Par patoloģisku grūtniecību un augļa zaudēšanu grāmatās, kuras lasu, esot stāvoklī
Gaidu otro bērnu. Grūtniecība ir jau krietni pāri pusei, un šoreiz par augļa veselības stāvokli es aizdomājos krietni vairāk nekā pirmās grūtniecības laikā. Šībrīža sajūtas ir likumsakarīgas – teorētisku zināšanu par iespējamām augļa anomālijām, to testēšanu un spontāno abortu īpatsvaru man netrūka arī pirmajā reizē, tomēr līdz kaulam līdzpārdzīvojamu mātišķības šausmu pasaulē es iekūleņoju tikai pēc dēla piedzimšanas. Būšana par māti un dažādās šīs pieredzes nokrāsas palēnām sāka aizņemt aizvien lielāku daļu manas profesionālās darbības sfēras.
Kad dēlam bija trīs mēneši, kopā ar divām kolēģēm izveidoju projektu "My First Year Too", kur sākām publicēt sieviešu stāstus par agrīno pieredzi mātes lomā. Starp stāstiem, kuru nu jau ir gandrīz trīs simti, bija daudzi, kas vēstīja par šaušalīgu pieredzi dzemdību laikā, traumētiem jaundzimušajiem un pašu dzemdētāju ķermeņiem, pēcdzemdību depresiju un zaudējumiem. Projekts nevilšus izauga par tādu kā platformu dažādām iniciatīvām, tostarp vērienīgam pētījumam par vardarbību dzemdībās, kas būtiski palielināja šaušalīgo stāstu apjomu un privātās saziņas intensitāti par tēmu.
Tāpat es turpināju šķetināt savu daudzējādā ziņā veiksmīgo un vienlaikus neizprotami grūto mātes pieredzi, meklējot atbildes gan teorētiskajā literatūrā un autobiogrāfiskos darbos, gan romānos un intervijās ar mani interesējošām mātēm un autorēm (bieži vienā personā). Taču tikai pavisam nesen, tagadējās grūtniecības 20. nedēļā, nakts melnumā aizgūtnēm lasot Gvadalupes Netelas (Guadalupe Nettel) romānu "Vienīgais bērns" ("La hija única", angļu valodas izdevumā "Still born"), atģidos, ka mani sāka nedaudz mulsināt pašas gandrīz vai slimīgā ziņkāre par embriju patoloģijām, grūtniecības pārtrūkšanu un smagi slimu bērnu īsās dzīves līdzpārdzīvošana, kas nereti ir spēcīgākās mātišķības literatūras centrālās tēmas.
Nākamajā dienā man bija paredzēts doties uz otrā trimestra skrīningu. Apzinājos, ka izdaru sev lāča pakalpojumu, lasot par Netelas romāna galvenās varones labāko draudzeni Alinu, kura 22. grūtniecības nedēļā uzzina, ka augļa smadzenes nav attīstījušās un neattīstīsies – sonogrāfijā ir redzams tikai smadzeņu stumbrs. Alinas šoku un neticību, bet vienlaikus skaudro lietišķumu, ar kādu viņa runā par notiekošo, savām sajūtām un plāniem attiecībā uz patoloģisko grūtniecību, varētu salīdzināt vien ar smagu autoavāriju, no kuras sekām garāmbraucot nespēju novērst skatienu.
Netelas romānā gaidāmajam bērnam netiek dotas praktiski nekādas izredzes izdzīvot un vecāki jau sagatavojušies atvadīties no viņa dzemdību zālē, tomēr zīdainis pēc piedzimšanas turpina elpot un netaisās mirt. Alina ir saglabājusi grūtniecību, jo vēlējās, lai lietas ritētu savu dabisko gaitu, bet pēkšņi atskārst, ka rēķinājusies ar jaundzimušās nāvi. Viņa bija pieņēmusi sērojošās mātes lomu, bet nepavisam nebija gatava veģetatīvā stāvoklī esoša bērna uzturēšanai pie dzīvības, zinot, ka tā veselība nekad neuzlabosies.
Iepriekš Alina ar vēl dzemdē mītošo embriju bija sarunājusies maigi, sakot, ka vēlas to labāk iepazīt, vēlas, lai abām ir vairāk laika kopā pēc dzemdībām, bet, kad Inese piedzimst un abas gaida izrakstīšanu no slimnīcas, Alina naktīs čukst: "Pazūdi no šejienes, Inese. Tevi šeit nekas negaida. Pazūdi, un drīz! Ja tu paliksi, dzīves nebūs ne tev, ne man." [1] Lasot man dauzījās sirds, un līdzjūtības reflekss pret bērnu, kuram paša māte vēl nāvi, mijās ar aizkaitinājumu – nu, kāpēc viņa neizvēlējās veikt abortu uzreiz, bet nolēma tomēr gaidīt nāvei lemtā bērna piedzimšanu?
