Nemieri Kazahstānā un to gaidāmais iznākums ir skumdinoši viegli skaidrojams un prognozējams.
Vispirms jāpaskaidro, kādēļ, manuprāt, "viegli skaidrojams un prognozējams" – lai gan ekonomisku motīvu rosinātu protestu strauja pāraugšana reālās sadursmēs ar spēka struktūrām, šķiet, pārsteidza visus, pašas Kazahstānas varas eliti ieskaitot. Ļoti vienkāršojot: 1) tik liela ekonomiskā noslāņošanās komplektā ar izaicinošu varas korumpētību nekad, kā saka, labi nebeidzas; 2) ja režīms ir autoritārs un neapmierinātība nevar izpausties vēlēšanu mehānisma ietvaros, "labi nebeidzas" nereti iegūst fizisku sadursmju formas. Jo īpaši sabiedrībās, kur spēka metožu lietošana ir ierasta – atšķirībā no virsrakstā minētās Baltkrievijas, kuras iedzīvotāji lepojas ar savu miermīlīgumu. Var atgādināt, piemēram, etnisko kazahu sadursmes ar dunganu etnisko grupu 2020. gada februārī, kad "kaimiņu strīda" rezultātā bojā gāja vismaz 10 cilvēki un tika izdemolēti vismaz 45 nekustamie īpašumi. Arī Kazahstānas varas struktūras nekad nav vairījušās no vardarbības – 2011. gada 16. decembrī vienā no Kazahstānas rietumu daļas pilsētām policija atklāja uguni uz neapbruņotiem streikotājiem un viņu līdzjutējiem, nogalinot vismaz 16 cilvēkus un ievainojot vairāk nekā 100. No šī viedokļa raugoties, nekas no 2022. gada pirmajā nedēļā Kazahstānā notiekošā nepārsteidz – nedz varas iestāžu ēku dedzināšana, no vienas puses, nedz izrēķināšanās ar protestētājiem, no otras. Ir "saskaitāmo" kombinācija, kas noved pie līdzīgām sekām neatkarīgi no valsts nosaukuma – tādā ziņā Kazahstāna neatšķiras no, teiksim, Kongo.
Protams, vispārinājumi arī ir bīstami, jo ignorē konkrētās valsts specifiku. Tajā pašā laikā "specifikas" izcelšanā ir risks sākt kaut ko komentēt aizbildnieciskā toņkārtā sliktākajās koloniālisma tradīcijās. Piemēram, ir autori, kuri joprojām uzsver, ka etniskie kazahi dalās žuzos (cilšu apvienībās), ka ilggadīgais režīma izveidotājs un kontrolētājs Nursultans Nazarbajevs cēlies no ietekmīgākā žuza un arī vēlāk sistēmas izveidē daudz vadījies no konkrēto personāžu piederības ciltij vai klanam. Varbūt tā ir, bet tikpat labi šādi skaidrojumi ir novecojuši, un es nevēlētos tādus atkārtot. Jo vairāk tādēļ, ka klana jēdzienam tikpat labi var būt reģionāls skaidrojums (piemēram, Kuļabas un Hodžentas klani Tadžikistānā) vai vienkārši kopīgu biznesa un politisko interešu pamatojums. Vairāk vai mazāk skaidrs ir tas, ka klanu sistēma varas attiecības personalizē veidā, kas nav pierasts t.s. liberālajās demokrātijās. Piemēram, bijušais Kazahstānas premjers, kas nu jau ilgstoši dzīvo Londonā un pozicionējas kā opozicionārs, komentējot janvāra pirmo dienu notikumus dzimtenē, klāstīja, ka valsts prezidenta Kasima Žomarta Tokajeva apgalvojumi par uzbrūkošiem teroristiem ir, maigi sakot, apšaubāmi, tomēr tiešām varētu būt tā, ka vismaz Almati pilsētas gadījumā protestu pāraugšanā savstarpējā vardarbībā savu roku paslepus pielikuši Tokajeva priekšteča Nazarbajeva ielikteņi spēku struktūrās. Jāņem vērā arī tas, ka Nazarbajevs, protams, vairāku desmitgažu laikā radīja savu personības kultu un akumulēja lielus finansiālus resursus, tomēr viņa "hana" statuss nenozīmēja, ka par miljardieriem nekļuva arī citi personāži ar savām "kabatas partijām". Ja, smalki izsakoties, varas tranzītā (no Nazarbajeva Tokajevam) sākas kādi negludumi starp šiem varbūt uz divu roku pirkstiem saskaitāmajiem "lielajiem puišiem", tad iespēja, ka varbūt kāds no viņiem veikli izmanto protestus, pastāv. Tieši šaubas par spēka struktūru vadības lojalitāti esot, kā min daži eksperti, spiedušas Tokajevu meklēt militāru palīdzību Krievijā (formāli – Kolektīvās drošības līguma organizācijā, kurā ietilpst arī Baltkrievija, Armēnija, Kirgizstāna un Tadžikistāna). Pie ārvalstu militārpersonu ievešanas protestu slāpēšanas nolūkā tūlīt atgriezīšos, bet vispirms neliels rezumējums: diemžēl protesta kustībās, lai cik pamatotas tās ir, vienmēr pastāv risks, ka tās saviem mērķiem izmanto kāds no "lielajiem puišiem". Un arī tas nav nekas jauns – kad 2021. gadā ekonomisko grūtību un pandēmijas ierobežojumu nokaitinātie pilsoņi sāka protestēt dažos Dienvidāfrikas reģionos, prezidenta politiskie konkurenti laipni gādāja par to, lai demonstrācijas izvērstos pilnvērtīgā haosā un grautiņos.
