir pagātne, laiks aprakt kara cirvi. Kāpēc vilkt ienaidu sev līdzi kā tādu bērnības traumu, kas aizdod dusmas un liedz laimīgi dzīvot?"

Pieļauju, ka tēmas banalizācija ir apzināts lēmums un raksturo attieksmi pret šo daudziem tik jūtīgo jautājumu. Tā nav vienaldzība, bet drīzāk personīgas piesaistes trūkums, raksturīgs lielai daļai autores vienaudžu – neviens vairs neatceras iemeslus, kāpēc mums būtu vienam otru "jāienīst" (tāpēc arī salīdzinājums ar Romeo un Džuljetu izklausās pārspīlēts un nevietā). Sak, šis ir mīlasstāsts, nevis socioloģisks pētījums. Brīžiem izlasāms pat tāds kā izsmiekls un provokācija: "Atceros, kā filmas laikā krievs ar pirkstiem šiverējās pa manu klēpi, ausī čukstēdams "okupācija, okupācija", un es neredzēju vismaz trešdaļu no tā, kas notika uz ekrāna."

Turklāt, vēl vairāk pasvītrojot nacionālās piederības nesvarīgumu, galvenā varone norāda – "manī no latvietes tikpat daudz, cik no balerīnas (..), labi ja dažas piles. Austrieši, krievi, tatāri, ukraiņi, lietuvieši..." un "Patiesībā jau viņš nemaz nav nekāds krievs, es viņu tikai tā saucu, jo tā ir vieglāk. Pa pusei ukrainis, par veselu ceturtdaļu – latvietis, tikai par vienu astotdaļu – krievs". Man gan personīgi nešķita gaumīgi, ka šis tik būtiskais tēls romānā tika dēvēts tikai par "to krievu" vai "manu krievu". Var saprast nevēlēšanos nosaukt viņu vārdā, bet cilvēka konsekventa reducēšana tikai uz apzīmējumu "krievs" nav ne amizanta, ne mīļa, tā drīzāk izklausās bezpersoniska un aizskaroša, apmēram kā "tas/mans nēģeris".

Romāns ir uzrakstīts valodā, kura var patikt un var nepatikt. Es piederu drīzāk pie otrajiem, šis nav mans mīļākais izteiksmes veids. Tekstā ir daudz sulīgu frāžu, kuras ir aizgūtas no senākas latviešu valodas, citiem literāriem darbiem un kino, bet kuras īsti neviens nelieto ikdienas dabiskajā valodā. Teiksim, "prātiņš aizdiebj prom ka divi deviņi", "aiztrieca tālēs zilajās", "nodzērās līdz trakomājai, kur arī nomirīja", "raibi esmu dzīvojuse" u.c. Šādas frāzes uznirst pēkšņi, pa vidu mūsdienīgiem pārspriedumiem par postmoderno cilvēku, tvitera laikmetu un tamlīdzīgi, tāpēc izklausās nedabiskas un nevietā. (Labas valodas piemēru iesaku meklēt Dainas Tabūnas stāstu krājumā "Pirmā reize", taču tam savukārt pietrūkst sižetiska vēriena, kādu nodrošina romāns "Rīga–Maskava".) Nedabiskas, mākslīgi "literāras" valodas pielietojums rada iespaidu par rakstītāja paštīksmināšanos ap savu rakstīšanu, nevis vēlēšanos izstāstīt stāstu. To gan nevajadzētu uzskatīt par objektīvu pārmetumu, jo īpaši tāpēc, ka citiem lasītājiem tieši valoda šķiet viens no šī romāna pievilcīgākajiem aspektiem.

Uz grāmatas muguriņas romāns ir pieteikts kā "mozaīka – miniromāns stāstos –, kas lasītājam jāliek kopā pašam, ikreiz iegūstot citādu rezultātu". Te nav izlasāmi atsevišķi stāsti, darbojošās personas ir vienas un tās pašas, arī laiks ir lineārs, bet romāna nodaļas tiešām ir diezgan pašpietiekamas un katrā atklājas jaunas nianses, kas pamaina lasītāja perspektīvu uz kopējo sižetu. Romāna kompozīcija liek domāt, ka vienots stāsts ir ilūzija, ir dažādu notikumu virkne, no kura lasītājs pats sev galvā rada romānu ar vienotu jēgu. Līdz grāmatas vidum nav nojaušams, cik stāsts patiesībā ir traģisks, lai arī jau no sākuma skatpunkts ir vērsts pagātnē. Mēs izlasām atmiņu fragmentus no varones bērnības, pusaudžu gadiem, iemīlēšanās un it kā starp citu, bez pompoza pieteikuma, tajā visā iezogas dzīves šausmīgākā puse. Šī neparedzamība ir laba mākslas darba pazīme, jo pārāk bieži citādi kvalitatīvus un baudāmus tekstus bojā nojausma, ka notikumiem līdz kulminācijai ir drīzāk vietas aizpildītāju loma un darbs ir rakstīts ar mērķi izstāstīt galveno notikumu.

Romānam "Rīga–Maskava" manās acīs ir dažādi trūkumi – jau pieminētā valodas samākslotība, neizmantotā iespēja parakt dziļāk krievu un latviešu attiecību izpētē, dažādi nesimpātiski galvenās varones viedokļi, kuriem nevaru piekrist, un tamlīdzīgi. Taču kopumā šo darbu vērtēju kā kvalitatīvu pieteikumu latviešu literatūrā un ar interesi sekošu līdzi autores turpmākajiem darbiem. Asredzīgi apraksti, dzīvi tēli, augstvērtīga kompozīcija ir tās pazīmes, kas liecina, ka mums ir darīšana ar talantīgu rakstnieku.

Tēmas

Baiba Petrenko

Baiba Petrenko ir studējusi kultūras teoriju, strādā ar bērniem, tulko un audzina dēlu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
6

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!