Autobiogrāfiskajā romānā "Stikla bērns" igauņu dzejniece un prozaiķe Mārja Kangro apraksta līdzīgu situāciju, kurā autore tomēr izvēlas veikt medicīnisko abortu. Kangro beidzot paliek stāvoklī pēdējās valsts apmaksātās mākslīgās apaugļošanas rezultātā, bet pēc pāris mēnešiem uzzina, ka embrijam ir smagas, ar dzīvību nesavienojamas patoloģijas. Līdz ar Kangro esam spiesti izjust neērtību, spriedzi, šausmas un to neatbildamo ētikas jautājumu slogu, ar kuriem ceram nekad dzīvē nesaskarties.
Uzzinājusi embrija diagnozi (anecefālija un akrānija), Kangro sevi nesaudzē – viņa līdz vēlai naktij rokas internetā, kur meklē gan medicīniskus faktus, gan lasa "akrānijas bēbīšu" vecāku izveidotus blogus, jo izrādās, ka pat ar šo nežēlīgo diagnozi mazuļi reizēm nodzīvo vairākus mēnešus vai pat gadus. Nepārsteidz arī fakts, ka daudzi akrānijas blogu autori izrādās kristīgi cilvēki: "[..] viņu izpratne par to, kas ir pareizais ceļš, bija viņiem pavēlējusi vai tieši pašlaik pavēlēja iznēsāt bērnu līdz galam. [..] Man nebija pareizā ceļa, un man šo cilvēku bija ļoti žēl." [2]
Kangro, lasot cerību un pateicības pilnos kristiešu stāstus par saviem bērniem, prāto, vai bezsmadzeņu bēbīšos patiešām varētu būt kādas cilvēciskas iezīmes, vai tie ir spējīgi pasmaidīt vai veikt citas darbības, kuras nodrošina "papildus smadzeņu stumbram dažas jūtīgas skrandiņas" [3]. Viņa jautā, vai blogu autoru "svētlaimīgo izteiksmi" varētu skaidrot ar pagājušo laiku, kas pamazām licis samierināties, pretstatā pašas svaigajam šokam, iztēlojoties, ka viņai jāaudzina "akrānijas bēbītis. Pie dzīvības uzturēta biomasa. Dzīva lelle, uz gultas guļošs stādiņš no cilvēka miesas un asinīm." [4]
Kangro romāns man visbiežāk licis aizdomāties, vai sevi tiešām vajag sargāt no informācijas, kas grūtniecības laikā varētu atstāt negatīvu iespaidu, kā nereti tiek uzskatīts. Un ko īsti nozīmē tāda apzināta sevis nesaudzēšana? Filmas par karu es pēdējo pāris gadu laikā neesmu spējīga skatīties, tāpat arī šausmu filmas, zinot, ka pēcāk tumsā muļķīgi baidīšos no katra sīkākā troksnīša. Tad kāpēc es, kā naktstauriņš triecoties pret karstu spuldzi, aizgūtnēm lasu šaušalīgos māšu pieredzes stāstus? Kangro šo šķietami slimīgo ziņkāri skaidro ar nepieciešamību saprast, un, lai gan viņa tiešām ir piedzīvojusi traģēdiju un viņai nācies pieņemt ārkārtīgi smagu lēmumu, man šķiet, ka nevienai sievietei, kura ļāvusi ar savu ķermeni notikt grūtniecībai, šī nepieciešamība vairs nav tikai teorētiska.
Kangro darbs vismaz manā pieredzē bieži vien apspriests kontekstā ar citu, latviešu valodā gadu vēlāk izdotu autobiogrāfisku romānu par medicīnisku grūtniecības pārtraukšanu – krievu rakstnieces un scenāristes Annas Starobiņecas "Paskaties uz viņu". Starobiņeca romānā apraksta grūtniecības un medicīniskā aborta pieredzi, pēc tam kad atklājies, ka auglim ir ar dzīvību nesavienojama nieru slimība, un, līdzīgi kā Kangro, arī viņa meklē atbildes un mierinājumu internetā: "Manas smadzenes uz vairākām stundām iegremdējas šajās melnajās dzemdniecības un ginekoloģijas dzīlēs. Un pat pēc tam, kad it kā esmu no turienes iznirusi, mani visu laiku velk atpakaļ. Nekas uz pasaules nešķiet interesantāks par šiem patoloģiskajiem vēstījumiem no pekles." [5]
Lai gan abi romāni ir lieliski, Kangro precīzos skalpeļa griezienus tomēr izjūtu skaudrāk – Starobiņecas vēstījums šķiet emocionālāks, bet dīvainā kārtā tieši bezkaislīgā ārējās un iekšējās elles preparēšana manā psihē atstāj spēcīgāku nospiedumu. Taču Starobiņecas romāns spēcīgi piesaista cita iemesla dēļ – autore tajā detalizēti apraksta un asi kritizē neiedomājami necilvēcīgo patoloģiskas grūtniecības aprūpi (šo vārdu gribētos likt pēdiņās) Krievijā, un stāsta par izvēli grūtniecību pārtraukt Vācijā, kur pieejama pacienšu emocionālajā labbūtībā balstīta grūtniecības aprūpe. (Pēc grāmatas izdošanas 2017. gadā Starobiņeca Krievijā izpelnījās "valsts ienaidnieces" statusu.)