Stāstā par militāro palīdzību Kazahstānas prezidentam visneglītāk izskatās Kirgizstānas un Armēnijas pašreizējie līderi, kuri pie varas nonāca līdzīgu protestu rezultātā (labi, Armēnijā iztika bez vardarbības, savukārt Kirgizstānā bija, kā saka, viens pret vienu – dedzināšana, plūkšanās ar policiju). Respektīvi, Nikolam Pašijanam un Sadiram Džaparovam "pūlis", kas viņus uznesa varas virsotnē, ir "demokrātijas uzvara", savukārt citā valstī "pūlis" ir "teroristi". "Demokrāti" dažkārt ir izcili maitas. Ja runā par Tokajeva loģiku, tad paralēli jau minētajai neuzticībai pret iespējamo nelojalitāti spēka struktūrās ir vēl cits arguments. Ja ievestais ārvalstu kontingents (oficiāli tiek ziņots par 2500 militārpersonām) apsargās vēstniecības, elektrostacijas, lidostas un citus svarīgus infrastruktūras objektus, tad Tokajevam atbrīvojas resursi protestētāju apspiešanā. Tātad zināma loģika ir. Tomēr kopumā lūgt šādu atbalstu Krievijai ir ļoti riskants solis – ja atceras Krievijas un tās Kazahstānā esošo fanu teritoriālās pretenzijas uz atsevišķiem Kazahstānas ziemeļu apgabaliem. Ne velti daži Kremļa propagandisti jau paguvuši publiski pieprasīt, lai Tokajevs apmaiņā pret militāro palīdzību beidzot atzītu Krimu par Krievijas daļu, atgrieztu kirilicu un līdzīgi. Der atcerēties, ka pat tik izcils demagogs un viltnieks kā Aleksandrs Lukašenko ilgstoši spēja saņemt palīdzību no Krievijas, pretī īsti neko nedodot, tomēr kopš 2020. gada rudens Baltkrievija faktiski ir nonākusi pilnīgā atkarībā no Krievijas.
Līdzība ar Baltkrieviju diemžēl ir vēl arī cita. Rakstot šo tekstu 7. janvāra vakarā, nekas Tokajeva izteikumos neliecina, ka viņš vēlētos krīzi pārvarēt ja ne sarunu, tad vismaz protestētāju prasību uzklausīšanas ceļā. Nē, viņš vēlas tikai atriebties, un nekāda "dialoga ar sabiedrību" nebūs. Acīmredzot, autoritārie vadoņi ir sapratuši – ja tev pat masveida protestu situācijā neuzdod nervi un tu pats nebēdz, tad vardarbības mašinērija tavās rokās ļaus pēc dažu dienu (vai nedēļu) ilga apjukuma, tēlaini izsakoties, iedzīt atpakaļ dzīvokļos pat desmit, divdesmit vai piecdesmit tūkstošus protestētāju. Citiem vārdiem sakot, šādi režīmi ir sapratuši, ka asiņaina vēršanās pret pilsoņiem, tai sekojoša starptautiska kaunināšana un pat sankcijas ir cena, ko vērts maksāt.
2