Grāmatā lasāmas arī vairākas intervijas – ar ultrasonogrāfijas speciālistu, vecmāti un dzemdību nama galveno ārsti Berlīnē, kā arī vairākām sievietēm, kuras patoloģisku grūtniecību piedzīvojušas Maskavā. Iekļauts arī neizdevies saziņas mēģinājums ar dzemdību speciālistiem Maskavā, kuriem, lai sniegtu interviju, cik noprotams, būtu nepieciešama Veselības aizsardzības departamenta atļauja, kuru tā arī neizdodas saņemt. Jāpiebilst, ka arī Latvijā sievietes, kuras piedzīvo patoloģisku grūtniecību un kam nepieciešams medicīniskais aborts, bieži ir daudz neaizsargātākā pozīcijā, jo medicīnas aprūpes sistēmā viņu emocionālās vajadzības nereti tiek ignorētas.
Neviens no manis pieminētajiem romāniem nerunā tikai par zaudējumu. Kamēr Starobiņeca stāsta par brutālo attieksmi Krievijas dzemdniecības iekārtā (iespējams, 2017. gadā brutalitāte Krievijas institūciju struktūrās kādu vēl spēja pārsteigt), Kangro pievēršas arī jautājumam par to, kāpēc mēs, cilvēki, sievietes, vispār vēlamies dzemdēt bērnus. Lasot man ironiski šķita tas, ka tieši šīs bezbērnu sievietes autobiogrāfiskajā tekstā es vistiešāk sastapos pati ar savām mātišķības sākuma posma skarbākajām pārdomām: "Tā mazā būtne, kas tev ir pati svarīgākā, tevi notrulina, ar savu brēkšanu bloķē tavu domāšanu, paņem tavu laiku un koncentrēšanās spējas. Vērtīgais, brīnumainais posts. Jauna cilvēka pacietīgā iedarbināšana, svētās un dzīvnieciskās mokas, padarot organismu par cilvēku." [6]
Tikmēr itāļu žurnāliste un autore Oriana Fallači (Oriana Fallaci) (vismaz daļēji) autobiogrāfiskajā romānā "Vēstule nedzimušajam bērnam" ("Lettera ad un bambino mai nato") sarunājas ar augli, kurš viņas dzemdē nomirst jau grūtniecības pirmajā trimestrī. Fallači ir žurnāliste un feministe, kura šajā pirms pusgadsimta tapušajā tekstā atļaujas atklāti runāt par abortu, lēmumu bērnu audzināt vienai un solo māšu izstumšanu no sabiedrības un profesionālās vides, kā arī skaidri norāda, cik viņas dzīve ir nepiemērota mātes lomai un cik "nemātišķa" ir viņa pati.
Un tomēr viņas vaļsirdīgajos monologos – sarunās ar nedzimušo bērnu – lēnām veidojas tāda kā sazvērnieciska vide, silts kokons, kurā patverties no ārpasaules patriarhālās un vardarbīgās ideoloģijas. Fallači apzināti riskē ar spontāno abortu un, neņemot vērā ārstu brīdinājumus, dodas garā ceļā ar auto, lai izpildītu izdevniecības uzdevumu, kā rezultātā bērnu zaudē. Lai gan autore, manuprāt, apzināti sevi rāda kā cinisku un vieglprātīgu, nepamet sajūta, ka arī viņa, līdzīgi Kangro, zina ļoti daudz par mātei paredzēto lomu mūsu sabiedrībā.
Netelas romāna galvenā varone ir nevis traģēdiju piedzīvojusī Alina, bet gan viņas labākā draudzene, romāna stāstniece Laura, kura vienmēr izteikti noraidoši izturējusies pret iespēju kļūt par māti un sākotnēji jutās nelaimīga un pievilta par dvēseles radinieces Alinas pāriešanu "ienaidnieka pusē". Tikai atbalstot Alinu viņas traģēdijā (kurai taču vajadzētu nostiprināt pārliecību, ka kļūšana par māti nudien ir neprātīga iedoma), Lauras skatījums uz vecāku pieredzi sāk mainīties, un arī viņa savā dzīvē ielaiž bērnu – kaimiņienes traumēto, vardarbīgo astoņus gadus veco dēlu.
Zināma līdzība ar Netelas stāstnieces pieredzi ir arī amerikāņu autorei Patrīcijai Lokvudai (Patricia Lockwood), kura 2021. gadā izdotajā romānā "Neviens par to nerunā" ("No One Is Talking About This") vēsta ne tikai par "portālu" un to, kā internets izmainījis mūsu ikdienu un saziņu, bet arī par savas māsas patoloģiskās grūtniecības pieredzi, kā rezultātā piedzimst un jau pēc sešiem mēnešiem nomirst mazulis ar ārkārtīgi reti sastopamo Proteusa sindromu.
Lokvuda, kura lasītājiem, iespējams, labāk pazīstama kā 2017. gadā iznākušā autobiogrāfiskā romāna "Priesterpapiņš" ("Priestdaddy") autore, grāmatā vērš uzmanību uz ASV abortu problēmu, kura kopš "Neviens par to nerunā" iznākšanas kļuvusi īpaši aktuāla: pagājušā gada jūnijā tika atcelts 1973. gadā pieņemtais ASV Augstākās tiesas spriedums lietā "Roja pret Veidu" ("Roe v. Wade"), kurš noteica, ka konstitūcija paredz tiesības uz abortu. Lokvuda saudzīgi, bet vienlaikus neko neslēpjot izgaismo ģimenes traģēdiju, kur viņas tēvs – mācītājs, mūžīgais aborta pretinieks –, saskaroties ar paša meitas dzīvības apdraudējumu patoloģiskas grūtniecības dēļ, šķiet, pirmoreiz dzīvē apšauba savu pārliecību: ""Ir taču jābūt izņēmumiem..." [..] Viņš negribēja dzīvot pasaulē, kuru bija radījis, bet, galu galā, vai tad kāds no mums grib?" [7]
Vai tad kāds no mums grib? – tas ir jautājums, kas manī atbalsojas. Vai es šajā grūtniecībā esmu gatava uz jebko, izņemot ideālo scenāriju? Un vai risks patiešām ir tā vērts? Jo pat visprecīzākās ultrasonogrāfijas iekārtas nevar sniegt to vienu vienīgo atbildi, kuru vēlies saņemt – ka viss, bez visniecīgākās šaubu ēnas, būs kārtībā. Bērna ielaišana savā dzīvē var nozīmēt, ka tā var beigties jebkurā brīdī – dzemdībās, kurās nomirsti vai tiec sakropļota; brīdī, kad bērns tomēr izrādās slims un mūžīgi kopjams vai smagi saslimst, cieš negadījumā un nomirst kādā vēlākā dzīves posmā. Es vēlos pieskarties tam, kas šobrīd, grūtniecības laikā, nebūt nešķiet teorētisks, un esmu pateicīga, ka ir autores, kuras man šo iespēju dod.
[1] Nettel, Guadalupe. Still Born. Fitzcarraldo Editions, Translation copyright © Rosalind Harvey, 2022, Copyright © Guadalupe Nettel, 2020, 102. lpp.
[2] Kangro, Mārja. Stikla bērns. Jāņa Rozes apgāds, 2018, no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, 32. lpp.
[3] Kangro, Mārja. Stikla bērns. Jāņa Rozes apgāds, 2018, no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, 38. lpp.
[4] Kangro, Mārja. Stikla bērns. Jāņa Rozes apgāds, 2018, no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, © Mārja Kangro, 2016, 38. lpp.
[5] Starobiņeca, Anna. Paskaties uz viņu. Jāņa Rozes apgāds, 2019, no krievu valdas tulkojusi Renāte Punka, © Anna Starobiņeca, 2017, 40. lpp.
[6] Kangro, Mārja. Stikla bērns. Jāņa Rozes apgāds, 2018, no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, © Mārja Kangro, 2016, 53. lpp.
[7] Lockwood, Patricia. No One Is Talking About This. Bloomsburry Circus; Bloomsburry Publishing Plc. Copyright © Patricia Lockwood, 2021, 133. lpp.
Pieminētas arī:
Fallaci, Oriana. Letter to a Child Never Born. RCS Libri; Open Road Integrated Media New York. Copyright 1975, 1976/2013. Translated from the Italian by John Shepley.
Lockwood, Patricia. Priestdaddy. Penguin Random House UK. First publishe in the United States of America by Riverhead Books. Copyright © Patricia Lockwood, 2017.
3